Gaisma

Darbs piedalās literārajā konkursā "Tā dzimst leģendas" LatCon 2011 ietvaros

Patiesībā mēs dzīvojām ilūzijā! Dzīve ir ilūzija. Kad izslēdzu istabā gaismu (jeb kad zūd gaismas avots) krāsas it kā zūd! Mēs vairs neredzam!
Bet pēc mirkļa, kad acis pielāgojās tumsai cilvēks redz! Tumsai ir savas krāsas, savs krāsu aplis, tumsai ir savi pamattoņi - melns, balts, kurus sajaucot dažādos attiecības var iegūt dažādu toņu pelēko krāsu. Un kurus vēl? Un viss. Cilvēkam, kurš izauga bez gaismas avotiem (vienalga mākslīgiem vai dabīgiem),(es šeit nerunāju par fiziski akliem, jo viņi redz un jūt daudz vairāk par redzīgajiem) ja sāktu skaidrot, kā ir tāda dzeltena, sarkana, zila ,zaļa krāsa, nemaz nerunājot par zelta, sudraba, un perlamutra krāsām, viņam tās būtu vai nu nepieņemami vai grūti pieņemami. Vai sāktu strīds kā tā nav patiesība.

 

 

Un daļēji viņam būtu patiesība. Viņš dzīvoja tikai ar trim krāsām līdz brīdim, kad atnāca "saules cilvēks", kas pavēsta par gaismu, sauli un saules staru laušanu (kas mums dod iespēju redzēt visu krāsu apli) un  tikai tad, rodas laušanas punkts.
Vai noticēt tām ko tās "nejēga" saka vai nu citēt Dieva apustuļa vārdus:" Kamēr neredzēšu ar savām acīm nenoticēšu!", vai neticēt vispār! Jo, jā tā padomā "saules cilvēks" arī dzīvo ilūzijā ko rada mūsu redzes aprāts un saules staru un gaismas laušana!
Krāsas ir ilūzija. Bet kas ir melns, balts un pelēks arī krāsas! Jautājums tikai vārētu skanēt tā: Starp kurām ilūzijām mēs gribētu dzīvot? Un kurām ticēt?” Kas attiecas uz mani es esmu pateicīgs Dievam par "saules cilvēku" un sauli, jo saprotu kā tumsā puķes nezied un putni nedzied!
Es gulēju gultā un netīšām aizdomājos:" Ko es zinu par saviem radiem un viņu draugiem, kuri dzīvoja pirms 1000.gadiem?
Neko... viņi ir kļuvuši ilūzija...un viņu draugi it īpaši! Un kas esam mēs? Un kas būsim pēc 1000.gadiem?
Tas jau atkarīgs tikai no mums...jo ir zināmi taču daži cilvēki kuri dzīvoja pat vairāk nekā pirms 1000.gadiem!Protams atradīsies cilvēki kuri nezinās, kas ir Ādams un Ieva
Bet kopsummā... Laikam cilvēka dzīve atrodas  starp realitāti un ilūziju. Reāls viņš ir kad ir dzīvs, bet kad miris...Tā es gulēju, domāju un sāku sevis inventarizāciju.
No kā sastāv mans ķermenis? No rokām, kājām, galvas .No kā sastāvu es? No smadzenēm, sirds, plaušām, nierēm, ūdens, asinīm, šūnām! Dalīju sīkāk, nonācu pie secinājuma kā sastāvu no atomiem, ja
nesadalīt viņus vēl sīkāk uz elementārdaļiņām (Neitroniem, protoniem un elektroniem), sastāvu no atomiem,
kurš pēc nāves atdalās un pieķeras klāt pie cita cilvēka, lietas vai auga! Un ir tās būtnes, lietas vai auga sastāvdaļa!(re, kur ir reinkarnācija!)Un kas esam mēs? Skaista, pārdomāta, sarežģīti, salipināta putekļu masa!
Tā es tonakt ļāvos domām, nevarēju aizmigt, piecēlos no gultas ieslēdzu gaismu. Acīs iedūrās spilgta gaisma! Secināju: "Acīm kas ir bijušās ilgi tumsā ir vajadzīgs laiks pierast pie gaismas!"