Ieņēmis direktora krēslu, Vernons vienlaicīgi uzsāka vairākus vērienīgus projektus. Pats mērogā lielākais kļuva opera “Roberts Sātans”. Darbība ir sekojoša: galvenais varonis naktī iekļūst pamestā klosterī, kur viņu sagaida no kapa izlīdušu, grēcīgu mūķeņu spoki. Vernons gribēja, lai skatītājs ieraudzītu kaut ko tādu, ko iepriekš pat iedomāties nespētu. Viņš salīga specefektu uzvedēju, kas iemanījās izdarīt tā, lai mūķenes, ne tikai lēkātu virs skatuves piecu-sešu metru augstumā, bet pašās beigās aizlidotu vertikāli augšup, ļaujot aplūkot savas apakšveļas mežģīnes.
Publika bija nokautā. Šovu tūlīt nodēvēja par “pašu neparastāko, kopš teātra izgudrošanas laikiem”. Rindas pie kasēm nespēja mazināties vairākus gadus. Reiz, tieši izrādes laikā galvenās lomas tēlotāja atrāvās no tievās troses un uzkrita zīmētajām drupām, salauza kāju un sabojāja veselu rekvizīta kaudzi. Taču pat tas nespēja mest ēnu uz Vernona reputāciju, ko uzskatīja par pašu zinošāko producentu tā gada izklaides industrijā.
Izspiedis no teātra mākslas visu, ko spējis, Luī-Dezirē sāka domāt, kur tālāk izmantot nopelnīto naudu. Kopā ar draugu kompāniju viņš katru vakaru dzīroja labākajos Parīzes restorānos, brauca pie pašām skaistākajām Parīzes meitenēm un rīkoja pašas jautrākās ballītes Parīzē. Tam visam bija vajadzīga nauda un Vernons aktīvi vēroja: kur vēl varētu mēģināt to iegūt?
Reiz kāds no pudeles biedriem ierosināja paskatīties izdevniecību biznesa virzienā. Iededzies Vernons nopirka avīzi “Constitutionnel”. Taču neko, izņemot zaudējumus, tā viņam neatnesa. Vernona ballītes mēnesi pēc mēneša palika arvien bēdīgākas. Nauda kusa un bija jāsāk kaut ko domāt. Taču, ko īsti uzsākt, Vernons nesaprata.
Vistuvākais viņa paziņa tajā mirklī bija jauns frants, ko sauca Ežens Sjū. Savā dzīvē šis jaunais cilvēks bija paguvis redzēt daudz, bet tagad (tieši tāpat kā Vernons) domāja, kā uzlabot savu finansiālo stāvokli. Tieši viņš palīdzēja Luī-Dezirē veikt soli, kas pārvērta abus par miljonāriem.
Ežena tētis bija pats slavenākais Parīzes ķirurgs. Kad tētim piedzima dēls, viņa reģistrācijas ceremonijā kā liecinieki piedalījās Žozefīne un Ežens Bonaparti (Napoleona sieva un padēls). Pats tētis pēc dažiem gadiem kļuva par karaļa Kārļa X personīgo ārstu. Tomēr dēls pa viņa pēdām negāja. Ābolītis no ābelītes nokrita, ak vai, cik tālu. Jau piecpadsmit gadu vecumā, vienīgais, kas interesēja Eženu, bija – skanošais, čiksas un laba iedzeršana. Tā vietā, lai mācītos, puika neizlīda no teātriem, bordeļiem un restorāniem. Tajos gados šīs iestādes viena no otras īpaši neatšķīrās.
Pēc tam, kad Ežens ar drauģeļiem bija izlakuši visus tētuka vīna kolekcijas krājumus (turklāt, šajā kolekcijā bija vairākas pudeles, ko bija dāvinājuši Austrijas imperators un Prūsijas karalis), Sjū – vecākais saprata, ka steidzīgi jāpieņem mēri. Dēlu viņš nosūtīja dienēt Francijas armijā, kas tieši tad karoja Spānijā. Pēc tam uzstāja, lai viņš iestājas flotē. Kā kuģa ārsts, Ežens apmeklē eksotiskas salas un Dienvidameriku. Taču atgriezies, viņš nozog tētim pulksteni, kas kādreiz ir piederējis pēdējam Francijas karalim, pārdod to un par saņemto naudu uztaisa dzīres vecajiem paziņām. Neizturējis, tētis nomirst no bēdām, tagad dēls sāk darboties ar pilnu spēku.
Viņa īpašums tiek vērtēts ar milzīgu summu: viena pati rente ienes astoņdesmit tūkstošus franku gadā. Ežens pārceļas uz lepno dzīvokli, liek tur ierīkot vannu no ziloņkaula, brauc uz teātri ar trīs karietēm, ko pavada trīs sulaiņi un, liekas, guļ ar trīs mīļākajām vienlaikus. Ar vienu no tām (kurtizāni Olimpiju Plisjē) mēģina flirtēt arī jauniņais Balzaks, taču kur tad viņam spēkoties ar žilbinošo Sjū!
Parīzē vairojas neticamas baumas. Visas istabenes Ežena pilī staigā caurspīdīgās tunikās, kas uzmauktas tieši uz kaila ķermeņa. Dzeramnaudu šis frants dod tikai ar zelta luidoriem, kurus viņa mājas pārvaldnieks no rītiem mazgā ar ziepēm lielā bļodā. Vispār, nav nekāds brīnums, ka tikai pēc pāris gadiem tēta mantojums tika iztērēts pilnībā. Eženam Sjū pirmo reizi dzīvē nācās meklēt darbu. Šaubījās viņš īsu brīdi: vienīgais, kas var ieinteresēt tādu cilvēku kā viņš, ir žurnālistika.
Kur tad vēl viņš varēja doties? Iespēju kļūt bagātam tajos laikos bija nedaudz. Pats drošākais veda uz koloniālo armiju: tieši tālajās un siltajās zemēs tika kalta tagadējās Eiropas finansiālā labklājība. Taču pazudināt jaunību kolonijās Sjū nebija interesanti. Viņš taču bija pieradis pie pavisam citas dzīves. Tāpēc viens no labākiem ceļiem tieši bija kļūt par žurnālistu.
Mēdiju impērijas tajos laikos tieši sāka izvērsties plašā frontē. Naudu šajā nozarē varēja iegūt pat ātrāk kā bankās, kuras tikai vēl sāka pacelties virs pārējās pasaules. Cilvēki, kas dzīvoja no tā, ka pārdeva interesantus stāstus, pārvērtās saliedētā un ļoti ietekmīgā mafijā. Izdevēji un redaktori straujā tempā kļuva par nozīmīgākām figūrām, nekā politiķi, militāristi un iepriekšējā aristokrātija. Turklāt viņiem nebija žēl daļā no savas naudas un ietekmes dalīties ar autoriem. Ar tiem, kas īstenībā arī radīja tos interesantos stāstus, kurus pēc tam izdevējs pārdeva publikai.
Reiz kādas vakara ballītes laikā Vernons pajautāja savam draugam Eženam, vai tas nevarētu uzrakstīt viņa avīzei “feļetonu”? Ar šo vārdu tajos laikos apzīmēja romānu, ko ar turpinājumiem publicēja avīzes pašā aizmugurē: katru dienu pa nelielai nodaļai. Tas atbildēja, ka ar prieku izpalīdzēs vecajam draugam. Tūlīt arī noslēdza līgumu. Un jau no nākošās pirmdienas Vernona avīzē “Constitutionnel” sāka iznākt jaunais Ežena Sjū romāns.
2
Sjū romāna “Parīzes noslēpumi” pirmā nodaļa tika publicēta 1842. gada 19. jūnijā. Tieši šo dienu var uzskatīt par mūsdienu literatūras dzimšanas dienu. Tāpēc, ka iepriekš tādas lietas, kā “romāns” vienkārši neeksistēja. Kā neeksistēja? Dabiski, eksistēja: rakstītie stāsti eksistē tikpat ilgi, cik eksistē rakstīšana. Arī pirms Ežena Cjū tika sarakstīti tūkstošiem darbu, kurus pieņemts saukt par “romāniem”. Arī pirms viņa “Parīzes noslēpumiem”cilvēkiem gadījās kļūt bagātiem ar avīžu stāstiem. Taču tas viss bija kaut kas ne tas.
Pirms tam, kad pie lietas ķērās mēdiju magnāti, nevienam sevi cienošam literātam pat galvā neienāktu rakstīt prozu. Proza – tā bija tāpat vien – parastiem cilvēkiem. Kad varjagu skaldi vēlējās padarīt slavenus savus konungus, tad veltīja viņiem, nevis romānus, bet gan dzeju. Un franču trubadūri veltīja brīnišķīgajām dāmām, nevis romānus, bet arī dzejoļus. Un pat kaut kāds Gavrila Romanovičs Deržavins veltīja viņa daiļradi sponsorējošai imperatrisei Katrīnai, ne jau kaut kādu tur romānu, bet atkal tieši dzeju. Citādi pat nevarēja būt.
Attieksmi pret prozu bija tieši tāda pati, kāda šodien ir pret “mātes valodu”: reizēm asums der, taču pieklājīgā sabiedrībā tā nekad nerunā. Visos laikos, visās kultūrās šis dalījums bija konkrēts kā Lielais Ķīnas mūris. Tas, kurš vēlējās dzīvot uz bagāta sponsora rēķina (kā skaldi uz konungu rēķina vai Deržavins un Katrīnas rēķina), sponsoriem veltīja tieši dzeju. Bet tas, no kā jēdzīgs literāts nesanāca, varēja, cik uziet rakstīt savu prozu – par to naudu tik un tā neviens nemaksāja.
Poēzijas vieta bija pilīs un dāmu guļamistabās. Vienīgā vieta prozai bija tirgus. Tur, tirgū jokdari un citi izklaidētāji uzjautrināja neizglītos lauķus ar prozas pasaciņām. Tā bija bijis vienmēr: visos laikos un visās kultūrās. Līdz kamēr pie lietas neķērās mēdiju magnāti.
Tieši šie puiši izmainīja situāciju kājām gaisā. Vecais Deržavins varēja dzīvot uz viena sponsora (imperatrises Katrīnas) rēķina. Mēdiju magnāti grasījās dzīvot, pārdodot savus stāstus miljoniem pircēju. Tas ir, tiem pašiem lauķiem no tirgus, kas slikti saprata dzeju, toties zināja pasakas, šausmu stāstus, erotiskus nostāstus un citus prozas veidus. Eiropas masu avīžu lasītāji bija ne visai izglītoti un nesaprata smalkumus. Taču tieši viņi maksāja par avīzēm un tātad, tieši viņu gaumei bija jāizdabā tiem, kas sapņoja kļūt bagāts.
Pirmajam ar prozu izdevās kļūt bagātam tieši Eženam Sjū. Viņa sarakstītais romāns “Parīzes noslēpumi” kļuva par pirmo planētas megabestselleru. Tajā bija viss, pie kā bija pieradušas parīzieši no zemākajiem slāniem: nedaudz no pasakas, nedaudz no šausmām, nedaudz anekdošu, nedaudz no erotiskiem stāstiņiem. Sjū rakstīja savu romānu sešpadsmit mēnešus: katru mīļu dienu pa nelielai nodaļai. Pie rakstāmgalda viņš apsēdās sešos no rīta, bet pusdeviņos darbs jau bija pabeigts. Tikai vienu reizi lasītāji neatrada ierastajā vietā stāsta turpinājumu: Sjū bija palicis gultā ar saaukstēšanos un uz nedēļu pārtraucis darbu. Francijai tas kļuva par nacionālo katastrofu. Jau pirmajā dienā redakcija saņēma pusmiljonu vēstuļu ar jautājumu: kas noticis? KAS, VELNS AR ĀRĀ, IR NOTICIS?
Pateikt, ka “Parīzes noslēpumi” kļuva populāri, nozīmē nepateikt neko. Aristokrāti un bagātnieki sapņoja tikt stādīti priekšā rakstniekam. Parīzes pirmās skaistules, ieraugot viņu, lēca laukā no kleitām tieši tāpat, kā gadsimtu vēlāk skolnieces leks laukā no džinsiem, ieraudzījušas Miku Džegeru. Romāna publicēšanas laikā, avīzes tirāža izauga septiņpadsmit reizes. Bet paša Sjū honorārs – sešas reizes.
XIX gadsimta vidū Ežens saņēma vairāk, nekā jebkurš cits autors pasaulē. Par romāna “Mūžīgais Žīds” publicēšanu vecais draugs Vernons samaksāja Sjū simts tūkstošus franku. Šī summa savācās no tās sīknaudas, kuru slikti izglītotie parīzieši ar netīrām rokām maksāja par avīzīti ar jauno “Žīda” laidumu.
Nevienu citu franču rakstnieki tā neienīda vairāk, kā Sjū. Tikko ieraudzījuši pūlī slaveno frantu ar viņa slaveno cepuri, kolēģi grieza zobus, lamājās un pārgāja uz ielas otru pusi. Balzaks kļuva vai traks, kad izdzirdēja viņa vārdu. Par Sjū honorāriem viņš vēstulēs savai mīļotajai Ganskai stāstīja gandrīz vairāk, nekā paša mīlu. Starp citu, vainot kādu, izņemot sevi pašu, nebija iespējams. Tieši tāpat kā Sjū, arī visi citi franču literatūras klasiķi publicēja savus opusus avīzēs. Un, kas bija vainīgs, ka Sjū tirāžas izrādījās lielākas par viņu izdevumiem?
Uz to brīdi Francijā tika izdotas apmēram desmit tūkstoš avīžu. No tām apmēram pussimts bija lielas un varēja atļauties sev pasūtīt “feljetonus”. Tāpat, kā šodien katrai lielai skaņu ierakstu studijai ir savi roka elki, bet katrai lielai kinokompānijai – režisoru un zvaigžņu stallis, tāpat arī pusotra gadsimta pirms tam katra liela avīze piesaistīja sev autoru, kura pienākumos ietilpa nodot katru dienu, kad iznāca avīze pa jaunai romāna nodaļai.
Bqalzaks sāka mēdiju magnāta Emīla Žirardēna izdevumos. Turpat savus galvenos bestsellerus publicēja Dimā-tēvs. Žorža Sanda strādāja avīzei “Siècle”. Igo uzskatīja sevi par pārāk lielu, lai dalītos ar naudu ar citiem, tāpēc mēģināja atvērt pats savu avīzi, taču bankrotēja. Pirmo reizi vēsturē par literatūru sāka maksāt nopietnu naudu un šajā sfērā tūlīt pat metās iekšā bariem ļaužu. Autori sapņoja par Sjū honorāriem taču sasniegt viņa līmeni tā arī neizdevās nevienam.
Šodien par “rakstnieku” sauc to, kura sacerējumi tiek izdoti grāmatās. Bet tas, kas publicē savus opusus žurnālos tiek dēvēts par “žurnālistu” un nedaudz par to kautrējas, jo būt par rakstnieku ir it kā lielāks gods, nekā būt par žurnālistu. Pirms pusotra gadsimta viss bija tieši otrādi. Grāmatu tirāžas tajos laikos bija pavisam niecīgas. Absolūtais bestsellers, XVIII gadsimta megahīts, Didro “Enciklopēdija” tika izdota ar tirāžu tikai 4250 eksemplāri un pēc tam to pārdeva veselus divdesmit gadus. Vēl pēc gadsimta visai populārais Dostojevska romāns “Noziegums un sods” tika publicēts ar visai smieklīgu tirāžu – divi tūkstoši eksemplāru, kurus pārdeva veselus septiņus gadus un arī tad visi eksemplāri netika izpārdoti.
Skaidrs, ka dzīvot no grāmatu honorāriem nebija iespējams. Šis bizness neatmaksāja sevi. Ja saka patiesību, tad pirms XX gadsimta pasaulē nekur, nekādas daiļliteratūras masveida izdošana nenotika. Toties, eksistēja avīzes un žurnāli: vienīgā vieta, kur varēja izdzīvot literatūra. Atšķirībā no grāmatiņām, preses tirāža auga ātrāk, nekā šodien aug cena par naftu. Tur arī gāja tie, kas sapņoja par profesionāla literāta karjeru. Sarakstīsi tādu hītu kā “Parīzes noslēpumi” un būsi nodrošināts līdz dzīves beigām.