Līdzīgas aptaujas rezultāti, ja tāds notiktu patiesībā, ir jāuzskata par visai likumsakarīgiem, tāpēc ka lasītājs no bijušās PSRS – pat ne vienkāršs lasītājs, bet visai zinošs fantastikas mīļotājs, - vispār vāji orientējas pasaules fantastiskajā literatūrā, jo vairāk franču fantastikā (precīzāk, frankofonā, tas ir, franču valodā sarakstītajā, tāpēc ka šajā valodā raksta arī fantasti no Beļģijas, Šveices, Kanādas...).

Sajūtot pilnīgi izskaidrojamu neapmierinātību – galu galā, jūs taču gribat noskaidrot, ko domā krievu valodā lasošs lasītājs par franču fantastiku, - jūs vēršaties pie franču literatūras bibliogrāfijas speciālista. No viņa jūs beigās uzzināt, ka bez Žila Verna, ko mēs līdz pēdējam laikam bez pamata uzskatījām par mums labi zināmu autoru, tāpēc ka regulāri esat pārlasījis desmit regulāri izdotus viņa romānus krievu valodā (no kopējā skaita, kas sasniedz 63), Ž. Ronī-vecākā („Vamirehs”, „Cīņa par uguni”, „Alu lauva” un daži stāsti) un F. Karsaka (krievu valodā publicēti 5 vai 6 romāni, tas ir, gandrīz visi viņa lielākie darbi) pie mums ir tikuši izdoti tādi Žerāra Kleina romāni, kā „Nepakļāvīgais laiks” (pats autors romānu ir nosaucis nedaudz savādāk: „Laikam nav smaržas” jeb „Laiks nesmaržo”), „Zvaigžņu gambīts” un „Kara dievi” un dažas viņa noveles, P. Bula, R. Merla, A. Moruā, K. Šenissa, M. Demita, K. Legrāna atsevišķi stāsti un romāni. Ja raktu dziļāk un noskaidrotu laiku, kad strādājuši šie rakstnieki, tad izrādītos, ka „svaigākie” darbi, kas iznākuši tulkojumos krievu valodā, attiecas uz XX gadsimta 60.-70. gadiem; gandrīz viss, kas parādījies Francijā vēlāk, pie mums ir palicis praktiski nezināms.

Diemžēl jākonstatē, ka stāvoklis nav kļuvis labāks arī mūsu dienās, neskatoties uz to, ka veikalu plauktos ir tulkotās literatūras pārpilnība. Daudzi laikam atceras, ka 70.-80. gados pa visu gadu iznāca ne vairāk kā 3-4 desmiti zinātniski-fantastiskas grāmatas pa visu gadu [latviešu valodā – 2 vai 3 grāmatas gadā jau bija ļoti daudz – t.p.], ievērojami mazākā daļa no tām bija tulkojumi. Turklāt starp A. Azimova, R. Bredberija, A. Klārka, K. Saimaka un vēl dažu angļu valodā rakstošu fantastu stāstu krājumiem un romāniem, kas bija atļauti izdošanai krievu valodā, franču autoru vārdi pazibēja ļoti reti. Kā jau tika minēts agrāk, parasti tie bija vienu un to pašu Žila Verna vai Frānsisa Karsaka romānu atkārtoti izdevumi. Protams, nodrukāt pie mums citu franču autoru darbus bija visai sarežģīti, ja vispār neiespējami, tāpēc ka franču valodā rakstītai fantastikai vienmēr bija raksturīgs pastāvīgs un visai liels sirreālisma un mistikas piejaukums, protams, neskaitot tos gadījumus, kad apskatāmajos darbos, nekas cits, kā šie paši elementi, nebija vispār. Kā tad varēja atļaut mūsu lasītājam XX gadsimta beigās iepazīties ar visādu velnišķību laikmetā, kur uzvaroši zem zinātniski-tehniskās revolūcijas karogiem soļoja materiālisms? Pat pašmāju Bulgakovu mēs lasījām stipri saīsinātā veidā, bet no A. Klārka romāna „2001. gada kosmiskā odiseja” tika izņemtas beigu nodaļas, kur kosmonauta dvēsele atdalās no ķermeņa un ceļo patstāvīgi pa virtuālajām pasaulēm, par ko samulsis paziņo lasītājiem priekšvārdā izdevniecībā „Mir” izdotajā romānā pats lielais Ivans Jefremovs. Taču kāpēc situācija ar franču (kā arī beļģu, šveiciešu, kanādiešu) tulkojumu izdošanu kardināli nemainījās 90. gados, kad uz grāmatveikalu letēm gāzās neapturama vēl nesen aizliegtās mistiskās, reliģiozās, erotiskās un visādas citas „nelabās” literatūras straume? Kāpēc fantastikas tulkojumu vidū ar tādu absolūtu pārsvaru turpina dominēt anglo-amerikāņu autoru darbi, kaut arī parastas, reālistiskas franču literatūras daļa tulkojumos ir visai liela? Acīmredzot atbildes uz šiem jautājumiem neguļ virspusē, tāpēc mēs esam spējīgi izteikt tikai dažus, iespējams, ne visai pamatotus, pieņēmumus.

Var domāt, ka galveno lomu šajā stāvoklī nospēlē pirmkārt, tas, ka pasaules grāmatu tirgū absolūti dominē amerikāņu (un mazākā mērā angļu) fantastika, kas pilnībā izveidojās un spēja „uzņemt apgriezienus” jau 20.-30. gados, tas ir, laikā, kad eiropiešu fantastika kā masveidīgs novirziens literatūrā vēl nemaz neeksistēja. Radies disbalanss, kas saglabājas līdz mūsu dienām, neglābjami noveda pie tā, ka 50.-60. gados, kad intensīvi sāka veidoties Eiropas valstu nacionālās fantastiskās literatūras, tās vienmēr atradās biezajā angļu valodas fantastikas ēnā, kas ne tikai izvirzīja jaunas idejas un uzdeva kopējo toni, taču arī nekavējoties realizēja savus atradumus simtās, masu tirāžās izdotās, daudzās valodās tulkotās grāmatās, kā arī miljonos lētu un visiem pieejamu periodisko izdevumu eksemplāros. Šajā jūrā burtiski noslīka tās nedaudzās, ne tikai franču, bet arī vāciešu, itāļu, spāņu autoru grāmatas, kam ar neiedomājamām grūtībām izdevās pievērst sev izdevēju uzmanību un pierādīt, ka viņi raksta ne sliktāk, kā viņu aizokeāna skolotāji. Visai simptomātiski, ka ne tikai 50.-60. gados, bet arī daudz vēlāk Itālijā un Francijā daudzi autori-fantasti izvēlējās sev amerikanizētus pseidonīmus, lai rastu iespēju publicēt savus darbus (interesanti, ka pa to pašu ceļu nācās iet arī krievu fantastiem, kuru vidū var atrast tādus „amerikāņu” uzvārdus, kā Oldi, Frajs uc.). Būtisku lomu nospēlēja arī izplatītais viedoklis par to, ka eiropiešu autori akli kopē amerikāņu fantastu idejas un sižetus, respektīvi, franču, itāļu un citu eiropiešu fantastiskā literatūra ir sekundāra. Šis viedoklis nostabilizējās jau 40. gadu beigās – 50. gadu sākumā, kad kara beigu etapos uz seno Eiropas kontinentu kopā ar amerikāņu ekspedīcijas korpusiem ieplūda arī daudzi dinamiskās aizokeāna civilizācijas elementi, tajā skaitā, ne tikai košļājamā gumija, kokakola, džezs un vesterni, bet arī amerikāņu fantastika, kas joprojām piedzīvoja savus labākos gadus, kas vēlāk ieguva nosaukumu „zelta laikmets”. Jā, patiešām, kādu laiku franču fantastika visai cītīgi kopēja ļoti, ļoti daudz no saviem angliski rakstošajiem pedagogiem (ne vienmēr pašu labāko); ne jau velti uz literārās skatuves 50. gadu vidū uznākušo Žerāru Kleinu neapšaubāmi pagodināja viņa raksturojums – franču Rejs Bredberijs. Arī sekojošos gados amerikāņu fantastiku nereti uzskatīja par etalonu. Tā talantīgais franču fantasts Mišels Demits, kas pie spalvas ķērās nedaudz vēlāk, kā Kleins, regulāri tika salīdzināts 60. gadu beigās un vēl pat 70. gados, te ar Polu Andersonu, te ar Robertu Hainlainu (iespējams, ja tas arī viņam sagādāja prieku, tad tikai pašā sākumā).

Par nacionālās fantastikas otršķirīgo (ja ne pat par trešās šķiras) lomu Francijā runā arī publikāciju analīze dažos, 50. gados draudzīgi uzradušās, kā sēnes pēc lietus, tādās zinātniskās fantastikas sērijās, kā «Rayon fantastique» („Fantastiskais stars”), « Présence du futur » („Nākotnes klātbūtne”) un citās, to sastāvā, kā likums, starp desmitiem angļu valodas autoriem tikai reti pavīd skaitā nedaudzi tādu franču rakstnieku-fantastu kā Žerārs Kleins, Stefans Vils, Albērs Igons (viņš arī Mišels Žerī), Šarls un Natalī Ennebergi, Filips Kirvāls izdevumi. Tomēr, neskatoties uz franču izdevēju nievājošo attieksmi pret nacionālo fantastiku, tā tomēr saglabājās – un turpina saglabāties līdz mūsu dienām, turklāt arvien vairāk izpaužoties ar savu īpatnību – protams, labākajos darbos. Tas runā par tās neatkarību un nozīmīgumu, par to, kā par nopietnu literatūras fenomenu. Kāda tad ir šī īpatnība?

Kā uzskata pazīstamais zinātniski-fantastiskās literatūras kritiķis Žerārs Diflo, Francijā fantastiku nekad nav uztvēruši ar tādu pašu entuziasmu, kā tas ir noticis ASV vai PSRS. [Liekas, ka latvieši šajā nozīmē līdzinās francūžiem – t.p.] Neskatoties uz to, ka francūžiem ir raksturīgs loģisks prāts vai drīzāk – apdomīgums darbos un domās, zinātniska noteiktība vēl nav kļuvusi par plašas publikas mentalitātes sastāvdaļu. Turklāt mūsu dienās Francija ir zaudējusi vadošo lomu zinātnes progresā, zaudējusi vietu, ko tā ieņēma vēl 20. gadsimta sākumā. Tieši tāpēc zinātniskajai fantastikai Francijā ir visai savdabīgs raksturs; tā bieži neievēro tīri zinātniskus aspektus, galveno uzmanību veltot savu darbu literārajām kvalitātēm. Tās vai citas noveles poētiskais skanējums tiek vērtēts daudz augstāk par tās koncepciju oriģinalitāti vai sižeta gājienu izstrādāšanu. Francijā intelektuālo publiku, ko interesē zinātniskā fantastika, vienmēr vairāk vilina ne tik zinātniskais, cik tīri fantastiskais aspekts tajā vai citā darbā. Piemēram, žurnāls „Fiction” (“Fantastika”) kopā ar “stingro” (jeb, kā dažreiz saka “cieto”) fantastiku regulāri savās lapaspusēs publicē daudzus franču tradicionālās daiļrunības pilnos fantastikas darbus, žanru, ko aptuveni varētu raksturot ar tādiem jēdzieniem, kā „dīvainā literatūra”, „melnā” literatūra jeb šausmu un mistikas literatūra. Šajā ziņā par paraugu var būt daudzie fanu žurnāli – fenzini, kas nereti publicē fantastiskus tekstus ar vairāk, kā niecīgu zinātnisku saturu, tajā pašā laikā aprakstot visdažādākās pārdabiskās, ezoteriskās un mistiskās parādības. Franču fantastikai ir raksturīgs arī visai izteikts pesimisms. Franču rakstniekiem nākotne neliekas tik daudzkrāsaina, kā tas ir ASV, bet tehnikas progresa sasniegumi neizsauc tādu naivu entuziasmu, kā tas pavisam nesen bija PSRS.

Noslēgumā pamēģināsim konkrētāk atbildēt uz jautājumu: kāpēc tomēr franču fantastikas tulkojumi krievu valodā [arī latviešu valodā, lai gan te galvenais iemesls ir fantastiku lasošas auditorijas ierobežotais skats – t.p.] visumā ir tik reti? Atcerēsimies, ka zinātnisko fantastiku Francijā joprojām uzskata kā kaut ko otršķirīgu attiecībā pret "littérature générale" („vispārīgo” literatūru – tā francūži sauc parasto, reālistisko literatūru), kas būtiski ierobežo tās izdošanu. Tajā pašā laikā, salīdzinot ar galveno angļu-amerikāņu fantastikas masu, franču autoru darbi daudz krasāk diferencējas nosacīti augstvērtīgā literatūrā un amatnieciskos darinājumos, kas domāti masu lasītājiem. Turklāt pirmie parasti raksturīgi ar mazāk dinamisku sižetu, lielāku psiholoģismu un rezultātā izrādās sarežģītāk uztverami, īpaši mazāk sagatavotiem lasītājiem. Pietiek, piemēram, minēt vairāk „literāros” Mišela Žerī, Žaka Sternberga un Renē Baržavela romānus, Marsela Bealī, Pieira de Mandjarga, Žana Reja un tā paša Mišela Žerī stāstus... Tāpēc tulkotājam no franču valodas (to pie mums ir daudz mazāk, kā angļu) arvien grūtāk un grūtāk izvēlēties darbus, kam būtu jūtama literāra kvalitāte un tajā pašā laikā tie būtu interesanti masu lasītājam. Nevar jau neņemt vērā, ka tieši pēdējais izdevējiem ir izšķiroši. Tad arī sanāk, ka tulkotājs negrib riskēt un tulkot lietu, kas, iespējams, nepievērsīs izdevēju uzmanību... Tā arī tulko un izdod no jauna pieejamākas, aizraujošākas un ierastākas angļu valodā rakstošo autoru lietas, to pašu Andersonu, Azimovu, Herbertu, Laumeru, Polu un citus. Bet no franču autoriem turpina publicēt tos pašus Ronī-vecāko, Karsaku un Kleinu – ņemam kaut vai tādu, tagad populāru sēriju, kā „Pasaules fantastikas klasika” – izņemot šos trīs uzvārdus, starp tās autoriem citu francūžu nav...