Tie, kas grāmatu izlasīs, filmas ieintriģēti (un tādu, visticamāk, būs vairākums) jābrīdina, ka nosaukums un pamata uzstādījums – atpakaļgaitā ritošais laiks viena cilvēka dzīvē – ir gandrīz vai vienīgās kopsakarības starp Ficdžeralda stāstu un tā kino interpretāciju. Režisora Finčera filma ir plašs, rezignēts un lēns viena cilvēka (kaut dažādu vēstītāju) skatījums uz laika neapturamību – vienalga, lai kādā virzienā tas arī ritētu, - uz cilvēka mūža biedējošo apļveida konstrukciju un šo faktu tiklab traģisko, kā ironisko smeldzi; turpretim stāsts ir satīriska naga paskrāpēšana gar kultūras stereotipiem – džeza laikmeta prozas ģēnija joks, kuram ne autors, ne lasītājs pat nepūlas noticēt, vien ar interesi seko, kas tad īsti beigu beigās iznāks no „ačgārnā” sižeta risinājuma.

Saskaņā ar nostāstu „Bendžamina Batona” rašanos esot iedvesmojusi kāda saruna starp Ficdžeraldu un Marku Tvenu, kurā pēdējais piezīmējis, ka viena no dzīves lielākajām dīvainībām esot šī – ka tās labākā daļa novietota sākumā, bet ļaunākā – beigās, un vai nebūtu lieliski, ja mēs varētu piedzimt 80, bet nomirt – 18 gadu vecumā? Nevainīgā piezīme esot tā iekvēlinājusi Ficdžeralda iztēli, ka stāstiņš tapis bezmaz tai pašā vakarā un vienā elpas vilcienā – kā pats rakstnieks apgalvo pirmizdevuma priekšvārdā, gandrīz tādēļ vien, lai pierādītu, ka viņš spēj uz papīra iedzīvināt pat šādu spocīgu ideju. Tipiskajā asās spalvas manierē rakstītais stāsts satur pilnīgi citus notikumus nekā filmā attēlotie – faktiski tā ir 19. gadsimta otrās puses vidusmēra amerikāņa dzīve, pagriezta ar „kājām pa priekšu” – vispirms veco ļaužu patversme, tad mazbērni, bizness, karjera, bērni, laulības, dienests armijā, studijas, bērnība. Vēl jo vairāk – ja filmā Bendžamins piedzimst kā normāls mazulis, tikai iesprostots trausla, veca vīra ķermenī, un mirst kā večuks ne mazāk trausla zīdaiņa ķermenī, tad stāstā viņa „miesa un dvēsele” nav šķirtas - jaunpiedzimušais Bendžamins pieprasa avīzi un kāro tēva cigārus, bet vecuma galā rotaļājas ar vilcieniņiem. Sižets virzās strauji, bez mazākās vērības pārlecot desmit un divdesmit gadu periodus, un rezultāts vairāk atgādina romāna kopsavilkumu vai filmas scenārija uzmetumu – romāna, kuru Ficdžeralds tā arī nekad neuzrakstīja. Filmas centrālā sižeta līnija, aizkustinošais mīlas stāsts – mīlnieki, kas virzās katrs pa sava laika līkni, lai uz brīdi satiktos vien nosacītajā „vidū” un izprastu savu mīlestību kā spēku ārpus jebkurām laika kaprīzēm, tomēr diemžēl pakļautu tām – grāmatā neparādās, tieši otrādi, romantiskā līnija skopi izzīmēta 20. gadu literārajai modei atbilstošā pragmatismā. Vēl kāda būtiska atšķirība - atbilstoši sarakstīšanas laika (1921. gada) garam, Ficdžeralda stāsts demonstrē attieksmi pret citādo mūsu vidū kā grotesku, izsmejamu un atstumjamu. Apkārtējo šausmas par nedabisko vecumposmu Bendžamina dzīvē krietni aizēno bailes, aizspriedumi un sašutums par viņa ārējam veidolam neatbilstošo uzvedību, kas var apkaunot godājamās Baltimoras (nevis Jaunorleānas!) ģimenes reputāciju, tāpēc ģimenes locekļi dažādiem paņēmieniem cenšas savu pretdabisko dēlu, tēvu, vectēvu apcirpt, piekrāsot, pielīdzināt „normāliem ļaudīm” un pašam vaininiekam tik skaudri pārmet šādu pretdabisku uzvedību, it kā viņš pats to būtu izvēlējies. Filma savukārt demonstrē 21. gadsimtam raksturīgo toleranci pret atšķirīgo – līdz ar to aiztaupa skatītājam zināmu devu šoka un galvassāpju, bet vienlaikus arī neļauj saskatīt vienu no stāsta pamatdomām.

Tomēr, kaut arī aprauti un vienbalsīgi, stāstā ieskanas tās pašas filozofiskās tēmas, kas filmā skanēs kā simfoniskais orķestris, liekot pēc kabatlakatiņa taustīties ne tikai sentimentālām sievietēm. Tā kā vecuma dīvainības galvenokārt izpaužas mūža abos „galos”, kamēr vidusposms sakrīt gan dabiski novecojošiem, gan Bendžaminam, tad loģiski, ka tematiskais uzsvars ir tieši uz šiem posmiem. Vecuma un agras bērnības neapšaubāmā līdzība – fiziskā bezpalīdzība un prāta miglainība – rāda cilvēka mūžu kā apli, kas atgriežas izejas punktā, vienalga, no kura „gala” to sāk dzīvot. Dzīves „netaisnība” un laika neapturamība, vienalga, kurā virzienā tiekam nesti pa tās straumi.  Un, visbeidzot, fakts, ka mēs neviens nezinām, kurā savas dzīves posmā šobrīd atrodamies – sākumā, vidū vai jau tuvojamies beigām. Bendžamina Batona dzīves paradoksa atslēga ir fakts, ka, zinot savu vecumu, viņš jebkurā brīdī var precīzi nosaukt gadu skaitu, ko viņam vēl atlicis dzīvot. Un Ficdžeralds (citā aspektā - arī Finčers) demonstrē arī šādas zināšanas cenu. Zaudējuma sajūtu. Skumjas piecgadīgā (bet patiesībā septiņdesmitgadīgā) Bendžamina acīs, bērnudārzā klausoties draugu sarunas par tēmu „kas es būšu, kad izaugšu liels”. Banālo patiesību, ka nākotnes nezināšana ir svētība. Un apjausmu, ka laiks nevienam nepieder.