Ap šo laiku no tās izdevniecības, kur mēs ar jubilāru kādreiz iepazināmies, bija pāri palikuši tikai ragi un nagi. Tā visa bija sašķīdusi sīkos un vēl sīkākos gabaliņos. Pārāk jau ātri pie bagātības tika tās dibinātāji, pārāk reibinoša bija viņu pacelšanās no pašas apakšas līdz pašai augšai. Vai kāds brīnums, ka puišiem sagriezās galva? Viens no tēviem dibinātājiem nomira no narkotiku lietošanas, pārējie nāvīgi sastrīdējās savā starpā. Un kaut gan izdzīvojušie joprojām izdod savas grāmatiņas, par lieliem spēlētājiem šajā tirgū viņus nenosauksi.
Grāmatu izdošanas vēsture atgādina to, kā aug cunami: sākumā vilnis slienas gandrīz debesīs, bet pēc tam – hop! - un tikai sāļas šļakatas un sīki atvariņi pa ūdens virsmu. Pagājušo gadu laikā pasaulē viss ir mainījies un pat es vairs nebiju garmatains reportieris, kas skraida pa redakcijām ar bloknotu rokā, lai gan, ja jūs pajautātu man, ko es par to domāju, es teiktu, ka gribētu tāds būt. Uz svētkiem es braucu ar sabiedrisko transportu un arī dārgas dāvanas man līdzi nebija. Tāpēc es centos nezīmēties, bet klusi sēdēju stūrī un pētīju saimnieka grāmatu plauktus. Plaukti bija vareni.
2
Rakstītā vēsture eksistē tik pat ilgi, cik eksistē cilvēce. Un tā lieta, ko pieņemts saukt par “literatūru”, protams, arī ir dzimusi ļoti, ļoti sen. Tāpēc jau arī rodas ilūzija, ka, ienākot “book-shop”, mēs pieskaramies kaut kam gandrīz mūžīgam. Kā lai nebūtu mūžīgam, ja , skatieties, plauktā stāv Bībele un Homērs? Grāmatiņas ir apzināta cilvēces vēsture. Kultūra tīrā veidā.
Īstenībā, tas, protams, nav tā. Tam, ko pārdod mūsdienu grāmatu veikalos, ar Homēru un Bībeli nav nekāda sakara. Mūsdienu romāns ir pavisam nesens izgudrojums: pasaulē tas ir ienācis vēlāk par tvaika lokomotīvi. Pirms simt piecdesmit – divsimt gadiem avīžu un žurnālu magnāti pamēģināja nopelnīt ar tādu lietu kā prese. Viņu izdevumi iznāca katru mēnesi vai pat katru dienu un visas šīs tukšās lapaspuses vajadzēja ar kaut ko aizpildīt. Šo darbu uzņēmās pildīt jaundzimusī inteliģences klase. Tā arī radās mūsdienu literatūra.
No komercijas viedokļa prese izrādījās zelta bedre. Naudas šajā nozarē apgrozījās tik daudz, ka pietika desmitiem un simtiem tūkstošu autoru. Ļoti drīz sāka likties, ka tā bija vienmēr: rakstnieki rakstīja, lasītāji lasīja. Jaunā, izveidojusies inteliģence pacentās aizbīdīt prom no acīm, malā visu, kam cilvēki ticēja agrāk, bet tukšajā vietā izbūvēja mirāžu, kas joprojām tiek mācīta visās planētas skolās. Galvenā tās ideja bija tāda, kā to teicis Maksims Gorkijs, par visu labo sevī cilvēkam ir jāpateicas tieši grāmatām. Ne Grāmatai, bet grāmatām. Nav svarīgi, kādām tieši. Nav svarīgi, kas šajās grāmatās rakstīts. Lai mūsdienu romānos cilvēki pat ēd kakas vai ar urbjmašīnu izurbj viens otram acis. Kas uzdrošināsies iebilst, ja runa iet par Augsto Mākslu?
Līdz tam laikam, kamēr nauda pamatā apgrozījās tieši preses sfērā, it kā nebija arī ko iebilst. Taču, paplašinot biznesu, mēdiju magnāti ļoti ātri ieguldīja līdzekļus arī radio, kino, bet vēlāk arī televīzijā. Smaguma centrs no burtu pasaules jau gandrīz gadsimtu ir nobīdījies uz kustīgo bildīšu pusi. Blakus “Avataram”, nemaz nerunājot par seriālu “LOST”, visa kopā ņemtā daiļvārdniecība izskatās ne kas cits kā uz pazoles piekaltis spļāviens.
Tie no autoriem, kas laikus paguva pārkvalificēties par scenāristiem, ne slikti jūtas arī mūsu dienās. Pārējie izskatās kā pionieri, kas nav paguvuši laikā atgriezties no vasaras nometnes un nolēmuši pārziemot mežā. Laiki ārā jau sen nav tie, dzīve sen jau notiek citur, bet viņi joprojām staigā šortos un mēģina tēlot, ka nekas nav mainījies.
3
Es joprojām sēdēju sava redaktora dzimšanas dienā nomaskējies. Viesi dzēra vodku un pamazām atslābināja mezglus savām kaklasaitēm. Rūpīgais saimnieks bija pacenties visus sasēdināt visus pa krēsliem tā, lai visiem atrastos viens kopīgs sarunu tēmats. Taču detektīvu izdevēji tik un tā savācās vienā barā, fantastikas izdevēji – otrā, bet vientuļais Čehova izdevējs (es palaidu garām momentu, kad viņš tomēr ieradās) truli pumpēja sevī alkoholu un nezināja, ar ko apmainīties kaut dažiem vārdiem.
Pa kreisi no manis sēdēja literatūras kritiķis: nelaimīgs radījums, kas sen jau nesaprata, ar ko viņš vispār nodarbojas. Vīrietis stāstīja, cik lieliska filma ir “Glabātāji”. Tā, starp citu, esot uzņemta pēc Alana Mūra komiksa “Watchmen”. Kaut gan pareizie puiši diezin vai nosauks Mūra eposu par komiksu. Drīzāk jau viņi lietos terminu “grafiskais romāns”.
Kritiķis nopūtās, pastiepa roku pēc vēl viena marinētā gurķīša un sacīja, ka nesen izveidotajā “Visu laiku galveno simts grāmatu” sarakstā Mūra komiks ieņēmis 27. vietu. Ļevu Tolstoju neesot uzgājis, bet, par piemēru, Puškinu un seno grieķi Aristofānu – bez pūlēm. Es saskandināju ar viņu ar glāzes malu un domāju, ka visi šie saraksti, visas tās gigantiskās tirāžas (it kā gigantiskās, taču īstenībā nemaz tik gigantiskas), visas tās bezgalīgās intervijas ar rakstniekiem glancētajā presē maskē to izdevējiem bēdīgo faktu, ka literatūras laiks sen ir pagājis. Šie cilvēki ir pieraduši uzskatīt par sabiedrības krējumu un vispār, izredzēto kastu. Taču kroni no plikās galvas sen jau laiks noņemt.
Katra parādība savā attīstībā iziet vairākas fāzes. Tikko dzimusi, tā izskatās jauka un žirgta kā kucēns. Tieši tādi bija pirmie Daniēla Defo vai Aleksandra Puškina žurnāli. Pēc tam parādība pieņemas spēkos un paceļas debesīs kā visu aizslaukošs cunami. Tieši tā literatūra izskatījās kino izgudrošanas laikā. Bet beigās tā sabrūk agonizējošā, pašpietiekamā čupā, pasaulītēs, kas savā starpā nekādi nesaskaras, kas nodzīvo savu mūžu, nevienu vairs neinteresējošas. Mūsu gadsimta sākumā romānu ražošanas industrija ir iegājusi tieši tādā fāzē.
Pa labi no manis sēdēja Pēterburgā lielākās grāmatu tirdzniecības ķēdes īpašnieks. Papliku galvasvidu, apaļu seju, viņš žēlojās man, ka viņa galvenajā veikalā ir sešpadsmit zāles, taču septiņdesmit procenti no viņa pircējiem nekad mūžā neaiziet tālāk par pirmo. Arī ar viņu es saskandināju, bet pie sevis es domāju, ka ļoti labi saprotu šos pircējus. Cilvēki ir pieraduši uzskatīt, ka literatūra ir viens liels lauks un, ieejot veikalā, apmulst: ko tad visā šajā pārpilnībā būtu jāizlasa vispirms? Tā vietā, lai žēlotos (es domāju), labāk tam puisim vajadzētu paskaidrot pircējiem, ka nekādas vienotas literatūras sen vairs nav. Ir tikai daudzas savā starpā nekrustojošās, agonizējošas literātūras.
Lūk, detektīvs: gigantiska pasaule ar savām autoritātēm un spēles noteikumiem. Lūk, fantastika: prēmiju kaudze, tūkstošiem vārdu, miljardiem lappušu ar tekstiem. Lūk, “nopietnā” literatūra, kad domāta, nevis lasītājiem, bet prēmiju saņemšanai: gribi dabūt britu “Bukeru” - raksti par kaut kādas izmirstošas tautas dīvainajiem sapņiem, gribi Nobeli – kritizē pats savu totalitāro valdību, gribi krievu “Bukeru” - dzer vodku ar tiem, kas to izdala. Nevar iedomāties zāli, kurā visas šīs grāmatas atrastos vienkopus. Drīzāk jau katrai no šīm pasaulēm ir vajadzīgs atsevišķs grāmatu veikals.
Eiropā un ASV, starp citu, to ļoti labi saprot. Lai gan pati literatūra sen jau ir mirusi, tas nepavisam nenozīmē, ka ar to, kas no tās ir palicis pāri, nevar pelnīt naudu. Vienkārši, ir jāievēro vairāki nesarežģīti noteikumi. Francijā izdotais rakstniecības meistarības mācību līdzeklis, kas izdots sērijā “Rakstnieka amats idiotiem”, sākas ar vārdiem:
“Nekādā ziņā nemēģiniet improvizēt! Žanra likumi ir radīti priekš tā, lai tos ievērotu”.
Lai rakstnieki jau sen nav tik populāri kā režisori, bet ienākuma ziņā viņi visi kopā ir mazāk vērti par vienu pašu Tomu Krūzu. Nekas! Ja katrs no autoriem cītīgi kops savu sešus simtus kvadrātmetru lielo lauciņu un nelīdīs kaimiņa lauciņā, tad honorāru joprojām pietiks visiem. Tieši tāpēc Roberts Ladlems vienmēr raksta tikai spiegu romānus, Maikls Kraitons – zinātniskus trillerus, Ēriks Sīgals – tikai romānus par nelaimīgu mīlestību, Viktors Peļevins – anekdotes ar narkotikām un budismu, Pīters Benčlijs – grāmatas par zivīm-cilvēkēdājām, Enna Raisa – par vampīriem, Viljams Gibsons – par datoriem, Aira Levina – par feminismu, Toms Klensijs – par armiju, Boriss Akuņins – kaut ko retro stilā. Jau ar pirmo skatienu uz romāna iepakojuma patērētājam ir jāzina, ko viņam piedāvā un tad grāmatu izdošanas bizness dzīvos mūžīgi.
Protams, gadās arī izrāvieni. Reizi divdesmit gados, veiksmīga apstākļu sakritība paceļ tādu autoru kā Stīvens Kings vai Džoanna Roulinga akcijas. Tirāžas atkal paceļas virs sešciparu skaitļu atzīmes un visiem sāk likties, ka romānu industrijai krūtīs iedzītais miets, iespējams, nav to līdz galam nogalinājis. Taču patiesībā tas tikai tā liekas. Turklāt, arī uz Krieviju šie izrāvieni nekādi neattiecas.
4
Ap pulksten desmitiem svētki sasniedza kulmināciju. Liela grāmatu veikal direktore izdzēra līdz galam savu iemīļoto viskiju un grasījās sākt dejot uz galda. Es sāku virzīties uz izejas pusi. Pēdējo piecpadsmit gadu laikā bija mainījies viss un es arī līdzi ar visiem. Pirms pusotra desmita gadiem es noteikti pacenstos starp uzlūgtajiem nokantēt kādu draudzenīti, kurai būtu interesanti pabūt divvientulībā milzīgās mājas augšējā stāvā, bet pēc tam iedzertu vēl, un nebūtu brīnums, atrastu vēl pat vairākas draudzenītes uzreiz. Taču tagad vienīgais, kas mani interesēja, bija – kā no šī ārpilsētas apvidus tiek atpakaļ uz pilsētu?
Pirms sameklēt virsdrēbes, es vēlreiz apsveicu jubilāru. Tas nobrīnījās, ka es aizeju tik agri un mēs mazliet aprunājāmies. Apkārt klaigāja, bet es stāvēju, neērti atbalstījies pret grāmatu plauktu. Uz tā atradās vairāki desmiti jubilāra izdotu grāmatu. Pasaules literatūras zelta fonds. No “Tūkstoš un vienas nakts” līdz Borhesam. No “Teiksmas par Igora kauju” līdz Dmitrijam Bikovam.
Jau pašās beigās es tomēr uzdevu saimniekam mani ļoti interesējošu jautājumu.
-Sakiet, - es jautāju, - kāda no visām jūsu izdotajām grāmatu sērijām izrādījās pati ienesīgākā? Ar kuru jūs nopelnījāt visvairāk?
Jubilārs bija piedzēries, tāpēc necentās paturēt to noslēpumā.
-Šoruden mēs palaidām novelizāciju sēriju. Tas ir, grāmatu veidā pārrakstītus scenārijus. Uztaisīt tos nav grūti: iedod sakarīgam rakstniekam disku ar jebkura blokbāstera pirātisku kopiju, viņš lapu pēc lapas vienkārši apraksta visu to, ko redz ekrānā. Kaut “King-Kongu”, kaut “Asinspirti ar motorzāģi Teksasā”.
-Un to pērk?
-To pērk labāk, kā visu pārējos kopā ņemot! Nevienam par to nesakiet, bet to pērk tā, kā jūs pat iedomāties nevariet!
Es vēlreiz paspiedu viņam roku un tomēr aizgāju. Ārā bija diezgan auksti. Līdz reisa autobusam soļot bija tālu. Mājās, kurām es gāju garām, logos bija redzama zilgana nokrāsa. Tur cilvēki skatījās kino, skatījās TV, skatījās DVD filmas vai kaut ko lejupielādēja no sociālajiem tīkliem. Droši vien tur lasīja arī novelizācijas: grāmatiņas, kas bija sarakstītas pēc modernāko filmu motīviem. Neko citu vairāk tur neviens nelasīja.