Nākošā gadsimta laikā iebraucēji – avantūristi vairākas reizes centās atvērt Krievijā tipogrāfiju vai grāmatu veikalu. Parīzē šis bizness nesa īpašniekiem bagātību – varbūt, ka izdosies arī Pēterburgā? Taču katru reizi pasākums beidzās ar krahu. Pusgadsimta laikā pēc Pētera Pirmā Krievijā tika izdotas tikai 323 grāmatas. Turklāt, 262 no tām – svešvalodās, bet gandrīz visas pārējās – tulkojumā no svešvalodām. Vidēji sanāk piecas-sešas grāmatas gadā. Zemnieki un vairums pilsētnieku bija analfabēti. Tirgotāji grāmatas nelasīja principā, militārpersonas – arī. Kaut ko lasīja aristokrātija, taču tikai svešvalodās. Priekš kā tādai valstij būtu vajadzīgs grāmatu veikals?
Turklāt, grāmatas bija ļoti dārgas. Tās bija greznuma priekšmets, kas pieejams tikai niecīgam sabiedrības slānim. Vidēja ranga ierēdņa alga tajos laikos bija 60-80 rubļi mēnesī. Bet neliels dzejoļu krājums maksāja turpat desmit rubļus. Romāns, kas tika izdots divās daļās – divdesmit piecus rubļus. Tā jau bija trešā daļa no mēneša algas. Pat pirms simts piecdesmit gadiem mūsu valstī grāmatas tika pārrakstītas ar roku: tas sanāca lētāk un vienkāršāk, nekā nopirkt grāmatu veikalā.
Situācija atgādināja apburto loku. Grāmatas nelasīja, tāpēc ka nebija grāmatu veikalu, kur varētu izvēlēties kaut ko sev piemērotu. Bet veikali nevarēja pastāvēt, tāpēc ka nebija pieprasījuma: neviens nepirka tās velnišķīgi dārgās grāmatas. Tieši tāpēc pirmie grāmatu veikaliņi Krievijā darbojās, ne kā pārdošanas vietas, bet tā saucamajā “lasīšanas bibliotēku sistēmā”.
Krievu vecākā paaudze droši vien atceras, ka 1990. gadu sākumā valstī atnāca video, bet katrā vārtu rūmē atvērās tādas lietas kā “videonomas”. Izvēlies pēc kataloga vai turpat uz vietas tevi interesējošu filmu, iemaksā ķīlu un vari nest kaseti mājās. Maksāja tas desmit reizes lētāk, nekā pirkt kaseti pavisam.
Tieši tāpat Puškina laikā darbojās grāmatu veikali. Tur arī nepārdeva grāmatas, bet par naudu deva tās palasīt. Abonentu varēja pirkt uz gadu, pusgadu vai pat uz dažām dienām. Gadā tas maksāja apmēram piecdesmit rubļus: tiem laikiem ļoti nopietnu summu. Toties, par šo naudu tu pirki, nevis kādu vienu grāmatu, bet varēji kaut vai katru dienu ņemt “bibliotēkā” kādu modernu jaunumu.
Pavisam Pēterburgā bija ap divdesmit šādu iestādījumu. Pati populārākā bija “Plaviļščikova grāmatu bode”. Atvērās tā 1813. gadā, Moikas krastā – tieši pretī vietai, kur pēc diviem gadsimtiem vēlāk parādījās populārais klubs “Port”. Astoņus gadus bizness bija veiksmīgs, bet pēc tam Plaviļščikovs nomira. Un uzņēmuma vadību pārņēma bijušais Plaviļščikova lietvedis Aleksandrs Smirdins. Vīrs labākajos gados, ar pliku pauri un brillēm. Tieši viņš pirmais Krievijā sāka mēģināt, ne tikai pārdot, bet arī izdot grāmatas.
4
Izdevniecības, kādas tās eksistē šodien, Krievijā nebija gandrīz līdz pašai revolūcijai. Tāpēc, pabeidzis savu ģeniālo daiļdarbu, autors galīgi nesaprata, ko ar to darīt tālāk. Gatavo tekstu parasti atdeva profesionāliem rakstvežiem un viņi to pārrakstīja kaligrafiskā rokrakstā uz laba papīra. Bet tālāk – kā nu gadīsies. Parasti dzejoli vai lugu deva palasīt paziņām, tie pasūtīja vēl kādu kopiju, jaunkundzes vai kundzes kaut ko iekopēja savos albūmiņos, bet dažreiz atradās sajūsmināti lasītāji, kas bija ar mieru apmaksāt darba iespiešanu tipogrāfijā.
Vienīgā iespēja uz reālu publikāciju bija, aiznesot savu darbu uz žurnālu. Prese Krievijā lēnām attīstījās un tikpat lēnām sāka radināt krievus pie lasīšanas. Par pirmo krievu mēdiju magnātu mēģināja kļūt Karamzins. Viņš bija redaktors žurnālam, kuram bija pat veseli 580 abonentu. Vēl pēc pieciem gadiem parādījās “Russkij invaļid”: tam tirāža jau bija 800 eksemplāri. Literatūras vide bija tik niecīga, ka autors burtiski spēja nosaukt visus savus lasītājus vārdā.
Pirmo Krievijas literāro pulciņu biedri rakstīja nevis lasītājiem, bet viens otram. Ne par kādu komerciālu izdevīgumu, protams, runa negāja. Autori rakstīja, jaunkundzes sajūsminājās, kritiķi kritizēja – it kā viss strādāja. Lai padalītos ar uzrakstīto ar kādu vēl, paši dzejnieki reizēm atvēra paši savus žurnālus. Žukovskis izdeva “Vestņik Jevropi”. Kihelbekers - “Ņevskij zriteļ”. Puškins - “Sovremeņņik”. Taču Krievijā pat vismasveidīgāko izdevumu tirāžas nekad nepārsniedza dažus simtus eksemplāru. “Ļiteraturnaja gazeta”-s tirāža (to izdeva Puškins) bija tikai simts eksemplāru. Tālāk par niecīgo pašu literātu pulku visa šī produkcija neizplatījās.
Literārā publika savācās tieši Smirdina veikalā. Pamosties ap pusdienlaiku, ieraut kafeju, uzvilkt cepuri-bolivāru, kājām aizstaigāt līdz Aleksandram Filipovičam, satikt draugus un paziņas, doties uz kafejnīcu, ieraut vēl kafiju, pēc tam pāriet uz šampānieti un līdz rītam pļāpāt par literatūru – neko labāku par tādu dienas grafiku pirmie krievu dzejnieki pat iedomāties nevarēja. Pazīstamiem literātiem Smirdins savā bodē izsniedza kredītu. Tie, savukārt, varēja atbildot, uzrakstīt joka pēc kādu dzejoli uz viņa iestādes sienas. Vairākus gadus vērojis šo kompāniju, galu galā Aleksandrs Fiļipovičs nolēma riskēt. Viņš pirmais no “bibliotēku” īpašniekiem riskēja, ne tikai izīrēt grāmatas, bet arī izdot tās.
Pats biznesa modelis tajos laikos jau sen eksistēja. Literātu vidū bija atzītas zvaigznes, kuru darbi varētu nest jūtamu peļņu. Šim pulciņam trūka tikai jēdzīgs producents. Cilvēks, kas pietiekoši nopietni pieietu šim jautājumam. Šo lomu tad arī uzņēmās Smirdins.
Viņš pirmais mēģināja, ne tikai izdot grāmatiņas, bet arī nopelnīt ar grāmatu izdošanu. Tas ir, darīt visu to, ko pirms viņa darīja arī paši literāti, taču nedaudz nomainot akcentus. Viņš pirmais sāka orientēties, nevis uz gaumi, bet uz tirgu. Galu galā, viņa rokās bija ikdienas pārdošanas dati: Smirdins lieliski redzēja, ko grib lasīt viņa apmeklētāji. Un pirmais viņš Krievijā mēģināja viņiem dot to, ko viņi grib. Un pēkšņi izrādījās, ka literatūras izdošana ir ļoti ienesīgs bizness.
1834. gadā Aleksandrs Fiļipovičs atvēra pavisam jauna tipa žurnālu. To sauca “Bibļioteka dļa čteņija” (“Lasīšanas bibliotēka”). Tas vairs nebija nesaprotams “samizdats”, līdzīgs Puškina vai Karamzina žurnālīšiem, bet – normāls komerciāls izdevums: jēdzīgs vāks, dārgs papīrs, lasāms šrifts, krāsainas ilustrācijas. Žurnālā bija modes nodaļa, tas publicēja visdažādākus vērtīgus padomus un obligāti – stāstus par braucieniem un eksotiskām zemēm (analogu mūsdienu “Tūrisma” nodaļai).
Tikai pēc gada “Bibliotēkas” tirāža jau bija pieci tūkstoši eksemplāri. Pēc diviem – septiņi tūkstoši. Tas nav slikti pat šodien, bet aizpagājušā gadsimta pirmajai pusei tā bija revolūcija, tāpēc ka tuvākā konkurenta (žurnāla “Sin Otečestva”) tirāža bija tieši piecpadsmit reizes mazāka - 470 eksemplāri.
Pirmais, ko izdarīja Smirdins, tas bija (kā pienākas nopietnam kapitālistam), mēģināja monopolizēt tirgu. Sava izdevuma cenu viņš ar visiem spēkiem turēja pēc iespējas minimālu. Žirardēns Francijā nolaida latiņu līdz vienam frankam, bet Mensijs ASV, līdz desmit centiem. Smirdina žurnāls, dabiski, nemaksāja desmit kapeikas. Nemaksāja tas arī rubli: Krievijā nebija reklāmu devēji, kas no savas kabatas varētu nosegt izdevēja neatpelnītos līdzekļus. Taču Smirdina cenas tik un tā bija tik zemas (apmēram, trīs rubļi par numuru), ka konkurenti vienkārši tika izputināti.
Otrais viņa jaunievedums bija tas, ka Smirdins sāka maksāt saviem autoriem honorārus. Līdz viņam nauda un literatūra Krievijā eksistēja atsevišķi viena no otras un nekad viena ar otru nesatikās.
Kā visur pasaulē, autori centās iepatikties tam, kas varēja samaksāt par viņu darbu. Tikai Krievijā tie bija, nevis lasītāju tūkstoši, bet tikai viens cilvēks – cars. Karamzins sarakstīja savu bestselleru “Krievijas valsts vēsture” un saņēma par to fantastisku summu – 60 000 rubļu. Taču tas nebija procents no pārdošanas, bet prēmija, ko autoram izrakstīja cars. Tieši par cara naudu pie mums eksistēja glezniecība un arhitektūra, pirmo reizi uz viesizrādēm ieradās ārzemju muzikanti, un vispār, eksistēja viss tas, ko varēja saukt par kultūru.
Rakstniekus cari ne visai mīlēja – priekšroka tika dota māksliniekiem un muzikantiem. Taču gadījās, ka arī viņiem kaut kas tika. Ne jau naudas ziņā, bet, teiksim, amats galmā. Vai kāda ārpuskārtas paaugstināšana dienesta pakāpē. Vai ordenis. Vai vecuma pensija. Deržavins par savu odu dabūja zelta tabakmaku. Riļejevs un Žukovskis – gredzenus (arī no zelta). Puškins visu dzīvi dzīvoja uz parāda, turklāt, pēc viņa bojā ejas šos parādus atkal atmaksāja cara galms. Kāpēc rakstniekiem bija vajadzīgs naudas honorārs, ja līdzekļus dzīvošanai viņi tik un tā saņēma tieši no monarha?
Katrā gadījumā, ierastā sistēma (sarakstīji bestselleru – nopelnīji par to miljonu) Krievijā tajos laikos neeksistēja. Pēc būtības, neeksistē arī šodien. Pārdošana pie mums vienmēr bija atsevišķi, bet nauda un slava atsevišķi. Pašu pirmo autora honorāru Krievijā samaksāja tieši desmit gadus pirms Smirdina: autori, kas iesniedza dzejoļus almanahā “Poļarnaja zvezda”, saņēma no tā izdevēja pa simts rubļiem. Taču tieši Smirdins sāka maksāt saviem autoriem patiešām nopietnu skanošo.
Par viņa pirmo favorītu kļuva fabulu rakstnieks Ivans Krilovs. [Te no citiem avotiem jāpiezīmē, ka Krilovs ar rakstniecību sāka nodarboties jau pusaudža gados un 16 gadu vecumā sarakstīja operu, tās libretu izdevās pārdot izdevējam par 60 rubļiem vēl 18. gadsimtā, kaut kādi honorāri bija arī iepriekš, Krilovs savulaik ir dzīvojis arī Rīgā – t.p.]. 1830. gadu sākumā, izdodot savas grāmatas, viņš nopelnīja tiem laikiem neredzētu summu – simts tūkstošus rubļu. Mazliet vēlāk tirgū ar lielu sparu ielauzās Aleksandrs Puškins. Sākumā Smirdins šaubījās par viņa spējām un maksāja pēc vidējās likmes: piecus rubļus par rindiņu. Taču Puškina grāmatas gāja tik labi, ka drīz likme pacēlās pat līdz vienpadsmit rubļiem – tas bija visu laiku rekords, kamēr eksistēja Smirdina izdevniecība.
Par “Kaukāza gūstekni” Puškins saņēma piecus simtus rubļu, par “Bahčisarajas strūklaku” jau trīs ar pus tūkstošus, par “Borisu Godunovu” - vairāk nekā desmit tūkstošus, bet “Jevgeņiju Oņeginu” dzejnieks nolēma publicēt pa daļām un rezultātā saņēma par to vairāk par divdesmit pieciem tūkstošiem rubļu. Tajos gados tik daudz maksāja kāda neliela muižiņa dziļā provincē.
Tiklīdz par literatūru sāka maksāt, literatūra sāka parādīties visai lielos daudzumos. Tieši par Smirdina naudu sākās pirmā, košā krievu literatūras rītausma. Vairāk autoriem nebija jājautā, ko darīt ar uzrakstīto darbu. Nesi to Smirdinam un, ja viņš to novērtēs, tu par savu darbu saņemsi pieklājīgu samaksu! Mūžīgi nabadzīgajiem krievu literātiem vairs nevajadzēja klanīties sponsoru priekšā: viens pēc otra viņi pārgāja dzīvošanā no naudas, ko viņiem sāka maksāt lasītāji.
Tagad labāk dzīvoja, nevis tas, kuram bija bagātāks aizbildnis, bet tas, kura stāstu labāk pārdeva. Autori varēja nedomāt par dienišķo maizi un pilnībā koncentrējās uz savu amatu. Tieši tā Krievijā parādījās pašai sava literatūra.