Lī atcerējās šos vārdus. Tuvākajās brīvdienās viņš savāc mantas un uz divām nedēļām aizbrauc uz Ņujorku. Līdzi viņš ved divus stāstus, trīs lugas un nepabeigto komiksu par Mandragoru. Viņam bija plāns, pastaigāt pa redakcijām un parādīt visus šos labumus: ko izdosies pārdot pirmo, pie tā viņš arī paliks. Nopirks lugu – kļūs par dramaturgu, nopirks stāstus – kļūs par rakstnieku. Pēc tām desmit stundām, ko viņš pavadīja priekštelpā, Lī nopirka viņa komiksu par Mandragoru. Un uz sekojošiem pāris gadiem puisis kļuva par komiksu autoru.

Līgumu ar Foku redaktors noslēdza tieši klubā. Vai nu viņam tā patika uzzīmētais, vai arī dzēra viņi kaut ko , ne to, bet mājās Lī atgriezās ar kontraktu kabatā. Vienīgā problēma tomēr bija tā, ka zīmēja viņš ne tik labi un turklāt daļu no sava laika viņam bija jāziedo mācībām universitātē. Galu galā, Fokam tajā laikā nebija vēl palikuši pat astoņpadsmit gadi. Izeju apķērīgais puisis tomēr atrada ātri, viņš nolīga sev palīgos profesionālu mākslinieku. Viņš atdeva māksliniekam sižetu, tas tempā uzzīmēja. Zaļos daļija pēc principa – septiņdesmit procenti Fokam, trīsdesmit māksliniekam.

Stāsts par Mandragoru sāka iznākt 1933. gada 11. jūnijā. Varonis bija vienkāršs: ilgi mācījies Tibetā, dzīve pa dienu kā miljonāram, pa nakti – kā atriebējam, uzticams, melnādains kalps, brīnišķīga mīļākā, nenogalināms ļaundaris vārdā Lucifors, kurš ir vadītājs slepenai organizācijai, kas sapņo par pasaules iekarošanu, un turklāt vēl ir Mandragoras dvīņubrālis. Tas viss miljoniem reižu ir atkārtojies palpfikšena romānos, neparasti bija tikai tas, ka šoreiz visi notikumi risinājās komiksā un arī varonis bija komiksa tēls.

Sakrustot komiksus ar palpfikšenu, bija viena no pašām revolucionārākajām idejām literatūras vēsturē. Atsevišķi abi šie žanri bija populāri katrs par sevi jau sen. Taču sakrustot tos pirms Foka vēl nebija izdevies nevienam. Nē, mēģinājumi, protams, bija: jau pusgadu iznāca komikss par Baku Rodžeru, neapstājoties mafiju iznīcināja Diks Treisijs, pat tajā pašā žurnālā, kur sāka iznākt stāsts par Mandragoru, jau bija savs zīmētais supervaronis Pulksteņmeistars. Taču tikai ar Mandragoru komikss izauga no bērna rāpulīšiem un beidzot kļuva par īstu romānu pieaugušajiem bildēs.

Stāstam bija graujoši panākumi, Jau pēc pusgada Fokam nācās algot otru mākslinieku, bet pirmais paņēma sev mācekli, kas ar tušu izkrāsoja zīmētās bildes. Tas, kas iesākās kā bērna joks, pārvērtās par visas dzīves darbu.

Naudas Fokam tagad bija kaudzēm. Mācības viņš pameta un tagad vakarus pavadīja tāda līmeņa teātru zvaigžņu sabiedrībā kā Marlons Brando, bet atvaļinājumā devās eksotiskos ceļojumos.

Pats viņš vēlāk stāstīja:

-Kad es vēl tikai sāku zīmēt Mandragoru, izdevniecības PR nodaļa lūdza, lai es sarakstot autobiogrāfiju. Man gribējās atstāt uz viņiem iespaidu un es sadzejoju kaut kādas muļķības, ka pats esmu ceļotājs, kas ticies ar Austrumu magiem, zinu visus viņu noslēpumus un tādā garā. Varu iedomāties, kā piāra speciālisti ņirdza, kad saņēma no manis visus šos murgus. Īstenībā, tālāk par Ilinoisu es nebiju braucis nevienu reizi dzīvē. Un tad es pārbraucu uz Ņujorku, un tur vairums manu jauno draugu jau strādāja avīzēs. Žurnālisti tad bija slavenāki kā tagad kinoaktieri. Viņi pļāpāja par saviem mīļākajiem restorāniņiem Venēcijā, publiskajiem namiem Šanhajā un gaidīja, ka arī es pastāstīšu viņiem kaut ko interesantu. Tā nu man, lai nepaliktu kaunā, nācās izbraukāt pasauli. Dažu gadu laikā es izbraucu Eiropu, Ķīnu, Japānu, Indiju un Dienvidameriku. Ne tāpēc, ka man tur tik ļoti gribējās pabūt, bet tikai tāpēc, lai panāktu savu autobiogrāfiju.

Nopietni saistīt savu karjeru ar komiksiem Foks netaisījās.

-Es domāju, ka tas ilgs gadu, nu, maksimums, divus. Man gribējās nodarboties, nevis ar zīmēto literatūru, bet ar teātri. Nākošajos divdesmit gadus es vadīju piecu teātra trupu lietas un kā režisors iestudēju vairāk nekā trīssimt lugas. Komiksiem man vienkārši neatlika laika.

Tomēr, tieši komiksi bija tie, kas viņu baroja. Teātra projekti Fokam nesa vienus vienīgus zaudējumus. Un katru reizi, lai aizlāpītu caurumus budžetā, viņam nācās parakstīt arvien jaunus kontraktus par zīmēto stāstu ražošanu. Kad Mandragoras popularitāte sāka mazināties, Foks lika priekšā izdevējiem jaunu tēlu. Ap šo laiku Fokam jau bija 23 gadi un viņš sevi uzskatīja par nopietnu spēlētāju šajā tirgū. Jauno varoni sauca par Fantomu.

5

Nežēlīgu slepkavu banda vajā brīnumskaistu blondīni. Viņa ar bāliem pirkstiem saspringti iekrampējusies automašīnas stūrē, taču spēki jau iet uz beigām, bet aiz muguras – vesels kravas auto ar baudkāriem rīkļurāvējiem. Darbība notiek Āfrikas džungļos: mašīnai ceļu kavē liānas un necaurejamas audzes. Automobilis apstājas un blondīne pārgurumā atspiež galvu pret rokām.

Tas, kas tūlīt notiks – nav novēršams. Blondīnes ķermenis ir tik svaigs un tik bezpalīdzīgs. Un tieši tajā mirklī no džungļiem parādās glābējs: noslēpumains svešinieks jāšus uz melna zirga. Pie viņa kājām sastindzis, zobus atņirdzis vilks. Nepazīstamā seju sedz maska, uz pirksta liels gredzens ar galvaskausu.

-Tas ir Fantoms! - šausmās čukst rīkļurāvēji.

Tā sākas pats pirmais stāsts par Pelēko Spoku no džungļiem, taču pati sāga sākās četrsimt gadu pirms tam – tajā mirklī, kad pirāti nogremdē pie Āfrikas krastiem kuģi un no visas komandas izdzīvot izdodas tikai vienam pašam jungam Kristoferam. Krastā viņš satiek mazus cilvēciņus – pigmeju cilti. Tie viņu apārstē, aprūpē, pieceļ kājās un parāda alu, kas pēc formas atgādina galvaskausu.

Junga izaug, atriebjas pirātiem par draugu bojā eju un pie paša galvenā pirāta galvaskausa zvēr, ka visu dzīvi cīnīsies ar netaisnībām. Ar to pašu arī nodarbojas Kristofera pēcnācēji. Veselas divdesmit paaudzes pēc kārtas. Kad ļaundari nogalina kārtējo Fantomu, tā vietā nāk viņa dēls un tāpēc apkārtējiem sāk likties, ka Fantomu nogalināt nevar vispār.                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                                        Šis varonis nebija pirmais stiprais puisis no komiksiem. Taču viņš bija pirmais, kas valkāja masku un apspīlētu triko. Pats Foks vēlāk stāstīja, ka šo uniformu supervaroņiem viņš izdomāja, skatoties filmas par Robinu Hudu (tas arī mīlēja tā tērpties).

-Sākumā es domāju, ka Fantoms būs kārtējais miljonārs-atriebējs. Viss jau bija gatavs, lai palaistu jauno sēriju, taču nedēļu pirms starta mani pēkšņi pavilka pavisam uz citu pusi. Es sapratu, ka Fantomam ir jādzīvo džungļos. Bet visi pārējie supervaroņa “pribambasi” tālāk parādījās paši no sevis: Galvaskausa Ala,uzticīgs zirgs un vilks, maska, pigmeji.

Jaunā varoņa vārds tajā laikā jau sen bija kā sabiedriska vieta. Amerikāņu palpromānos bija detektīvs vārdā Fantoms, Francijā iespieda romānus par Fantomasu. Īpaši svaiga nebija deja ar to pašu Āfriku: jau sen pirms Foka tas viss jau bija Tarzāna stāstos un citos Maugļa pēctečos. Bet ietērpt varoni maskā pēc Zorro neiedomājās tikai sliņķis. Aču stāstā par Fantomu summa pēkšņi izrādījās daudz lielāka par saskaitāmajiem, kas vienkārši salikti kopā. Samaisījis kokteili no sen, sen novazātiem ingredientiem, Foks ieguva kaut ko pavisam-pavisam jaunu. Viņa varonis kļuva par pirmo, īsto zīmētās literatūras varoni.

Viņa popularitāte bija milzīga. Turklāt, ne tikai Štatos, bet visā pasaulē. Režisors Frederiko Felini atcerējās, ka bērnībā bija uzzīmējis veselu albumu ar iemīļotā varoņa piedzīvojumu turpinājumu. Bet, kad Fantoms apprecējās ar savu draudzeni, tad apsveikuma telegramma uz izdevēju namu atnāca pat no Jaunzēlandes parlamenta.

Stāstu par Fantomu viņa autors Lī Foks pēc tam vilka visu dzīvi. Kopā ņemot – vairāk nekā sešdesmit gadus. Pēdējās epizodes viņš diktēja 1999. gadā , guļot nāvīgi slims, hospitālī. Blakus gultai sēdēja viņa vecā sieviņa, no kuras viņš kādreiz ieskicēja Fantoma draudzenes metus. Viņa gaidīja, kad Lī spēs turpināt. Bet viņš uz neilgu brīdi noņēma skābekļa masku un aizsmakušā balsī turpināja:

-Un lūk, kad ļaundari bija jau pavisam tuvu, no džungļiem parādījās glābējs... Viņš jāja uz zirga, bet viņam zem kājām zobus atņirdza vilks...

6

Tomēr, tas būs vēlāk. Bet pagaidām, 1930. gados Foka atradumu metās klonēt konkurenti. Katram, sevi cienošam izdevēju namam bija vajadzīgs pašiem savs supervaronis maskā un apakšbiksēs, kas uzģērbtas virs biksēm.

Tajā laikā viens no lielākajiem komiksu izdevējiem bija bijušais pulkvedis Malkolms Nikolsons. Viņš sāka ar to, ka izdeva tikai vienu žurnālu, toties biezu un tādu, kurā bija tikai jauni stāsti, kas avīzēs nebija bijuši publicēti. Pircēji produktu novērtēja un Nikolsons ar to nopelnīja tik daudz, ka 1935. gadā spēja izdot vēl vienu , “Adventure Comics” (“Piedzīvojumu komiksi”), bet pēc gada jau nākošo: “Detektive Comics” (“Detektīvu komiksi”).

Patiesību sakot, ap šo laiku kompānijas īpašnieks jau bija mainījies: pulkvedi Nikolsonu piekrāpa paša grāmatvedis. Biznesu Nikolsonam atņēma, vairums iepriekšējo darbinieku atlaida. No vairākiem žurnāliem, kas tika publicēti agrāk, palika tikai viens – detektīvu žurnāls. Tam par godu arī visa kompānija ieguva nosaukumu “DC”, kas to arī nozīmēja - “Detektive Comics”.

Nekas izcils no šī izdevuma nebija. Tādi, vienkārši stāstiņi par “krutiem” puišiem, kas cīnās ar ļauno ķīniešu mafiju. Tie smēķē opiju, sapņo Ameriku nolikt uz ceļiem un izvarot meitenes. Bet “krutie” puiši ar kvadrātiskiem zodiem, ar kājas sitienu izsit ķīniešiem zobus, paceļ Ameriku atpakaļ kājās un kā likums paspēj arī meitenes izglābt no izvarošanas. Šos stāstiņus zīmēja divi puišeļi – Džerijs Sigals un Džo Šusters.

Dažus pirmos numurus duets ar redaktora uzdevumu tika galā normāli. Taču pēc tam pasaciņas par ķīniešiem puišiem apnika. Viņi ienāca redaktora kabinetā ar žurnālu par Fantomu un paziņoja, ka arī gribētu , nevis zīmēt kādas tur muļķības, bet - ultramodernus stāstus par varoni maskā un apakšbiksēs.

Izdevējs jautāja, ko konkrēti viņi liek priekšā? Puiši parādīja skices ar varoni pieguļošā kostīmā. Viņš ir atlidojis no kosmosa un viņam ir pārcilvēciskas spējas. Izdevējs jautāja, kā viņi domā nosaukt savu homunkulusu? Puiši sacīja, ka viņiem simpātisks liekas vārds Mr. Mystic (“Misters Noslēpumainais”). Redaktors novaibstījās: ja jau varonim ir superspējas, tad lai viņu tā arī sauc – Supermens. Viss, saruna beigusies, var iet strādāt.

Supermena piedzīvojumiem kompānija DC izveidoja jaunu izdevumu. To sauca par “Action Comics” (“Darbības komiksi”). Uz paša pirmā numura vāka, kas iznāca 1938. gada jūnijā, cilvēks sarkani-zilā kostīmā bija pacēlis virs galvas automobili. Vāks kļuva par vienu no pašiem pazīstamākiem vēsturē – un par vienu no pašiem dārgākajiem. 2006. gadā vienu no numuriem pārdeva izsolē par 46 000 dolāriem. Atpazīstamības ziņā šis vāks pat pārspēj Merilinas Monro kleitu, ko saceļ gaisā vējš vai to, kurā četri Liverpūles puiši pāriet pāri Ebijroudai. Arī pats Supermens jau septiņdesmit gadus stabili turas planētas pašu pazīstamāko cilvēku topa desmitniekā. Viņa tuvākais konkurents (Dārts Veiders no “Zvaigžņu kariem”) nekad nav pacēlies augstāk par 37. vietu.

Pēc Supermena panākumiem izdevēji, dzenoties pakaļ viens otram, metās slēgt literatūras žurnālus un atvērt zīmēto stāstu žurnālus. Līdz gada beigām tirgū paspēja parādīties Cilvēks-Brīnums, Princis Neimūrs un Spektrums. Bet ar nākošo, 1939. gadu jauns supervaronis sāka parādīties katru nedēļu.

Jūtot, ka iniciatīva izslīd no rokām, DC vadība piekodināja visus savus autorus un māksliniekus steidzami ģenerēt idejas par jauniem supervaroņiem. Saprātīgu piedāvājumu nebija daudz, taču ar vienu nolēma padarboties nopietnāk. Runa bija par visai baismu tipu, kas bija tērpies sikspārņa kostīmā. Agrāk komiksu varoņi bija viscaur pozitīvi. Bet šis burtiski otrā lapā jau bija iegrūdis ļaundari tvertnē ar sērskābi un tā vietā, lai mestos palīgā, mierīgi noraudzījās viņa mocībās.

Uzskata, ka varoni izdomāja mākslinieks Bobs Keins. Kaut gan īstenībā ideju viņam pateica priekšā pazīstams literāts Bils Fingers, kas savukārt to bija nospēris no palpromāniem par detektīvu ar iesauku Sikspārnis. Sižets tur bija tāds: bijušam apriņķa prokuroram Entonijam Kvinnam noziedznieki iešļakstīja sejā skābi. Viņš kļuva akls, izķēmots un nespējīgs atriebties. Taču tē parādās viņa mīļotā, kas saka, ka viņa tēvu, vienkāršu policistu, tikko sašāva un viņš guļ uz nāves gultas. Lai ķirurgi veic acu pārstādīšanas operāciju: Entonijs atkal varēs redzēt un atriebties par tēva nāvi.

Ķirurgs dara brīnumus (1930. gados tādas operācijas vēl nemācēja taisīt) un Kvinns atkal redz. Turklāt, ne tikai pa dienu, bet arī naktī, pilnīgā tumsā. Lieta tāda, ka kamēr viņš bija akls, saasinājās citi viņa instinkti, viņš sāka labāk dzirdēt, labāk saost, asāk sajust. Kvinns uzšuj sev sikspārņa kostīmu, apbruņojas ar visa veida gadžetiem un iziet uz kara taku. Viena viņa sejas puse ir apdegusi, bet otra ļoti skaista un, lai Dievs stāv klāt tam, pret kuru Kvinns tagad pagriežas ar apdegušo pusi.

Visu šo stāstu mākslinieks Bobs Keins radoši pārstrādāja un ar savu vārdu nopublicēja 27. žurnāla “Detektive Comics” 1939. gada maija numurā. Varonis pie viņa ieguva vārdu Betmens, nav nekāds prokurors, bet kā jau supervaronim pienākas – miljonārs un pleibojs, kas dzīvo dubultu dzīvi. 33. žurnāla numurā gan parādās arī prokurors ar pa pusei apdedzinātu seju – komiksā viņu sauks par Divseji, bet nesenā ekranizācijā viņu tēlos skaistulis Ārons Ekhards.

Tas viss kopā nozīmēja pilnīgi jaunas ēras sākšanos. Pēc tam, kad tirgū iznāca Supermens, bet pēc viņa arī Betmens, pasaule kārtējo reizi apgriezās otrādi.