Tā uzvesties, bija šausmīga kļūda. Dīvaini, ka Mežonīgais Bils nenošāva ciemiņu uz vietas. Nebraskā tikumi bija tādi, ka diezin vai kāds tam vispār piegrieztu uzmanību. Kaut gan, runāt ar Bantlainu viņš arī nesāka. Pielicis prozaiķim pie pieres “Smitu un Vesonu”, viņš pateica, ja tas 24 stundu laikā neaizvāksies no pilsētas, tad gailis tiks palaists vaļā.

Varat iedomāties, kā Bantlainam negribējās braukt projām! Izlaist no rokām interviju, kas būtu spējīga padarīt viņu slavenu! Vēl vairāk, atrodoties tikai collas attālumā no veiksmes... lai velns parauj šos neaptēstos kropļus no frontīra!

Bantlains izvilka no kabatas lakatiņu, noslaucīja sviedrus no kakla un sacīja, ka tic Mežonīgā Bila vārdam. Ja viņš ir tos teicis, tad Bantlainam divdesmit četras stundas vēl ir, tieši pēc diennakts viņš atstās šo pretīgo pilsēteli. Bet, kamēr vēl laiks nav pienācis, viņš paskatīsies, kas te vispār atrodas. Un pagriezies, viņš izgāja no salūna.

Plāns tagad bija tāds, ja jau pats mežonīgais Bils no intervijas atteicās, tad var mēģināt parunāt ar viņa drauģeļiem. Un tomēr uzrakstīt iecerēto grāmatiņu. Tajā pašā vakarā viņš priekš jauno pazīstamo uzcienāšanas iztērēja veselu kaudzi naudas, un vairākus Hikoka paziņas viņam izdevās pierunāt šo to pastāstīt. Tajā skaitā, arī Bilu Koudiju, kuru paziņas sauca vienkārši par Bufalo Bilu.

Vēlāk Koudijs stāstīja, ka viņam nebija ne jausmas, kas bija tas puisis, kurš visu laiku līda pie viņa un vīriem ar savu izprašņāšanu.

-Ieradās kaut kāds resnis, nopirka dzeramo. Sirms, zilā mundierī, ar ūsām. Ko tur ar tādu nepapļāpāt? Uz krūtīm, atceros, viņam bija piespraustas vairākas medaļas un, ja viņš sāktu uzvesties nepareizi, tad katra no tām kļūtu par lielisku mērķi.

Bufalo Bils Koudijs izrādījās patīkams puisis – ne tāds kā Mežonīgais Bils Hikoks. Pat piedzīvojumu viņa dzīvē bija vairāk, nekā Hikokam. Beigu beigās Bantlains nospļāvās un nolēma, ja tāda lieta, tad rakstīs viņš tieši par šo savu jauno paziņu. Bet Hikoks lai iet uz podu.

Bantlaina romānu sērija “Bufalo Bils – Frontīra karalis”, sāka iznākt tā paša gada oktobrī un atnesa Bantlainam veselu bagātību. Bet Bufalo Bilam - vispasaules slavu. Diezin vai pasaulē ir dzīvojis tik slavens kovbojs un Mežonīgo Rietumu pirmatklājējs kā viņš. Kaut gan, pašam Koudijam grāmatiņas par sevi nemaz nepatika. Pēc daudziem gadiem viņš par pirmo no tām izteicās šādi:

-Runā, ka Neds tās muļķības esot sarakstījis pa četriem vakariem. Nesaprotu, ko viņš ir darījis trīs ar pus vakarus! Labāk būtu vēlreiz atbraucis pie mums uz Rietumiem un nopircis zēniem to lielisko viskiju.

2

Ap to laiku Nedam Bantlainam jau bija tuvu pie piecdesmit. Aiz pleciem – nopietna rakstnieka karjera.

Kā jau pieņemts artistiskai personai, četrpadsmit gadu vecumā Neds aizbēga no mājām un salīga par jungu uz tirdzniecības kuģa. Dienēja viņš cītīgi un reiz, kad kuģis bija pietauvojies krastā, pat izglāba cilvēku, kas piestātnē bija iegāzies ūdenī, par ko tika apbalvots ar medaļu “Par drošsirdību!” Astoņpadsmit gadu vecumā viņš pāriet no tirdzniecības flotes uz kara floti, iegūstot gardemarīna pakāpi. Dienesta biedri pret viņu izturas nicinoši, bijušos tirdzniecības flotes jūrniekus te nemīl. Taču Neds izsauc uz dueli visu sava šļupa komandu: trīspadsmit cilvēkus. Septiņas reizes viņš duelējas un četrus pretiniekus ievaino. Pēc tam dienesta biedri nolemj, ka ar psihu labāk neielaisties un liek viņu mierā.

Tāpat jau nav ar ko saieties. No garlaicības deviņpadsmit gadus vecais Bantlains uzraksta savā dzīvē pirmo stāstu. Viņš to publicē žurnālā “Nikerbokers”, turklāt viņi gardemarīnam samaksā pat kaut kādu naudu. Starp citu, stāsts šausmīgi nepatīk arī tajā laikā iesācējam, jaunam žurnālistam Edgaram Po.

Vēl pēc dažiem mēnešiem Neds apprecas ar skaistuli-kubieti un drīz raksta iesniegumu, lai atvaļinātos no dienesta. Kā pabarot ģimeni nav skaidrs. Neds piedalās seminolu karos Floridā, medī kažokzvērus Kanādā, brauc uz Mežonīgajiem Rietumiem. Visu, ko viņš redz, viņš apraksta stāstos un par katru no tiem saņem septiņus un pat divpadsmit dolārus. Uzturēt ģimeni par tādu naudu nav reāli.

Viņš sāka domāt, vai nepārcelties uz Rietumiem pavisam un uzbūvēt tur fermu. Kopā ar sievu viņš sēžas pasta diližansā un dodas ceļā. Nu, un protams, viņu diližansam uzbrūk laupītāji. Neds uzvedas kā īsts varonis: vienu laupītāju viņš nošauj, pārējos sagūsta. Par šo varoņdarbu šerifs dāvā viņam balvu 600 dolāru vērtībā. Un viss būtu labi, tikai apšaudē ar bandosiem nomaldījusies lode nogalina viņa jauno sievu. Kopā ar viņu nodzīvoti tikai četri gadi. Neda bēdām nav robežu.

Par to, lai tagad turpinātu ceļu uz Rietumiem vairs nevar būt ne runas. Neds apmetas tuvējā pilsētiņā un sāk dzert. Nauda ir un tajos gados par 600 dolāriem varēja dzert kaut vai pusgadu no vietas. Uzvedas viņš tā, ka vietējais iedzīvotājs vārdā Roberts Porterfīlds izsauc viņu uz dueli. Sems Bantlains pēc tam apzvēr, ka nav pieskāries minētā Porterfīlda sievai par ar pirkstu, tomēr visa pārējā pilsētiņa domā citādi. Duelis izskatās dīvaini: nesagaidījis signālu, Porterfīlds sāk pretinieka apšaudi, paspējot izšaut uz pretinieka pusi piecas vai pat sešas reizes. Bet Bantlains izšauj tikai vienu reizi un ar to pietiek. Viņa lode trāpa oponentam tieši pierē. Mazliet zemāk par vietu, kur piemānītajam vīram bija sākuši augt ragi.

Bantlains uzskata, ka incidents ir izsmelts. Un vispār: visā šajā stāstā viņš ir cietušā puse. Tomēr, gandrīz tūlīt pēc dueļa Nedu arestē. Un tā vēl būtu pusbēda, taču vienlaikus ar to pilsētā sākas nemieri un jau ap vakaru kļūst skaidrs: lieta līdz tiesai nenonāks. Bantlainu vienkārši nolinčos. Šerifa ofisam apkārt sastājušies cilvēki kliedza: “Nošaut viņu!” Citi strīdējās: “Nē, pakārt!” Nogalinātā ragneša brālis veda pūli ieņemt iecirkni. Tomēr, juceklī Bantlains pamanās izbēgt, paslēpties savā viesnīcas numurā, aizbarikādēties un sagatavoties jaunam uzbrukumam.

Štūrmēt viesnīcu linčotāji nesāka. Viesnīcu vienkārši aizdedzināja. Bantlains turējās līdz pēdējam. Taču, kad no neciešamā karstuma viņa revolverī pašas no sevis sāka sprāgt patronas, viņš tomēr centās bēgt. Viņš izlēca pa trešā stāva logu, tieši satrakotā pūļa vidū. Viņu sita tik ilgi, līdz viņš vairs nedeva dzīvības pazīmes. Un visu to, kas pēc tam palika no ķermeņa, šerifs savāca kaudzē un aiznesa atpakaļ uz cietumu.

No rīta pilsētiņas iedzīvotāji nolēma turpināt izklaidi. Sapulcējušies šerifa kantora priekšā, viņi atkal sāka kliegt, ka varbūt pienācis laiks Bantlainu atkal pakārt? Tas pēc vakardienas tomēr pamanījās attapties un aizsmakušā balsī lūdza, lai atsauc mācītāju. Viņam atbildēja, ka ka visādiem suņiem, kas nogalina apkaunotu sievu vīrus, garīdznieks pirms nāves nav paredzēts. Ap Bantlaina kaklu aptina virvi, pēc tam viņu izvilka uz ielu un sāka kārt tuvākajā kokā.

Atskaites par to drīz parādījās vairākās Amerikas avīzēs. Reportāžas rūpīgi aprakstīja, kā notika eksekūcija. Lasi un brīnies: jā... mūsu laikos gan ir bijuši cilvēki. Pēc pusgadu ilga plosta, pēc dueļa, aresta, ugunsgrēka, lēciena no trešā stāva, pēc piekaušanas, kas ilga divas diennaktis pēc kārtas, pēc tam, kad Bantlainu divas reizes kāra un ap kaklu savilktā virve divas reizes pārtrūka – pēc visa tā Neds, ne tikai izdzīvoja, bet diezgan ātri tika atkal uz kājām un jau pēc trīs mēnešiem, dabūjis kaut kur naudu, atvēra Ņujorkā pats savu žurnālu. Pēc pusgada viņš apprecējās otrreiz, bet vēl pēc gada izšķīrās. Ko te vēl lai saka: spēkavīri neesam mēs...

3

Citu iztikas avotu, kā vienīgi rakstīšana, Bantlainam tik un tā nebija. Un Neds nolēma kļūt par profesionālu literātu. Vairākus pirmos romānus viņš paraksta kā “Kapteinis Bantlains”. (Ar šo pseidonīmu viņš izdod arī romānu “Spāņu jūru Melnais Atriebējs jeb Asiņainais Ļaundaris”, šis romāns bija lielā cieņā pie Toma Soijera un Heklberija Fina.) Bet, kad viņa zīmols jau bija daudz maz pazīstams, viņš piesēžas pie tūkstoš lappušu garas sāgas “Ņujorkas noslēpumi un traģēdijas”.

Parīzē Ežens Sjū tikko kā bija izdevis “Parīzes noslēpumus”. Pēterburgā Vsevolods Krestovskis drīz publicēs “Pēterburgas graustus”. Tolaik rakstīt par lielpilsētu dzīves ēnas pusēm bija nekļūdīgs gājiens. Kurš lasīja grāmatas tikai pirms piecdesmit gadiem? Niecīgs aristokrātu un bagātnieku slānis. Visās Savienotajās Valstīs diezin vai savāktu vairāk par pustūkstoti cilvēku. Taču tagad situācija bija pavisam cita.

Pilsētās ieplūda iebraucēju bari: emigranti, izputējuši fermeri, vienkārši laimes meklētāji. Kāds no šīs publikas pat bija izglītots. Un bija gatavs samaksāt par interesantu stāstu. Taču, tikai ar vienu noteikumu: šim stāstam bija jābūt par to, ko viņš pazina. Vēlams, par lielas pilsētas dzīvi. Vēlams, par dzīvi šīs pašas lielpilsētas pašos zemākajos slāņos. Cilvēki gribēja lasīt, nevis par nezin kur dzīvojošu varoņu izdomātiem piedzīvojumiem, bet par to pašu pasauli, kurā viņi dzīvoja.

Kapteinis Bantlains zināja faktūru daudz labāk par citiem. Un ar saviem “Noslēpumiem” nopelnīja, ja ne īpašumu, tad pietiekoši nopietnu summu. Rakstīt romānus iknedēļas žurnāliem – tagad tā bija industrija. Desmitiem žurnālu, simtiem romānu, miljonu tirāžas. ASV un Francijā ļaužu, kas ar šo amatu nodarbojās jau bija diezgan daudz. Par honorāriem tagad tur varēja dzīvot daudz labāk, nekā par kaut kādu ienākumu no kaut kādas rūpnīciņas vai dzimtas muižiņas.

Pakāpeniski šie cilvēki pārvērtās par pilnīgi īpašu klasi: inteliģenci. Sākumā tā sauca tikai tos, kas pelnīja iztiku ar paša spalvu. Pēc tam tā sāka saukt arī tos, kas viņu opusus lasīja. Iespiedmašīnas ar katru desmitgadi strādāja arvien ātrāk. Un izplatīja jaundzimušās inteliģences idejas ar tādu pašu ātrumu, ar kādu agrāk izplatījās tikai venēriskās slimības.

Šīs idejas bija vairākas. Un kopā tās sastādīja kaut ko līdzīgu Jaunās Pasaules reliģijai. Vecajiem dieviem jaunā inteliģence sen vairs neticēja. To vietā viņa centās likt svaigākus dievus.

Un pirmā šīs jaunās reliģijas dogma bija: pati vērtīgākā uz pasaules ir Brīnišķīgā un Mūžīgā Māksla. Tikai uz to ir jātiecas mūsdienu cilvēkam. Tikai tā dos vērtību viņa ātri aizejošajai dzīvei. Viss paies šajā dzīvē, viss pazudīs, tikai Mūžīgie un Nemainīgie Šedevri pārdzīvos gadsimtus. Nav jāpiegriež uzmanība tam, ka simts gadījumos no simts ar Šedevriem viņi domāja tos pašus bieži garlaicīgos romānus no žurnāliem kapeiku vērtībā.

Inteliģence varēja eksistēt tikai kā mēdiju impēriju apkalpojošais personāls. Tiem bija vajadzīgi prasmīgi stāstu stāstītāji, jo citādi, ko tad viņi publicētu savos izdevumos? Inteliģences loma atgādināja “stāstnieka” lomu cietumā – tā tur sauca nelaimīgos ieslodzītos ar augstāko izglītību, kuriem garajos Kolimas vakaros nācās izklaidēt zagļus, pārstāstot “Donu Kihotu'' [vai ko citu – t.p.], bet tie apmaiņā neļāva viņus slīcināt atejas podā un dažreiz atmeta ko ēdamu. Taču pašiem rakstniekiem tāda aina likās nedaudz apvainojoša un tāpēc savos romāniņos viņi to nedaudz piekoriģēja.

Augstā Māksla (viņi sludināja) – tā ir lieta, kas vienkāršajai tautai nav apjaušama. Lai tauta smeltos no Gara sfērām, tai ir vajadzīga priesteru kasta (nu, tā pati inteliģence). Turklāt, šīs kastas iekšpusē eksistē vairākās pakāpēs: Absolūtam vistuvāk stāv “ģēniji”. Mazliet zemāk - “talanti”. Piramīdas apakšā stāv vienkārši “kulturāli cilvēki”. Viss šis stāsts visai atgādina tīkla mārketingu – iedod palasīt savu sarakstīto romānu dažiem “kulturāliem cilvēkiem” un tavs statuss pacelsies: iespējams, ka viņi paziņos, ka tu esi, ne tikai “talants”, bet pat visīstākais “ģēnijs”.

Nobeigums sekos.