Pasaule strauji mainījās: jauni nāvējošu ieroču veidi, jaunas neārstējamas slimības, kodolizmēģinājumi un tas, par ko nevarēja būt sliktāks visā pasaulē, - televīzija. Vispār jau tās vēsture sākās pirms kara. Pašu pirmo, regulāro teleraidīšanu pie sevis izveidoja hitleriskā Vācija. Tur pasēdēt zilā ekrāna priekšā augstākās SS amatpersonas varēja jau 1935. gadā. Pēc gada par savu teleraidīšanu paziņoja britu radiokorporācija BBC. Pat PSRS ap 1941. gadu jau raidīja pat veseli divi TV-kanāli. Taču līdz Otrajam pasaules karam tie bija tikai tādi bērna šļupsti. Visā Eiropā bija labi, ja pusotrs tūkstotis teleuztvērēju.

Toties pēc kara uz perspektīvo tēmu acis meta amerikāņi. Un tā lieta aizgāja. Jau 1948. gadā Štatos bija vairāk par miljonu uztvērēju. 1952. gadā – vairāk par divdesmit miljoniem. Vēl pēc sešiem gadiem televizors jau bija katrā amerikāņu ģimenē un tirgū parādījās pirmie krāsu uztvērēji. Tikai ASV austrumos vien cauru diennakti raidīja 362 telekanāli. Kuru tagad interesēja tāda dīvaina lieta kā literatūra?

Grāmatiņu tirāžas vairs nekad nesasniedza tādus augstumus kā 1930. gados. Francijā ļoti pieklājīga tirāža populāram romānam šodien tiek uzskatīta divi tūkstoši eksemplāri. Desmit tūkstoši priekš Amerikas jau ir bestsellers. Literatūras žurnāli spēja izdzīvot tikai PSRS – kultūras pasaules pašā tālākajā perifērijā. Televizors pie mums nerādīja neko interesantāku par daiļslidošanu, kāpēc gan lai neuzplauktu literatūras žurnāli? Toties visā citā pasaulē, tiklīdz televīzija pārgāja uz diennakts raidīšanu, literatūra tūlīt pat noripoja pilnīgā andergraundā. Tagad tās vieta bija kaut kur starp folkloras koriem un deju studijām. Tas ir, kaut kāda dzīvība tajā visā it kā ir, bet nevienu, izņemot pašus dalībniekus, tā it nemaz neinteresē.

Atgriezies miera dzīvē, Kirbijs atkal sāka strādāt “DC”. Ne visai iespringstot, viņš zīmēja tur stāstus par Meiteni-Vilciņu un Cilvēku-Lāpu, kas likās garlaicīgi, ne tikai lasītājiem, bet arī viņam pašam. Stens Lī vispār atstāja rakstniecību un pilnībā koncentrējās biznesā. Tēvoča izdevniecība, kurā viņš joprojām skaitījās redaktors, izlaida komiksus, vesternus, zīmētu anekdošu krājumus, bērnu grāmatiņas par smieklīgām pīlēm. No visa tā kaut kādi ienākumi tomēr atlēca.

1952. gadā sieva dzemdēja Stenam otro bērnu, un ģimene tūlīt pārbrauca uz jaunu māju Manhetenā, kurā bija trīs guļamistabas un divas vannas istabas, aprīkotas pēc tā laika tehnikas augstākajiem sasniegumiem. Nav slikti puisēnam, kas sāka kā sviestmaižu iznēsātājs. Taču, jo tālāk, jo skaidrāk Lī saprata, ka vairāk nespēj to visu panest.

Bezgalīgās darba sanāksmes, biznesa plāni, pusdienas ar darījuma partneriem, jaunu sēriju gudrošana... Viņam jau bija trīsdesmit gadi, pēc tam trīsdesmit pieci, vēl pēc kāda laika četrdesmit un principā varēja saprast, ka pēc tādas shēmas veidosies arī visa pārējā viņa dzīve. Varbūt tad, kad viņš nomirs, kāds vēl uzzīmēs uz viņa kapa jocīgu pīli un uzrakstīs anekdoti no žurnāla pēdējā numura.

1950. gadu beigās Stens stingri nolēma aiziet. Nospļauties uz visu, uzrakstīt atlūgumu, atmest ar roku, diennakts sapulcēm un sākt pilnīgi jaunu dzīvi. Problēma bija tikai tāda, ka viņš galīgi nesaprata, kādai šai jaunajai dzīvei vajadzētu būt? Bērnībā viņš sapņoja, ka agri vai vēlu viņš sarakstīs lielu romānu. Tagad viņš saprata: pat, ja viņš kādreiz kaut ko tādu izdarīs, viņa romāns šajā pasaulē vairs nebūs nevienam interesants. Kāda jēga publicēt romānu, kuru izlasīs trīs tūkstoši cilvēku, ja šodien viņš izdod grāmatiņas, kuras lasa simtiem tūkstošu amerikāņu, un tik un tā viņš nejūt neko, izņemot izmisumu?

Stenam gribējās pateikt par šo pasauli kaut ko svarīgu. Kaut ko, ko pirms viņa nebija teicis neviens. Viņam gribējās atrast jaunajai pasaulei kaut kādus jaunus, vēl līdz šim neizmantotus vārdus. Taču, kur tos meklēt, viņš nezināja.

Pēc kāda laika bērns, kuram Stens bija nopircis savu lielisko māju, nomira. Lī depresija kļuva klīniska. Reiz vakarā viņam zvanīja otrās pakāpes tēvocis, tas pats, kura labā visus šos gadus Stens strādāja. Tēvocis tūkstošo reizi pēc kārtas mēģināja apspriest ar Stenu problēmu: viņu galvenie konkurenti no kompānijas “DC” bija palaiduši supersekmīgu projektu “Taisnīguma līga” un grābj naudu ar lāpstu, kaut ko vajadzētu likt viņiem pretī? Ar ko viņus noēst?

Stens klusēja klausulē, bet pēc tam tomēr pateica to, ko jau sen gribēja teikt:

-Es aizeju.

Viņam likās, ka tēvocis sāks viņu atrunāt no tā, bet viņš pateica, ka kaut ko tādu jau ir gaidījis. Uzstāt viņš neuzstās. Ja Stens ir nolēmis, lai tā notiek. Galu galā, mēs visi esam pieauguši cilvēki un paši nolemjam, kā dzīvot. Vienīgais, ko viņš lūdz: lai radinieks pirms aiziešanas sagatavo pēdējo projektu. Pašu, pašu pēdējo. Lai atvadoties viņš tiem neliešiem no “DC” iedod skanošu pliķi. Tādu, kādu viņš māk. Bet pēc tam – lai lasās prom.

6

Lī pateica, ka ir ar mieru, un sāka domāt. Kāpēc mūsdienu pusaudži vairs nepērk komiksus? Tāpēc ka viņiem ir grūti iedomāties sevi varoņu vietā. Viņiem ir grūti iedomāties sevi kā citplanētieti Supermenu vai miljonāru Betmenu. Bet, ja tā, vai nevajadzētu nolaist varoņus uz Zemes? Padarīt tos tādus pašus kā lasītāji?

Pēc trīs dienām Lī lika priekšā redkolēģijai jaunu projektu: zinātnieks, viņa līgava, līgavas brālis un viņu kopējais draugs dodas kosmosā. Un tur saņem apstarojumu. Rezultātā viņiem parādās superspējas: viens var degt, kā lāpa, kāds kļūst neredzams, taču sāls nav tur, tajā pašā laikā viss četrinieks paliek par parastiem cilvēkiem. Meitene grib apprecēt savu zinātnieku. Viņas brālis ir pašpuika un brunču mednieks. Zinātniekam pastāvīgi trūkst naudas. Viņa draugam ir lielas problēmas personīgajā dzīvē. Pirmo laiku šie puiši pat nenēsā supervaroņu drānas – nebijusi revolūcija žanrā!

Lai uzzīmētu stāstu Lī pasauca seno draugu un sāncensi Kirbiju. Tas pateica, ka ir ar mieru, tikai strādāt tēvoča labā viņam ir apnicis un viņš grib no darba iegūt arī finansiālu labumu. Tāpēc, uzzīmēt viņš uzzīmēs, problēmas nav, taču jaunumu viņš gribētu izdot nedaudz atstatu no pārējās izdevniecības. Paziņas reģistrēja uz savu vārdu nelielu filiāli, kuru nosauca “Marvell” Brīnums) un 1961. gadā tirgū parādījās pirmais “Fantastiskā četrinieka” numurs.

Pats Lī vēlāk atcerējās:

-Kad pa televīziju paziņoja, ka nošāvuši Kenediju, es tieši sēdēju pie kārtējās “Četrinieka” sērijas. Ziņa mani apstulbināja. Šim cilvēkam dzīvē bija viss, ko viņš gribēja. Viņš bija bagāts, skaists, gulēja kopā ar planētas visbrīnišķīgākajām sievietēm un turklāt vēl dzīvoja Baltajā namā. Taču tikai viens šāviens – un viņš jau ir miris, tieši tāpat, kā būs miris ikviens no mums. Šajā mirklī es sapratu, kā vajag stāstīt stāstu par supervaroņiem.

Jaunā komanda sastāvēja no parastiem cilvēkiem, kas bija nokļuvuši neparastos apstākļos. Dzīve šiem puišiem nebija nekāda saldā: viņi zināja, ko nozīmē “trūkst nauda”, bet personāžs vārdā Būtne bija pat tā kā impotents. Gadījās pat tā, ka supervaroņi no “Fantastiskā četrinieka” izgāza vairākas kaujas ar superļaundariem pēc kārtas – vai kaut ko tādu varēja iedomāties komiksos par Supermenu? Toties šiem varoņiem pirmo reizi varēja just līdzi. Viņi bija tādi paši kā viņu lasītāji.

Jau pirmās recenzijas uz Lī un Kirbija produkciju salīdzināja “Četrinieku” ar franču “jaunā viļņa” dumpinieku filmām. Gan tur, gan te skatītājam vienkārši rādīja pasauli, kurā viņš dzīvo – cietsirdīgu, atkailinātu un tāpēc ļoti atpazīstamu. Interviju ar Lī, ko publicēja “Newsweek”, sauca “Lī zīmē komiksus tik pat lieliski, kā Elviss dejo rokenrolu”. Histērija ap “Marvell” produkciju auga ar sniega lavīnas ātrumu.

Amerikas gaiss smaržoja pēc jauniešu dumpjiem. Un kaut kādā neaptveramā veidā Lī zīmētie romāni deva tīneidžeriem to, par ko viņi vienmēr ir sapņojuši. Rakstnieks Kens Kizijs, autors “Lidojumam virs dzeguzes ligzdas” runāja, ka “Marvell” komiksi attēlo pasauli daudz adekvātāk, nekā jebkura “pieaugušo literatūra”. Frēnsiss Fords Kopola atzinās, ka tieši pēc šīm grāmatām viņš ir mācījies kompozīcijas mākslu. Bet pats Stens atcerējās, ka kādreiz atnāca uz tikšanos ar studentiem un pirmais, ko viņam jautāja: vai attēlojot savu varoni vārdā Sudraba Sērfotājs, kas bija nācis paziņot cilvēkiem, ka mīlestība ir svarīgāka par karu, Lī ir domājis Jēzu Kristu?

Par neseno depresiju bija pilnīgi aizmirsts. Saprotot, ka dzelzs ir jākaļ, kamēr tā ir karsta, Kirbijs un Lī tūlīt pat zem “Marvell” markas palaiž vēl vairākas sērijas: “Dardevilu”, “Cilvēku-Skudru”, “Vareno Toru” un pašu pazīstamāko sēriju “X cilvēkus”. Pēdējā runa bija, lūk, par ko.

Blakus cilvēkiem (parastiem cilvēkiem) dzīvo tieši tādi paši, taču ne visai tādi (“X cilvēki”). Viņi ir līdzīgi mums, taču nedaudz savādāki. Ir vienalga, kur ir viņu atšķirības iemesls: varbūt viņi ir nākošā evolūcijas pakāpe, varbūt viņi ir mutanti, kurus sakropļojuši kodolizmēģinājumi. Svarīgi ir tas, ka cilvēki (parastie cilvēki) nemaz nepriecājas par tādiem kaimiņiem. Vienīgais, ko “X cilvēki” redz, ir naids.

Šīs sērijas pirmais numurs ir datēts ar 1963. gada septembri. Tas tika izpirkts burtiski dažu stundu laikā. Žurnālu nodeva no rokas rokā tieši tāpat, kā fabrikas strādnieki Krievijā, laikam, deva viens otram lasīt ļeņinisko avīzi “Iskra”. Amerika tajā gadā vārījās: cīņā par savām tiesībām iesaistījās visas iespējamās minoritātes: politiskās, rasu, reliģiozās, seksuālās. Un katra no minoritātēm iedomājās, ka “X cilvēki” ir stāsts par viņiem.

Pats Lī kādreiz atzinās, viņš vienkārši ir gribējis uzrakstīt stāstu par holokaustu. Kaut ko līdzīgu tajā laikā populārajai “alternatīvai vēsturei”. Lūk, tuvākās nākotnes Amerikā kādu mazākumu vajā tāpat, kā Trešajā reihā vajāja ebrejus, bet tie pretojās. Pretošanās kustības vadītājs, profesors Magneto ir bijušais koncentrācijas nometnes ieslodzītais un uz priekšpleca nēsā ieslodzītā numuru. Spokainā Kaķe ir ebrejiete, kas ievēro kašrutu. Taču tas, kas sanāca, izrādījās daudz iespaidīgāks par to, ko bija iecerējis Stens. “Iks” cilvēki kļuva par vienu no pašiem atpazīstamākajiem XX gadsimta mītiem. Jau pēc desmit gadiem žurnāla tirāža ASV sasniedza astoņu miljonu kopiju atzīmi. Bet šodien runa jau ir par desmitiem miljoniem kopiju visā pasaulē.

Amerikāņu dumpinieki un komunisti uzskatīja, ka “X cilvēki” ir tieši viņu cīņas apraksts. To, kā valdība cīnās ar mutantiem, pārlieku atgādināja pēckara cīņu ar “sarkanajiem draudiem”. Amerikāņu geji uzskatīja, ka runa, tieši otrādi, ir par viņiem. Geji lieliski pazina situāciju, kas bija aprakstīta komiksā, kad kāda mutanta vecāki jautāja:

-Bobij, vai tu neesi pamēģinājis NEBŪT par mutantu?

Pat amerikāņu katoļi, kuriem arī ASV nav nekāda saldā dzīve, pat tiem bija aizdomas, ka Lī ir domājis viņus, jo patiešām, katoļu procents starp viņa varoņiem ir neproporcionāli liels. Un tomēr, pirmie šo stāstu kā savējo uztvēra amerikāņu nēģeri.

Kā viņi nevar būt “X cilvēki”: tieši tādi paši kā mēs un tajā pašā laikā svešinieki jebkādā pūlī. Jebkurā sekundē visi visapkārt var sākt bakstīt uz viņu pusi ar pirkstiem un kliegt:

-Nogalini svešo!

Lī komiksos par “X cilvēkiem” ir divi pretošanās līderi: doktors Ksavjērs un profesors Magneto. Pirmais uzskata, ka cilvēki un “X cilvēki” mierīgi var sadzīvot kopā. Vajag tikai vairāk mīlestības un nedaudz vairāk savstarpējās cieņas. Otrais pārāk labi pazīst cilvēku dabu un tāpēc pasakām netic pavisam. Viņa mērķis – nevis līdzdzīvošana, bet uzvara. Pēc tam, kad Ksavjērs aiziet bojā, profesors izsludina cīņu līdz uzvarošam galam. Ja cilvēki mūs sit, mēs atbildot sitīsim divas reizes spēcīgāk.

Tieši pēc tāda scenārija 1960. gadu Amerikā arī notika melnādaino cīņa par savām tiesībām. Sākumā to vadīja Mārtins Luters Kings. Atvedis uz Amerikas galvaspilsētu desmit miljonus piekritēju, viņš nolasīja runu, kas sākās ar vārdiem: “Man ir sapnis!” Šis sapnis bija par to, ka kādreiz baltais un melnais tomēr spēs dzīvot kopā. Taču Kingu nogalināja un pēc viņa nēģeru cīņu sāka vadīt Malkolms Ikss. Taču viņš vairāk nekādai sadzīvošanai neticēja. Viņš saprata, ja tu gribi dzīvot, tad tev nāksies arī nogalināt. Malkolma paši pazīstamākie vārdi bija nevis daiļrunīgas elsas par sapni, bet stingra frāze:

-Baltajiem ir ieroči? Taču arī mums ir ieroči.

Pats interesantākais, ka Stena Lī komiksi parādījās vēl PIRMS TAM, kad šis stāsts tika inscenēts dzīvē. Kā pienākas lielam māksliniekam, viņš paredzēja notikumu attīstību – vai varbūt ar saviem zīmētajiem stāstiem izsauca tos kā šamanis izsauc lietu.

Priekš tā, lai uz visiem laikiem paliktu par kontrkultūras leģendu, Stens bija izdarījis pietiekoši daudz. Pēc “X cilvēkiem” viņa vārds jau tā zelta burtiem bija ierakstīts literatūras vēsturē. Taču 1962. gada augustā viņš palaiž tirgū vēl vienu sēriju. Un tā kļūst, ne tikai par kulta sēriju, bet par kaut ko tādu, kam grūti piemeklēt īstos vārdus. Īsi sakot, Stens nopublicēja pašu populārāko darbu visas pasaules literatūras vēsturē.

7

Galvenais, ar ko patiešām nopietns rakstnieks atšķiras no amatnieka, ir māka pateikt pasaulei patiesību. Piemeklēt vārdus, kas pareizi pastāsta par to, kā šī pasaule ir iekārtota. Un pavisam nav svarīgi, kāds būs šīs grāmatas žanrs: fantastiskajā “Solaris” vai “Apdzīvotajā salā” patiesības ir daudz vairāk, nekā it kā reālistu, tādu kā Gorkijs vai, pieņemsim, Solžeņicins, darbos. Galvenais nav žanrs, bet tas, lai grāmata iederētos pasaulē kā atslēga slēdzenē.

Tad pasakiet, kas nav lielākā, neapstrīdamā patiesība par to, ka katrs no mums nepavisam nepieder sev? Kurš kaut reizi dzīvē nav sadūries ar šausmīgu faktu: visi mēs sevī nesam mūsu dvēseles tumšo pusi? Un tāpēc ne vienmēr spējam kontrolēt sevi vai vismaz saprast pašu rīcību. Kaut kur mūsu pašu personības tumšajās dzīlēs dzīvo vēl kāds - bezgalīgi naidīgs un tikpat nevadāms. Tieši par to savā savā nākošajā sērijā arī mēģināja pastāstīt Stens Lī un Džeks Kirbijs.

Patiesību sakot, bija vēl viens melnraksta mēģinājums. 1963. gada maijā “Marvell” iznāca doktora Brūsa Bennara stāsts, kurš radiācijas ietekmē pārvērtās par briesmoni vārdā Halks. Atlika Brūsam tikai nedaudz sadusmoties un notika nelabojamais: intelekts pārstāja kontrolēt ķermeni, muskuļi pielija ar baismu spēku, bet Halka acis ar niknumu un viņš ņēmās graut visu sev apkārt. Taču pirmkārt – pats savu dzīvi. Niknumā Halks iznīcina pat to, kas doktoram Bennaram ir visdārgākais.

Zīmējot jauno varoni, Kirbijs centās attēlot kaut ko vidēju starp Frankenšteinu un Golemu – ebreju leģendu tēlu, ar kuru viņu bērnībā baidīja vecmāmiņa. Izdoma nebija slikta, taču lasītāji to pavisam nenovērtēja. Neviens toreiz nesaprata, ko Stens ar to ir gribējis pateikt. Kritika nolēma, ka runa ir par kodolkara draudiem: laiks pārtraukt audzēt muskuļus, citādi kerdiks būs gan mums, gan krieviem. Doma, ka attēlojot par Halku, Stens ir rakstījis par katru no mums, diezin vai kādam ienāca prātā.

Pirmo Halka sēriju slēdza jau pēc sešiem numuriem. Pēc pusgada Lī pamēģināja vēlreiz. Viņš joprojām meklēja, kam pieķerties? Kur atrast to āķīti, uz kura viņš varētu pakārt savu gleznu? Un lūk, nākošā gada vasarā āķītis it kā tika atrasts. Izdevniecības direktors (Stena tēvocis) pateica, ka saskaņā ar mārketinga pētījumiem, viņu auditorijas pamatdaļa ir pusaudži. Un būtu lieliski, lai nākošais Stena varonis arī būtu pusaudzis.

Vēlāk, autobiogrāfijā Lī rakstīja, ka varoni esot izdomājis, vienkārši skatoties kā pa stāvu sienu rāpo muša. Kaut gan pasmaidot tūlīt pat piebilda, ka esot šo stāstu stāstījis tik daudzas reizes, ka pats jau īsti neatceroties, vai tas ir patiess vai nē. Kirbijs, lūk, sakot, ka neesot patiess. Pēc viņa vārdiem, varoni viņu izdevniecībā esot atnesuši divi jauniņie, kas uz “Marvell” esot pārnākuši no izputējušā žurnāla “Black Magic”. Viņiem puisi sauca par Sudraba Zirnekli, bet vienīgais Lī nopelns esot tas, ka viņš saīsināja vārdu uz “Spaidermens” (“Zirnekļcilvēks”).

Stāsta sākums bija šāds. Skolnieks Pīters Pārkers atrod zirnekļa tīklā gredzenu, kas dod viņam maģiskas spējas, tādas, kā piemēram, iespēju rāpot pa sienām vai redzēt tumsā. Džeks Kirbijs uzzīmēja šī stāsta dažas lapaspuses, taču redakcijas sēdē visi vienprātīgi nolēma, ka tas nekam neder. Kāds pie velna gredzens? Kāda prasta gotika laikmetā, kad kosmiskie kuģi vago Visuma tāles un vispār? Personāžu atgrieza atpakaļ labošanai.

Lī stāstīja:

-Pirmā Zirnekļa galvenā problēma bija tāda, ka viņš bija pārlieku supervaronisks. Nevis skolnieks, bet Kapteinis Amerika bērnībā. Es rakstīju uzmetumu pēc uzmetumu, kamēr nesanāca tas, ko gribēju. Vienkāršs amerikāņu tīneidžers. Tievs, nepārliecināts par sevi, ar pumpām. Tāds pat, kā miljoni no tiem, kas par viņu lasīs.

Komiksu industrijai tāda pieeja bija revolūcija. Viens no literatūrzinātniekiem rakstīja:

-Galvenais, ar ko “Marvell” satrieca, bija tas, cik ļoti viss pie viņiem bija reāli. Reāli varoņi, reāla Ņujorka, kur mēs visi dzīvojam. Agrāk supervaroņi dzīvoja Metropolē vai kā Betmens Gotemsitijā. Bet šie puiši dzīvoja turpat, kur es: Zirnekļcilvēks Kvīnsā, Fantastiskais četrinieks pilsētas centrā, Doktors Strendžs lejā pa Blekerstrītu... ja francūžiem bija Dimā Parīze, angļeim – Konana Doila Londona, tad pirmo atpazīstamo Amerikas portretu 1960. gados iezīmēja tieši Stens un viņa puiši. Amerikai tās radītie varoņi kļuva tikpat reāli, senajiem grieķiem viņu dievi, kas arī dzīvoja stingri norādītās vietās: Zevs Olimpā, Afrodīte Kiprā, un tā tālāk...

Stens tomēr sarakstīja scenāriju, bet zīmēt varoni uzdeva jauniņajam, māksliniekam Stīvam Ditko. Tieši viņš izdomāja galvenos Spaidermena aksesuārus: masku, kas sedz pārlieku jauno seju... sarkani melno, pieguļošo kostīmu... Ierīci virs delma, kas izšāva tīklu (sākumā tā bija vienkārša pistole, bet vēlāk kļuva par pavisam nemanāmu ierīci)... emblēmu uz zirnekļa krūtīm.

Tagad par savām superspējām skolnieks Pīters Pārkers bija pateicīgs nevis senam gredzenam, bet radioaktīvam zirneklim no slepenas laboratorijas. 1963. gada augustā pirmais žurnāla “Apbrīnojamais Zirnekļcilvēks” numurs ieraudzīja dienasgaismu.