Pieaugušus matoņus var novērot lēni peldam ūdenī. Parasti to garums ir 10 līdz 15 centimetri, ķermeņa diametrs nepārsniedz vienu milimetru. Pieaugušie matoņi nebarojas. Mātītes un tēviņi sapārojas, tad mātīte vēl izdēj vairākus simtus sīku olu. Parazītam ir divi saimnieki. Ja olu apēd kāda ūdens kukaiņa - dzēlējoda, trīsuļoda, makstenes, viendienītes, knišļa, spāres vai mušas kāpurs, tad to zarnās no olas izšķiļas kāpurs, izlien caur zarnas sienu un kukaiņa ķermeņa dobumā izveido cistu. Pirmais saimnieks galvenokārt transportē parazīta cistas, bet matonis tajā nevar pilnībā attīstīties. Cista saglabājas arī tad, ja ūdens kukaiņu kāpuri pārvēršas par pieaugušajiem kukaiņiem un izlido virs sauszemes. Tad šie kukaiņi ar cistu sevī var nonākt plēsīgo kukaiņu žokļos.

Plēsoņu - parasti sienāžu un skrejvaboļu zarnās no cistas izlien kāpurs, atkal izlaužas caur kukaiņa zarnas sienu un tā vēdera dobumā barojas līdz kļūst pieaudzis. Matonis pakāpeniski izēd sava saimnieka iekšējos orgānus, saimniekam vēl dzīvam esot. Kad matonis ir izaudzis, tad tas izdala olbaltumvielas, kuras iedarbojas uz kukaiņa smadzenēm, izmaina tā uzvedību un liek tam doties ūdenī un noslīkt. Tad pieaugušais matonis var izlīst no mirušā saimnieka ķermeņa un atrasties sev labvēlīgā vidē. Un dzīves cikls noslēdzas.

Matoņi ir bieži sastopami visos iekšzemes ūdeņos, kurus vien apdzīvo kukaiņi.

Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina ziņot par novērotiem matoņiem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā «www.dabasdati.lv» vai nosūtot to tieši biedrībai uz e-pastu «adalia@lanet.lv».

Latvijas Entomoloģijas biedrība ir brīvprātīga, zinātniska biedrība, kas apvieno Latvijas un ārvalstu profesionāļus un amatierus, kuri pēta un aizsargā kukaiņus un citus bezmugurkaulniekus. Tās biedri kopš 1999.gada nominē gada kukaini un kopš 2008.gada tiek izraudzīti arī gada bezmugurkaulnieki ar mērķi izglītot sabiedrību.

http://www.tvnet.lv/zala_zeme/dzivnieki/448783-par_gada_bezmugurkaulnieku_izvelets_matonis

[Kas attiecas uz māņticību, tad no matoņiem baidījās, uzskatot, ka tie var ielīst peldoša cilvēka visās atverēs un acīs, un tad tur parazitēt, padarot cilvēku par kropli – t.p.]

Par gada kukaini kļuvis raibspārnu smiltājsisenis

LETA, 4. janvārī 2013

Par 2013.gada kukaini kļuvis raibspārnu smiltājsisenis (Oedipoda caerulescens), kuru gada kukaiņa godam nominējusi Latvijas Entomoloģijas biedrība.

Raibspārnu smiltājsisenis ir aizsargājama, sausās un smilšainās vietās sastopama kukaiņu suga. Par gada simbolu raibspārnu smiltājsisenis ir izvēlēts, lai pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību šobrīd aizvien vairāk sarūkošo pelēko kāpu, sauso pļavu un virsāju nozīmīgajai lomai Latvijas dabas daudzveidības saglabāšanā, informēja biedrības pārstāvis Voldemārs Spuņģis.

Raibspārnu smiltājsisenis ir arī piemērota kukaiņu suga, lai popularizētu dabas vērošanas iespējas un parādītu, ka ikviens ar saviem novērojumiem var sniegt būtisku ieguldījumu Latvijas dabas vērtību izzināšanā.

Raibspārnu smiltājsisenis ir 1,5 līdz trīs centimetrus garš, slaids kukainis ar gareniski izstieptu ķermeni un labi attīstītām aizmugurējām lēcējkājām, un diviem samērā īsiem taustekļiem galvas priekšpusē.

Mātītes parasti ir lielākas un druknākas par tēviņiem, kuri reti kad pārsniedz divu centimetru garumu. Uz sakļautiem priekšspārniem ir divas līdz trīs tumšākas, brūnganīgas šķērsjoslas, kas veido raibu, maskējošu aizsargkrāsojumu.

Nekustīgi uz zemes sēdošs raibspārnu smiltājsisenis ir gandrīz nepamanāms, taču lidojumā kļūst labi redzami tā koši zilie aizmugurējie spārni, kuru dēļ raibspārnu smiltājsisenis ir uzskatāms par vienu no skaistākajiem Latvijas taisnspārņiem. Atšķirībā no cita siseņa - parkšķa, kam ir spilgti sarkani spārni, - raibspārnu smiltājsisenis lido klusu, bez izteiktas tarkšķošas skaņas.

Šo kukaini vislabāk var novērot saulainā, karstā laikā vasaras otrajā pusē un rudens sākumā sausās, smilšainās un saules labi apspīdētās vietās - pelēkajās kāpās, sausās kāpu pļavās, virsājos, skraju priežu mežu laucītēs, ceļmalās un izcirtumos. Raibspārnu smiltājsisenis dzīvo vienu gadu, grauž dažādas savvaļas graudzāles, rudenī mātītes izdēj olas, kas pārziemo.

Raibspārnu smiltājsisenis ir Latvijā aizsargājama kukaiņu suga. Domājams, ka Latvijā tas sasniedz sava areāla ziemeļu robežu. Šī siseņu suga nespēj veikt tālus pārlidojumus, tādēļ to apdzīvoto sauso pļavu un virsāju aizaugšanas vai apbūves dēļ tas nespēj atrast piemērotus dzīves apstākļus citur un tādēļ daudzviet ir kļuvis par faunas retumu, skaidroja Spuņģis.

2013.gada kukaini var uzskatīt par dzīvnieku sugu, kas simbolizē dabas daudzveidību mūsdienās strauji sarūkošajos sausajos dabiskajos biotopos.

Latvijas Entomoloģijas biedrība aicina šogad ziņot par novērotiem siseņiem ar ziliem aizmugurējiem spārniem, ievietojot informāciju dabas novērojumu dienasgrāmatā «dabasdati.lv» vai nosūtot to tieši biedrībai pa e-pastu «kristaps.vilks@lu.lv».

Pagājušā gada kukainis bija spožā skudra, 2011.gada kukainis bija ošu pļavraibenis, 2010.gada kukainis - parastais skudrulītis, bet 2009.gadā gada kukainis bija čemurziežu dižtauriņš.

http://www.tvnet.lv/zala_zeme/dzivnieki/448798-par_gada_kukaini_kluvis_raibsparnu_smiltajsisenis