Ja Azimovs tajā brīdī sāktu domāt par fejām, fantastikas vēsture varētu kļūt pavisam cita. Taču Azimovs iedomājās par sargkareivi. Pēc tam par leģionāriem. Par kariem. Un par impērijām, kuras piedalās šajos karos.
Tālākā Azimova memuāru epizode ir tik zīmīga, ka tā prasa apjomīgāku citēšanu.
“Kad es nokļuvu līdz Kempbela kabinetam, tad vairs nevarēju saturēt emocijas. Mans entuziasms liekas bija pārāk rosinošs – noklausījies manu ideju, Kempbels arī iedegās. Nekad es viņu nebiju redzējis tik uzbudinātu.
-Tēma stāstam ir pārāk liela, - viņš teica.
-Es gribēju uzrakstīt garstāstu, - es uzreiz precizēju, momentā mainot savus nodomus.
-Arī garstāstam par lielu. Tai jābūt lielai sērijai ar sižetiski atklātām beigām.
-Ko? - es aiz apjukuma pat zaudēju balsi.
-stāsti, garstāsti, romāni, kas apvienoti vienā nākotnes vēsturē. Pirmās Galaktiskās impērijas kraha vēsture, nākošais, feodālisma periods un Otrās Galaktiskās impērijas rašanās.
-Kas? - mana balss kļuva vēl klusāka.
-Nu ja, uztaisi man nākotnes vēstures uzmetumu šādā garā. Šauj mājās un raksti.”
Kā gadījumā ar trīs robotehnikas likumiem (un daudziem citiem gadījumiem), piedāvātās tēmas vīzijās Kempbels izrādījās drosmīgāks par autoru, kas to bija izdomājis, un uzstājīgi prasīja, lai autors šai drosmei atbilstu. Un lai autors tēmai pieietu ar rūpību, kas būtu iedomātā mēroga cienīga.
Azimovs mēģināja. Taču atšķirībā no Hainlaina, kas rūpīgi un lietpratīgi sarakstīja savu “Nākotnes vēsturi”, Azimovs Kempbela ieskicējumu nepievarēja. Jo tālāk stiepās galaktiskās vēstures notikumu rinda, jo muļķīgāka un bezjēdzīgāka viņam likās šī doma. Strādāt pēc plāna nesanāca. Galu galā, 11. augustā Azimovs nolēma vienkārši apsēsties un uzrakstīt iedomāto stāstu, ņemot vērā tik auglīgo sarunu ar Kempbelu. Turpinājumam vajadzēja būt, ideju tam pietrūka, taču Azimovs nolēma, lai viss iet savu gaitu – tad jau redzēs – izkulsimies. Bet, lai Kempbels nepārdomātu, Azimovs viltīgi pabeidza stāstu ar frāzi, kura viennozīmīgi norādīja uz “banketa turpinājumu”. Viņš uzskatīja, ka Kempbels ir iekritis lamatās, ha-ha.
Gatavais teksts ar nosaukumu “Fonds” (cikla pirmajā romānā tas tiks iekļauts, nedaudz pārtaisīts ar nosaukumu “Psihovēsturnieki”), tika Kempbelam nosūtīti 8. septembrī. Jau 17. datumā pasts piegādāja čeku uz 128 dolāriem – stāsts tika pieņemts. Taču Kempbels arī pieņēma mērus, lai Azimovs nepārdomātu – viņš sausi lika saprast, ka pirmais stāsts gaidīs savu publikāciju tik ilgai, kamēr Azimovs neatsūtīs otro.
Azimovs saprata, ka iekritis ir nevis Kempbels, bet viņš pats. Galaktiskā Impērija sasēja viņa rokas un kājas.
Tā sākās cīņa, kas kļuva par leģendu.
...No Galaktiskās Impērijas dibināšanas bija pagājuši divpadsmit tūkstoši standarta gadi, zem tās varas bija nokļuvuši cilvēku apdzīvotu pasauļu tūkstoši. Ārēji Impērijā viss bija veiksmīgi un stabili, un tikai zinātnieks Harijs Seldons, psihovēstures radītājs, pareģo, ka valstij draud neglābjams sabrukums. Impērijas dezintegrāciju jau nav pa spēkam nevienam un nekam, taču var līdz minimumam – uz kaut kādiem tūkstoš gadiem – saīsināt Tumšo Laiku laikmetu, kuru beigās vajadzētu dzimt Otrajai Impērijai. Lai to realizētu, Seldonam ir Plāns. Tas tiek uzsākts un, liekas, ņem vērā visus galvenos faktorus, kas ietekmēs notikumus visus nākošos gadsimtus. Turklāt viens no galvenajiem, stabilizējošiem faktoriem, pēc pieņēmuma, kļūst pats Seldona Plāns, par viņa eksistenci zina visi, par tā jēgu – praktiski neviens...
Azimovs un Kempbels izstrādā cikla epizodes vienu pēc otras. Kempbels uzdod problēmu – Azimovs to atrisina. Taču, kad Azimovs piedāvā risinājumu, Kempbels tūlīt pat sarežģī uzdevumu. Impērija pārdzīvo norietu un sabrūk. Seldona Plāns darbojas, krīzi pēc krīzes izdodas pārvarēt. Un vienreiz Kempbels piedāvā pārbaudīt Plāna izturību nopietni – Azimovs ir spiests ievest jaunu tēlu – mutantu Mulu, kura parādīšanos nav spējusi paredzēt psihovēsture. Vēsture neparedzami sagriežas šķērsām, Plāns karājas mata galā. Azimovs ir pārliecināts, ka Seldons ir atradis stabilizācijas mehānismu arī šādiem gadījumiem – tikai kādu tieši? Viņš sāk to meklēt – un atrod...
Vara un kontrole.
Kempbela un Azimova savstarpējo pretnostatījumu var uzskatīt par analogu realitātes un impērijas pretnostatījumam. Impērija – tā arī ir Plāns, kas darbojas, darbīga struktūra. Bet realitāte ir jaunu uzdevumu piegādātājs šai struktūrai. Kamēr impērija ir spējīga tikt galā ar realitātes uzdoto, tā dzīvo. Tikko uzdevums tai kļūst neatrisināms – tā iet bojā.
Reālās, vēsturiskās impērijas “strādā” tieši tāpat. Ne tikai impērijas – katra sarežģīta, sociāla sistēma katru dienu tiek pārbaudīta uz izturību. Impēriju specifiska problēma ir tā, ka to iespējamo atbilžu klāsts uz realitātes izaicinājumiem ir ierobežots: struktūra ir stingra, brīvības pakāpe maza. Tur, kur ūdens izsūksies cauri, akmens noteikti iesprūdīs.
Toties – vara. Toties – mērogs. Jo vairāk resursu sistēma kontrolē, jo vairāk tai vajag stingru iekšējo struktūru, jo sarežģītāk to adoptēt mainīgos apstākļos...
Galaktiskā impērija – tā vispirms ir uzticama loģistika un sakari. Tikai tās spēj saturēt kosmosā izkliedētās planētas kopējās valsts sistēmas rāmjos.
Pasaules fantastikā, iespējams, nevar atrast nevienu galaktisko impēriju, kas nebūtu atrisinājusi acumirklīgas (vai vismaz ļoti ātras) starpzvaigžņu komunikācijas – ja tieši nerunājot pretī vispārējai relativitātes teorijai, tad, kā minimums, apejot to pa pieskari (pati teorija taču konkrēti norāda savas izmantošanas robežas). Šī jautājuma atrisinājums vispār nav principiāls (ansibls, hipersakari, sigmaderitrinitācija, nulltransportēšana, etc.) - principiāli ir tas, ka šāda paņēmiens vispār eksistē. Impērijas bez izveidotas infrastruktūras neeksistē (un katra valsts, kas nerūpējas par infrastruktūras attīstību vai vismaz uzturēšanu, ir nolemta). Šajā aspektā galaktiskās impērijas ir pilnīgas mantinieces Zemes impērijām: Romas ekspansija beidzās tad, kad pastiprinājuma vai apgādes pievedumu piegāde tās nomalēm izrādījās neiespējama vai pārāk dārga. Impērijai katra saišu pavājināšanās viennozīmīgi nozīmē neizbēgamu sabrukuma sākumu – pirmkārt, tiek zaudētas perifēriju teritorijas, kas minētā iemesla dēļ tiek pamestas likteņa varā un zaudē vēlēšanos (un iespējas) palikt lojālām metropolei.
Un pavisam slikti, kad impērijas loģistikā atrodas ievainojama vieta – kā Garšviela slavenajā Frenka Herberta “Kāpā”.
Garšviela nodrošina praktiski visas starpzvaigžņu komunikācijas Impērijā, bet iegūst to tikai uz vienas planētas no daudziem tūkstošiem – uz Arakisa. “Kas valda pār Garšvielu, tas valda pār Visumu”, viens pēc otra atkārto cikla varoņi. Situācija, kad varas avots ir stingri iezīmēts, neizbēgami noved pie elites cīņas par kontroli pār to.
Kamēr impērijai ir serde, kamēr tā ir monolīta, neviens nespēj mest izaicinājumu imperatoram. Taču, kad serde kļūst mīksta – ar lielību, paštaisnumu, elites parašu dzīvot pārmērībās, uzskatot, ka resursi ir neizsmeļami – sākas krīze. Vara, lai atpirktos, pati atdod daļu no sevis (daļu jau nav žēl). Otru varas daļu “iegādājas” ar korupciju. Bet pārējo nolaiza suņi.
Serdes vairāk nav, tā ir izpuvusi, tikai ārējā čaula glabā tās iedomāto eksistenci. Un tad pat vientuļnieks trimdā Pols Atridess, kuram izdodas sagrābt stratēģiski spēcīgu pozīciju un kontrolēt situāciju tikai uz viena paša Arakisa, faktiski iegūst varu pār visu impēriju. (“Galvaspilsēta automātiski pārbrauc uz Ņuvasjukiem”, kā līdzīga iemesla dēļ pajokoja cita pazīstama romāna varonis, kas nolēma, ka starpplanētu hegemoniju var uzbūvēt, mākot spēlēt dambreti... atvainojiet – šahu.)
Tālākais ir stratēģijas jautājums.
Tas ir, ir vajadzīgs Plāns. Un iespējas tam sekot.