Man dārzs patika. Es pat biju izdomājis uzzīmēt tā karti, dodot katrām takām starp dobēm dažādu ielu nosaukumus un izdomājot tramvaju un autobusu maršrutus no viena dārza gala līdz otram. Man patika augi, krūmi un koki, kas rudenī sniedza labas lietas. Taču man patika arī pavasaris, kad viss bija tik zaļš un tīrs, kad tika dzītas jaunās lapiņas un zāle zaļoja un gaiss bija tīrs. Ziemā arī bija ziemas prieki, taču es kaut kā tos daudz neizbaudīju, toties martā, kad kusa sniegs tik skaistas ledus mežģīnes saule veidoja sniegā, ka nenopriecāties. Nē, tomēr man labāk patika pavasaris un vasara. Tikai - tad nāca ravēšanas laiks... Ak, vai! Man likās, ka es gandrīz vai sajūtu tās sāpes, ko izkliedz zāle, kad to izrauj no zemes. Nē, ravēt man nepatika, un man nepatika arī kukaiņi, jo tie izraibināja ar caurumiem katru stiebru un lapiņu ar savām kārajām mutēm. Vienīgi toreiz tas nebija tik traki, kā tagad, dārzam blakus atradās purvs, pilns ar vardēm un mazi vardulēni savā laikā spriņģoja pa visu dārzu. Izvērsties varēja tikai tauriņi, kuru kāpuri bruka virsū mūsu kāpostiem.

Var likties vienmuļi, kad viss atkārtojas gadu no gada, taču tā nebija, katrs gads nesa kādu pārsteigumu. Vienu gadu dārzā nez no kurienes bija uzradies krusta zirneklis, protams, mātīte, jo tēviņu es nemaz neievērotu. Tie ir mazi. Kā jau teicu, kukaiņi man īpaši nepatika, bet visvairāk lielās, kā mēs saucām "sūdu" mušas. Tad nu es tās ķēru un baroju zirneklieni. Ak vai, nevajadzēja to darīt. Ideālā dzīve radīja ideālus apstākļus pēcnācējiem. Nākamajā gadā krusta zirnekļu tīkli jau bija atrodami visur, vēl pēc gada - arī pie katra mājas loga, pat otrajā stāvā. Dārzs bija kļuvis spocīgs, un vairāk es tādus bioloģiskus eksperimentus nedarīju. Turpmākos gados zirnekļu pamazām kļuva arvien mazāk, līdz beidzot pazuda pavisam.

Man ļoti patika laiks, kad sāka nogatavoties ogas, pēc tam augļi, jo katrs gājiens uz dārzu tad solīja ko garšīgu. Jāņogas, upenes, zemenes, ērkšķogas, avenes - ai, kā vēlāk pietrūka tas viss. Dārzā gar sētu vairākās vietās auga arī korintes. Bija krūmi ar sīkām ogām, bija arī, kas deva lielas ogas, kamēr es tā vienā mierā apstaigāju visus krūmus - un to varēja darīt vismaz nedēļu, jo ogas jau nenogatavojās vienā laikā - beigās jau biju paēdis, ka vairāk negribējās. Lai ogu lasīšanu padarītu dramatiskāku, es biju izdomājis, ka vienā dārza malā, kur krūmi auga pa pusei aizaugušā grāvī, tieši tur dzīvo čūska, kas, pamanījusi mani ogas lasām, līda pie manis, lai iekostu. Skaidra lieta, ka es paguvu vienmēr ogas nolasīt, pirms mana iedomu čūska tika man klāt. Tas bija nedaudz baisi un aizraujoši. Reālas čūskas jau nebija, toties gadījās reizes, kad dārzā bija ieklīdis kāds ezītis, vai pāri pārskrēja vāvere, bet kokā ielaidās pupuķis. Ziemā uz ielas varēja manīt zaķa pēdas, reiz tuvējā mežā man tāds gandrīz virsū uzskrēja. Tagad jau tādas lietas vairs nav, pļavas līdz mežam jau sen aizbūvētas un purvs ar dīķīšiem - aizbērts. Tāpat arī pazudušas vardes, par žurkām neskumstu, kaut arī vienreiz dārza stūrī, rudenī pārrokot zemi, atradām šo savilktos krājumus - pilns spainis ar kartupeļiem sanāca. Ar vardēm saistās viens joku stāstiņš par to, kā mani vecāki apmānīja. Ne jau tikai sīkās vardītes vien lēkāja apkārt, bet gadījās arī lielās un arī tādas, kas viena otrai mugurā. Jautāju vecākiem, kāpēc tā? Man paskaidroja, ka tuvumā dzīvo kāds pustraks zinātnieks, kurš ķerot kurkuļus un - ķirurģiski saaudzējot tos kopā, bet, kad tie jau lielas vardes - palaižot vaļā...

Katrs gads atnesa ko jaunu, te kādu lielāku vaboli, te vīngliemezi. Beigās pat uz mežu sēņot vairs nebija jāiet. Kaut kā sākās kailo mieteņu bums. Pirms tam nebija, bet pēc tam sāka augt visur, arī mūsu dārzā. Toreiz vēl nerakstīja, nezināja, ka indīgas. Sēņu grāmatās bija rakstīts, ka ēdamas, mēs arī vācām un ēdām tik nost, kopā ar vilnīšiem. Vairākus gadus no vietas. Līdz pēkšņi - bāc! Indīgas. Viltīgas, tāda inde, kas uzkrājas, bet nenogalina - līdz dotam brīdim. Ko padarīsi? Vairāk nevācām, arī no dārza tās pazuda, toties uzradās celmenes un atkal tik daudz, ka grozu pilnu varēja dabūt. Diemžēl, kokiem tas gan neko labu nedeva, pazuda tie, pazuda arī celmenes, toties parādījās tintenes.

Dārzs tiešām bija viena skaista lieta, ar apslēptu stūrīti, kur iekārtojies es varēju lasīt kādu grāmatu vai pat mājas darbus gatavot, ja septembris padevās siltāks. Kad atveda malku - apaļus klučus - es daļu aizņemos, lai iztaisītu sev māju. Kluču sienas, dēļu jumts. Protams, tur varēja tikai četrrāpus ielīst, taču - kāda tā bija sajūta - pašam sava māja.

Māju tuvumā bija meteoroloģiskā stacija un katru dienu vienā laikā no turienes palaida meteoroloģisko balonu. Ja bija pareizs vējš, tad tas lidoja pāri dārzam, kā piedzīvojums, jo vienmēr vēroju tā lidojumu, sapņojot par pacelšanos debesīs. Tolaik kino gāja filma „Piedzīvojumi gaisā” ar milzīgi garo, oriģinālo nosaukumu – „Those Magnificent Men in Their Flying Machines or How I Flew from London to Paris in 25 hours 11 minutes”.

Tas bija tik aizrautīgi, vērot šīs neiedomājamās mašīnas – es vairākas naktis sapņoju, ka sēžu dārzā, bet pāri manai galvai lido šo mašīnu virkne. Pats gan es neko tādu neizdomātu, pasaku pasaule mani saistīja vairāk, tikai vienmēr bēdājoties, ka brīnišķīgās būtnes – pūķi – pasakās vienmēr ir sliktie un tiek nogalināti. Savās fantāzijās biju arheologs un izraku pūķa skeletu. Savā laboratorijā es apaudzēju to ar miesu un ādu un – izaudzināju to, iedraudzējos un lidoju, meklējot piedzīvojumus.

Tagad no dārza vairs nekas nav palicis pāri. Vecās ābeles sen jau pazudušas, kopā ar visiem pārējiem kokiem un krūmiem. Zeme - pārdalīta, tikai svešāds mauriņš, ja ko iestādi, zemesvēži apēd. Palikušas tikai atmiņas, kas reizēm atspīd tumsā. Atkal mutē sajūti īsto mājas ābolu garšu un prieku par gari izaugušo saules puķi. Atceroties prieku no Jāņu ugunskura, ko iekūrām pat tad, slepus, kad tas bija aizliegts. Par spēļu prieku, kad fantazēju savus nevienam nestāstītos stāstus par to, ka dziļi zem zemes, ar paša uzkonstruētiem robotiem no „Vētru planētas” kino un grāmatas, kur viens un tas pats robots tik dažādi bija attēlots, tāpēc man tie bija divi, es izveidoju pazemes pilsētiņu. Kino robotu pat biju uzveidojis no plastilīna ar skaliņiem locītavās, lai varētu kustēties, un mēģeni galvas vietā, lai dabiskāk parādītu. Laikam jau tur bija arī iedvestās bailes par atomkaru, tāpēc sākotnējā ideja fantāzijām man bija – bumbu patvertne ģimenei un draugiem, taču projekts izvērsās par desmit stāvu apakšzemes dzīvojamo un ražošanas centru, bija arī lauksaimniecības stāvi un viss cits, lai – uzbūvētu kosmisko kuģi. Ne vienkārši kosmisko kuģi, bet gan ko līdzīgu „Tantrai” no „Andromedas miglāja”. Protams, kuģim bija jālido prom, kad visi darbi būs pabeigti, pārtika izaudzēta un tilpnes pilnas. Uz slepeno mītni pazemē veda slepens lifts no mājas otrā stāva kambarīša. Toreiz nebija svarīgi, ka pirmajā stāvā tieši zem kambarīša atrodas dzīvojamā istaba – kāds tur lifts?

Toties Kleistu mežā pie Spilves pļavām bija izbūvēta pagaidām apslēpta izeja no pazemes, jo kuģim taču bija jātiek laukā. Protams, sākumā mēs strādājām tikai trīs: es un divi roboti, taču vēlāk mums piesaistījās arī citi – mani draugi un paziņas. Vispār cilvēki, kuri bija gatavi doties tālajā kosmosā. Ātri jau starpzvaigžņu kuģi nav iespējams izbūvēt, lielākā daļa no materiāliem tika izgatavota uz vietas. Negribējās, lai pārāk daudz sāktu par to visu interesēties.

Taču vienreiz pienāca tā diena, kad kuģis bija gatavs. Es kopā ar saviem biedriem no balkona lepni vēros montāžas cehā, kas visas pazemes būves augstumā slējās blakus desmit stāvu ražošanas, saimniecības un dzīvojamam korpusam. Viss bija gatavs. Atlika tikai doties uz kuģi, ieņemt savas vietas un sākt savu lielāko piedzīvojumu mūžā.

Kuģis tika ievadīts tunelī, tad tas uzņēma gaitu caur nu jau atvērtajiem vārtiem un, rēcot dzinējiem, uzlidoja debesīs. Pasaule bija šokā, taču drīz atguvās. Mēs nebijām militārs kuģis, netaisījāmies nevienu iekarot, taču uz tālajām zvaigznēm arī uzreiz nedevāmies. Kuģis, dabiska lieta, bija jāizmēģina. Tā kuterus un citu tehniku biju nolēmis izmēģināt par labu zinātnei. Es grasījos atrisināt tās mīklas, kas mani saistīja jau no pašas bērnības. Vispirms, tie bija noslēpumainie dzīvnieki, par kuru eksistenci cilvēce lauzīja galvas jau gadsimtiem: sniega cilvēks, Nesija un citi jūras briesmoņi, lielā jūras čūska un krakens, Dienvidamerikas milzu anakondas un sliņķi, Rietumāfrikas mūžamežu pterodaktili un Kongo dinozauri.

Kā jau paši saprotat, katrs no šiem dzīvniekiem dzīvoja dažādās Zemeslodes malās, un tāpēc darbu bija ļoti daudz, kamēr mātes kuģis uzturējās orbītā ap Zemi, mēs ar draugiem rīkojām ekspedīcijas uz Skotiju, vagojām okeāna dzīles, līdām Āfrikas džungļos un purvāju slīkšņās, pētījām Tibetas neapdzīvotos rajonus. Mēģinājām noskaidrot, vai Amerikā atrastais bigfuta sasaldētais līķis tiešām ir sniega cilvēks.

Man izdevās, kā tad varēja neizdoties, ar tik fantastisku tehniku un tādiem biedriem. Taču radās problēma. Kuģa valstiskā piederība, it kā, būvēts Padomijā, taču – kāds gan ar to sakars, ja viss taisīts slepeni. Labi, visi mēs bijām tās pilsoņi, taču kāda tam vairs nozīme bezgalīgajā kosmosā.

Uz Zemes tomēr tam bija nozīme, tāpēc man radās plāns – radīt pašam savu valsti. Tikai kur? Atmiņā atausa nosaukums Augšzeme. Tā tika saukta arī Sēlija, it kā Zemgales pats austrumu gals. Šaurs, izlocīts zemes strēķītis Krāslavai pretējā Daugavas krastā – Kaplava. Tā tad arī būs mana Augšzemes karaliste. Plāns nostrādāja. Katram gadījumam un, ne jau velti, gar baltkrievu robežām un Daugavu tika uzstādīti spēka lauka torņi un vietējie kā brīnumā, nākošā rītā pamodās jaunā valstī. Sašutums bija liels un visas pasaules skandāls arī, taču neviena tehnika neko nevarēja padarīt, arī kaplavieši ar laiku, iepazīstoties ar tehnikas iespējām, ko tagad varēs saņemt, norima. Viņi taču pēkšņi bija kļuvuši par savas mazas, bet tomēr kosmosa lielvalsts pilsoņiem. Maskavai nācās norīt šo mazo krupīti un atzīt Augšzemes neatkarību. Spēka lauku varēja noņemt. Nokārtojis šo jautājumu un padarījis sevi par neatkarīgu pilsoni, es ar komandu devos tālajā kosmosā. Vispirms, uz Marsu, lai atrastu tā izmirušās civilizācijas drupas, pēc tam tālāk, atvadoties no visa, kas mani vēl šeit saistīja, Zemeslode bija izpētīta, pirmā mīlestība – nelaimīgi izslimota. Vecāki – miruši. Zeme mani vairs nesaistīja. Tālums sauca, piedzīvojumu jūra gaidīja priekšā. Visa tālākā dzīve, jo mēs bijām jauni, es biju jauns. Visumā bija tik daudz noslēpumu, katras zvaigznes sistēma gatavoja neredzētus pārsteigumus un piedzīvojumus.

Tā beidzās mana leģenda par dārzu. Priekšā bija darba dzīve, cerību pilna, kā parasti, vairums no tām nepiepildījās, jo bija tikai sapņi. Tāpēc tagad beigšu. Jāiet uz pieliekamo kambari, lai brauktu lejā, tālu zem zemes mani gaida īstais darbs un dzīve.