Par fantastiku, kur pieminēts arī Leibers.
Sergeja Šikarjova raksts no žurnāla "Jesļi" 2007. gada 12. numura.
Šajās pasaulēs iesākumā nebija Vārds. Sākumā bija Mērķis: zvaigznes un planētas, kas
sauca cilvēkus pie sevis, taču atradās tik tālu, ka nokļūšanas laiks līdz turienei pārsniedza
cilvēka dzīves ilgumu. Un tad sapņotāji un fantasti izgudroja "zvaigžņu šķirstus" - gigantiskus
kuģus, kas bija radīti tam, lai nogādātu galapunktā savus pasažierus, kas sāktu cilvēces
kosmisko ekspansiju.
Visas cilvēces attīstības laikā ekspansija bija viens no galvenajiem spēkiem, kas virzīja
zinātnes un sabiedrības attīstību. Pēc zemes platību un ūdens dzīļu iekarošanas pētīgie
prāti vērsa savu uzmanību pret zvaigznēm.
Viens no cilvēces kosmiskās ekspansijas un citu planētu kolonizācijas ideologiem bija
Kalugas domātājs Konstantīns Eduardovičs Ciolkovskis, kas pirmo reizi lika priekšā
"paaudžu kuģu" ideju jeb "kosmiskos šķirstus", kuriem būtu jāizved cilvēce no šaurā
šūpuļa kosmosa plašumos. Pēc "Starpplanētu telpas iekarošanas plāna", kas tika radīts
jau 1926. gadā, pēc apmetņu ierīkošanas orbītā ap Zemi, bija jāapgūst Asteroīdu josla un
citi debess ķermeņi, bet pēc tam viss Piena Ceļš.
Vēlāk pie līdzīgām idejām nonāca arī citi zinātnieki, tik pat kaismīgi kosmosa apgūšanas
entuziasti. Pazīstamais astronoms un ZF romāna "Kontakts" autors Karls Sagans par
iespējamo kolonizācijas objektu uzskatīja Venēru. Amerikāņu astrofiziķis Džerards O'Neils,
kas vadīja Prinstonas inženieru un zinātnieku grupu, vēl pagā'jušā gadsimta vidū piedāvāja
milzīgas, cigārveida stacijas projektu 1,5 km diametrā, kas spētu nodrošināt saviem iemītniekiem
Zemes gravitāciju (stacijas griešanās rezultāts) un diennakts ciklus (spoguļu sistēmas, kas atstarotu
Saules gaismu). Stacijas izmantotu Saules enerģiju. Pārtikas problēmu atrisinātu slēgta cikla
ekoloģiskas cilvēka dzīvi nodrošinošas sistēmas ar autonomu vadību. Stacijas iekšienē tiktu
izvietoti rūpniecības uzņēmumi, bet iedzīvotāju skaitam būtu jābūt ap 10 000 cilvēkiem. Galvenais
uzdevums būtu, ne vien cilvēces pārcelšana tuvējā kosmosā, bet arī Zemes biosfēras atjaunošana.
Pēc zinātnieku aprēķiniem Prinstonas projekta realizācijai ar apmēram 10 miljardu cilvēku
iedzīvotāju skaitu būtu vajadzīgi tikai 250 gadi.
Mākslīgas biosfēras radīšana ap Sauli ir nākošais likumsakarīgais etaps civilizācijas attīstībā
un nozīmē tās pāreju uz otro līmeni, pēc zināmās Kardaševa skalas, kas šķiro civilizācijas
pēc to enerģijas patēriņa līmeņa. Pirmā līmeņa civilizācijas izmanto savas planētas enerģiju.
Otrā līmeņa civilizācijas jauda jau ir salīdzināma ar tās zvaigznes jaudu, ap kuru griežas tās
planēta. Lai iegūtu šo enerģiju, būtu jāuzbūvē mākslīga sfēra ap zvaigzni - tā saucamā Daisona
sfēra, kas spētu pilnībā uztvert Saules enerģiju.
Saules sistēmas resursu apgūšana, pēc pazīstamā zinātnieka Josifa Šklovska aprēķiniem, prasītu
no 500 līdz 2500 gadiem. Pēc tam jau rastos vajadzība izmantot tuvējo Galaktikas apgabalu
resursus. Vēlāk jau visu mūsu zvaigžņu sistēmas resursus. Jaunais, trešais civilizācijas tips
pēc Kardaševa jau izmantotu visas galaktikas enerģētisko jaudu.
Protams, tādu jaunu, grandiozu plānu realizācija prasa atrast, ne vien zinātniski-tehniskus
risinājumus, bet arī saprast, kādas jaunas iespējas un reakcijas veidosies sabiedrības apziņā.
Tradicionāli šāda refleksija tiek realizēta ar kultūras palīdzību. Inovācijām, ko rada zinātnes
progress, tiek dots skaidrojums ar zinātniskās fantastikas palīdzību.
ZF uzdevumos ietilpst arī modelēt nākotnes cilvēces visdažādākās sabiedriskās iekārtas,
tās attīstības ceļus un agrāk neeksistējošu problēmu risināšanu. No šī redzes punkta "kosmiskie
šķirsti" , kas zināmi arī ar nosaukumu "paaudžu kuģi", bija ideāls, sociālās modelēšanas laukums.
Iespēja modelēt sabiedrības attīstību slēgtā telpā, kaut vai ar mākslas un izdomas palīdzību, likās
visai valdzinoša.
Raksturīgs sižets ir vienam no pirmajiem stāstiem (ja tic Kluta enciklopēdijai) par šo tēmu, tā
darbība notiek "kosmiskajā šķirstā". Stasta nosaukums ir "Ceļojums sešsimts gadu garumā",
autors Dons Vilkokss, publicēts 1940. gadā žurnālā "Amazing Stories", tas stāsta par kuģa
kapteini, kas pamostas reizi simts gados, lai pārbaudītu kuģa kursu un katru reizi sastop pavisam
jaunu, kuģa, sociāli izmainījušos sabiedrību.
Tādā veidā mākslinieciski aprakstīto "paaudžu kuģa" sabiedrību var aplūkot kā sociālās attīstības
un sabiedrisko fobiju tendenču projekciju.
http://www.kurbijkurne.lv/forums/index.php?showtopic=42286&mode=threaded&pid=mu
Sudraba olgalvji.
Tāla nākotne... Izdevniecību industrija stāv kraha priekšā, rakstnieki izmanto "vārdu dzirnavas" - automātus, ar kuriem beidz savu romānu idejas. Taču viņu vidū rodas arvien vairāk neapmierināto. Gaspars de la Nuī, līguma rakstnieks, tiek ievilkts neparedzamu notikumu virknē, ko rada rakstnieku sacelšanās. Kopā ar viņiem visas notiekošā peripetijas dala labsirdīgs robots Zeins Gorts, kurš raksta piedzīvojumu romānus saviem sugas brāļiem. Pārsteidzošu notikumu virpulī, kas nereti ir ar smieklīgiem kāzusiem, Gaspars uzstāda sev sarežģītus jautājumus: kas sagaida izdevēju pasauli? Kāda ir robotu īstā daba? Kāda loma ir lemta viņam pašam šajā notikumā?