Žurnālu nolēma nosaukt par “Melno Masku”. Iedomāts tas bija kā pilnīgs strīt-end-smita “Detektīvu stāstu” klons. Lasītājiem duets paziņoja, ka te tiks publicēti “tikai paši aizraujošākie piedzīvojumi, paši neticamākie detektīvi, atskaites par visu apbrīnojamāko, kā arī aizkustinoši mīlas stāsti un okultisma jaunumi”. Ar astoto numuru žurnāls pat kļuva kaut cik populārs un tēvi-dibinātāji to tūlīt pat pārdeva. Katrs numurs viņiem prasīja apmēram 500 dolārus, bet pārdot “Masku” izdevās pat par 12 500 dolāriem.
Jaunie saimnieki nospļāvās uz aizkustinošajiem stāstiem un spiritismu, un pilnībā koncentrējās uz detektīvu. Angļu džentlmeņi, slepkavības augstākās sabiedrības salonos, deduktīvā metode, spēle uz vijoles un viss tādā garā. Katrs otrais romāns žurnālā sākās ar vārdiem: “Fui!” - baronese iekliedzās. - “Pie kamīna atkal guļ līķis!” Mode uz tādiem stāstiem turējās uz stabili augstas atzīmes un izdevēji cerēja, ka viņi spēs atgūt iztērēto naudu jau līdz gada beigām.
“Melnās Maskas” redaktora amatu tajā brīdī ieņēma atvaļināts kapteinis Džozefs T. Šovs. Pirms ienākt izdevniecību biznesā, šis cilvēks bija paspējis pabeigt pašu prestižāko Jaunanglijas koledžu, pamatīgi pakarot eksotiskās zemēs, iegūt ASV čempiona titulu paukošanā un sarakstīt pāris vesternu, kuri gan patiesībā izrādījās tik briesmīgi, ka par šo savas biogrāfijas pusi kapteinis centās neieminēties.
Vairākus pēdējos gadus pirms tam Šovs dzīvoja Eiropā. Un tas, ko viņš ieraudzīja, kad viņš atgriezās Štatos, viņam nepatika. Valsts izvirta. Morāle, pienākuma apziņa, Dzimtenes mīlestība – no tā visa tagad kaunējās, it kā no pēkšņi parādījušās pumpas uz deguna. Avīzes, kas piederēja oligarhiem, apdziedāja gangsterus, līdzīgus Alam Kaponem vai Džonam Dilindžeram. Politiķi un policija atklāti ņēma kukuļus. Iedzīvotāji nodzērās un viņiem bija nospļauties uz sauso likumu.
Sākumā Šovs izbrīnījās. Pēc tam kļuva nikns. Cīnīties ar sabiedrības trūkumiem viņš metās tāpat kā kādreiz paukošanas sacensībās metās cirst pretiniekam. Tikai tagad zobena vietā viņa ierocis bija žurnāls “Melnā Maska”. Kādas pie velna baroneses? Kādi augstāko aprindu saloni, kad apkārt notiek tādas lietas? Sācis vadīt redakciju, viņš paziņoja, ka tagad viņa žurnālā iespiedīs nevis vienkāršus detektīvus, bet pavisam jaunas paaudzes stāstus. Tādus, ko patiešām vajag amerikāņu lasītājam. Godīgus stāstus par godīgiem puišiem, kuri spiesti dzīvot pasaulē, kas zaudējusi godu.
2
1922. gada decembrī Šovs publicē Džona Deilija stāstu “Neīstais Bērtons Kombs”. Tajā nebija nekā no tā, pie kā bija pieraduši palpžurnālu lasītāji. Ne fantastisku piedzīvojumu eksotiskās zemēs. Ne dedukcijas metodes. Ne superļaundaru, kas ar superspēju palīdzību cenšas pieveikt supervaroņus. Tur nebija nevienas slepenas organizācijas, kas sapņo iekarot pasauli vai vismaz izvarot varoņa draudzeni ar lielajām krūtīm. Tas bija vienkāršs stāsts par privātdetektīvu, kas cīņā ar noziedzniekiem izmanto pašu noziedznieku metodes.
Tā pati Ņujorka, kurā dzīvoja arī paši “Maskas” lasītāji. Tās pašas netīrās vārtu rūmes, tāda pati bezjēdzīga dzīve. Un varonis-vientuļnieks. Tieši tāds, kādu sevi redz visi planētas neveiksminieki.
Stāsta autors Džons Deilijs strādāja par šveicaru teātrī. Tas ir, viņš vispār plānoja kļūt par aktieri, taču izrādījās tik kautrīgs, ka sāka stostīties pat tad, ja redzēja ainu no attāluma. Viņš vispār bija nedaudz jocīgs: lai sajustos, kā tas ir, būt par īstu veci, viņš nopirka pistoli, izgāja no veikala un viņu tūlīt pat aplaupīja. Uzbrucēji iesita Džonam pa pauri un atņēma tikko pirkto stobru. Otrā reizē viņš vēlu vakarā zvanīja savam izdevējam un palūdza paskatīties uz viņa pēdējās vēstules aploksni – lai uzzinātu, kāda ir viņa, Džona Deilija mājas adrese.
Izdevējs brīnījās:
-Vai jūs vēlaties, lai es nodiktēju jums paša mājas adresi?
-Nu jā, - Deilijs atbildēja. - Es esmu tā kā apmaldījies un nevaru atrast ceļu uz mājām.
Neskatoties uz to, tieši Džonu jaunais redaktors uzteica citiem par paraugu. Tieši uz viņa stāstiem Šovs norādīja, kad viņam jautāja, kādus tieši tekstus viņš grib publicēt savā “Melnajā Maskā”. Viņš runāja par to, ka ir laiks detektīvam atdot ticamību, kādu tam ir nozaguši tādi varoņi kā Erkils Puaro un Doks Savadžs. Lasītājiem ir jāatpazīst vietas un situācijas par kurām viņi lasa.
Kaut ko tādā garā Šovs sacīja arī tievam, viscaur nosmēķētam tipam lētā kostīmā, kurš 1923. gada rudenī bija ieskrējis pie viņa redakcijā apjautāties, vai neatrastos kaut kāds darbiņš. Tipu sauca Dešiels Hemmets. Viņš bija paspējis pakarot, paklaiņot, pazagt un pastrādāt Pinkertona detektīvu aģentūrā. Tur viņu izmantoja galvenokārt kā “perētāju” cietumā. Tajā laikā bija arī tāds darbs: no brīvas gribas sēdēt cietumā un ziņot priekšniecībai visu, ko izdodas uzzināt. Cietumā Dešiels saķēra tuberkulozi, kuras dēļ arī izlidoja no darba un tagad meklēja, kur varētu kaut ko nopelnīt.
Pēc nedēļas viņš ieskrēja redakcijā vēlreiz un atnesa šovam stāstu “Ļaunprātīgā Dedzināšana”. Stāsts lika redaktoram iespiegties no sajūsmas. Daudzus gadus vēlāk kritiķis Rasels Nails to nosauks par pašu lielāko apvērsumu amerikāņu literatūrā kopš Edgara Po laikiem. Drūma atmosfēra bez jebkāda gaismas stariņa. Visas personas, kas stāstā darbojas – nelieši, gluži kā nomērīti. Pat izmeklētājs nav pozitīvais varonis – viņš tikai ir vismazāk pretīgākais no visiem pārējiem.
Stils, kurā rakstīja Hemmets (un kurā pēc viņa sāka rakstīt visi pārējie “Melnās Maskas” autori), ieguva nosaukumu “cieti vārīts detektīvs”. Ja Konanam Doilam un Agatei Kristi, noziegumus izmeklējot, izmeklētājs paļāvās uz loģiku un visādiem pirkstu nospiedumiem, tad Hemmetam galvenais paņēmiens bija iebliezt ar zābaka purngalu aizdomās turētajam pa zobiem vai iedurt acī degošu cigareti. Tieši Hemmets ir pateicis slaveno frāzi:
-Deduktīvā metode – tas, protams, ir lieliski. Tikai mazās pelēkās šūniņas slikti palīdz pret sprāgstošu lodi galvā.
Vēl viens neredzēts jaunums bija Dešiela valoda. Kapteinis Šovs pirmais Štatos sāka maksāt autoriem, nevis par apjomu, bet par kvalitāti. Iepriekš vidējā likme bija kaut kur divi centi par vārdu. Šovs pacēla latiņu līdz sešiem centiem, taču bez žēlastības spieda pārrakstīt un saīsināt tekstu. Rezultātā, viņa žurnāla varoņi sāka runāt tā, kā pieklājas vīriešiem: īsi un lakoniski, rūpīgi sijājot vārdus caur sasistajām lūpām.
Pie mums valstī ilgi uzskatīja, ka šādu stilu ir izgudrojis Hemingvejs. Kaut gan īstenībā papucis Hems to nekaunīgi bija nospēris no “Melnās Maskas” autoriem. Žurnāla štatos bija īpašs cilvēks , kas speciāli rakstīja stāstiem dažādus dialogus, piemēram:
-Ei, bārmen! Ielej man martini. Sausu un vairāk.
-Pavisam sausu? Vai nazi un dakšiņu arī pasniegt?
-Nav vērts, es pagrauzīšu.
3
Viena gada laikā, 1924. gada vasarā, Dešiels Hemmets jau bija kļuvis par “Melnās Maskas” galveno zvaigzni, bet pati maska, pateicoties viņa tekstiem, kļuva par Štatu literāro žurnālu Nr. 1. “Krutos” detektīvus lasīja visi: no prezidenta līdz klaidoņiem-negritosiem, un personīgi mani tāda ažiotāža nemaz neizbrīna. Kad 1990. gadā žurnālā “Inostrannaja ļiteratura” parādījās divi paši pirmie Hemmeta stāsti krievu valodā (“Lielais Uzlidojums” un “”106 tūkstoši dolāru asiņainās naudas”), es 19-gadus vecs garmatainis, vienkārši nozagu šo žurnālu no bibliotēkas un man bija nospļauties, pat, ja mani pēc tam ieliktu cietumā.
Nenozagt šo žurnālu bija neiespējami, tāpēc ka nekas labāks par Hemmeta piedāvāto krievu valodā nekad nebija uzrakstīts. Vairākus nākošos gadus es katru dienu pārlasīju abus stāstus un, lairas, joprojām zinu tos gandrīz no galvas. Ja tajā gadā man kāds piedāvātu uztetovēt Hemmeta uzvārdu uz pieres, es piekristu bez domāšanas.
Kļuvis par pirmā lieluma zvaigzni, pirmais, ko Dešiels sāka darīt, bija tas, ka viņš sāka dzert. Rakstnieki vienmēr ir dzēruši daudz – gan Štatos, ne maz jau nerunājot par mums. Taču sacensties ar Hemmetu šajā ziņā uzdrošinātos tikai nedaudzi. Pēc kāda laika viņš aizgāja no ģimenes: sākumā runāja, ka negrib aplipināt bērnus ar tuberkulozi, taču pēc tam, kad bijusī sieva vairākas reizes bija redzējuši viņu bāros ar veselu baru garkājainu padauzu, pārstāja runāt.
Savus uzvalkus Dešiels tagad šuva pie labākajiem Ņujorkas drēbniekiem. Taču neaizmirsa arī par ideāliem: iestājās trockistu kompartijā un ar naudu atbalstīja sindikālistu arodbiedrības. Naudu viņam tagad vajadzēja arvien vairāk un vairāk, tāpēc 1929. gadā viņš izdeva savu pirmo romānu. To sauca “Asiņainā Pļauja”. Romāns bija sadiegts no duča kopā sašūtiem stāstiem un garstāstiem, kas iepriekš bija publicēti “Melnajā Maskā”.
Kritiķi vai vaidēja no sajūsmas. Naudu par romānu Hemmets saņēma vairāk, nekā jebkurš cits tā laika amerikāņu autors. Līdz rudenim viņš iesniedza izdevējam otru romānu “Deinu lāsts”, kas bija tempā uzrauts pēc tādas pat tehnoloģijas. “Pļaujā” ne reizi vārdā nenosauktais “aģentūras “Continental” operatīvais darbinieks” atbrauc uz pilsētu, kurā trako gangsteru klanu un pērkamu policistu bandu karš. “Lāstā” tas pats operatīvais darbinieks nodarbojas ar kādas ģimenes lietām, jo ar tās locekļiem notiek visādi mistiski sūdi. Kopējais karkass un shēma skaidra, bet pēc tam atsevišķās nodaļas jau var steigā veidot no mazliet pielabotiem, gataviem stāstiem.
Visi saprata, ka Hemmeta romāni ir haltūra. Taču tādā līmenī izpildīta haltūra bija par galvu augstāka par katru, līdz šim izdoto ne-haltūru. Te bija absolūti cits skats uz dzīvi, absolūti cita valoda, un vēl – līdz šim neredzēts galvenais varonis. Tas pats “operatīvais darbinieks no “Continental”. Saīsināti “cop”: “Co(ntinental) Op(erator)”. Viņa popularitāte bija tik liela, ka Hemmeta izgudrotā vārdiņā joprojām sauc jebkuru likuma kalpu.
Hemmets dzēra arvien vairāk, taču līdz kādam laikam tas uz viņa darba spējām iespaidu gandrīz neatstāja. Jau pēc gada viņš izdeva savu labāko romānu “Maltas Piekūns”, bet tūlīt pēc tā, vēl divus. Un ar to rakstīšana nostopējās. Priekš amerikāņu autoriem pieci romāni, tas ir smieklīgi. Tik daudz parasti bija puišiem, kas sāka pieķerties spalvai pirms dažiem mēnešiem. Visiem likās, ka tūlīt... lūk, tūlīt.... Dešiels nāks pie prāta un izdos vēl kaut ko un atkal visus pārsteigs.
Viņš neizdeva. Vispirms pāri galvai viņš metās iekšā Holivudā. Tur ekranizēja viņa grāmatiņas un maksāja par to milzīgus honorārus, bet meitenes tur bija skaistākas un vieglāk iegūstamas. Pēc tam viņš mēģināja nodarboties ar ko līdzīgu politikai, bet tikai sabojāja savu reputāciju. Izdevēji vienkārši no viņa novērsās: būt “sarkanajam” to laiku Amerikā bija pat sliktāk, ne kā būt nēģerim. Ar visām savām komunistiskajām simpātijām Hemmetam nespīdēja pat atrast logu mazgātāja darbu, nemaz jau nerunājot par to, lai pelnītu dzīvei ar rakstīšanu. Bet beigās, skaidrā prātā nebijušais jau vairākus desmitus gadu no vietas, Hemmets jau tīri fiziski izrādījās nespējīgs kaut ko uzrakstīt.
Četrdesmit gadu vecumā viņš jau bija pārvērties par dzīvu graustu. Pat no gultas bez pusglāzes viņš nebija spējīgs piecelties. Ne par kādām meitenēm vairs nevarēja būt ne runas. Par norietējušo zvaigzni rūpes uzņēmās jauniņā Liliāna Helmane. Kādreiz viņa bija vienīgi fane: Hemmeta ar viņu pārgulēja, bet no rīta pat nespēja atcerēties, kā viņu sauc. Taču tagad lomas mainījās: Liliāna bija kļuvusi par laba līmeņa dramaturģi, viņas lugas tika uzvestas labākajos Amerikas teātros, bet Dešiels bija kļuvis par bezcerīgu “alkašu”. Liliānas rokās viņš arī nomira...