Literatūras žurnāliem viss bija beidzies. Prese bija bagātu sabiedrību izklaide, bet Rietumu pasaule pēkšņi bija kļuvusi ļoti nabadzīga. 1930. gadu sākumā reklāmas pasaule kolapsēja, avīzes izputēja un aizvērās, industrija mira. Pat izdzīvojušie izdevēji nesaprata pie kā ķerties. Tipogrāfiju cehu slēgšana veda pie problēmām ar arodbiedrībām. Mašīnu dīkstāve maksā naudu. Mēdiju magnāti darīja visu iespējamo, lai paildzinātu agoniju vismaz uz mēnesi... nu, ja ne uz mēnesi, tad vismaz uz nedēļu... lai vismaz kaut kā saglabātu industriju, bet tā mira. Un te viņu skatiens krita uz bezmaksas izdevumiem.

Kompānija “Eastern Color Printing” nodarbojās ar bukletu un reklāmas plakātiņu iespiešanu. Tā nebija ne liela, ne svarīga un varbūt to varētu vispār neminēt, taču kompānijai bija ļoti jēdzīgs direktors. Sauca viņu par Hariju Vaildenbergu. Burtiski priekšvakarā, kad viss sabruka, kompānija bija iepirkusi jaunus iespieddarba galdus krāsu darbiem. Atpelnīt ieguldīto naudu tai tagad nebija iespējams. Krāsu iespieddarbi maksāja trīs reizes vairāk nekā melnbaltie. Nekam nebija jēgas.

Sarunāt pirmo klientu viņam izdevās tikai pēc pusotra gada. Kā viņš izdzīvoja šos astoņpadsmit mēnešus – pilnīgi nesaprotami. Taču 1932. gadā naftas oligarhi no kompānijas “Gulf Oil Company” tomēr piekrita ieguldīt naudu bezmaksas žurnāliņā, ko izplatītu oligarhiem piederošās degvielas uzpildes stacijās. Diez kas jau nebija, tikai četras lapaspuses, taču Vaildenberga firmai tas bija kā glābšanas riņķis, kam pieķerties un pamazām sākt irties uz krasta pusi. Izdevumu nosauca par “Gulf Comics Weekly” (“Iknedēļas komiksi no kompānijas Gulf”). Ideja bija tāda, kamēr uzpilda auto, vadītājs var pašķirstīt nepretenciozo izdevumu, pazviegt par karikatūrām un palasīt reklāmas.

Pēc pusotra gada dīkstāves Vaildenberga iespiedmašīnas atkal darbojās. Harijs bija septītajās debesīs no laimes.

2

1930. gadā komiksi nebija nekāds jaunums. Šāda veida mākslai jau bija vairāku desmitu gadu ilgs mūžs: komiksiem bija savas tradīcijas, savi varoņi un savas zvaigznes. Vienkārši, tie eksistēja kaut kur maliņā, kaut kur nomaļus no visas pārējās literatūras.

Pats pirmais komikss vēsturē bija Ričarda Feltona-Otkolta “Dzeltenais Mazulis”. Tieši tur mākslinieks pirmo reizi sāk lietot no no varoņa mutes izpeldošos gaisa balonus ar replikām. Īsais stāstiņš par jocīgo bezpajumtnieku pirmo reizi parādījās vēl 1895. gadā, avīzēs, kas piederēja mēdiju magnātam Džozefam Pulitceram. Tas ir, komikss kā žanrs parādījās vēlāk nekā detektīvs, bet labu gabalu pirms fantastikas.

Pirmie komiksi bija īsi un smieklīgi. Tāpēc jau tos arī sauca par “komiksiem” (komiskiem stāstiem) vai “funnies” (joku bildēm). Drīz pēc “Dzeltenā Mazuļa” parādīšanās savas zīmētās slejas ieviesa arī visi pārējie mēdiju magnāti. Paši populārākie 1910. - 1920. gadu varoņi bija Jūrnieks Pop-Ajs, Mets ar Džefu un Katcendžammeru ģimenīte. Tos publicēja pašās avīzes beigās un sastāvēja tie tikai no divām zīmētām rindām, katrā pa četriem – sešiem zīmējumiem. Francijā šajā vietā avīzēs parasti tikai publicēti “feļetoni” (romāni ar turpinājumiem), taču Štatos izglītības līmenis bija zemāks, un šeit literatūras nišu pašiem nabadzīgākajiem aizņēma tieši komiksi.

Mākslinieki, kas zīmēja jocīgos kroplīšus, jau 1910. gadu beigās apvienojās sindikātā un grāba skanošo ar lāpstām. Sistēma bija nostrādāta līdz sīkumiem. Darba dienās komiksus drukāja avīzēs melnbaltus un ļoti īsā variantā. Toties nedēļas nogalē tie aizņēma pusi no lapas un bija krāsaini. Ienākumi no reklāmas un tiesību pārdošanas, lai ražotu multfilmas, sindikātam ienesa zelta kalnus.

Kad Vaildenbergs sāka izdot savu benzīna tanku žurnālu, viņš sākumā bija spiests maksāt par komiksiem tieši sindikātam. Viņš kā Čičikovs skaidroja, ka ti dara tikai viņiem par prieku: maksā naudu par mirušām dvēselēm, par jau atstrādātu preci, jo tā citiem vairs nav vajadzīga, jo ir jau iepriekš nopublicēta. Taču sindikāts uzstāja uz savu kā Sobakevičs un nolaist cenu negrasījās. Īstas zvaigznes Vaildenbergs tā arī nespēja. Pirmajos numuros lasītājiem patiešām piedāvāja jau lietotu preci: komiksu par kovbojiem: “Furgons bez jumta” un bērnu stāstiņu “Sprogainīte un puiši”.

Tomēr izdevums gāja uz urrā. Kā tad nē: krāsains, bez maksas un iekšā pat vairāki stāsti. Ļoti drīz Vaildenberga tipogrāfija sāka drukāt pat trīs miljonus eksemplārus nedēļā. Krīzes laikā tas bija nopietns bizness.

Skatoties uz to, cik raiti tiek ņemts bezmaksas izdevums, Vaildenberga padotie sāka piebraukt pie šefa ar jautājumiem, vai nevajadzētu darīt to pašu arī uz komerciāliem pamatiem? Ja bez maksas aiziet pat vairāki miljoni eksemplāri nedēļā, tad varbūt, ka izdodas kādus pāris simts tūkstošus pārdot? Ja ne simts, vismaz desmit tūkstošus – arī tas nebūtu slikti – ko Vaildenbergs par to domā?

Vaildenbergs šaubījās. Depresija turpināja plosīties. Veselu pilsētu iedzīvotāji strādāja, saņemot par maksu tikai zupas šķīvi. Kādi te var būt ienākumi no komiksu pārdošanas? Visvairāk ar šādiem piedāvājumiem uzstāja Vaildenberga vietnieks Džeinss. Lai pierādītu savu taisnību, viņš nolēma veikt eksperimentu. Paņēmis bezmaksas komiksu kasti, Džeinss pats ar zīmuli uz katra no tiem uzrakstīja “cena 10 centi” un aiznesa uz realizāciju uz tuvāko avīžu kiosku. Brīvdienā visa kaste tika izpārdota. Pārdevējs kioskā prasīja atnest vēl.

-Ko es teicu? Es runāju, bet jūs neklausījāties! - Džeinss kratīja gaisā rādītājpirkstu un prasīja tūlīt pāriet uz žurnālu izlaišanu. Un Vaildenbergs padevās. Tā 1933. gada novembrī Štatos parādījās pats pirmais žurnāls, kas pilnībā sastāvēja no vieniem komiksiem. Sauca to tā - “Jocīgo Bildīšu Slavenie Varoņi: Komiksu Karnevāls”. Apjoms 64 lapaspuses, cena 10 centi. Pārdot to plānoja caur populāro pašapkalpošanās universālveikalu “Woolsworth” tīklu.

Grūti pateikt, kas bija par lietu. Vai slikti izvēlējās tirdzniecības tīklu. Vai nepareizi iztaisīja reklāmu, vai arī cilvēkiem tiešām nebija nekādas daļas par jocīgo bildīšu slavenajiem varoņiem. Taču projekts beidzās ar pilnīgu krahu. Tirāžu pilnībā pārdot neizdevās. Izdevniecība cieta jūtamus zaudējumus.

Te stāsts varētu arī beigties. Taču labi padomājis, Vaildenbergs nolēma, ka lielā mērā viņa padotajiem tomēr bija taisnība. Galu galā, izdevējiem grāmatas nes peļņu pat lielās depresijas laikā. Arī literatūras žurnāli iztiek tīri labi. Pat romāni, kurus publicē avīzēs, bez peļņas nepaliek. Kāpēc nevarētu pelnīt ar komiksiem? Komiksi patiesi ir literatūras nākotne. Tā lieta var nest zelta kalnus, vajag tikai labi visu sagatavot. Un Vaildenbergs nolēma pamēģināt vēlreiz, tikai tagad jau pavisam nopietni.

Sākumā viņš pamēģināja sadalīt finanšu risku ar investoru. Taču ieguldīt naudu tik bezjēdzīgā lietā, kā runājošas bildītes – muļķu nebija. Vaildenbergs mēģināja pārdot žurnālā reklāmu – atkal nesekmīgi. Beigās viņš centās pierunāt supermārketus vismaz iedot viņam atlaidi par to, ka viņš pārdos komiksus caur viņu tīklu – atkal nekā. Beidzās ar to, ka šis 45 gadus vecais vīrietis ielika projektā visus savus ietaupījumus: ja uzvarēs, tad viens, ja zaudēs – pazaudēs visu.

Jaunais žurnāls bija veltīt jocīga sunīša Skipija piedzīvojumiem. Tas bija ļoti populārs avīžu personāžs. Vaildenbergs nopirka tiesības no sindikāta publicēt tā piedzīvojumus uz veselām simts lapaspusēm un nodrukāja jauno žurnālu ar gandrīz pusmiljona eksemplāru tirāžu. Pārdot žurnālu viņš nolēma nevis universālveikalos, bet avīžu kioskos. Un mēneša laikā pārdeva visu tirāžu pa tīro.

Tā bija uzvara, kaut arī ne triumfs. Triumfāla tā kļuva pēc tam, kad raksts par Vaildenberga afēru parādījās “New York Times” un izlasījis to, Štatos lielākās preses izdevumu izplatīšanas tīkla ģenerāldirektors Harijs Golds nolēma kļūt par kompanjonu. Viņš uzņēmās realizēt visu nākošo Vaildenberga žurnāla tirāžu un tā pārdošana abiem partneriem jau atnesa nopietnus ienākumus.

Turot rokā atskaites par tik fantastiskiem pārdošanas rezultātiem, Vaildenbergs sūtīja aģentus pie pašiem lielākajiem valsts reklāmdevējiem: “Coca-Cola”, naftas produktu pārdevējiem, gatavo apģērbu veikaliem. Pa birojiem aģenti sāka doties desmitos no rīta, bet jau pusdienlaikā Vaildenbergam piezvanīja un paziņoja, ka kosmētiskais koncerns “Procter & Gamble”gribot noslēgt ekskluzīvu kontraktu. Runa ir žurnāla miljons kopijām ar koncerna reklāmu.

Kad tika nosaukta kontrakta summa, Vaildenbergs ar milzīgām pūlēm nenokrita no krēsla. Beidzot komiksi pārstāja būt par joku un pārvērtās par vienu no ienesīgākajiem mēdiju industrijas segmentiem.

3

Sākot izdot pirmos komiksu žurnālus, Vaildenbergs diezin vai domāja par to, ka nodarbojas ar literatūras glābšanu. Taču tieši tā tas arī notika. Pārdzīvojusi vētrainu uzplaukumu XIX gadsimtā un vēl vētraināku nākošā gadsimta sākumā, ap 1930. gadiem literatūra vienkārši mira nost.

Pirmo triecienu tai deva radio. Taču no tā žurnāli un grāmatiņas vēl kaut kā spēja atgūties. Taču tad pie lietas ķērās kinematogrāfs un ideja pirkt stāstus, kas rakstīti burtu veidā sāka likties par īstu mežonību. Uz kino fona iespiestie stāsti sāka likties kā nevienam nevajadzīga pārmērība. Tas būtu kā nelietot sērkociņus, bet berzēt vienu koka gabalu pret otru, gaidot, kad viens no tiem sāks kūpēt. Kāpēc tik sarežģīti? Gribi izklaidēties ar aizraujošu stāstu? Aizej uz kino. Bet grāmatas... kāds sakars te grāmatām? ... Grāmatas taču ir tāda lieta, ko cilvēki lietoja pirms brāļiem Lumjēriem.

Pēc tam, kad parādījās radio, kino, TV, Interneta-multimēdiji (un ko vēl tur mums gatavo rītdiena?), eksistēt iepriekšējā veidā literatūra nevarēja. Vispār jau varēja – kaut kur tā eksistē tādā pašā veidā vēl līdz šim. Taču tas tomēr bija ne tas. Kad tālu, tālu kosmosā uzsprāgst zvaigznes, mēs par to uzzinām ne jau uzreiz, bet pēc tūkstošiem gadu. Pirms gaisma no sprādziena nokļūst pie mums, liekas, ka nekas nav mainījies. It kā zvaigzne joprojām spīd ar mierīgu gaismu, kaut arī šajā pašā laikā tā jau sen ir mirusi.

Tāpat bija arī ar literatūru. Pasaule ir pilna ar sen mirušo atliekām. Kaut kur joprojām pārdod biļetes uz muzikholu. Kāds arī mūsu dienās klausās rokenrolu vai arī džezu. Krievijā, kura gandrīz visu XX gadsimtu bija aiz “dzelzs priekškara” paslēpta no pārējās pasaules, likās, it kā “lasīt” nozīmē to pašu, ko “lasīt biezos romānus”. Kaut arī īstenībā, pēc tam, kad Harijs Vaildenbergs gluži vai tukšā vietā radīja zīmēto stāstu industriju, literatūras seja izmainījās līdz nepazīšanai.

Pirmo laiku, apjaust to bija grūti. 1930. gadu sākumā komikss vēl nebija tālu aizgājis no bērnu grāmatām ar bildītēm. Taču pat tādā stadijā viņš atnesa saviem radītājiem solīdus ienākumus. Daudz lielākus, nekā tos, ko saviem izdevējiem ienesa palp-žurnāli, nemaz jau nerunājot par grāmatiņām. Tā kā Vaildenberga saliedētais kolektīvs visai strauji attīstījās. Katrs no viņa vietniekiem un ne tikai no vietniekiem, bet no ierindas darbiniekiem drīz vien nodibināja pats savu izdevniecību un tālāk grāba naudu ar lāpstu.

Pirmais aizgāja tas pats Džeinss, kas visvairāk kliedza, ka komiksus var pārdot par naudu. Tieši viņš vēlāk radīja “DC” – pašu sekmīgāko komiksu korporāciju XX gadsimtā. Pēc viņa Vaildenbergu atstāja Leo Glisons (nodibināja “All American Comics”), Harolds Mūrs (izdeva vairķas detektīva komiksu sērijas), Džordžs Dogertijs (izdevniecība “George Dougherty Co”) un Sols Harisons (vēlāk kļūs par koncerna “DC” prezidentu). Rezultāts – pieci bijušie darbinieki – piecas jaunas izdevniecības. Turklāt, tas vēl nebija viss, drīz šajā biznesā sāka ienākt cilvēki no visām malām.

Sākumā izdevēja tikai pārpublicēja vecos, jau avīzēs publicētos stāstus. Leo Glisons nopirka īpašniekiem tiesības uz Tarzānu, kovboju Billiju Bronko un Kapteini ar Mazuli. Makss Džeins sāka ar to, ka publicēja stāstus par Diku Treisiju, Teriju un Pirātiem, Metu ar Džefu un Bārenīti Enniju. Taču jau 1934. gadā kāds Malkolms Nikolsons sāk izdot žurnālu “Jaunie stāsti”, kuros publicē tikai jaunus, vēl nekur nelasītus komiksus.

Viena komiksu žurnāla cena avīžu kioskā joprojām bija desmit centi. Viens cents gāja pārdevējam kioskā, divi – kioska saimniekam, viens – arodbiedrībai (tas ir, krievu valodā runājot – mafijai) un seši – izdevniecībām. Likās, kas par nieku – tikai seši centi! Taču lasīt zīmētos stāstus vēlējās tik daudz cilvēku, ka ar katru izdevumu izdevējs tagad guva līdz trīsdesmit tūkstošiem dolāriem tīrā ienākuma. Nereāla nauda valstī, kas mirst no bada!

Skatoties uz to visu, mākslinieki no komiksu ražotāju sindikāta nespēja saprast, kāpēc visa šī naudas plūsma tek viņiem garām? Apmēram gadu pēc komiksu histērijas sākuma viņi trīs reizes pacēla zīmētās lapas puses cenu, bet vēl pēc desmit mēnešiem sindikāts uzsāka dažu savu žurnālu izdošanu.

Šo izdevumu redaktors visai drīz saskārās ar to pašu problēmu, ko pārējo komiksu izdevumu redaktori. Kamēr zīmētie stāsti tika publicēti avīzēs, tie varēja būt īsi un jautri. Līdzīgi karikatūrām dažos attēlos. Taču ar žurnālu iznākšanu komikss vienā mirklī kļuva par literatūras žanru. Stāstiem tagad vairāk bija jāatgādina lielus romānus ar daudziem varoņiem un sarežģītu sižetu. Viss būtu labi, tikai jaunajā stilā vecie autori nemācēja. Viņus joprojām vilka zīmēt pīkstošus varoņus, līdzīgus Tomam un Džerijam.

Reiz pie redaktora uz pieņemšanu pierakstījās jauns puisis no kaut kādas provinces. Viņš sacīja, ka ir atvedis lielu zīmētu stāstu un gribētu apspriest tā publicēšanas iespējas. Redaktors lika puisim atnākt vienpadsmitos no rīta, taču pēc tam galīgi aizņemts darbā, par to pilnīgi aizmirsa. Ne jau no ļauna prāta – tajā dienā patiešām bija ļoti daudz darba: īsākas un garākas ražošanas apspriedes, telefona zvani, pārrunas ar autoriem. Kad astoņos vakarā redaktors grasījās iet mājās, sekretāre klusā balsī viņam atgādināja, ka vizīti pieteikušais puisis joprojām gaida pieņemamajā telpā.

-Tfu-ti! - tikai spēja izdvest redaktors.

Puisis izskatījās nožēlojams. Vairāk nekā desmit stundas neērtā krēslā – kurš izskatītos savādāk. Redaktors atvainojās un centās kaut kā labot situāciju. Viņš lūdz piedošanu: tik ļoti nepatīkami. Viņš patiešām bija aizmirsis par nozīmēto tikšanos un tagad jūtas vainīgs. Vakarā viņš ir plānojis aiziet paēst vakariņas uz slaveno “Stork Club” (vienu no pirmajiem Ņujorkas naktsklubiem). Varbūt jaunais cilvēks būs ar mieru sastādīt viņam kompāniju? Jaunais cilvēks pateicīgi pamāja ar galvu un kopā ar redaktoru devās vakariņās.

Nobeigums sekos.