Putns Ruhs ir dzīvs?

Leģendārais putns Ruhs: “Un uzlidoja kalns, un novēzēja spārnus…”. Kurš nav lasījis šo dzejoli, kurš nonācis līdz mums no senākajiem laikiem? Ziņas par tikšanās reizēm ar visdažādākajiem briesmoņiem, pat lidojošiem, pastāvīgi nāk no dažādiem zemeslodes punktiem. Cilvēki sastop jetijus, čupakabru, jūras briesmoņus, tomēr šo jau gandrīz kļuvušiem par ierastajiem stāstiem vidū trāpās arī brīnumainas aculiecinieku liecības, kuri sastapuši neticami lielus putnus, pie kam šie lidoņi tālu ne vienmēr uzvedas draudzīgi. Tad kas ir šie radījumi un no kurienes viņi atlido? Tikšanās ar spārnotiem monstriem, pēc visa spriežot, senatnē notika diezgan bieži. Cilvēki tad bija tik ļoti pārliecināti tā eksistēšanā, ka pat rīkoja veselas ekspedīcijas kaut vai pēc vienas tā spalvas, kā to izdarīja viens no mongoļu haniem vārdā Hubilajs. Bet pazīstamais ceļotājs Marko Polo, kaut arī nesastapa tādu “putniņu”, tomēr runāja ar aculieciniekiem, kuri apgalvoja, ka šī radījum spārnu atvērums sasniedz 30 soļus. Pērkonputns, putns Ruhs – ar tādu nosaukumu figurē šis brīnumainais radījums. Daudzos literatūras avotos tiek aprakstīts, ka lidojuma laikā pērkonputna spārni aizsedz sauli un iestājas tumsa, bet arābi uzskatīja, ka šis briesmonis pārtiek no ziloņiem, kurus viegli, kā cālēnus, paceļ gaisā.

Ziemeļamerikas indiāņu leģendas stāsta par pārdabiskiem radījumiem, kuri ir līdzīgi milzīgiem putniem. Tie vienmēr esot parādījušies pirms briesmīga negaisa, tādēļ tos arī nosauca par pērkonputniem, par cik tika uzskatīts, ka tieši viņu spārnu plīkšķēšana izsauc spēcīgus pērkona grāvienus. Leģendās tāpat ir minēts, ka šie briesmīgie putni varēja aiznest bērnu vai sievieti, lai tos izbarotu saviem putnēniem. Leģendārais putns Rux minēts stāstos par Sindbadu-jūrasbraucēju, kur tāpat tiek aprakstīts tā olas izmērs – laukakmens lielumā.

Līdzīgi daudziem XV – XVI gadsimtu eiropiešiem, Magelāna pavadonis Pigafeta bija Polo stāstu iespaidā un ierodoties Javā savāca no vietējiem iedzīvotājiem datus par milzīgu putnu, kurš it kā esot medījis bifeļus. Palielinoties eiropiešu ģeogrāfiskajām zināšanām putna Rux eksistence XVII gadsimtā tika pakļauta nopietnām šaubām.

Putna piesaiste Madagaskarai, iespējams, nav nejauša – līdz XVII gadsimtam salu apdzīvoja gigantiski putni no epiorinu dzimtas. Līdzīgi strausiem, viņi nelidoja, tādēļ pieaugušu epiorisu 500 kilogramu svarā un augumā līdz 3 metriem iebraukušie arābi varēja uztvert par tikko izšķīlušos daudz lielāka, lidojoša putna putnēnu.

Kā saka, pasaka ir meli, taču tajā ir mājiens. Un jau daudzi pieredzējuši senatnes pētnieki neatvēzējas no leģendām un mītiem, bet otrādi, cenšas tajos ieklausītie, par cik tieši pasakās un leģendās bieži atrod atspoguļojumu reāli tālas senatnes notikumi. Liecība par pirmo tikšanos ar tādu “putniņu” tika piefiksēta 1890.gadā, kad divi kovboji novēroja milzīgu apmēru radījumu, kurš bija klāts melnām spalvām. Bet pēc pieciem gadiem Rietumvirdžīnijā pērkonputns aiznesa bērnu. Neskatoties uz to kriptozoologi uzskatīja putnu Ruhu par pavisam izdomātu, atradās arī tādi, kuri mērķtiecīgi meklēja šī leģendārā radījuma pēdas. Un lūk beidzot 1934.gadā slavenais francūzis Gudo no Madagaskaras uz Parīzi atveda neticamu izmēru olas, kuras viņam palīdzēja sameklēt vietējie iedzīvotāji, kuri izmantoja to čaumalas kā trauciņus priekš ūdens. Vairums liecību par tikšanos ar pērkonputnu nāk no Ziemeļamerikas, un pēc liecinieku teiktā, kuriem ir bijusi iespēja “pēc acs uzmest” tāda “putniņa” izmērus, noteikts, ka putna augstums sēdošā stāvoklī svārstās no 1,2 līdz 2,4 metri, bet spārnu atvēziens – no 3,5 līdz 6 metri!

1948.gadā Ilionoisā (ASV) Smitu laulātais pāris, kuri dzīvoja Overlendas pilsētā, un viņu draugs redzēja debesīs neticamu izmēru putnu, kuru no sākuma viņi visi noturēja par lidmašīnu, kamēr tas nesāka māt ar spārniem. Tajā pat Ilionoisā,  taču jau 1977.gadā, plašu publicitāti ieguva notikums ar desmitgadīgo Marlonu Lou. Šo puisēnu mēģināja aiznest dīvains milzīgs putns, un tikai bērna izmisīgā pretošanās piespieda briesmoni izlaist laupījumu no nagiem. Par šī gadījuma lieciniekiem kļuva daži cilvēki, taču tomēr atradās arī ne mazums skeptiķu, kuri apgalvoja, ka kas tāds nav iespējams. Tomēr zēns, kuru mēģināja aiznest plēsējs putns, pēc kāda laika pilnībā nosirmoja. Bērna vecāki teica, putns visvairāk bija līdzīgs kondoram. Tomēr, pirmkārt, tajā apvidū kondori nekad nebija dzīvojuši, bet otrkārt, pat šim putnam nav pa spēkam noturēt desmitgadīgu bērnu, jo vairāk – panest to pa gaisu 12 metrus! Nezināmi putni turpina laiku pa laikam parādīties arī mūsdienās. Tā, 1993.gada rudenī Martins Raits, Nevadas iedzīvotājs, kopā ar savu dēlu aizbrauca medībās, un tuksnesīgā apvidū uz triju štatu – Jutas, Nevadas un Aidaho – robežas viņi pamanīja lielu dzīvnieku, kuru no sākuma noturēja par lāci, taču pēc tam atgadījās brīnums: “ķepainis” pēkšņi uzlidoja gaisā. Lācis izrādījās par neticamu izmēru putnu! 2002.gadā Aļaskā lidmašīnas, uz kuras borta atradās septiņi pasažieri, pilots pamanīja nelielu lidmašīnu, kura lidoja viņam pretī. Baidoties no sadursmes, kuras bieži notiek tajā apvidū, lidotājs uzmanīgi novēroja lidmašīnu, kura pēkšņi sāka māt ar spārniem. Visi pasažieri labi apskatīja milzu “ērgli” ar tumši brūnu apspalvojumu, kurš knābī turēja polāro zaķi un nepievērsa nekādu uzmanību lidmašīnai. Šī putna spārnu vēziens līdzinājās 4 – 4,5 metriem.

Neticamā tikšanās ar lidojošo briesmoni notika arī 2007.gadā Kazahstānā, kur daži dārznieki, strādājot vakarā dārzā, novēroja divu milzīgu putnu lidojumu. Pēc aculiecinieku aplēsēm, spārnu vēziens līdzinājās 3,5 metriem. Liekas, neticamu izmēru putni patiešām eksistē. Bet tikai jautājums, kur viņi mitinās, paliek atklāts. Iespējams, pērkonputnu ligzdas atrodas grūti sasniedzamos kalnu virsotņu apgabalos, tomēr nav izslēgts, ka taisnība bija senajām indiāņu ciltīm, kuras uzskatīja viņus par pārdabiskām būtnēm. Un var būt, šie milzīgie radījumi nokļūst pie mums no paralēlām pasaulēm kopā ar citiem mazispētītiem radījumiem līdzīgi tam pašam “sniega cilvēkam”.

Lidojošie cilvēki Usūrijas taigā

Drūma leģenda par lidojošu cilvēku bija savulaik plaši izplatīta vietējo iedzīvotāju vidū, kā arī starp Piejūras ķīniešiem. Taču to nepiemeklēja vairuma citu leģendu liktenis: tā netika pilnībā laika aprīta, un tādēļ turpina satricināt piejūriešu prātus arī šodien.

Par “lidojošo cilvēku” vēl XX gadsimta sākumā rakstīja V.K.Arsenjevs: “…Mans suns vilkās nopakaļ. Uz takas es ieraudzīju lāča pēdas, visai līdzīgas cilvēka pēdām. Almai sacēlās spalva un viņa sāka rūkt, un secīgi pēc tam kaut kas mērķtiecīgi metās prom laužot krūmus. Alma blīvi piespiedās man pie kājām… Tajā pašā laikā notika tas, ko es vispār negaidīju. Es izdzirdēju spārnu vēzēšanu. No migla izpeldēja kaut kāda masa, liela un tumša, un aizlidoja virs upes. Suns izrādīja acīmredzamas bailes un visu laiku spiedās man pie kājām. Tajā laikā bija sadzirdami kliedzieni, līdzīgi sievietes gaudām… Vakarā udegejieši sāka dzīvi apspriest un runāt par to, ka šajās vietās dzīvo cilvēks, kurš var lidot pa gaisu”.

Pēc udegejiešu stāstiem, “lidojošo cilvēku” šeit ir redzējuši arī pirms daudzām simtgadēm, vēl pirms krievu parādīšanās šajā apvidū. Un šodien ar apskaužamu pastāvību parādās ziņojumi par tikšanos ar “lidojošo cilvēku”. Pēc “aculiecinieku” aprakstiem, tā ir sieviete ar eiropeisko sejas tipu, tērpta baltās drānās un izdod mežonīgas gaudas briesmu tuvošanās brīžos. Pie kam interesanti. Ka cilvēki ar ekstrasensorām spējām viņu sastop daudz biežāk. Pēc viņu viedokļa, “lidojošais cilvēks” – gars, kurš aicināts apsargāt un aizsargāt Pidanu (taigas kalna nosaukums – t.p.) no ļaunuma.

1940-to gadu vidū amerikāņu žurnālistiem izdevās nofilmēt “lidojošā cilvēka” lidojumu virs Pidana virsotnes un parādīt nofilmēto materiālu amerikāņu televīzijā.

Īpaši bieži “lidojošo cilvēku” sastapa pagājušā gadsimta 30to – 40to gados mednieki, kuri šajās vietās medīja kažokzvērus, kā arī vietējo karaspēka daļu karavīri. 1944.divi karavīri kļuva par lieciniekiem “lidojošā cilvēka” lidojumam ugunīgā bumbā. Tā piezemēšanās brīdī viņi izdzirdēja sirdi plosošas “sievietes gaudas” un panikā aizbēga prom. Tikai nokļuvuši līdz saimniecībai, kurā strādāja, viņi spēja atgūties no bailēm un juceklīgi pastāstīt par redzēto.

Pēc citu aculiecinieku liecībām, “lidojošais cilvēks” ir sikspārnis ar cilvēka seju.

Trešo reizi “lidojošo cilvēku” novēroja virs tūristu teltīm Pidana pakājē. Reizēm radījums nolaidās brikšņos un novēroja tūristus.

No aculiecinieka A.I.Kurencova stāstītā: “Naktī es pēkšņi pamodos no sajūtas, ka mani kāds vēro. Parādījās bailes. Pēkšņi ar sānu skatienu es ieraudzīju, ka no koka uz ugunskuru krīt kaut kas milzīgs un tumšs. Kanapi atbalstījies uz muguru, lai izbēgtu no sadursmes, es ieraudzīju, ka virs manis, gandrīz skarot ar spārniem, aizlidoja cilvēks! Pie kam spārni bija membrānnaini, kā sikspārnim. No rīta es apsekoju apkārtni, taču neatklāju svaigas nakts notikuma pēdas”.

No mednieka Averjanova stāsta: “1970.gadā es medīju taigā kopā ar savu suni Palmu. Pēkšņi man likās, ka dzirdu tālus sieviešu kliedzienus, kuri sāka mērķtiecīgi tuvoties. Mani pārņēma šausmas, Palma no sākuma piespiedās manām kājām, bet pēc tam metās prom. Es sāku skriet, paklupu un nokritu. Šajā brīdī virs manis pārlaidās kaut kāda melna ēna. Es paspēju tikai saskatīt membrānainus spārnus un cilvēka kājas, kuras bija klātas ar vilnu un klajas ceļos. No briesmoņa smakas man sareiba galva. Es domāju, ka briesmonis gribēja mani satvert, taču kaut kas viņu patraucēja. No taigas es atgriezos nosirmojis, bet Palma atgriezās mājās tikai pēc divām dienām”.

No mednieka dēla stāsta: “1968.gadā tēvs atgriezās no taigas savainots, ar plēstām brūcēm uz sejas un rokām. Traumu rezultātā viņš vēlāk kļuva akls ar vienu aci un viņam pārstāja strādāt kreisās rokas pirksti. Tēvs pārstāja iet taigā – baiļu dēļ viņš tagad baidās iziet pat ārpus žoga.

Tajā dienā viņš medīja pie Pidana un apstājās uz nakšņošanu klinšainā alā. Viņš iededzināja ugunskuru u, zun, ieejot alā ar otru kritalu vākumu, pamanīja kustību tās kaktā. Tēva pamēģināja satvert ieroci, taču tajā mirklī kaut kas milzīgs, caururbjoši un smalki iekliedzoties, uzbruka viņam un sāka plēst ar nagiem. Tēvs paspēja tikai pamanīt milzīgus divmetrīgus spārnus un cilvēcisku galvu. Radījums izlidoja no alas, bet tēvs palika sagaidīt rītu. Drusku vēlāk viņš dzirdēja spārnu sasitienus pie ieejas alā un izšāva tumsā. Nākamajā dienā, zaudējot samaņu. Tēvs sāka doties mājās. Sadriskātu viņu uz takas savāca mednieki. Pilnībā iespējams, ka lidojošais cilvēks tomēr negribēja uzbrukt tēvam, taču tas izrādījās viņam ceļā”.

Taču par īstu sensāciju var uzskatīt tūristu no Aleksandra Lazareva grupas liecību, kuri bija apstājušies pie Pidana kalna. Tūristi ieraudzīja no kalna deltaplānā lidojošu cilvēku. Uzmanību pievērsa deltaplāna “spārnotā” konstrukcija un svešinieks, kurš vadīja lidaparātu, no skata bija kā bērns. Videokamera pietuvināja lidojošo cilvēku, un operators pēkšņi ieraudzīja, ka tas vispār nav deltaplāns. Uz videokameras lentes bija palicis neparastā spārnotā radījuma “sejas” attēls – var būt, zinātnei nezināms milzīgs sikspārnis ar gandrīz cilvēcisku seju.

Tā paša gada ziemā četri mednieki no Tigrovij ciema atpūtās pie ugunskura. Viņi izdzirdēja briesmīgu troksni pie maziņa ezera. Ieinteresēti, viņi paņēma ieročus un lukturus, pasauca suņus un devās uz ezeru. Ezera pieejā suņi sāka gaudot, iebāza astes kājstarpē un piespiedās cilvēkiem (atgādināsim, ka gandrīz tā pat suņa reakciju tiekoties ar lidojošo radījumu apraksta V.K.Arsenjevs). Pie koka cilvēki saskatīja cilvēcisku figūru augumā apmēram pusotra metra. Lukturu gaismā viņi ieraudzīja radījumu ar milzīgām sarkanoranžām acīm un spārnveidīgām rokām. “Lidojošais cilvēks” savicināja spārnus un zemu aizlidoja starp kokiem.

Bet lūk vēl viena liecība, jau pietiekami svaiga.

Habarovskiete Inesse Grigorjevna 1997.gada janvāra beigās atbrauca uz Anisjevkas ciemu atpūtā. Pastaigājoties pa ciema nomali viņa pamanīja lielu putnu, kurš lidoja viņas virzienā. Paskatoties rūpīgāk, mēģinot noteikt, kas tas tāds ir, - un sastinga. “Es redzēju divas nokārušās kājas, līdzīgas cilvēka kājām, - viņa stāsta. – Radījums nolaidās zemāk, aplidoja apli un aizlidoja. Spārni bija nekustīgi, kustējās radījums bez skaņas. Viņam bija cilvēka seja, katrā gadījumā, muti un lielas acis es saskatīju”.

Kas tad tomēr dzīvo piejūras tagā jau simtus, bet varbūt arī vairāk gadu? Relikts, kurš saglabājies līdz mūsdienām? Mutants? Citplanētu radījums, kurš laiku pa laikam apmeklē Usūrijas džungļus? Un vispār ne tikai šīs vietas, bet arī Rietumāfriku un Sjera Madre kalnus Jaunajā Pasaulē, kur tāpat apliecināti viņa parādīšanās gadījumi… Iespējams, kaut kad mēs to visu uzzināsim…

P.S. Anglijā kādu laiku presi appludināja baumas par cilvēku-pūci. Tā, pie pazīstama paranormālo parādību pētnieka Tonija Šizsa vērsās kāds Dons Mellings, kurš dzīvoja Prestonā. Viņš kopā ar divām meitām, 12-gadīgo Džūnu un 9-gadīgo Vikiju, pavadīja atvaļinājumu Maunenas ciemā Kornvolas grāfistē, kurā bija krāšņa daba. Lieldienu brīvdienās meitenes spēlējās blakus ciem baznīcai, kad negaidīti ieraudzīja, ka aiz zvanu torņa lidinās milzīgs, spalvām klāts radījums, kurš bija līdzīgs šausmīgam cilvēkveidīgam putnam. Radījums vicināja spārnus, reizēm sastinga uz vietas. Meitenes, nespējot pakustēties, novēroja radījumu, kamēr tas neizgaisa mežā. Viņas atskrēja mājās un par visu pastāstīja tēvam. Vecākā meitene spēja pat uzzīmēt šo monstru. Bērni bija tik redzētā nobiedēti, ka tēvs nolēma nākamajā rītā uzreiz aizbraukt tālāk no šīm vietā. Pēc tam, sekojoši, no  Kornvolas sāka pienākt dīvaini ziņojumi. Vienu iedzīvotāju personiskajā mājā trīs diennaktis aplenca simti satrakojušies putni, gluži kā Dina Kunca romānā. Viņi trakā ātrumā triecās sienās un gāja bojā, tā ka pēc viņu uzbrukuma viss pagalms bija aizliets ar asinīm. Citu iedzīvotāju paņēma aplenkumā par mežonīgiem kļuvušo kaķu bars. Suņi sāka uzbrukt saviem saimniekiem. Barā it kā bija iemiesojies sātanisks spēks, kurš piespieda viņus pārvietoties milzīgos attālumos. Tam pa vidu cilvēkam-pūcei parādījās ciltsbrālis, kurš izlidoja no jūras, par ko ziņoja briesmīgā tauru kaukoņā. Šils nolēma doties uz to ciematu, kur personiski sarunājās ar aculieciniekiem, taču, par nožēlu, tas ne pie kā nenoveda un atminēt visus šos noslēpumainos notikumus neizdevās.