Eiropā parādās Pīters Čeinijs, Francijā milzīgu popularitāti iegūst Džeimss Hedlijs Čeizs. Parīzes eksistenciāļi apgalvo, ka lasīt jaunā veida detektīvus – nozīmē būt mūsdienīgam cilvēkam. Bet “Melnajā Maskā” katru dienu ierodas jauni autori.

Divi nākošie Šova mīluļi (pēc Hemmeta) bija ar vienādu uzvārdu – Keins, kaut arī radinieki nebija un vēl vairāk – nevarēja viens otru ciest.

Pirmo sauca par Polu Keinu. Pirms parādīties “Melnajā Maskā”, viņš strādāja par scenāristu Holivudā. Pēc tam apprecējās ar skaistuli-aktrisi un pārcēlās uz Ņujorku. Pašu pirmo stāstu pie Šova viņš publicēja 1932. gada martā, bet pēc tam rakstīja gandrīz vai pa romānam mēnesī. Pamatā tās bija gangsteru sāgas, trilleri, tiem laikiem ārkārtīgi nežēlīgi romāni par maniakāliem slepkavām. Viņa ražojumi detektīvus šī vārda klasiskā nozīmē atgādināja maz. Nekāda izmeklēšana nenotiek, slepkava jau ir zināms no sākuma. Simtām un simtām lapaspušu ar seksu, asinīm un tīras darbības. Sajūsminātie kritiķi rakstīja, ka Keins rāda dzīvi tādu, kādas tā ir. “Viņa grāmatas”, - rakstīja “New York Times” slejas autors. - “tā arī ir Lielā literatūra: “Asiņainās Pļaujas” derības ar “Ardievām ieročiem”.”

Otra Keina pilns vārds bija – Džeimss M. Keins. Slavens viņš kļuva ar romānu “Pastnieks vienmēr zvana divas reizes”. Te no detektīva vispār bija palikuši tikai ragi un nagi. Keina grāmatu jēga nemaz nebija izmeklēšana, bet ar ļaunu prieku vērot, kā dzīve saliec ragā jebkuru no mums. Iepazīšanās ar apburošu meiteni... Nakts, pēc kuras gribas paslēpties, bet roka atkal stiepjas pēc jaunas cigaretes... Un lūk, tu apsoli izpildīt meitenes lūgumu, lai izdarītu ko tādu, ko skaidrā prātā tu pat neiedomātos paveikt... Tu šaubies, bet tomēr esi ar mieru... Viņa taču ir tik brīnišķīga un to, ko viņa lūdz nepavisam nav grūti izdarīt... Tu izdari pirmo soli, kas velk līdz arī nākamos... Loks savelkas, izejas nav, varonis šaudās, lai tiktu laukā, bet situācija no dramatiskas pārvēršas katastrofā... Nonācis līdz pēdējais lapaspusei, pirms izdarīt soli, pēc kura tevi ķers lode, tu atskaties uz nodzīvoto dzīvi un saproti, ka esi to iztērējis pilnīgi veltīgi.

Veco laiku detektīvos noziegums tomēr bija kļūda, izņēmums, kāda salauzta dzīve, ko dakteris-detektīvs noteikti salabos. Tagad noziegums bija norma. Zem saules labu cilvēku nav – neviena paša. Cieti vārītajos detektīvos pozitīvo varoņu nav vispār. Izmeklētājs ir tieši tāds pat nelietis, kā noziedznieks, kuram viņš iet pa pēdām. Starpība tikai tā, ka vienam mēs jūtam līdzi, bet otram – nē. Bet labais... kas ir “labais”? ...vai kāds to vispār ir redzējis?

Ar to pašu mirkli, kad tipogrāfijas sāka torpedēt pasauli ar romāniem, literatūra, nevis vienkārši aprakstīja pasauli, tā to centās iztulkot. Tā tikai liekas, ka romāns ir nekaitīga spēļu lietiņa, līdzeklis, lai pavadītu vakaru ar kādu izklaidi. Īstenībā, tas ir šausmīgs ierocis, tāpēc ka vārds, ne tikai rada pasauli, tas pasauli var arī iznīcināt.

Kā tici, tā arī dzīvo. Gadsimtiem un tūkstošgadēm cilvēki ticēja, ka pasauli ir radījis Dievs un Viņš to arī vada. Viņš skatās uz mums, Viņš rūpējas par mums un katrs cilvēks atrodas Viņa aizsardzībā. Jā, mēs pieļaujam kļūdas un ļoti bieži šīs kļūdas ir ļoti nopietnas. Taču, lai kas arī nebūtu noticis, lai ko mēs būtu sadarījuši, pavisam slikti nebūs, jo Dieva spēkos ir labot jebkuru (pilnīgi jebkuru) situāciju.

Cilvēki vienmēr ir ticējuši kaut kam līdzīgam, ko mēs nupat ieskicējām. Bet tad mēdiju impērijas radīja literatūru un aina kļuva pavisam cita.

Krievu filologs Jurijs Lotmans kādreiz rakstīja, ja uz Zemes nosētos citplanētieši, tad viņiem, pēc visa spriežot, būtu grūti saprast, kāpēc mēs visi turam atmiņā tik daudz, nekad nedzīvojušu personāžu un nekad nenotikušu notikumu. Diezin vai jūs pietiekami labi ziniet pat savas valsts reālo vēsturi (vai variet pateikt, kā sauca Donas Dimitrija sievu? Vai vismaz to – viņam vispār bija sieva?). Toties jums bez šaubām ir lieliski zināmas dona Kihota, Annas Kareņinas, kapteiņa Granta, Ostapa Bendera un Vinnija Pūka biogrāfijas.

Neviens no uzskaitītajiem personāžiem nekad nav eksistējis reāli, taču tas arī nav svarīgi. Katrs no viņiem ir reālākās par reālāko realitāti.

Blakus pasaulei, ko, kā uzskatīja, ir radījis Dievs, pēkšņi parādījās vesela rinda pavisam jaunu pasauļu. Igo, Balzaka, Dikensa, Tolstoja (un miljoniem mazāk pazīstamu literātu) miljoniem lappušu biezie romāni demonstrēja lasītājam ne mazāk reālus Visumus, nekā to, kas ir Dieva radīts, un, kas funkcionēja pēc pavisam citiem likumiem. Te katrs solis varēja izraisīt visnelabojamākās sekas. Katra darbība – izraisīt katastrofu. Un ne tikai “varēja” - tas to noteikti izsauca, jo citādi jau lasīt romānus nebūtu interesanti.

[Pēkšņa doma: ja nu tad, kad autors izdomā kādu darbu, automātiski kādā paralēlā Visumā viņa izdomātā pasaule arī rodas? - t.p.]

Katrs no rakstniekiem bija mazs dievs, kas rada savu pasauli. Apvienojuši spēkus, viņi visi kopā atņēma realitātei tiesības uz eksistenci, gluži kā ārpilsētas mājas jaunie īpašnieki ar nūjām aizdzen žurkas, kas palikušas no iepriekšējiem saimniekiem, uz pagrīdi. Dieva radītās pasaules vietā viņi novietoja pašu iztēles himēru. Tieši tādu, kādu no viņiem prasīja detektīvu žurnālu redaktori: baismu un cerības neatstājošu.

Savā esejā “Vienkāršā māksla nogalināt” Reimonds Čendlers rakstīja:

“Mēs dzīvojam pasaulē, kurā no augšas līdz apakšai valda tika gangsteri. Cieņu nav pelnījis neviens: jūsu pilsētas mēram attieksme pret slepkavību ir tikai kā pret līdzekli kļūt bagātākam. Skaistums ir mānīgs: kinoekrāna zvaigzne var būt bandītu grupas uzvedinātāja. Labestība melo: jūsu apburošais kaimiņš var izrādīties pagrīdes spēļu sindikāta vadītājs. Par līdzcietību jāaizmirst: tiesnesis, kuram pagrabs vai plīst no sausā likuma aizliegtajiem spirtoto dzērienu krājumiem, var aizsūtīt uz cietumu nabagu, kuram kabatā ieraudzījuši puspintes viskija. Ēkas, kurās mēs dzīvojam un kafejnīcas, kurās mēs pusdienojam, var izrādīties piederam cilvēkiem, kas savus kapitālus nopelnījuši uzturot publiskos namus. Šī pasaule ir nāves pilna: neviens nevar pat mierīgi iet pa ielu, nebaidoties par savu dzīvību...”

Tagad, kad cilvēks mēģina iedomāties, kādi likumi valda pasaulē, viņš vairs neiedomājas realitāti, bet kaut ko tādu, ko ir lasījis vai arī ieraudzījis TV. Bet literatūra un TV paskaidro, ka dzīve ir barga cīņa. Un palīdzību nav ko gaidīt. Katrs no mums ir kā vientuļa planēta tukšā, aukstā Visumā. Ne jēgas, ne prieka... monotona kustība pa vienām un tām pašām orbītām... un priekšā ir tikai nāve. Tieši tā (pārliecināja visu pasaules romānu autori) ir iekārtota pasaule. Par kādu tādu Dievu te vispār var runāt?

5

Pašās 1933. gada beigās “Melnajā Maskā” parādījās stāsts “Izspiedējiem revolveris nav vajadzīgs”. Tā autors bija nezin no kurienes atklīdis pļēgurs. Šovam bija talants tādus atrast: negludinātos kreklos un ar samīcītu purnu, ar nepatīkamiem kunkuļiem acu stūrīšos, smirdošus velns vien zina pēc kā, histēriskus, mūžīgi izsalkušus, no galvas līdz kājām pelniem apbirušus, bet – ārkārtīgi darba spējīgus. Šo te sauca par Reimondu Čendleru.

Detektīvus rakstīt Čendlers sāka tad, kad viņam bija jau pie piecdesmit. Bēdīgs, paresns, lūzeris, kas pamazām nodzērās. Piedzima viņš Čikāgā, taču pavisam mazu vecāki viņu aizveda uz Īriju. Puisis izauga, mēģināja rakstīt dzejoļus, taču vēl ātrāk – dzert viskiju. Abas lietas viņam iepatikās. Viņš dzīvoja Parīzē, dzīvoja Berlīnē, dzīvoja Londonā, daudz dzēra un rakstīja. Pāri divdesmit gadiem Čendlers atgriezās ASV. Te izdzīvot ar dzejoļiem bija nereāli, un viņš sāk vienkārši strādāt par aprikožu vācēju aprikožu plantācijā.

Iet gadi. Vienīgais laiks, kad Reimonds nedzēra, bija – Pirmais pasaules karš. Čendlers sāka domāt par aviatora karjeru un pierakstījās par brīvprātīgo Kanādas GKS. Tomēr, lidošanas kursus viņš nepabeidz, tiek demobilizēts un pēc tam sāk tā dzert, ka tikai turies. Nākošos piecpadsmit gadus viņu neviens skaidrā vairs neredz. Pat paši tuvākie draugi. Lai gan tādu viņam bija ļoti maz, bet pēc tam nepaliek vispār.

Izlidojis no kārtējā darba, Čendlers tūlīt sāk dzīvi no jauna, apsolot sev, ka tagad viss būs savādāk. Pirmās pusstundas viss tiešām iet savādāk. Lai gan, ne ilgi, jo ne vēlāk kā ap pusdienas laiku, Reimonds tik un tā sāk dzert. Beidzas viss ar to, ka viņš atkal izlido no darba un atkal sēž pilnīgi viens, bez naudas un cerībām savā niecīgajā Losandželosas istabiņā un visas domas, kas grozās viņa galvā, saistās ar pašnāvību.

Tieši tādā stāvoklī viņam ienāk prātā doma, kļūt par detektīvu rakstnieku. Pirmo stāstu viņš raksta ilgi, taču tas, kas iznāk vienā mirklī padara viņu par jauno “Melnās Maskas” zvaigzni. Redaktoru Šovu šis īru pļēgurs pārsteidz. Nedēļas laikā redaktors lasa kaut kur pāris duču detektīvromānu. Taču nevienā viņš neatrod tik smeldzošas intonācijas, tik žilbinošus dialogus, tādu kompozīcijas pabeigtību.

Čendlera galveno varoni sauca Filips Mārlovs. Katra stāsta beigās viņš atnāk uz savu biroju, kas ož pēc skumjām un viskija, un uzceļ kājas uz palodzes. Lieta ir pabeigta, grēks sodīts. Naudu Mārlovam tā nav atnesusi, dvēseles mieru arī. Vienīgais, ko viņš ir ieguvis: pārīti ielauztu ribu, saplēstu žaketi, problēmas ar policiju un vēl vienu vilšanos cilvēkos. Ar grūtībām piecēlies, viņš pastiepj roku līdz telefona aparātam, uzgriež mīļotās radiostacijas numuru un lūdz pazīstamu dīdžeju, uzlikt viņam kādu skaņdarbu saksofonam. Bet pēc tam sēž un līdz rītam smēķē, klausoties radio un vienkārši skatoties pa logu. Kā lai te nesāk raudāt un neiet samaksāt par vēl vienu žurnāla “Melnā Maska” numuru?

6

Otrs centrs, ap kuru grozījās “cietā detektīva” autori, bija Holivuda. Karjera šajā žanrā bija saprotama: vajadzēja sākt pie Šova “Melnajā Maskā”, bet tad, kad tavs vārds pārvērtīsies zīmolā, vajag steigšus pārcelties no Ņujorkas uz Losandželosu un adaptēt savus romānus kinoscenārijos. Tā darīja Hemmets, tā pēc viņa abi Keini, tāpat pašās 1930. gadu beigās izdarīja arī Čendlers.

Amerikāņiem Holivuda vispār bija kaut kas līdzīgs rakstnieku savienībai: tajos gados tur regulāri grozījās Hemingvejs, Folkners un vesels bars lētāku literātu. Uz “krutajiem” puišiem no “Melnās Maskas” šī publika skatījās ar skaudību. Kādreiz statusa literātam Folkneram uzticēja uzrakstīt pāris epizodes Čendlera scenārijam. Viņš lēkāja no prieka, bet pēc tam pajautāja: kāpēc Reimonds nesāk no darboties ar “nopietno” literatūru? Pēdējais atbildēja, ka viņa romāni par Mārlovu tieši ir tā nopietnā literatūra. Bet to, ko par “nopietno” sauc kritiķi no avīzēm, kuras neviens uz pasaules nelasa, īstenībā ir vienkārši purkšķis.

Čendlers gluži kā ūdenī skatījās: šodien amerikāņu universitāšu programmās ir iekļauti četri viņa romāni un tikai viens Folknera romāns.

“Cieti vārītie” detektīvromāni parādīja visiem apkārt, kā ir iekārtota pasaule un kam tieši šodien ir jātic. Bet, lai cilvēki to iegaumētu vēl stiprāk paši “krutākie” no “krutākajiem” detektīviem Holivudā tika ekranizēti.

Sākumā ķērās klāt Hemmeta romāniem: 1941. gadā uz ekrāniem iznāca “Maltas piekūns”, bet 1942. gadā - “Stikla atslēga”. Pēc tam pie Keina romāniem: “Dubultais nodrošinājums” (1944.) un “Pastnieks vienmēr zvana divreiz” (1946.). Beidzot rinda pienāca arī Čendleram: “Slepkavība, mana mīļā” (1944.), “Lielais sapnis” (1946.), “Lēdija ezerā” (1946.). Bet tālāk filmas vispār iznāca veseliem bariem: “Sieviete logā”, “Laura”, “Slepkavas”, “No pagātnes”, “Norēķināsimies pēc nāves”, “Melnā josla”, “Kailā pilsēta”.

Pirms tam Holivudas produkcija maz atšķīrās no tā laika padomju filmiņām, tādām kā “Jautrie zēni” vai “Volga, Volga”. Dziesmas, joki, smaidīgas varones ar sārtiem vaigiem un apaļīgiem dibeniem, obligāts hepi-ends. Jaunajai režisoru paaudzei vārdi “hepi-end” bija gandrīz kā lamu vārds. Šajās filmās nodevība, izmisums un nāve bija tikpat obligāti, kā beigu titri. Stilistiku, kurā tās bija uzņemtas , pieņemts saukt par “nuāru”. Franču valodā šis vārds nozīmē “melns”.

Pats termins sākumā nozīmēja īpašus (priekš tiem laikiem revolucionārus) operatora paņēmienus. Piemēram, apgaismot varoņa seju tikai līdz pusei, bet otru pusi, tieši otrādi, noēnot. Vai arī apgaismes ķermeņus novietot kameras priekšā un arī augšā. No tā priekšplāna figūras būs izteiksmīgas un košas, bet pārējā pasaule grims baismā pustumsā. Taču galvenais “nuāra” filmās pat nebija tas, bet īpaša attieksme pret pasauli un dzīvi. Tieši to arī vajadzētu saukt par “melno”.

“Dubultā nodrošinājuma” režisors Billijs Vailders teica, ka galvenais, ko viņam gribējās izdarīt, strādājot pie filmas, bija: “parādīt pasauli bez mīlestības un žēlastības”. Tur jau arī bija viss fokuss. Lai cik grūti neklājās pirms tam, cilvēki vienmēr ticēja, ka šī pasaule ir radīta mīlestības dēļ un tā katru mirkli to uztur. Un lūk, kino triku veidotāji spēja izgudrot pavisam īpašu specefektu. Viņi parādīja uz ekrānu to, kas nevar būt. To, kas ir mazāk reāls, nekā lidojošs zilonis vai sausais ūdens. Viņu filmās cilvēki redzēja dzīvu pasauli, kurā pavisam-pavisam nebija mīlestības. Un, ja savām acīm redzēja, tad arī ticēja, ka kaut kas tāds ir iespējams. Un, ja ticēja, tad arī tālāk sāka dzīvot, izejot no šīs ticības.

“Krutie” romāni un “melnās” filmas ir XX gadsimta ļaunās pasakas. Tie, kas viņas klausījās, uz visiem laikiem aizmirsa, kāda patiesībā ir pasaule. Šīs filmas parādīja pasauli, kas nevar būt, taču, kas tomēr bija. Vai tad vērts brīnīties, ka to cilvēku, kas šīm pasakām noticēja, dzīve pārvērtās par īstiem murgiem?

7

Literatūra radās tajā momentā, kad par tās ražošanu sāka maksāt. Aizpagājušā gadsimtā mēdiju impērijas bija bagātas, ietekmīgas un apkārt tām kā žurkas lielā izgāztuvē barojās tūkstošiem literātu. Taču tagad peļņa literatūras pasaulē strauji sāka mazināties. Protams, sacensties ar Holivudu honorāru lielumā žurnāli, protams, nevarēja. Kaut arī kādu laiku mēģināja.

Kapteinis Šovs ar drošu roku turēja savas “Maskas” stūres ratu vēl visai ilgi, taču gadi gāja un visiem apkārt kļuva skaidrs: mainās ne tikai detaļas – pagātnē aiziet vesels laikmets. Ja sākumā Šovs panāca to, ka žurnāla tirāža pieaug gandrīz piecas reizes, tad, 1930. gadu vidū viņš bija zaudējis gandrīz visu, ko bija sasniedzis. “Maskas” metiens bija kaut kādi nožēlojami sešdesmit tūkstoši ar astīti eksemplāru.

Publikas interese vairs nebija tāda kā iepriekš. Kādu laiku investori vēl cerēja uz brīnumu, taču tas tā arī nenotika. Šovam nācās atstāt redaktora krēslu, bet pēc gada žurnālu pārdeva koncernam-konkurentam. Jaunā redakcijas komanda mēģināja sākt visu no nulles. Tika nolīgti autori ar vārdu, noritēja masveida reklāmas kampaņa. Neviens negribēja saprast acīmredzamo: ne jau “Maska” bija vainīga – vienkārši, bija iestājušies pavisam citi laiki.

Agrāk žurnāliem nebija alternatīvas, taču tagad tāda bija. Pat divas alternatīvas: radio un kino. Paši vienkāršākie patērētāji (tie, kuriem gribējās vienīgi kaut ko vakarā palasīt) uzreiz aizplūda to virzienā. Kāda jēga vadīt acis pa rindām un mēģināt iztēloties, ko tur autors ir domājis, ja kino tev parādīs visu to pašu, tikai kā kustīgas bildes, turklāt vēl uzcienās ar popkornu? Retie dīvaiņi, kas turpināja lasīt arī pēc kinoteātru parādīšanās, 6tagad izskatījās gandrīz kā intelektuāļi. Bet intelektuāļiem saistīties ar palpžurnāliem uz dzeltena papīra nebija prestiži. Šie cilvēki lasīja, nevis žurnālus, bet gan romānus papīra apvākojumā.

Industrijas seja strauji mainījās. Agrāk izdevēji varēja par savu produkciju prasīt kapeikas – visu sedza tirāža. Tagad par saviem pakalpojumiem cenas kapeiku vērtībā noteica kinoteātri – tieši uz turieni pārvietojās patērētāju miljoni, kuri agrāk pulcējās pie avīžu kioskiem. Bet romāni tagad bija tā kā prestiža priekšmeti: ja pūlī redzēji cilvēku ar grāmatu padusē, varēji teikt, ka tur iet īsti kulturāls cilvēks. Un prestiža priekšmets nekādi nevarēja maksāt desmit centus. Tam, kas tevi izdala no pūļa, bija jāmaksā ne mazāk par divarpus dolāriem. Tieši tik daudz tagad maksāja romāni krāsainos vākos.

1950. gada sākumā “Melnā Maska” pilnībā tika slēgta. To neviens pat nepamanīja. Īstenībā tā bija mirusi jau ilgi pirms tam, tagad detektīvu modi tirgū noteica pavisam citi puiši. Sākumā tas bija Ross Makdonalds. Pēc tam Mikijs Spilleins. Kādreiz kapteinis Šovs pieteica savus autorus rakstīt tā, lai lasītāji atpazītu viņu grāmatās apkārtējo pasauli. Tagad par kaut kādu līdzību patiesībai nebija ne runas. Gan Makdonaldam, gan Spilleinam “cieti vārītais” detektīvs pārvērtās par tādu pašu kokainu un izcakotu žanru kā “klasiskais” detektīvs Agates Kristī vēlīnajos klonos.

Pats Šovs nomira gadu pēc “Maskas” aizvēršanas. Līdz pašām pēdējām dienām viņš nēsāja filca platmali un ticēja, ka viņa izgudroto literatūras žanru vēl var atgriezt pie dzīvības. Viņš nezināja, ka žanri nedzīvo ilgi: gadsimtu, pusgadsimtu, bet visdrīzāk pāris desmitgades – un viss. Nomira Šovs tieši pie rakstāmgalda, lasot viņam atsūtītos rokrakstus.

Vēl pēc gada nomira Reimonda Čendlera tā laika sieva. Tikai viņai vēl kaut kā izdevās turēt grožos viņa alkoholismu, taču tagad džins izlauzās no pudeles. Un ne tikai džins: viskijs, vodka, martini – no pudeles izlauzās vispār – viss. Čendlers dzēra deviņus mēnešus bez pārtraukuma un tad mēģināja izdarīt pašnāvību. Viņu atpumpēja, viņš kļuva atturībnieks, pēc tam atkal sāka dzert, pēc tam atkal atturējās... Kad viņš beidzot nomira, uz viņa bērēm ieradās tikai septiņpadsmit cilvēki, turklāt deviņi no tiem pat nebija ar viņu personīgi pazīstami.