“Street & Smith” samazināja izdevuma cenu līdz divpadsmit centiem, bet Frenks Mensijs – līdz desmit. “Street & Smith” uzsāk detektīva projektu, bet Frenks Mensijs – uzreiz vairākus. “Street & Smith” sarunā, ka pie viņiem publicēsies modernais brits Konans Doils, un Frenks Mensijs tūlīt pat nopērk vēl modernākās anglietes Agates Kristi stāstus. “Detektīvromānu žurnāls”, ko izdod “Street & Smith”, sasniedz tirāžas rekordu – pusmiljonu eksemplāru, taču pēc pusgada koncerna labākie autori aiziet pie Mensija un viņu žurnāla “Golden Argosy” tirāža sasniedz atzīmi septiņsimts tūkstošus.
Saprotama lieta, ilgi tā turpināties nevar. Kādam no pretiniekiem bija jāizraujas priekšgalā, atstājot uzveikto sāncensi aiz muguras. Un lūk, 1930. gada pavasarī “Street & Smith” direktoram Henrijam Relstonam likās, ka šī diena beidzot ir pienākusi. Viņam tomēr bija izdevies atrast slepeno ieroci – to, kas beidzot ļaus pieveikt neieredzēto Frenku. Šo ieroci sauca par “radio”.
Šodien mums jau grūti saprast to sajūsmu, kas saistījās ar radio pārraidēm. Taču savam laikam šī lieta patiešām bija vesela revolūcija. Iedomājieties vien: pogas klikšķis un – klāt ir jaunumi, mūzika, teātra uzvedumi, paši interesantākie cilvēki valstī, labākā izklaide pasaulē – un tas viss ienāk pa tiešo tavās mājās. “Street & Smith” menedžeriem izdodas sarunāt, ka lielākais radioraidītājs valstī izdala veselu stundu, lai reklamētu viņu romānus.
Pieņemts domāt, ka literatūra ne pavisam nav tas pats, kas kino, bet kino – pavisam nav radinieks elektroniskajiem MIL. Kaut gan, ja paskatās rūpīgāk, nekāda lielā starpība starp tiem nav. Mēdiju magnāti izgudroja literatūru tikai kā līdzekli, lai saīsinātu vakarus ar interesantu sarunu biedru. Iespiedmašīna palīdzēja apgādāt katru, kas varēja samaksāt desmit centus, ar pārsteidzošu piedzīvojumu grāmatiņu un turklāt vēl, ar pliku tanti uz vāka.
Taču progress nestāv uz vietas. Iespiedmašīnas vietā nāca, vispirms, radio, bet pēc tam vispār, televizors. Ar tādiem sarunu biedriem vakarus varēja īsināt vēl sekmīgāk, piedzīvojumi izdevās vēl aizraujošāki, bet plikā tante no televizora ekrāna varēja pat piemiegt ar aci. Vai kāds brīnums, ka rakstnieki, kas iepriekš dzīvoja uz literatūras rēķina, ļoti ātri pārslēdzās uz šiem perspektīvajiem tirgiem?
Šodien blakus telescenāristam pat Nobeļa prēmijas ieguvējs jūtas kā radinieks no Saratovas, kas ieradies Maskavā, izlūgties iespēju tur padzīvot. Tāpēc ka, kuru gan šodien interesē literatūra? Bet televizors ir katrā krievu (amerikāņu, franču, ķīniešu) ģimenē. Tieši kino un TV pasaulē apgrozās reāla nauda, tikai tur rakstniekus gaida patiesi panākumi, un vispār, vienīgā iespēja kļūt patiesi bagātam ir – pārdot ekranizācijas tiesības. “Street & Smith” saprata to pirmie un tieši viņi pirmie pacentās iegūt radio sev tik izdevīgo, perspektīvo lauku.
2
Viņu producēto programmu sauca “Detektīvu stunda”, kas iznāca reizi nedēļā, ceturtdienās. Pa šo laiku diktors ar labi nostādītu balsi paguva nolasīt divus-trīs stāstus no žurnāla “Detektīvstāsti”. Kuru interesēja, kas būs tālāk – tam bija jādodas uz avīžu kiosku.
Lai programma kaut cik atšķirtos no banālā radio teātra, “Street & Smith” reklāmisti izdomāja īpašu “odziņu”. Šovu vadīja kāds, vārdā Ēna. Par viņu nebija zināms absolūti nekas – tikai balss, baismīga, aizkapa balss un vēl pretīgi, ūjinoši smiekli. Katru raidījumu šis šis dīvainais vadītājs pabeidza ar frāzi:
-Un kas vēl zina, kas tur tālāk notika? - Ilga-ilga pauze, bet pēc tam: -Ēna zina! Uh-huh-hhhuh-uh-uh...
Programma kļuva populāra vienā mirklī. Ceturtdienās, zināmajā stundā amerikāņu pilsētu ielās dzīve pamira: cilvēki sēdēja pie radioaparātiem un baidījās elpot. Tomēr, uz “Street & Smith” žurnālu pārdošanas daudzumu šis jaunievedums nemaz neatsaucās. Tā vietā, lai pirktu “Detektīvstāstus” (kuru reklāmas dēļ tas viss arī tika uzsākts), cilvēki pienāca pie kioska, jautāja pēc žurnāla... nu, tā... kas par Ēnu... uzzināja, kad tāda žurnāla nav un nekad nav bijis, un apbēdināti gāja prom, neko nenopirkuši.
Bija iestājusies pata situācija: klienti nepirka žurnālu, ko viņiem piedāvāja, toties sapņoja nopirkt žurnālu, kas dabā nemaz neeksistēja. Kad “Street & Smith” direktors saprata, kas par lietu, viņš vienkārši lika reģistrēt jaunu izdevumu “Ēnas detektīvu žurnāls”. Tempā sasaucis sapulci, viņš piekodināja dienas, sliktākā gadījumā, divu dien laikā sagatavot romānus un stāstus, kas tiks publicēti jaunajā žurnālā. Tāpēc ka, ja to neizdarīs ātri, žurnālu par Ēnu vēl var sākt izdot kāds cits.
Līdzstrādnieki nodūra galvas. Termiņi bija absolūti nereāli. Nu labi, pieņemsim, ka pirmajam numuram vēl kaut kā var izgrozīties. Paņemam pāris romānu par Niku Kārteru, visur viņa vietā liekam vārdu “Ēna” un laižam tirgū. Taču, kas notiks ar otro un visiem nākošajiem numuriem? Lai, “Ēnas detektīvu žurnāls” pārvērstos par pilnvērtīgu izdevumu, bija vajadzīgs autoru zirgu stallis, kas būtu gatavi rakstīt caurām diennaktīm, bet tādus nav kur ņemt, jo visi jēdzīgie autori jau sen darbojas paši savos projektos un, protams, tā pēkšņi neies tos pamest.
Sanāksme beidzās ne ar ko. Direktors draudēja noraut darbiniekiem galvas, bet tie mēģināja paskaidrot, ka uzdevums vienkārši ir neizpildāms. Uz rītdienu tika nozīmēta jauna sanāksme. No rīta visa redakcija drūmi sēdēja un gaidīja, kas pazaudēs galvu pirmais. Tieši tad redakcijā uz brīdi ieskrēja Volters Gibsons.
-Ko skumstam? - viņš painteresējās.
Līdzstrādnieki paskaidroja, kas par lietu.
-Bet kas tas tāds Ēna ir? Kas par viņu vispār ir zināms?
Līdzstrādnieki paskaidroja, ka nekas.
-Tas taču ir lieliski! Ja tas puisis ir pilnīgs “tukšums”, tad jau par viņu var rakstīt, ko vien grib, vai ne?
Līdzstrādnieki atbildēja, ka jā, vispār velns viņu zina. Laikam taisnība.
-Vai gribat, ka es uzņemos šo darbu? - Volters pajautāja.
Līdzstrādnieki paskatījās uz viņu ar šaubām. Izdevumos, kas piederēja “Street & Smith” Gibsons rūpējās par rubrikām “Atpūta”: fokusi, šarādes, šaha uzdevumi, triki ar spēļu kārtīm. Doma, ka šis jocīgais puisis spēs uzrakstīt ko jēdzīgu, redakcijas darbiniekiem nekad nebija ienākusi prātā.
Volters joprojām stāvēja un smaidīja. Līdzstrādnieki joprojām skatījās uz viņu un šaubījās. Eviens tad vēl nezināja, ka Gibsonam ir lemts kļūt par sava laika spožāko amerikāņu literatūras zvaigzni.
3
Šajā momentā Volteram bija nedaudz pāri trīsdesmit. Taču žurnālos viņš publicējās jau vairāk par ceturtdaļgadsimtu. Pirmo reizi viņa darbs tika nodrukāts, kad autoram nebija vēl pat septiņi gadi. Tā bija mīkla, kas skanēja tā:
“Paņemiet ciparu “četri”,
Uzrakstiet to tā, kā to rakstīja Senajā pasaulē.
Un no auga bezrūpīga
Iegūsiet vietu, kur strādā”.
Atminējums slēpās, lūk, kur. Ja ciparu “4” raksta tā, kā to darīja romieši - “IV”, tad to var izlasīt arī kā “iv” jeb “ivy”, kas angliski nozīmē “efeja”, kas ir augs, bet angliski “augs” ir “plant”, kuram cita nozīme ir “rūpnīca”, tas ir, vieta, kur strādā. Kas arī bija jāpierāda.
Tādā nozīmē, kā mīklu, šarādu un citu galvas lauzīšanas uzdevumu sastādītājs Gibsons bija ar tādu darba spēju kā zemes rokamā mašīna. Piecpadsmit gadu vecumā, vēl nepabeidzis skolu, viņš jau vadīja savas pilsētiņas avīzē izklaides rubriku, kurai visus uzdevumus viņš izdomāja pats. Vēl viena viņa kaislība bija fokusi. Volters lepojās ar to, ka spēja uzminēt jebkura fokusa noslēpumu. Nu, gandrīz jebkura. Pat pirmā grāmata, ko viņš bija publicējis, bija nevis piedzīvojumu romāns, bet rokasgrāmata “Kā izklaidēt viesus ar fokusiem”.
Pēc koledžas viņš mēģināja uzsākt biznesu apdrošināšanas jomā, taču ātri saprata, ka rakstot uz rakstāmmašīnas viņš nopelnīs daudz vairāk. Jau pēc pāris gadiem Filadelfijā nebija palicis neviens izdevums, kuram Gibsons nebūtu sastādījis šarādes un šaha uzdevumus. Starp citu, tieši šis puisis Amerikā sāka publicēt tikko izgudrotās krustvārdu mīklas un tieši ar viņa pūlēm tie kļuva par obligāto piedevu avīžu pēdējās lapās. No Filadelfijas Gibsons pārcēlās uz Ņujorku. Avīžu un žurnālu te bija vairāk, tātad arī iespējas pelnīt lielākas. Nākošajos trīs gados Volters publicēja 1080 izdevumus “Fokusi pēc pusdienām”, katrs no tiem bija viņa izgudrots, pusotru tūkstoti “Ikdienas mīklu”, gandrīz divus tūkstošus “Smadzeņu testu” (uzdevumus IQ testa stilā), 1770 šaha un kāršu uzdevumus, 2100 krustvārdu mīklas, kā arī gandrīz septiņus tūkstošus horoskopu un īsus izdevumus “Tas ir interesanti”. Darba pārtraukumos avīzēs viņš paguva izdot sešas grāmatiņas, kas stāstīja par slavenu iluzionistu biogrāfijām.
Tieši tāds cilvēks tagad stāvēja “Street & Smith” redakcijas telpā un pārliecināts teica, ka spējot uzrakstīt romānu par varoni, kuru sauca Ēna.
-Vai jūs patiešām esat gatavs tādu romānu sarakstīt? - simto reizi precizēja līdzstrādnieki.
-Nu jā, esmu gatavs, - Gibcons apstiprināja.
No redakcijas viņš izgāja ar kontraktu par četriem pirmajiem romāniem. Tieši četrus žurnāla numurus izdevēji grasījās izdot līdz gada beigām. Tajā pašā vakarā, ielicis rakstāmmašīnā tīru lapu, Volters ķērās pie darba.
4
Galvenais jautājums, kas interesēja visus “Detektīva stundas” klausītājus, bija tāds: Ēna, viņš vispār ir kādā pusē? Tādā nozīmē: labo vai ļauno? Vai viņš ir noziedznieks, vai arī cīnītājs pret noziedzību? Ja viņš ir labo pusē, tad kāpēc viņam ir tādi pretīgi smiekli? No Gibsona visi gaidīja, ka viņš tūlīt visu izskaidros, kas te par lietu, tikai viņš bija pārāk ilgi jaucis publikai galvu ar saviem kapeikas vērtajiem fokusiem, lai nenoskaidrotu pašu galveno iluzionista noteikumu: ja tu gribi, lai tev aplaudē? - pēc iespējas ilgāk vazā visus aiz deguna!
Ar to arī Gibsons sāka nodarboties. Sākumā viss it kā virzījās uz banāla atrisinājuma pusi: Ēna – tas ir kāds bagātnieks, kas nolēmis veltīt sevi cīņai ar noziedzību. Savus trikus (tieši kā Betmens vai Žana-Kloda van Dammes varoņi) viņš ir iemācījies, ilgi klejojot pa Āzijas vidieni. Sižeta gaitā atklājas pat viņa īstais vārds: Lemons Kranstons. Taču tieši tajā mirklī, kad lasītājs sarūgtināts šķoba ģīmi (“Cik gan viss izrādās banāli!”), pie Lemona ierodas īstā Ēna un izrādās, ka pats Lemons vispār te nav iesaistīts un noslēpumu jāsāk šķetināt atkal no sākuma.
Pēc dažiem romāniem Gibsons it kā neviļus min, ka Ēna ir šausmīgi sakropļots. Pēc tam parādās baumas, ka viņa vienīgā pazīme ir milzīgs kobras tetovējums uz krūtīm. Romānā “Ēna uzbrūk” viens no ļaundariem stāsta, ka esot redzējis Ēnas seju un gandrīz nomiris no bailēm, tāpēc ka “tas esot bijis kaut kas balts, līdzīgs absolūti gludai lodei”. Bet “Ēnā, kas nemet Ēnu” izrādās, ka sejas Ēnai ir vairākas, bet savas vienīgās it kā nav nemaz.
Kaut ko paskaidrot Gibsons nedomāja vispār. Tieši otrādi, ar katru jaunu romānu viņš tikai vairāk sajauca publikai galvu. Ēna ir visur un nekur. Tā visu zina, bet viņu nezina neviens. Vispār, gatavojiet naudiņu, dārgie lasītāji, tūlīt tiks izdots jauns sējums.
Vienīgais, kas bija precīzi zināms par Ēnu, bija tas, ka viņš pārzina hipnozi un nēsā melnu apmetni. Baumoja, ka gan vienu, gan otru Gibsons bija norakstījis no sava paziņas, ko sauca Hovards Torstons. Tas bija ASV paša lielākā fokusu šova īpašnieks un pirmais no iluzionistiem, kas sāka strādāt ar zāli. Lūdza auditoriju, lai vairāki cilvēki izvēlas kārtis no kavas. Pēc tam kavu samaisīja un ievietoja caurspīdīgā glāzē. Fokusu meistars noskaitīja buramvārdus un izvēlētās kārtis viena pēc otras pašas izlīda no glāzes.
Kopējais iespaids no varoņa bija padrūms. Līdz Gibsonam iedalījums labajos un sliktajos tēlos bija nesatricināms kā Lielais Ķīnas mūris. Tādi puiši kā Bufalo Bils, Holmss vai Zorro cīnījās ar ļaunumu, nenovelkot sniegbaltus cimdus. Neviens no viņiem nekad nelamājās, pret dāmām uzvedās kā džentlmeņi un nevarēja ciest nogalināt pretiniekus – ja nu vienīgi tie paši uzprasījās. Ēna kļuva par pirmo, kas cīnījās ar ļaunumu, izmantojot paša ļaunuma metodes. Aizstāvot likumu, viņš likumam nepiegrieza nekādu vērību. Viņš tērpās melnā, izlēja asinis vieglāk, nekā ūdeni un mierīgi varēja caururbt ļaundara smadzenes ar elektrisko urbi. Ēna bija tipisks “sliktais puisis”, vienkārši, viņš nezin kāpēc cīnījās labo pusē.
Sērijas debijas romānu sauca “Dzīvā Ēna jeb Slepkavība kaimiņos”. To izpirka vēl pirms izdevums nonāca līdz avīžu kioskiem. “Street & Smith” nolēma izdot otro sējumu kaut kādā līdz šim neredzētā tirāžā – lasītāji arī tad atstāja letes tukšas. Pēc tam izdevēji saķēra galvu: ar tādu pārdošanas tempu viņi domāja izdot līdz gada beigām tikai četrus numurus?!
Gibsonam lika steigšus ierasties redakcijā, lai parakstītu jaunu kontraktu. Izdevniecības vadība gribēja zināt: uz ko Gibsons būtu gatavs par reāliem zaļajiem?
Vai viņš spēs sarakstīt pa romānam katrus divus mēnešus? Volters apjucis pasmaidīja un sacīja, ka, protams, varēs. Divi mēneši ir ļoti ilgs laiks. Bet kā būtu ar romānu mēnesī? Volters pamāja. Arī mēnesis ir diezgan ilgs laiks. Bet, ja nu (te bija ilga pauze) viņam piedāvātu sarakstīt divus romānus mēnesī? Garš teksts, apjomā tā ap 75 000 vārdiem katra mēneša pirmajā un piecpadsmitajā datumā? Divdesmit četri romāni gadā – ko viņš šajā sakarā teiktu?
-Kur te ir problēma? - Gibsons turpināja brīnīties. - kamēr jūs maksājat, es jums, puiši piegādāšu tik daudz romānu par Ēnu, cik būs vajadzīgs.
-Un tev nebūs vajadzīgi “vergi”? Gadījumā, ja tu nogursi vai tev pēkšņi izsīks iedvesma?
-Kas ir “iedvesma”? - nosprauslojās Gibsons. - nekad par tādu lietu neesmu dzirdējis.
Saskaņā ar kontraktu, Gibsonam nākošajā gadā vajadzēja nodot izdevniecībā divdesmit četrus romānus. Ar uzdevumu viņš tika galā desmit mēnešos un pēdējos divos mēnešos, aiz neko darīt paspēja nodot papildus vēl četrus romānus.
Pats Gibsons kautrīgi raustīja plecus:
-Es vienkārši koncentrējos uz to, ko daru pašreizējā momentā. Katru dienu es uzrakstu četrdesmit-piecdesmit lapas un pēc tam atpūšos. Kad grāmata iznāk, es dažreiz to pārlasu un atklāju, ka esmu jau aizmirsis par ko tur bija, tāpēc ka pilnīgi koncentrējos uz nākošo. Bet, kad es esmu koncentrējies, es vienkārši vairs nepiegriežu uzmanību tam, kas notiek apkārt. Atceros, vienu romānu es rakstīju, kad braucu atvaļinājumā uz Mičiganu. Viss notika istabā, kur spēlēja radio un vienlaikus sarunājās trīs cilvēki, bet man aiz muguras stāvēja vēl divi, kas tūlīt pat skaļi lasīja viens otram katru lapaspusi, ko es biju paguvis uzdrukāt līdz galam, taču es viņus vispār nedzirdēju.