1
No smieklīgām bildītēm komiksi strauji kļuva par lielās literatūras sastāvdaļu. Turklāt, par tās galveno sastāvdaļu. Tagad, ja kaut ko arī izdeva masu tirāžās, tad tie bija tieši komiksu žurnāli.
Redaktori slēdza palpprojektus un pārgāja uz komiksiem. Viens no pirmajiem to izdarīja izdevēju nams “Fiction Haus”. Tā saimnieki 1920. gadu beigās sāka tieši ar palp-literatūras izdošanu: žurnāli par karu, lidotājiem, vesterni, mīlestības romāni un zinātniskā fantastika. Taču tagad laiki mainījās un “Fiction Haus” repertuārs kopā ar tiem.
Koncerns sāka izdot vairākus žurnālus , galvenais no tiem bija “Jumbo Comics”. Galvenais varonis tur bija, lai cik dīvaini nebūtu, nevis miljonārs kostīmā, bet gan sieviete. Sauca viņu par Šīnu, Džungļu karalieni. Garkājaina, leoparda ādā tērpusies, gluži kā Tarzāns. Vispār jau koncerna mākslinieki viņu bija uzzīmējuši kādam vienreizējam reklāmas projektam, bet meitene izrādījās tik pievilcīga, ka viņai žurnālā nolēma sacerēt pašai savu stāstu.
Zīmējumi ar meitenēm vispār bija “Fiction Haus”-a odziņa. Galvenais mākslinieks te bija Mets Beikers , kas bija slavens ar to, ka kļuva par pirmo, melnādaino komiksu mākslinieku-zvaigzni. Otrkārt, tieši viņš izdomāja stilu “pin-up”, ko savādāk sauca par “bildītēm ar smukām meitenēm”. Visa sāls bija apstāklī, ka Beikers zīmēja absolūti eņģeļiem līdzīgas blondīnes, teicamnieces un mātes meitas ļoti provokatīvās pozās. Piemēram, pēkšņi noķertas brīdī, kad viņas pārģērbjas, vai arī, kad viņas pielabo zeķes. Meitenes plaši atvērtām acīm skatījās uz tevi, kaut kur mutes līmenī, bet tu riji siekalas, uz mirkli aizmirstot, ka tās ir tikai zīmētas bildītes.
Ap to laiku tirgū jau sen cirkulēja tūkstošiem pornokomiksu. Štatos šo produkciju nezin kāpēc pieņemts saukt par “Bībelēm no Tihuānas”. Kas tās zīmēja un kur tās tika iespiestas, nav zināms, bet šīs netīrās bildītes tirgoja mafiozi – tieši tāpat kā pagrīdes viskiju un vēl tajos laikos visai nepopulāro kokaīnu. Mākslinieki vienkārši piezīmēja cilvēkiem, kas kopojās kinozvaigžņu vai slavenu sportistu sejas un, lai paskatītos uz ko tādu, cilvēki vienā mierā šķīrās no dolāra vai pat diviem.
Tas, ko zīmēja Mets Beikers, bija pavisam no citas operas. Žurnāli ar atkailinātām teledīvām tajos gados vēl netika izdoti. Bet pakārt savā tualetē kaut ko stimulējošu jūrniekiem, pusaudžiem, botāniķiem, tālbraucējiem-šoferiem un citiem vīriešiem, kas bieži nesaņēma sieviešu glāstus, gribējās jau toreiz. Šo nišu arī aizpildīja Beikera zīmējumi. 1930. gados Štatos diezin vai bija palikusi kaut viena vīriešu tualete, kur neieslēdzās viņa produkcijas fani.
Pin-up popularitāte bija tik augsta, ka “Fiction Haus”-a vadība nolēma palaist uzreiz vairākus komiksus, kas būtu zīmēti šādā stilistikā. Drīz tirgū parādījās “Lēdija Fantoms”, “Ugunmate”, “Meitene Tīģeris”, “Alu Pantēra Kamilla”, “Princese Patna”. Tagad brunetes ar lellēm līdzīgām sejiņām, ne tikai pielaboja drānas, bet arī šāva no gurna, auļoja zirgā, zaga slepenas kartes, kāva ļaundarus, lēca no koka uz koka un tikai pēc tam iedrošinājās sakārtot noslīdējušo zeķi.
Šajā žanrā Šīna kļuva par pašu populārāko. Krūtis viņai bija augstākas, bet gurni apaļāki, nekā konkurentēm. Un kā viņa mācēja pieliekties pēc nokritušas bultas! “Fiction Haus” veltīja viņas piedzīvojumiem atsevišķu žurnālu un pēc kara Šīnai parādījās pašai savs TV šovs (pirmajai no komiksu varoņiem). Ar nelieliem pārtraukumiem “Džungļu karalienes” šovs turpinās vēl joprojām, bet viens no šī projekta kloniem (“Zēna, Karotāju karaliene”) tika parādīts pat Krievijā.
Taču pārējie “Fiction Haus”-a varoņi par kulta varoņiem nekļuva. Kaut arī šajos stāstos labu ideju arī netrūka. Līdz Otrajam pasaules karam koncerns paspēja izdot sižetus par “Gara”, ”Pītera Pjūpa”, “Tērauda Spensera”, “Inspektora Deitona” un “Aģenta ZX-5” piedzīvojumiem. Visus šo īsos stāstiņus zīmēja puisis vārdā Džeks Kirbijs.
2
1937. gadā Džekam tik tikko bija palikuši divdesmit gadi. Viņš piedzima ebreju emigrantu ģimenē, dzimušam viņam deva vārdu Jakovs, vecāku uzvārds bija Kurcbergi, bet izauga viņš pašā nelabvēlīgākajā Ņujorkas rajonā. Tētis strādāja apģērbu fabrikā, māte katru gadu dzemdēja vārgulīgu, tikko dzīvu bērniņu. Visi viņi mitinās dzīvoklītī, no kura var redzēt tikai Bruklinas tiltu. Vispār, ja jūs esat skatījušies filmu “Kādreiz Amerikā”, tad, laikam, man tālāk nav ko skaidrot.
Vēlāk Džeks atcerējās , ka bērnībā viņu sita katru dienu. Sākumā vecāki, pēc tam paziņas no pagalma, pēc tam puiši no kaimiņu kvartāliem.
-Tas atkārtojās tik bieži, ka , ja es ne dabūju pa zobiem, tad vakarpusē radās sajūta, ka diena pagājusi veltīgi.
Pēc kāda laika viņš uztrenējās dot pretī. Taču par bandas locekli viņš tā arī nekļuva. Ilgās bērnības laikā Džeks sapņoja tikai par to, ka kaut kur aizbrauks no sava kvartāla.
Pēc skolas viņš mēģināja iestāties mākslas koledžā. Neuzņēma. “Viņus samulsināja tas, ka es zīmēju pārāk ātri”, - viņš vēlāk smejoties stāstīja. Džeks sāka zīmēt komiksus avīzei – priekš tā izglītība nebija vajadzīga. Viņa pirmā patstāvīgā sleja bija “Puišeļu brālība”, sižets par bērniem, kas uz ielas bija izveidojuši paši savu valsti.
Džekam maksāja tik daudz, ka pirmo reizi dzīvē viņš nebalansēja uz robežas samaņas zaudēšanai no bada un pat varēja izīrēt pats savu dzīvesvietu: pilnu ar blaktīm, niecīgu, ar tekošu jumtu un sapuvušu grīdu, toties savu. Tomēr, no avīzes viņš drīz aizgāja.
-Es viņiem nederēju. Avīzēs bija vajadzīgi cilvēki, kas ar savu projektu nodarbotos visu mūžu. Man gribējās darīt kaut ko , kas man pašam patīk un pēc tam - skatīsimies.
Sākumā viņš darbojās pie vienreizējiem projektiem, tādiem kā karikatūras vai reklāmas bildes: “Jūsu Veselība ir Pirmajā vietā!”. Pēc tam mēģināja kļūt par multiplikatoru. Viņa darbu kinostudijā sauca “inbetviners” un viņam vajadzēja uzzīmēt sīkas tēlu kustības starp pamatpozām, ko uzmeta mākslinieks inscenētājs.
-No turienes es aizbēgu ļoti ātri. Es domāju, ka kino ir tāda radoša lieta. Taču izrādījās, ka tā trakāka fabrika par to, kur rukāja mans tētuks.
Šajā laikā komiks strauji rāvās laukā no avīžu lapām operatīvajos plašumos. Kad Džekam palika deviņpadsmit, komiksi bija kļuvuši par pašu daudzsološāko literatūras žanru pasaulē. Jauneklis pievienojās maziņam fantastikas žurnālam un sāka zīmēt priekš tā visu , ko viņam lika. Drūms grāvējs “Doktora Heivorda dienasgrāmata”. Vesterns “Viltons no Rietumiem”. Kostīmdrāma “Grāfs Monte Kristo”. Humoreskas “Apdulla Džonss” un “Sensacionālais Jūras suns”.Tas viss ļoti atgādināja to, ar ko sāka Marks Tvens un Antons Čehovs, tikai tie rakstīja savus stāstus ar vārdiem, bet Džeks Kurcbergs zīmēja attēlus.
Redaktors pirka visu, ko Džeks atnesa. Taču redzot viņa uzvārdu titros, katru reizi saviebās. Redaktors jau nebija antisemīts – pavisam nē! Vienkārši “Kurcbergs” skanēja kaut kā pretīgi. Beidzot redaktors neizturēja un pajautāja, vai Džeks negrib mainīt literāro uzvārdu? Padomājis apmēram desmit sekundes, Džeks pateica, ka pieņem pseidonīmu Kirbijs. Ar to arī viņš ienāca literatūras vēsturē.
3
1940. gada vasarā Džeks iepazinās ar meiteni no labas ebreju ģimenes, kuru sauca Rozalinda Goldšteina. Kādu laiku viņi satikās, gāja uz kino un tur, sēžot pēdējā rindā viņš mēģināja pamaigoties. Tālāk par to pieklājīgā meitene Rozija negāja. Nospļāvies, Džeks lūdza viņu kļūt viņam par sievu tieši ballītē, kas bija sarīkota viņas 18 gadu jubilejā. Tūlīt pēc kāzām viņš visos dokumentos nomainīja pie dzimšanas dabūto vārdu Jakovs Kurcbergs uz skaisto Džeks Kirbijs.
Tagad viņš bija simtprocentīgs amerikānis un alka pierādīt Rozijas vecākiem, ka ir spējīgs uzturēt ģimeni. Viņš sāka zīmēt lielam izdevēju namam. Reizi nedēļā nododot tur sešas lapaspuses ar supervaroņa Zilās Vaboles piedzīvojumiem. Par to Džekam maksāja visai pieklājīgus 15 dolārus.
Viņa ģenerālais producents par Kirbija zīmējumu kvalitāti bija bez prāta. Un kad koncerns tika slēgts, uz jauno darba vietu pacentās talantīgo puisi paņemt sev līdzi. Jauno izdevēju namu sauca “Timely Comics”. Tajā Džeks Kirbijs pirmo reiz dzīvē ieguva pieklājīgu kompānijas mākslinieciskā vadītāja amatu. Viņa alga izauga līdz 85 dolāriem nedēļā. Dzeks varēja sagādāt sievai labāku dzīvokli, bet Rozija nopirka sev jaunu tērpu. Vispār, viss it kā sāka normalizēties.
Bija palicis tikai mazumiņš. Tagad Kirbijam vajadzēja ar darbu pierādīt, ka naudu viņš saņem pelnīti. Vadība gaidīja no viņa kaut kādu izrāvienu. Kaut kādu varenu gājienu, kas spētu izvest viņu kompāniju (jāsaka, visai vāju) tirgus līderos. Džeks domāja tikai pāris dienas, pēc tam piedāvāja jaunu varoni, kuru sauca Kapteinis Amerika.
Otrais pasaules karš jau bija sācies pirms pusotra gada. Hitlers bija iekarojis Franciju, bombardēja Britāniju un gatavojās uzbrukt PSRS. Amerikāņi gan vēl nebija visai pārliecināti, vai tas viss viņus skar. Pirms tam pusotru gadsimtu amerikāņu ārējā politika pašu valstī tika būvēta pēc principa “amerikāņu interesē tikai notikumi pašā Amerikā”. Un tagad valsts iedzīvotāju vairākums uzskatīja, ka varbūt ir jāļauj Hitleram beidzot apvienot Veco Pasauli zem savas varas, tāpat kā Jauno Pasauli zem savas varas gandrīz apvienoja ASV. Bet tas, ka nacisti iznīcināja pie sevis visus ebrejus, ko padarīsi: ja mežu cērt – skaidas lec.
Kirbijs domāja savādāk. Hitleru viņš neieredzēja varbūt pat vairāk kā tos kropļus, kas bērnībā slaucīja savus zābakus pret viņa skolas formu. Tāpēc pašā pirmajā zīmējumā , kas attēloja Kapteini Ameriku, šis kultūrists pagriezienā, no visa spēka bliež Hitleram pa degunu. Lasītājiem redzama tikai varenā mugura un pret grīdu lidojošais Hitlers ar sasistu ģīmi. Ba-bah! - tā turēt Kapteini! Iespēja, ka bildīti nodrukās bija neliela, taču , zīmējot to, Džeks Kirbijs it kā nodeva pa zobiem visiem tiem, ko tik spēcīgi neieredzēja.
To, kas uzskatīja, ka amerikāņiem nav vērts līst iekšā šajā gaļas maļamajā mašīnā, bija vairākums. Taču, ko nozīmē vairākuma viedoklis pasaulē, kuru jau pusotru gadsimtu vada mēdiju impērijas? Čarlijs Čaplins uzņēma filmu “Diktators”. Alberts Einšteins uzrakstīja valsts vadītājiem atklātu vēstuli, ko nodrukāja visas Amerikas avīzes. Bet Džeks Kirbijs uzzīmēja puisi sarkanā tērpā, kas no puspagrieziena sita fīreram pa viņa pretīgo, antisemītisko purnu. Un tikai pēc septiņiem mēnešiem, kad iznāca žurnāla “Kapteinis Amerika” pirmais numurs , ASV tomēr iesaistījās 2. pasaules karā.
4
Pēc 1945. gada, kad visi jau zināja, kā galu galā beigsies šis stāsts, Kirbijs mīlēja stāstīt, cik lieliski viss sākās un kā viņa varoni uzreiz atbalstīja visa kompānijas vadība. Taču sākumā viss tik viegli nemaz negāja. Komiksu pārdeva ar tirāžu, kas izrādījās pat lielāka, nekā paša galvenā ASV žurnāla “Time” tirāža, un viss būtu labi, tikai atbildē izdevniecība tūlīt pat saņēma vairākus tūkstošus sašutušu vēstuļu ar draudiem sadedzināt pie visiem velniem šo ebreju odžu midzeni, kas ievelk valsti nevienam nevajadzīgās, militārās avantūrās.
Par ienākumiem saimnieki priecājās, bet no draudiem baidījās. Kādu laiku nebija skaidrs, kas gūs virsroku: naudaskāre vai bailes. Katra balss par vai pret Džeku varēja kļūt izšķiroša. Tāpēc Kirbijs uz ilgiem laikiem atcerējās visus, kas viņu atbalstīja šajās sarežģītajās dienās. Īpaši atcerējās pavisam jauniņo ģenerāldirektora radinieku. Puisi sauca Stenlijs Libers.
Libers bija jaunāks par Kirbiju par sešiem gadiem. Visā pārējā viņu biogrāfijas bija kā uzrakstītas zem koppapīra. Arī ebreju imigrantu ģimene, tikai, ja Kirbija vecāki nāca no Austrijas, tad Libera vecāki – no Rumānijas. Arī galīga nabadzība bērnībā. Arī niecīgs dzīvoklītis ar skatu uz pretējās mājas sienu. Vēlāk Stens to aprakstīja šādi: “Trešais stāvs, viena gulta kopā ar brāli, vecāki guļ priekšnamā uz kušetes”.
Pirmā darba vieta – sviestmaižu iznēsātājs. Otrā – skrodera māceklis. Pēc divdesmitās Stenam sajuka skaitīšana. Puisis no bērnības sapņoja par literāta karjeru un, kad viņam jau bija sešpadsmit sapnis ieguva konkrētākus apveidus: jaunajam Liberam uzticēja rakstīt nekrologus vietējā tuberkulozes dispansera sienas avīzei. Viņš bija septītajās debesīs no laimes.
Tievs, garš, neglīts. Stens ķērās pie jebkāda darba. Un centās to izpildīt labi. Vēl pēc pusgada viņa otrās pakāpes tante teica, ka viņas vīram ir vajadzīgs izsūtāmais zēns. Tantes vīrs bija kompānijas “Timely Comics” saimnieks. Tā jaunais Stens pirmo reizi nokļuva pasaulē, kuru viņam bija lemts pilnībā izmainīt.
Sākumā par kaut kādu rakstniecību, pats par sevi saprotams, runa nebija. Puišeli parasti dzenāja pēc kancelejas piederumiem un prasīja atnest kafiju. Taču Stens bija patiešām saprātīgs puika. Un dažreiz varēja dot derīgu padomu. Turklāt, viņš bija, kaut arī tāls, bet tomēr – saimnieka radinieks. Tā kā, jau 17 gadu vecumā Stens ieguva amatu, ko sauca “redaktora personīgais palīgs”. Ko nozīmēja šis vārdu salikums, neviens tā īsti nesaprata, taču Stens situāciju iztulkoja tādi, ka tagad viņš var publicēt žurnālā paša izgudrotus sižetus un līst pie visiem ar saviem padomiem un rekomendācijām.
-Toreiz es uzskatīju, ka komiksi man ir tikai pagaidu nodarbošanās. Sakrāšu naudu un uzrakstīšu Lielo Amerikāņu Romānu. Tāpēc viss, ko es darīju priekš žurnāla, es nolēmu darīt ar pseidonīmu. Laiks īpaši gudrot nebija, tāpēc es vienkārši saīsināju savu uzvārdu, no Stenlija Libera kļūstot par Stenu Lī.
Jau trešajā žurnāla “Kapteinis Amerika” (1941) numurā viņš publicēja pats savu stāstu “Kapteinis Amerika atrod nodevēju”.Supervaronim viņš izdomāja lielisku aksesuāru: rikošetējošu vairogu, ar kuru varēja atsist lodes. Šī lieta uzreiz kļuva par varoņa jauno pazīšanas zīmi – tāpat kā Betmena apmetnis vai Ēnas sarkanā šalle.
Tajā gadā Kapteinis Amerika palielināja apgriezienus. Izdevniecība izdeva šī varoņa piedzīvojumus kaut kādās neiedomājamās tirāžās. Taču dalīties ar radītājiem kompānijas saimnieks (Stena otrās pakāpes tēvocis) nevēlējās. Kirbijs žēlojās par inflāciju un lūdza, lai viņa algu paceļ vismaz līdz simts dolāriem – tas atteicās. Viss beidzās ar to, ka Kirbijs no “Timely Comics” aizgāja uz mēdiju impēriju “DC”.
Tas bija solis uz augšu. “DC” tajā laikā bija nozares līderis. Šī kompānija kļuva bagāta ar Supermenu un Betmenu, bet kopā viņiem bija kādi trīs duči pašiem savi izdevumi. “DC” Kirbijam tūlīt sāka maksāt pilnīgi neiedomājamu summu – 500 dolārus nedēļā. Viņš parūpējās, lai šī summa kļūtu zināma viņa iepriekšējiem darba devējiem un no tālienes pamāja viņiem ar rokas vidējo pirkstu. Kā “Timely Comics” bez viņa izgrozīsies ar Kapteini Ameriku, Kirbiju vairāk neinteresēja.
Izgrozīties uzdeva tieši Stenam Lī. Gan ar Kapteini, gan ar visiem pārējiem varoņiem, ar kuriem pirms tam nodarbojās Kirbijs. Tādas lietas dēļ Stenu pat iecēla par izdevniecības galveno redaktoru. Puisim tad tikko bija palicis deviņpadsmit gadu, taču ar uzdevumu viņš tika galā. Lai sarakstītu izvērstu scenāriju jaunai sērijai Stenam pagāja tikai viena nakts un no rīta parasti viss bija gatavs. Turklāt stāsti bija iznākuši tādā kvalitātē, ka brīnījās pat pieredzējuši scenāristi.
Stenam tas bija kaut kas līdzīgs spēlei. Pats viņš pret aizgājušo Kirbiju joprojām izturējās labi. Nākošo pusgadu starp viņiem noritēja tāda kā sacensība: kurš izdomās kaut ko trakāku? Un vēl trakāku? Kirbijs pie sevis “DC” palaida pa otram lāgam ne visai populāro seriālu par Sendmenu un radīja supervaroni ar iesauku “Galvu Mednieks”. Lī atbildot atklāja sēriju “Grāvējs”. Kirbijs izdomāja stāstu “Puisēns-komandoss” un tā kļuva par trešo populārāko valstī (vairāk nekā miljons kopiju mēnesī), bet Stens paziņoja, ka Kapteinis Amerika vāc pats savu supervaroņu komandu un viņa žurnāla tirāža uzkāpa līdz pat pusotram miljonam.
Nav zināms, cik vēl ilgi turpinātos šīs sacensības: pēc gada tās izbeidza ASV Aizsardzības ministrija. Abus censoņus iesauca armijā. Kirbijs dienēja par kartogrāfu Eiropā un piedalījās sabiedroto iebrukumā Normandijā. Tur viņš apsaldēja kājas, ārsti pat domāja, ka tās vajadzēs amputēt. Bet Lī iekārtoja par “štāba žurku” Propagandas nodaļā: mācību līdzekļi, scenāriji propagandas filmām, lozungi un karikatūras.
Vīri demobilizējās gandrīz vienlaicīgi. Taču valsts, kurā viņi atgriezās pavisam vairs neatgādināja to, no kuras Lī un Kirbijs devās karā.