Nevar neatzīmēt, ka 90. gados Francijā un Kanādā gandrīz katru gadu parādās jauni profesionāli un pusprofesionāli fantastikas žurnāli: 1991. gadā – «La Geste» („Žests”), 1992. gadā – «Presence d’esprits» („Garu klātbūtne”), 1994. gadā – «Cyber Dream» („Kibersapnis”), 1995. gadā – «Ozone» („Ozons”), 1998. gadā to pārdēvē par «Science-Fiction Magazine» („Zinātniskās fantastikas žurnālu”), 1996. gadā - «Galaxies» („Galaktikas”) un Bifrost» („Bifrosts”), 1997. gadā – «Etoiles Vives» („Dzīvās zvaigznes”), pēc dažiem numuriem pārvēršas par periodiski iznākošu antoloģiju, 1998. gadā – «Tenebres» („Tumsa”), žurnāls, kas specializējas uz mistiku un „melno fantastiku”. Žurnāli publicē ne tikai beletristiku, bet arī kritiku un literatūrzinātniskus rakstus, iznākošo grāmatu apskatus, pēdējos fendoma jaunumus un citu informāciju. Regulāri parādās un pazūd, dažreiz pēc dažiem numuriem, daudzi fenzini: to kopējais skaits svārstās kaut kur starp 2,5 – 3 simtiem.

Parādījusies vesela rinda talantīgu un visai ražīgu autoru, kuri gan nevar pretendēt uz tikpat skaitā lielu publiku, kā viņu amerikāņu spalvas brāļi, taču tomēr viņiem ir iespēja nepārtraukti pilnveidot savu meistarību, pat neskatoties uz zemāku (salīdzinot ar amerikāņu fantastiem) materiālā nodrošinājuma līmeni, kas neļauj eksistēt tikai uz izdoto grāmatu rēķina.

Pēc tam zināma interese uz fantastiku parādījās arī izdevējiem. Izdevniecība «J’ai lu» („Es izlasīju”) iespiež Aierdāla sastādīto franču noveļu antoloģiju „Ģenēzes”, izskatās, pirmo pēc veseliem desmit gadiem; izdevniecībā «Fleuve noir» („Melnā upe”) sāk publicēt jaunas sērijas «FAUST» romānus, tā ir radīta īpaši tikai vienam autoram – Seržam Lemānam (Serge Lehman); jaunas sērijas sāk izdevniecības «Pocket» („Pakete”) – «Rendez-Vous Ailleurs» („Tikšanās citās pasaulēs”) un «Hachette-jeunesse» („Ašete-jaunība”) – «Vertige SF» („Reibinošā ZF”). Garāmejot atzīmēsim, ka franču fantastikai ir visai raksturīgs liels izdevumu un pat specializēto sēriju skaits, kas orientētas uz bērnu un jaunatnes literatūru. Parādās jaunas prēmijas zinātniskās fantastikas darbiem – piemēram, prēmija, ko nodibinājusi „Eifeļa torņa ekspluatācijas biedrība”...

Tas entuziasms, ar ko plaša publika daudzās valstīs sagaidīja, piemēram, Bernāra Verbēra triloģiju par skudrām, kaut arī izdevēji to līdz šim neatzīst par fantastiku, liecina par to, ka lasītāji atkal ir gatavi sekot pakaļ rakstniekiem viņu radītajās izdomu pasaulēs. [Citi viņa darbi: iepriekš minētie „Tanatonauti”, Eņģeļu impērija”, arī - „Zvaigžņu tauriņš”... – t.p.] Protams, ir vēlams, ka šajā gadījumā uz vāka trūkst grāmatas godu maitājošās etiķetes „ZF”... Nav jāaizmirst, ka ar iepriekš minētajiem vairākiem vārdiem franču fantastika neaprobežojas – vēl ir Pjērs Bordāžs, Rolans Vāgners, Antuāns Volodins, Moriss Danteks, Žans-Klods Dinjaks, Lorāns Ženefors, Rišārs Kanāls, Žans-Marks Linjī, Pjērs Pelo...

Protams, franču fantastikas pasaulē neiztikt bez mākoņiem. Pastiprinās jau 80. gados iezīmējusies tendence: samazinās zinātniskās fantastikas publicēšana, ir stipra virzīšanās uz fantāzijas izdevumu pusi. Joprojām trūkst žurnālu jaunu, pašmāju autoru un tulkojumu publicēšanai. Vēl kādreiz zinātniskā fantastika regulāri parādījās radio, varēja lasīt žurnāla «Apostrophes» („Apostrofi”) numuru, kas bija veltīts ZF, bija specializētas, kritikas rubrikas žurnālos un avīzēs, tajā skaitā avīzē «Monde» („Pasaule”); tagad radio un literārajos žurnālos arvien mazāk laika un lapu atvēl ZF. Franču televīzija turpina kaunīgi izvairīties no fantastisku telefilmu un teleseriālu ražošanas, apmierinoties ar importu no okeāna otras malas. Tas pats notiek arī kino, kur varam sastapt tikai retus ZF žanra pielūdzējus, tādus kā Žeroms Bovens („Baksters”) un Alēns Robaks («Baby Blood»). Tomēr šajā aprakstā mēs apzināti nepieskaramies pietiekami plašajai kinofantastikas tēmai, tieši tāpat, kā nerunājam par fantastikas glezniecību, fendoma darbību, komiksiem... Atsevišķa, plaša tēma ir franču fantastika internetā...

Jā, labu rakstnieku-fantastu Francijā vēl ir pārāk maz, ko var izskaidrot ekonomisku un kultūras faktoru rindu. Joprojām turpinās kopējs fantastikas tirāžas kritums – pēc kino vēsturnieka un izdevēja Žaka Guamara aprēķina pēdējo 10 gadu laikā [raksts ir tapis, ja nekļūdos, 2003. gadā – t.p.] kopējā žanrā izdoto grāmatu tirāža ir samazinājusies par diviem miljoniem eksemplāru gadā, daudzumu paspēlējot mistikas un šausmu romānu pircējiem, lomu spēlēm, kinofilmu un telepārraižu grāmatu versijām. Kas attiecas uz pašiem rakstniekiem, tad viņu viedoklis par franču fantastikas pašreizējo stāvokli un nākotni variē no visrožainākiem spriedumiem (Rolands Vāgners) līdz pilnīgam pesimismam (Daniēls Valtērs). Visai drūmu franču ZF nākotni redz arī tās idejiskais vadītājs Aierdāls. Intervijā, kas publicēta fenzinā („Planēta pārdošanai”) 1992. gadā viņš atzīmēja tādus mīnusus fantastikas izdošanā franču valodā, kā autoru zinātniskuma, episkā gara un romantisma instinkta trūkums. Tomēr franču ZF, ko neretu uzskata par subkultūras produktu, kā paraliteratūru (tas ir, nepilnvērtīgu literatūru), kas cieš no visai netaisnīgas kritikas, no izdevēju un lasītāju neuzticības, kas laiku pa laikam patiešām noslīd līdz izsmiešanu pelnījušu, haltūras opusu līmenim un zemas proves daudzsējumu epopejām, kur masa patiešām noēno retus, kvalitatīvus darbus, ir žanrs ar senām tradīcijām, kas šodien nereti izskatās kā paradokss. Vai tad nav paradoksāli, ka pasaulē pirmo Gonkūra literatūras prēmiju 1903. gadā ieguva Džona Antuāna No fantastiskais romāns „Naidīgais spēks”, ka viens no Francijas zinātniskās fantastikas priekštečiem Žozefs-Anrī Ronī-vecākais daudzus gadus bija prestižās Gonkūra Akadēmijas loceklis, ka viens no savdabīgākajiem un populārākajiem XX gadsimta autoriem Boriss Viāns, kaismīgi slavēja fantastiku un tulkoja Reju Bredberiju...

Mūsdienu Francijas zinātniskajā fantastikā notiek neviennozīmīgi procesi, kas bieži dodas pretējos virzienos. Taču šie procesi atspoguļo jauno spēku vētrainu darbošanos tradicionālajā kultūrvidē. Daudzi tajā redz bāzi jaunam „zelta laikmetam”. Tā vēstures un literatūras pasniedzējs, jauna žurnāla «Galaxies» („Galaktikas”) izdevējs Stefans Niko ir pārliecināts, ka fantastika – „...ir literatūra, kam ir daudz lielāks atvēziens, kā parastai, reālistiskajai literatūrai, kas bieži aizraujas ar pārmērīgu rakņāšanos sevī, kas cieš no transcendentitātes nepietiekamības, pārlieku neaizraujas ar cilvēka un tehnikas attiecībām. Krīze mūs spiež interesēties par iespējamiem nākotnes variantiem, par aizraujošāku un ne ar ko nesavažotu nākotni. Pašlaik mēs pārdzīvojam paātrināta progresa periodu, kas atdzīvinās zinātnisko fantastiku”.