Saberhagens piedzima un uzauga Čikāgas apkaimē, Ilinoisā. Pabeidza Raitdžunioras koledžu. Viņu iesauc ASV Gaisa Karaspēkā Korejas kara laikā, kad viņam tikko ir palikuši divdesmit gadi. Atgriezies civilajā dzīvē, Saberhagens sāk strādāt par tehniķi elektronikas nozarē firmā "Motorola Corporation", kur strādā no 1958. līdz 1962. gadam. Ap 30 gadu vecumā viņš jau nopietni ķeras pie rakstīšanas. Viņa pirmais panākums saistāms ar žurnālu "Galaxy Magazine", kas 1961. gadā publicē viņa īso stāstu "Volume PAA-PYX". Pirmais "Berserker" sērijas īsais stāsts "Fortress Ship" tiek publicēts 1963. gadā. Pēc gada Saberhagens sagaida savā pirmā romāna - kosmiskās operas - "The Golden People"publicēšanu.
No 1967. līdz 1973. gadam viņš strādā par ķīmijai veltītu rakstu redaktoru Britu Enciklopēdijā un saraksta arī priekš tās rakstus par zinātnisko fantastiku. 1968. gadā viņš aprecas ar rakstnieci Džoanu Spici. Ģimenē ir divi dēli un meita. Tad jau viņš pilnīgi nododas rakstīšanai, 1975. gadā viņš pārceļas uz dzīvi Albukerkā, Ņumeksikā. Savos vēlīnajos gados Freds Saberhagens kļūst par praktizējošu katoli un tas redzams arī viņa vēlākos darbos, kad viņa grāmatās parādās reliģiski motīvi. 2007. gadā Saberhagens mirst no prostatas vēža turpat Albukerkā.
Lūk - cilvēks...
Tiktāl no Vikipēdijas. Tālāk, Romana Arbitmana pēcvārds no krieviski izdotās grāmatas "Sāga par berserkeru" (sērija "Mastera fantastiki", 10. sējums, TRP "Haiteh", 1990.).
Eksistē divas versijas par to, kā mūsdienu literatūrā (zinātniski-fantastiskajā un vispār, arī ne tikai zinātniski-fantastiskajā) radās un nostiprinājās robotu – mākslīgu mehānisku vai bioloģisku būtņu, kā pamatlicējam Čapekam, būtņu tēmas – tēmas. Pirmā no tām ir optimistiska, otrā – ne visai.
Saskaņā ar pirmo, roboti sublimēja daudzos cilvēka organisma trūkumus. Tas ir, šie tēli nostājās vienā rindā agrāko laiku cilvēku vēlmēm pēc lidojošiem paklājiem, septiņjūdžu zābakiem, burvju zobenu un citu visiem zināmu folkloras mašinēriju, kas varētu un kam vajadzētu paplašināt Homo sapiens sugas iespējas pakļaujot un apdzīvojot apkārtējo vidi... Šai versijai joprojām ir ierobežota piekrišana tā saucamajā “tehnoloģiskajā” fantastikā (“Kazanceva skola”), kurai arī šodien progress koncentrējas zināmajā pseidomičuriniskajā maksimā: “Mēs nevaram gaidīt žēlastības dāvanas no dabas...”
Otrā versija daudz mazāk glaimo cilvēka patmīlībai, jo atgādina par vēl vienu tā vērīgā prāta izgudrojumu, kam vajadzētu piebremzēt un uz mūžīgiem laikiem nofiksēt vēsturē pašu kroplīgāko, nepārtraukto Haosa mūžīgās cīņas fāzi ar Kosmosu. Es te domāju ideju par totalitāru valsti – no Kampanellas “Saules pilsētas”, kas par laimi palika tikai uz papīra, līdz Ādolfa Šiklgrūbera Trešajai Impērijai, kas eksistēja pašā Eiropas centrā veselus divpadsmit gadus.
Turklāt, ja mērogā visai pieticīgajām Mora vai Kampanellas utopijām bija vajadzīgi tikai parasti, “mazie” cilvēki ar necilām gara spējām, tad XX gadsimta veidojumi priekš savas realizācijas prasīja (sakarā ar to, ka dzīve bija kļuvusi sarežģītāka, iegājusi “jaunā kvalitātē”), izglītotu, domājošu cilvēku ar dziļu erudīciju. Tādu cilvēku, kas spētu totalitārās utopijas ikdienu veidot pēc jaunākajiem zinātnes un tehnikas sasniegumiem.
Un te rodas grūti atrisināma pretruna: pat totalitārisma teorētiķi apzinājās, ka struktūra, ko stiprina tikai bailes no represijām ir - trausla un tai nav ilgs mūžs. Utopijai stiprumu dod cilvēki, kas ir fanātiski uzticīgi Idejai, kas nezina, kas ir šaubas, kas Idejas dēļ ir gatavi nogalināt un paši iet nāvē. Taču augsti attīstīta intelekta neatņemama pazīme ir – šaubas un skepticisms, nevēlēšanās automātiski, nedomājot sekot dogmām, jo lielāka ir zināšanu summa, jo lielāka iespējamība, ka cilvēks, agri vai vēlu atteiksies akli piekrist teorētiskajiem postulātiem, kas cementē totalitāro Utopiju. Ja Viduslaiki pieļāva tāda veida aksiomas kā: “Gudrie mums nav vajadzīgi, mums ir vajadzīgi uzticīgie” (no Strugacku garstāsta “Grūti būt dievam”, kur stāstīts par feodāli-fašistisku valstisku veidojumu), tad jaunākajos laikos šādi spriedumi būtu ne vien neprecīzi, bet arī bīstami. Datoru laikmetā “uzticīgajam” ir jābūt arī “gudram”; uzticīgs cilvēks bez zināšanām pat skrūvītes lomai mūsdienu Utopijas sarežģītajai mašīnai neder...
Tā sapnis par Ideālu Valsti radīja Ideālu Pilsoni, kurā pretdabiski sadzīvoja augsti attīstīts, fantastiskas jaudas intelekts un nesatricināma ticība Utopijas likumu taisnīgumam un to absolūtai ievērošanai.
Par tādu pilsoni varēja kļūt tikai robots, domājoša mašīna, kura programmā, bez visa cita, nebija paredzēta tāda “himēra, ko dēvē par sirdsapziņu”. [Te es tomēr gribētu oponēt autoram: vēsture pierāda, ka šādu cilvēku, cilvēku nevis mašīnu, jebkurā totalitārā sabiedrībā nekad nav trūcis, kā vienā padomju laiku dziesmā, kur par tādiem dzied, ka “sirds vietā viņiem ir liesmojošs motors”. Cita lieta, ka totalitāras sabiedrības vadoņi labprātāk uzticēsies robotiem, nevis cilvēkiem, kuros dažreiz patiešām var atmosties sirdsapziņa, tāpēc kopumā 100% uzticami tie nebūs nekad – t.p.]
Nav grūti iedomāties, kādā bezdibenī visu Utopiju aptverošo, pārējo pasauli varētu iegrūst šādi “ideālie cilvēki”. Prāta eksperiments, ko veica mūsdienu zinātniski-fantastiskā literatūra ir devis baismus rezultātus. “Atombumbas-roboti nespriež”, tā ir fināla frāze no Van Vogta “Atmošanās”, kas nervozi signalizē mums, kā zvaniņš uz viņpasauli.
Freda Saberhagena romānā, kuru jūs tikko esat izlasījuši, cilvēcei ir jācīnās ar automātiskiem zvaigžņu kuģiem, kas palikuši pāri no senas, galaktiskas civilizācijas. Vienīgais automātu mērķis ir – iznīcināt citas civilizācijas – un šīs, uz slepkavošanu ieprogrammētās mašīnas cenšas pazudināt cilvēkus un cilvēkiem ir grūti ar tām konkurēt: tik viltīgi, smalki, gandrīz vai eleganti automāts-”berserkers” izskaitļo savus gājienus, auž tīklu, kurā ir jāiekrīt tā upuriem.
Kas atliek cilvēcei?
Padoties un – iet bojā. Vest sarunas ar pretinieku nav iespējams: tas “neatzīst” nekādus argumentus, kas atrodas ārpus tā, ko kādreiz viņu saimnieki ir ielikuši viņu elektroniskajās smadzenēs (par tādu sarunu veltīgumu mēs jau varējām lasīt tā paša autora stāstā “Par mieru un mīlestību”, ko savā laikā publicēja “Himija i žizņ”; interesanti, ka ilgu laiku tā bija vienīgā “Brāļa-berserkera” autora publikācija mūsu valstī). Tātad, atlika tikai cīnīties... cīnīties... cīnīties... Vai arī?
Par laimi, katrai indei ir arī sava pretinde. Atstāsim sholastiem-teologiem mūžam neatrisināmo problēmu – vai Visaugstākais var radīt tādu akmeni, ko pats nevar pacelt. Toties autori-fantasti pārliecinoši, loģiski attēlo hipotētisku briesmu aprises, kas rodas, ja izveidojas totalitārisma “elektronisks” variants, gandrīz vienlaicīgi izsakot glābšanās hipotēzi, zinātnisku, iespējams apgāžamu, toties cilvēciski pievilcīgu. Runa ir par to, ka šādām mašīnām kļūstot arvien sarežģītākām, “pašmācības” ceļā tiks sasniegta robeža, aiz kuras iestājas jauna, negaidīta kvalitāte: kaut kādā situācijā (priekš sevis kritiskā, kas draud ar iznīcību vai lielu stresu) nākas rīkoties netriviāli, laužot iekšējās loģiskās saites, sakārtojot ķēdītes savādāk. Mašīna pēkšņi pārkāpj uzstādītās programmas robežas, rīkojas dīvaini, ne kā mehānisms... Automāts pārvēršas cilvēkā.
Šādu laimīgu metamorfozu tēma gan ZF kinematogrāfā, gan ZF literatūrā tiek risināta daudzos līmeņos. Lai atceramies seno pašmāju darinājumu – kinokomēdiju “Viņu sauca Roberts”, gan nosacīti jauno ASV lenti “Robots-policists” vai Jevgeņija Veltistova bērniem domāto triloģiju par Elektroniku, vai nopietno, Staņislava Lema līdzību “Maska”... visur, dažādās formās, nešaubīgi notiek bezdvēseliskā mehānisma “cilvēciskošanās”, pat tad, ja ļaunums tajā ir ieprogrammēts jau sākotnēji (kā tajā pašā “Maskā”), tas pārstāj būt par dzinējspēku. Mašīna vairs nav mehānisms, kas nespriež, kāpēc kaut ko dara, un tātad, vairāk neierakstās totalitārajā shēmā. Tieši tāpēc Freda Saberhagena romāna pēdējās lappusēs mašīna-slepkava vairs neuzvedas saskaņā ar programmu, bet tieši pretēji tai un tas neliekas kaut kāds samākslots fināls, kā tāds “Deus ex machina”. Tāpēc, ka romāna finālā lasītājam tik vajadzīgais “labais brīnums”, kas nācis no fantāzijas un hipotēze - “pretinde”, ko atraduši ZF meistari, saplūst vienā.
Vispār, ja godīgi, lasītājam nav tik svarīgi, kā “berserkers” no romāna pārstāj būt par slepkavu. Galvenais, ka tas patiešām notiek. Mēs daudz un pareizi runājam par ZF literatūras svarīgo funkciju – brīdināt mūs par nākotnes briesmām. Taču neaizmirsīsim vēl vienu “funkciju” - fantastika dod mums cerību.