Daiļrunīgi un piesātināti rakstniece Mērija Šellija veido sižetu savā romānā Frankenšteins jeb modernais Prometejs. Ārēji tik trauslās un vaigā daiļās jaunietes radītais tēls pustumsā ložņā ap mājām, uzglūn saviem upuriem un slepkavo. Darba tapšanas laikā autorei ir tikai 19 gadu, un ne velti viņa vēlāk sev (un arī lasītājiem otrā izdevuma ievaddaļā) jautā: kā vispār jaunai meitenei kaut kas tāds varēja ienākt prātā?

Bez aizspriedumiem

Mērija Šellija, tobrīd Godvina, piedzima 1797.gada 30.augustā Londonas rajonā Samerstaunā. Viņas vecāki Mērija Volstonkrafta un Viljams Godvins bija kolorītas personības ar aktīvu sabiedrisko dzīvi. Rakstniece Volstonkrafta bija kaislīga sievišu tiesību aizstāve, bet filozofs un rakstnieks Godvins aizrāvās ar anarhistu idejām. Mātes mīlestību Mērijai baudīt gan neiznāca, jo neilgi pēc dzemdībām Volstonkrafta nomira, tobrīd būdama tikai 38 gadus veca. Godvins ar mājkalpotājas palīdzību audzināja mazo Mēriju un viņas pusmāsu Feniju – sievas ārlaulības sakara augli. Arī Mērija bija ieņemta, vecākiem vēl neesot laulātiem – Godvins apprecēja Volstonkraftu, kad viņa jau bija stāvoklī.

Pēc 1801.gada uz Godvina pleciem jau bija pieci bērni. Togad viņš apprecēja Mēriju Džeinu Klērmontu, kas gaidīja no viņa bērnu un bija māte vēl divām atvasēm. Katram bērnam bija savs tēvs, tāpēc sabiedrībā Mērijas jaunajai pamātei bija slikta slava. Taču Mērijas bērnība tēva paspārnē pagāja bez rūpēm un lielām raizēm, par spīti pastāvīgajam naudas trūkumam un raibajai ikdienai daudzbērnu ģimenē.

Skolas gados meitene vairāk uzturējās tēva grāmatu veikalā, nevis skolas solā. Deviņpadsmitā gadsimta pirmajā pusē tas nebija nekas neparasts. Meiteņu skolu nebija daudz, turklāt tās nereti bija zemas kvalitātes. Tēvs savas meitas cītīgi skoloja pats un algoja viņām mājskolotājas. Viņš mudināja Mēriju izmantot ģimenes plašo bibliotēku un ļāva klausīties pieaugušo sarunas. Mājās bieži ciemojās politiķi, literāti, filozofi un žurnālisti. Godvins neliedza meitām iepazīt arī mātes sarakstītos darbus, brīvus no aizspriedumiem un „pareizajām” uzvedības normām. Vēlāk, kad paša izskolotais acuraugs iepazina bezrūpīgo dzejnieku Pērsiju Bišu Selliju, iespējams, viņš to tomēr nožēloja.

Liktenīgā mīla

Pusaudzes gados Mērija vairāk dzīvoja kāda tēva paziņas mājās Skotijā nekā Londonā, bet Godvins tikmēr tika pie jauna drauga Šellija, kurš bez pamatojuma solīja viņa ģimenei finansiālu atbalstu. Viesis nekautrējās koķetēt arī ar Godvina pameitām Klēru yun Feniju, līdz 1814.gadā mājās beidzot atgriezās Mērija. Tā bija vētra, kas noslauka visu ikdienišķo un paredzamo. Šellijs momentā iemīlējās viņā.

Nabaga Viljams Gordons šo kaislīgu sakaru neakceptēja. Un tas ir saprotams. Sešpadsmitgadīgās Mērijas mīļākais bija piecus gadus vecāks par viņu, turklāt precēts vīrs, kurš nesen sagaidījis savu pirmdzimto un kura sieva jau gaidīja nākamo...

Mīlniekiem tas nebija šķērslis. Mērija aizbēga no mājām teju bez graša kabatā un kopā ar Šelliju un savu pusmāsu Klēru pameta Lielbritāniju. Trijatā viņi nokļuva līdz Šveicei, garajā ceļā studējot Šekspīra, Ruso un Mērijas mirušās mātes darbus. Bēguļošana bija galā pēc sešām nedēļām. Bēgļi atgriezās pārmocījušies, pusbadā un neizsakāmi sailgojušies pēc dzimtenes, bet joprojām kvēlas mīlestības pārņemti.

Taču tēvs neko negribēja dzirdēt par pagrimušo meitu. Mīlniekiem naudas nebija, turklāt Šellijam draudēja apcietinājums nesamaksāto rēķinu dēļ. Un Mērija gaidīja bērnu. Topošā māmiņa grima depresijā, grūtniecība ritēja ar sarežģījumiem un beidzās ar priekšlaicīgām dzemdībām. Dažas dienas vēlāk bērns nomira – tā bija meitenīte, kuru Mērija gribēja nosaukt par Klēru. Skumjās pagāja 1815. Gada vasara, līdz viņa atkal palika stāvoklī.

Lai asinis stingst dzīslās!

1816. gada janvārī Mērijai piedzima dēls Viljams, bet tas netraucēja dažus mēnešus vēlāk vecākiem atkal doties uz Šveici. Šoreiz doma pamest Lielbritāniju ienāca prātā Mērijas pusmāsai Klērai. Pie Ženēvas ezera viņa cerēja satikt dzejnieku Džordžu Baironu, kuru pirms kāda laika bija iepazinusi Londonā un tagad no viņa gaidīja bērnu. Bezrūpīgā brauciena sākumā neviens, protams, pat nevarēja iedomāties, cik liktenīgs tas beigās izrādīsies.

Lordu Baironu, kā viņu dēvēja, un viņa personīgo ārstu Džonu Polidoru viņi patiesi atrada Villa Diplati namā pie Ženēvas ezera. Drīz vien mazajam Viljamam bija atrasta auklīte, bet pieaugušie lielāko daļu laika pavadīja Bairona villā – šad tad devās garās pastaigās vai izbrauca ezerā ar laivu, strādāja pie saviem gara darbiem vai lasīja grāmatas. „Slapjā un nemīlīgā vasara mūs vairāk piesaistīja mājai.” Mērija vēlāk rakstīja par šo laiku un turpināja: „Un tad mūsu rokās nonāca daži sējumi ar vācu spoku stāstiem.”

Šajā Mērijas intriģējošajā teikumā arī slēpjas daļa atbildes uz jau uzdoto jautājumu, kā tik jauna meitene spēja izdomāt tik šaušalīgu romānu?

„Uzrakstīsim katrs pa spoku stāstam!” kādu dienu ierosināja Bairons. Šellijam un Polidori mūza drīz vien bija klāt, vienīgi Mērija neko prātīgu nespēja izdomāt. Viņa gribēja radīt stāstu, kas „lasītājā izsauktu visdziļākās šausmas, kas likto asinīm sastingt un sirdij sisties stiprāk.” Tomēr nekas nenāca prātā. Viņa klausījās, kā Bairons ar Šelliju diskutē par britu fiziologa Erasma Darvina mēģinājumiem atdzīvināt nedzīvu matēriju, līdz beidzot visi devas pie miera. Ta bija vētraina nakts, kuras pirmo daļu Mērija pavadīja gultā bez miega, bet pēc tam iekrita asisn stindzinošos murgos, ka to bija vēlējusi saviem lasītājiem. Viņa sapņoja par kāda jauna zinātnes entuziasta radītu briesmoni, kas skatās viņai tieši virsū ar savām dzelteni ūdeņainām acīm.

Spēcīgais sapnis Mēriju tik ļoti turēja savā varā, ka vienkārša spoku stāsta vietā viņa uzrakstīja romānu. 1818.gadā tas nāca klajā ar nosaukumu Frankenšteins jeb modernais Prometejs, un viņa to parakstīja ar pseidonīmu.

Šausmas turpinās, tikai īstenībā

Cik šaušalīgs bija rakstnieces nosapņotais romāns, tik nelaimju pilna izvērās viņas turpmākā dzīve. It kā pats Frankenšteina baisais radījums staigātu savai īstenajai radītājai pa pēdām. Mērijai mira bērni, nelabu galu ņēma tuvinieki, un starp viņiem arī Pērsijs Šellijs. Pirmie traģiskie notikumi risinājās jau tajā pašā 1816.gadā tūlīt pēc atgriešanās no Šveices. Vispirms viņas mīļotais saņēma ziņu, ka Haidparka ezerā noslīcinājusies viņa sieva. Pēc tam pašnāvību izdarīja Mērijas pusmāsa Fenija – iespējams, tāpēc, ka bezcerīgi mīlēja Pērsiju. Par laimi, drūmais rudens beidzās ar jaunu cerību. Mērija trešo reizi bija stāvoklī, un šoreiz viņai piedzima ilgi gaidītā meita, kuru viņa nosauca mirušās pirmdzimtās vārdā par Klēru. Turklāt beidzot Šellijs viņu bildināja un veda pie altāra.

Līdz nākamajām nelaimēm gan nebija ilgi jāgaida. Pēc Frankenšteina iznākšanas 1818.gadā abi rakstnieki nolēma pamest Lielbritāniju uz visiem laikiem un par savu ceļamērķi izvēlējās silto un skaisto Itāliju. Bezmērķīga klaiņošana no vienas pilsētas uz otru pārtrūka jau septembrī Venēcijā – pēkšņi nomira Klēra. 1819.gada jūnijā Romā nomira arī Viljams. Tas bija trieciens, kas abus satrieca līdz pašām saknēm un izpostīja arī kopdzīvi.

Šajā laikā Mērija rakstīja kā apmāta. Tapa novele Matilda, vēsturisks romāns Valperga, vairākas lugas un citi darbi. Vienīgo mierinājumu arī šoreiz sniedza apziņa, ka viņa jau atkal bija gaidībās. 1819.gada novembrī pasaulē nāca veselīgs dēls, kuru nosauca par Pērsiju Florenci, par godu tēvam un dzimšanas vietai.

Sāpīgais laiks pārbaudīja arī Šelliju jūtas vienam pret otru. Vīram pamazām sāka apnikt depresīvā sieva, un viņš meklēja baudas. Tagad Mērijai nācās uz savas ādas pārliecināties, kā izpaužas brīvā attieksme pret laulības saitēm. Viņi jau pirms precībām bija vienisprātis, ka laulība nav nekāds „līgums uz mūžu”, kas liegtu ciešāku draudzību ar kādu citu vīrieti vai sievieti. Un Šellijs steidz šīs priekšrocības izmantot.

Abu attiecības vēl vairāk pasliktinājās 1822.gada vasarā, kad Mērija pārcieta spontāno abortu. Tā bija viņas piektā grūtniecība, kas šoreiz teju vai prasīja viņas dzīvību – aborts izraisīja asiņošanu, ko neizdevās apturēt vairākas stundas. Viss gan beidzās laimīgi, jo Šellijam pēdējā brīdī ienāca prātā doma jau pavisam bezspēcīgo sievu ieguldīt ledus vannā.

Pēc tam bālā Mērija viena vārguļoja slimības gultā, kamēr vīrs baudīja vasaru citu dāmu sabiedrībā. Tobrīd viņi bija apmetušies Santerenco Itālijā, un dažas nedēļas vēlāk Šellijs kopā ar draugiem noīrēja buru laivu, lai aizbrauktu uz Livorno. 1822.gada 8.jūlijā kompānija pameta Livorno un devās mājup, tomēr Santerenco tā arī nekad nesasniedza. Desmit dienas vēlāk līķus atrada pie Viaredžo. Lords Bairons kopā ar vēl dažiem draugiem Pērsija Šellija mirstīgās atliekas sadedzināja sārtā turpat jūras krastā.

Patiesību paņem līdzi kapā

Nav zināms, cik dziļi Mērija sēroja pēc sava neuzticīgā vīra. Atlabusi no saņemtajiem dzīves sitieniem, viņa ar jaunu sparu metās rakstniecībā un cerēja, ka ar to nopelnīs sev iztiku. Tomēr tas nepiepildījās, un 1823.gadā viņa bija spiesta atgriezties Lielbritānijā tēva paspārnē. Londonā viņa nodevās sava vīra piemiņas saglabāšanai un rakstīja, rakstīja, rakstīja.... Līdz 1840.gadam tapa vairāki romāni un lugas, raksti sieviešu žurnāliem, pat enciklopēdija. Netrūka arī pielūdzēju, tomēr nopietnas attiecības viņa ne ar vienu tā arī vairs neizveidoja. Tā vietā Mērija visu savu mīlestību atdeva dēlam Pērsijam. Vēlāk abi kopā daudz ceļoja, un Pērsija juniora sieva kļuva par Mērijas labāko draudzeni.

Viņi trijatā dzīvoja nelielā īpašumā Londonā, un Mērija būtu pat aizvadījusi laimīgas vecumdienas, ja vien viņu nemocītu ļoti stipras galvassāpes. Aizvien biežāk tās pavadīja daļējas paralīzes lēkmes, kas liedza spēju pārvietoties, lasīt un rakstīt. Frankenšteina autore nomira 1851.gada 1,februārī 53 gadu vecumā.

Frankenšteins uz kinoekrāniem

1910.gads. Frankenšteina monstrs pirmo reizi redzams kino. Romānu pirmo reizi ekranizē amerikāņu kinorežisors Džeimss Sērls Deilijs. Ar radījuma izskatu režisors pārspīlējis – tas vairāk līdzinās pasaku dēmonam ar putna nagiem.

1931.gads. Otrais ekranizācijas mēģinājums. Britu režisora Džeimsa Veila filma ir ieskaņota, kas skatīšanos padara ievērojami interesantāku. Filmai ir bairāki turpinājumi, piemēram, Frankenšteina līgava, Frankenšteina dēls u.c.

1957.gads. Studijā Hummer Film Productions top šausmu filmu Frankenšteina lāsts 9The Curse of Frankenstein). Tagad Mērijas Šellijas stāsts ieguvis ne tikai skaņu, bet arī krāsas. Frankenšteins kļūst par šusmu sinonīmu un vizualizāciju.

1944.gads. Populārais britu aktieris un režisors sers Kenets Brana uzraksta scenāriju filmai Mērijas Šelijas Frankenšteins (Mary Shelly’s Frankenstein) ar Roberu de Niro galvenajā lomā. Šī ir pirmā filma, kas pavisam nedaudz atšķiras no romānā izstrādātā sižeta.

2004.gads. Filmā Van Helstings (Van Helsting) Stīvens Sommers izmanto Mērijas Šellijas darba galvenos varoņus – Viktoru Frankenšteinu un viņa radīto nejauceni.