Kontrastam atcerēsimies fantastiskus darbus, kas veltīti kaut kādam izgudrojumam. Visbiežāk autors liek mums iedomāties kaut kādu “nelīdzfāzes sinhrofibtonu”, neieciklējoties tā izsmalcinātajās formās un unikālajā lietderībā. Viņam ir interesanti paskatīties, kā izdoma ierakstīsies reālajā vai viņa izdomātajā pasaulē, kā tā izmainīs sabiedrību, kādas sekas būs tā pielietošanai – labas, sliktas vai, nedod, Dievs, vispār samierinās izgudrotāju ar tēvu. Dzīves straumē tiek izmesta jauna būtība un autora un lasītāju galvenā interese ir paskatīties, kā šī būtība mijiedarbosies ar straumi. Dzīves vērošana.
Tagad atcerēsimies darbus, kuros figurē galaktiskās impērijas. Uztveres mehānika te ir pavisam cita. Impērija – tā jums nav “būtība dzīves straumē”, tā ir gandrīz vai pati galvenā šīs straumes iezīme. Impērija – tā ir kārtība, struktūra, dzīves “kristāliskais režģis”. Tas ir kaut kas, kas ir pievarējis lielu attīstības ceļu, rezultāts izšķirošai saprāta uzvarai pār haosu un sociālo entropiju. Impērija ir civilizācijas pēdējā attīstības stadija, valsts evolūcijas neapšaubāma virsotne.
Taču, ja apvienosim abas šīs tēmas, tad iegūsim absolūti neinteresantu ainu. Impērijā izgudrojumi netiek “iemesti dzīvē”, bet tikai noteiktā kārtībā tiek “nodoti izskatīšanai” iestrādātam sociālajam aparātam (mums ir “pareiza” impērija, tāpēc tās aparāts ir iestrādāts-iestrādāts, tiesa-tiesa). Šis aparāts jauninājumu novērtē, sertificē, pieņem attiecībā pret to ar ekspertīzi pamatotu lēmumu – ieviest vai ignorēt. Ja ieviešam, tad, protams, izsekojam jauninājuma radītās izmaiņas sociālajā laukā un dzēšam tās, kuras uzskatām par nevēlamām. Ja ignorējam – tad jautājumu vairāk nav. Viss ir paredzams. Viss ir garlaicīgi. Rakstīt nav par ko.
Nē, ir viens variants. Var rakstīt par situāciju, kad jaunā būtība izrādās impērijas organismam nesagremojama. Ignorēt neizdodas, bet ieviest nedrīkst – tāpēc, ka šis izgudrojums ar impērijas būtību nekādi nav savienojams. Ir tiešs drauds tai. Nepieļaujami izmaina sociālās vides īpašības. Liek šaubīties par impērijas efektivitāti un racionālumu, un tās statusu kā cilvēku civilizācijas evolūcijas virsotni. Viltīgi nostādīta šaubu zonā, impērija sāk konfliktēt ar realitāti. Un sāk cīnīties par eksistenci...
Lūk, arī sākas kustība. Lūk, arī sāk griezties zobrati, veidojas sižets. Mums vairāk nav garlaicīgi.
Žēl tikai, ka šādas kustības sākums impērijai visbiežāk nozīmē nāvi. Vēsture, skumji kratot galvu, apstiprina: rūpīgi strukturēta valsts ļoti slikti pārdzīvo realitātes būtiskas izmaiņas.
Faktiski vēl neviena vēsturiska impērija tādās izmaiņās savu ideālo struktūru nav saglabājusi.
Līdzīgu procesu aptuveno, teorētisko modeli izstrādāja vācu filozofs Osvalds Špenglers. Saskaņā ar viņa priekšstatiem, impērija ir katras sociālas formācijas fināla stadija. Formācija rodas, pārdzīvo sākuma stadiju (starp citu, autors to nosauca par “kultūras stadiju”), bet pēc tam tiek radīta impērija, kas vaiņago visu. Bet ar savu bojā eju tā iesāk jaunu attīstības apli.
Kā daudzi citi drīzāk poētiski, ne racionāli modeļi, Špenglera teorija var nebūt precīza konkrētos gadījumos, taču kopējā ainā ir nepielūdzami pareiza. Impērija var būt cik vien gribi harmoniska, efektīga un labiekārtota kādā konkrētā, no laika izrautā momentā. Taču tāpat kā cilvēks, kas ar grūtībām pagūst skriet līdzi laika izmaiņām, tā arī daudz masīvākā impērija nespēj ierakstīties vēstures asajos pagriezienos. Bet līdzenu un taisnu ceļu, kā parasti, neviens nesola...
Un, ja mēs pieņemam Špenglera metaforu, tad visa fantastika, kurā figurē galaktiskās impērijas, stāsta par kārtējo Pēdējo laikmetu.
Par jaunu Galaktikas norietu.
Laiks lasīt zvaigznes.
Kā rakstnieks-fantasts Roberts Viljams Kouls gandrīz ne ar ko nebija ievērojams – varbūt vienīgi ar debijas laiku. Viņa romāns “Kauja par Impēriju: 2236. gada vēsture” (The Struggle for Empire: A Story of the Year 2236) tika izdots 1900. gadā un tiek uzskatīts par pašu senāko darbu, kurā Zemes superlielvalsts ietekme izplatās arī uz citām pasaulēm. XXIII gadsimtā Britu impērija, nezaudējusi enerģiju, dominē uz dzimtās planētas (tagad tā ir “Anglo-sakšu Federācija”) un bez tam vēl kolonizē vairākas tālākas zvaigžņu sistēmas. Kosmosā tās ekspansija apdraud kādas citas, varenas impērijas, kas radusies kaut kur Sīriusa apkaimē, intereses. Rezultāts šādai sadursmei ir grandiozas kosmiskās batālijas, bruņošanās sacīkste – vispār, romāns priekš tiem laikiem izskatās ne visai tipisks. Žanrs “Nākotnes kari” bija plaši izplatīts, taču Kouls, ne tikai pirmais izvilka to darbību tālu aiz Zemes atmosfēras robežām, bet arī tieši sasaistīja ar impērijas tēmu.
Starpzvaigžņu impērijas tēmas parādīšanās populārajā literatūrā uz XIX un XX gadsimta robežas ir apbrīnojami simboliska. Reālā, Viktorijas laiku Lielbritānija, kuras pilsonis un patriots bija Kouls, jaunajā gadsimtā eksistēja tikai dažas dienas. Lielā karaliene Viktorija, sava laikmeta sirds un simbols, nomira 1901. gada 22. janvārī. Angļu-būru karš, kurā Britānija no militārās un politiskās puses parādīja sevi nepiedodami neveikli un negatavu jaunajām reālijām, un nonāca līdz Kronim nepatīkamam kompromisam ar “buntavniekiem”. Impērija pagaidām neplīsa pa šuvēm, taču jau jūtams bija šuvju diegu spriegums. Šajā momentā tā vēl palika valsts, kurā nekad nenoriet saule, taču jau pēc pusgadsimta tās ietekme sarausies pēc būtības līdz arhipelāga teritorijai, kas ērti izvietojusies uz rietumiem no Eiropas.
Tieši rieta pusē.
Pirmā pasaules kara rezultāts bija dabisks Eiropas impēriju krahs. Karš padarīja impērijas tēmu fantastikā maz aktuālu. Impērijas materiāla trauslums kļuva pārāk saprotams arī lasītājiem, un arī autoriem. Tas, protams, nenozīmēja, ka no tā neko nevarēja pašūt – piemēram, virtuļu inženieris un agrīnās amerikāņu zinātniskās fantastikas klasiķis E. E. “Doks” Smits izmantoja šo motīvu romānā “Galaktikas patruļa” (Galactic Patrol, 1938.), taču drīzāk kā attālu fonu, nekā kā būtisku elementu romāna telpā. Apmērām ar tādiem pašiem ielāpiem trāklēja savas starpzvaigžņu epopejas 1930. gados Edmonds Hamiltons un viņa piemēram sekoja daži citi autori.
Mūsu tēmai būtisks notikums norisinājās 1942. gadā, vēl precīzāk, aprīļa beigās, kad veikalu stendos parādījās žurnāla “Astounding Science Fiction”. Džons Kempbels šajā numurā publicēja nelielu Aizeka Azimova garo stāstu “Fonds” (Foundation), kas kļuva par pirmo pamatakmeni eposā par galaktiskās impērijas krahu.
Tradīcija tika iedibināta.