Štatos vislabāk aizgāja detektīvs par Niku Kārteru? Lūdzu, izdosim simtiem sējumu šādu detektīvu! Krievijā un Francijā cilvēki negrib Kārteru, tāpēc ka priekšroku dod kam “nopietnākam” kā Maksimam Gorkijam vai Marselam Prustam? Lūdzu, izdosim simtiem sējumu šādas “nopietnības”, jo klientam vienmēr ir taisnība. Starpība starp romāniem par Niku Kārteru un kaut kādu “Annu Kareņinu” nav tik liela kā varētu likties. Tāpēc ka, gan viens, gan otrs ir – izdomāts stāsts par izdomātiem personāžiem. Nekādu patiesību par pasauli, kurā mēs dzīvojam, grāmatas vairāk nestāstīja.

Starp citu, tas apmierināja visus. Lai īgņas, kas meklē grāmatiņās savu īgno patiesību, iet pie velna! Romāni par Kārteru ienesa to izdevējiem tādas summas, ka pie velna varēja doties kaut vai visa pasaule. Niks Kārters kļuva par veselu industriju. Žurnāli, filmas, komiksi, suvenīri. Bet Ņujorkas izmeklētāja kloni parādījās visā pasaulē. Štatos un Krievijā pats populārākais no tiem kļuva Nats Pinkertons, Anglijā – Sekstons Bleiks, bet kontinentālajā Eiropā – lords Listers, noziedznieks un džentlmenis.

Tas, kas mācēja rakstīt ātri un spēcīgi, rakstot šādus romānus, varēja nopelnīt labu naudu. Ienesīguma ziņā tajos gados literatūra apsteidza modes un sporta industriju: jēdzīgs žurnāla līdzstrādnieks saņēma divas reizes vairāk par profesionālu bokseri un septiņas reizes vairāk par supermodeli. Viens no tiem, kas nolēma pamēģināt sevi šajā biznesā bija, bija jaunais žurnālists Džonstons Makalijs.

No 1916. gada 5. marta amerikāņu “Detektīvstāstu Žurnālā” (kas piederēja tam pašam “Street & Smith”) sāka publicēt viņa pirmo romānu “Melnā Zvaigzne”. Aiz Makalija pleciem bija Pirmā pasaules kara ierakumi [starp citu tajos laikos karu sauca vienkārši par Lielo karu, vēl nebija noticis kas vēl lielāks – t.p.], strādājis par krimināllietu reportieri, sarakstījis vairākus simtus skaļu reportāžu. Tagad viņš bija nolēmis apmesties Kalifornijas paradīzes krastos un nedaudz atpūsties. Lai to izdarītu, viņam bija vajadzīga nauda. Nopelnīt to Makalijs nolēma, sarakstot romānu.

Jāatzīstas gan, romāniņš puisim sanāca visai vārgulīgs. Runa tur bija par noziedznieku, kas, kaut arī zaga visu, kas nebija piesiets, tomēr bija nevainojams džentlmenis. Viņš bija pieklājīgs pret dāmām, vienmēr turēja vārdu, neatļāvās nepieklājīgus izteicienus un lai pat nejauši kādu nenogalinātu, savu uzlidojumu laikā lietoja visādus fantastiskus gadžetus. Viņa pseidonīms Melnā Zvaigzne bija radies no tā, ka uz lietu varonis vienmēr devās apmetnī, ko rotāja melna zvaigzne. Pat savam laikam šie izdomājumi izskatījās ne visai. Taču neko labāku Makalijs izdomāt pagaidām nespēja.

Māju Kalifornijā viņam izdevās nopirkt tikai ar pēcmaksu. Lai atmaksātu kredītu, Makalijs diennaktīm negāja prom no rakstāmmašīnas. Par viņa nākošo varoni kļuva šļupstošais kabatzaglis “Metro Šems”. Viņš bija ļoti gudrs: reklāmas sauklis romānam skanēja - “jūsu priekšā laikam ir pats gudrākais Ņujorkas noziedznieks!” Bez tam, viņš bija ļoti cēls: cilvēki, ko apzaga Sems, parasti to arī bija pelnījuši. Draugi viņu sauca “Sems no metro”, bet viņa šļupstēšanas dēļ iesauka drīz pārvērtās par “Metro Šemu”. Viņš strādāja metro sastrēgumstundās. Kabatas zagli vajāja detektīvs ar uzvārdu Kredoks, taču šis detektīvs bija tik stulbs, ka citu tādu grūti būtu atrast – Sems vienmēr tika sveikā cauri.

Visvairāk lasītājiem patika tā šļupstēšana: pirmo reizi varonis seriālā nebija pārcilvēks bez trūkumiem, bet parasts cilvēks, saprotams, tāds pats kā paši lasītāji, ar trūkumiem kā dažiem no mums. Sapratis tendenci, Makalijs uzsāk vēl vairākus seriālus: “Zaļais Spoks”, “Zibens Spēriens”, “Purpura Klauns”. Kara veterāns, kas asi izjuta netaisnību un bija gatavs ar to cīnīties. Jauna Robina Huda versija: bagātiem atņemam, nabagiem atdodam. Laupītājs, kas izmanto fantastiskus izgudrojumus, tādus kā “gāzes bumbas” un “iemidzinošas lodes”, bet pēc tam salaupīto atdod bērnu namiem. Ja eiropiešu lords Lesters un varonis Melnā Zvaigzne bija nedaudz ne no šīs pasaules (rafinēti dendiji, kas veic un atklāj noziegumus vienkārši garlaicības mākti), tad jaunie Makalija varoņi ne visai daudz atšķīrās no lasītājiem.

Taču galvenais bija ne tikai to vienkāršība, bet tas, ka Makalijs pirmais iedomājās viņus ietērpt maskās. Līdz zināmam laikam lasītājs nesaprata, kas viņi bija ikdienas dzīvē, kā pelnīja maizi un ar ko nodarbojās, pirms uzvilka galvā zeķi. Viņš redzēja tikai masku un tas viņam patika. Makalija honorāri auga ar katru gadu.

Pakāpeniski šajā tirgū Makalijs kļuva par tādu kā zvaigzni. Un 1919. gadā pie viņa griezās cilvēki no Frenka Mensija koncerna (galvenie “Street & Smith” konkurenti). Viņi painteresējās, vai cienījamais autors negribētu mainīt izdevēju? Starp citu, ja viņš gribētu, tad viņa honorāri varētu būt pat nedaudz pieaugt. Ko viņš par to domā?

Makalijs domāja, ka ir vērts pamēģināt. Tikai pāris nedēļu vēlāk viņš piedāvāja saviem jaunajiem darba devējiem pirmo jauna seriāla grāmatu – kaut ko pa vidu vesternam un stāstam par varoni maskā. Redaktors paņēma rokrakstu, lai iepazītos, bet, kad pēc diennakts Makalijs atnāca, lai uzzinātu viņa viedokli, acis redaktoram bija tādas kā neapmierinātas.

Grāmata viņam kategoriski nepatika. Pirmkārt, neviens nelūdza autoram izgudrot velosipēdu. Kāpēc, jājautā, Makalijs ir atkāpies sen-sen izstrādātajiem žanra kanoniem? Ja raksti vesternu, tad raksti vesternu, ja detektīvu, tad raksti detektīvu, kāpēc visi tie pagriezieni: mazumiņš no viena, mazumiņš no otra? Otrkārt, darbības laiks un vieta: kurš šodien sāks lasīt par piedzīvojumiem Meksikas laiku Kalifornijā, kuplmatainu senjoritu un kabaljero ar špagām pie sāniem laikmetā? Taču galvenais nav pat tas, bet pats varonis. Tas jau nekādos vārtos nelien! Pilnīgs muļķis un nejēga! Amerikāņu rakstnieks ir pelnījis ko labāku, nekā šis puisis!

Makalijs spaidīja pirkstus kurpēs. No “Street & Smith” viņš bija aizgājis ar skandālu. Atpakaļ ceļa nav, ja pie Frenka Mensija viņa romānu neizdos, tad no kādas naudas viņš dzīvos? Kāds velns viņu dzina mainīt izdevēju? Sēdējis būtu un rakstījis savus stāstus par “Purpura Klaunu”. Pēdējā laikā par tiem maksāja pat 85 dolārus gabalā.

Redaktors joprojām rauca pieri.

-Kā to jūsu varoni sauc!? - viņš beidzot jautāja.

-Misters lapsa, - ar gatavību atbildēja Makalijs. - Tas tā, ja anglisko. Bet spāniski “Senjors Zorro”.

-Labi, - redaktors apžēlojās. - Mēs pamēģināsim to palaist. Pirmo daļu nodrukāsim tuvākā numurā. Taču, ja publika to uzņems vēsi, tad jaunus pasūtījumus no mums negaidiet. Vai skaidrs, mister Makalij?

4

Seriāls par Zorro kļuva par vienu no komerciāli pašiem ienesīgākajiem literatūras vēsturē. Gan izdevējs, gan pats autors no tā nopelnīja reālus miljonus. Pirmo romānu par Zorro sauca “Kapteiņa lāsts”. Tas tika publicēts otršķirīgā izdevumā “Iknedēļas stāsti jebkurai gaumei”, taču panākumi bija tik milzīgi, ka otro un trešo sējumu jau publicēja koncerna galvenajā izdevumā – žurnālā “Golden Argosy”.

1920. gadu Amerikā šo žurnālu lasīja visi. Vienu no numuriem savā kāzu ceļojumā pat ņem līdzi Duglass Fērbenkss un Mērija Pikforde – tā laika galvenās melnbaltā kino ikonas. Šī pāra popularitāte tajos laikos bija tāda, ka ar to nespēj sacensties nekādas šodienas Andželinas Džolijas un Bredi Piti. Stāsts, ko viņi izlasīja, tik ļoti iespaidoja aktierus, ka tieši to viņi izvēlējās ekranizēt pirmo savā jaunajā studijā “United Artists”. Filma “Zorro maska” iznāca jau nākošajā gadā un pēc tās Makalijs vienā mirklī pārgāja augstākajā rakstnieku līgā.

Seriāla galvenā rozīnīte bija tā, ka Zorro kļuva par pirmo no varoņiem, kas dzīvo dubultu dzīvi. Gājiens bija ļoti sekmīgs: pa dienu varonis izskatījās tieši tāpat, kā visi pārējie. Ne ar ko neizcēlās no pūļa: kā arī pieklājas īstam, viegli aizkaitināmam meksikānim, bija lepns un augstprātīgs. Uz nabagiem un citiem bēdu brāļiem viņam bija kā no zvanu torņa nospļauties. Viņš nēsā špagu, kā kostīma detaļu, un vispār, ir vienaldzīgs pret sievietēm. Taču tas, pa dienu. Pa nakti varonis uzvelk masku un ir pavisam citāds. Viņš ir lielisks paukotājs un atriebjas par tiem, kas jau zaudējuši visas cerības. Un vēl (kas nav mazsvarīgi sieviešu auditorijai) viņš ir kaislīgs mīlnieks.

Īstenībā Makalijs līdz visam tam neaizdomājās uzreiz. Pirmā romāna beigās galvenais ļaundaris tiek nogalināts, pats Zorro skaļi nosauc savu īsto vārdu un lūdz savas mīļotās roku. Tomēr, kad publicē otro romānu, šīs muļķības pacenšas aizmirst: ļaundaris atdzīvojas, par Zorro personības noslēpuma atminējumu visi paklausīgi aizmirst.

Ar laiku romānos parādās viss, kas vajadzīgs normālam supervaronim: uzticams pavadonis (kurlmēmais Bernardo), nežēlīgs un neuzvarams ienaidnieks, un iemīļotā, ar kuru Zorro tā arī nekad pa īstam nespēs būt kopā. Pēc tādas shēmas turpmāk tiks būvētas visu supervaroņu biogrāfijas – līdz pat Betmenam un Zirnekļcilvēkam.

Zorro iemīļoto sauca Lolita Pulido. Viņa nebija sajūsmā par varoņa dienas versiju, taču neprātīgi bija iemīlējusies nakts versijā. Arī tas kļūs par zīmolu: Betmena, Zirnekļcilvēka un Bekmambetova “Melnā Zibens” meitenes arī nav sajūsmā par viņu ikdienas iemiesojumiem, tāpēc ka ir iemīlējušās tā slepenajā alter-ego. Bet galvenais, Zorro ir maska: pavisam plāna, bet pazīt Zorro tajā nav iespējams. Noņēmi to – un tu esi doktors Džekils, uzvilki – misters Haids. Tieši pateicoties maskai Zorro spēs no romāna līdz romānam aizstāvēt vājos un gāzt ļaundarus.

Pavisam Makalijs par Zorro sarakstīja 53 romānus. Viņš nogura no sava varoņa, sapņoja radīt pavisam citu sāgu un vienreiz pat nogalināja viņu. Taču tāpat, kā gadījumā ar Šerloku Holmsu, lasītāju spiediena iespaidā mirušajam drīz vien nācās augšāmcelties. Vai tad varēja būt savādāk? Kopā ar Zorro žurnālu industrija beidzot ieguva kanonisku supervaroņa tēlu. Tagad jautājums bija cits: ko ar šo tēlu darīt tālāk?