Izdevējiem šis seriāls kļuva ienesīgāks par Klondaiku. “Ēnas detektīvu žurnāls” kļuva par jauna žanra aizsācēju – tā saukto hero-pulp. Ap to izauga vesela industrija. Pie žurnāla tika organizēts maksas klubs, kurā varēja iestāties tikai tas, kas bija izlasījis vismaz simts romānus par Ēnu. Kluba locekļi varēja ar atlaidēm nopirkt suvenīrus un veselu kaudzi visādu fanu nieku: kaklasaišu piespraudes, kartiņas, kancelejas preces, galda spēles pēc motīviem. Vienalga kādi ražotāji tagad varēja nopirkt no koncerna logotipu “Ēna iesaka” un uzlīmēt uz savas produkcijas un pēc tam jebkura iegulējusies prece aizgāja uz izķeršanu. Pirmo reizi vēsturē mēdiju industrija sāka atgādināt normālu biznesu. Un, skatoties uz “Street & Smith”, savus supervaroņus steidzami sāka izveidot arī konkurenti.

Kā pirmā šajā tirgū centās ielauzties “Ārona Veina izdevniecība”. Pirms supervaroņu žurnāliem tā specializējās ar kara un aviācijas piedzīvojumu izdevumiem. Bet 1930. gadu sākumā izlaida sērijas “Detektīvs ar iesauku Dzinējs” un “Aģents Iks”. Tomēr, panākumus tie neguva un drīz tika slēgti.

Pats Veins bija slavens ar lielu skopumu. Ja autoriem viņš maksāja, tad tikai izņēmuma gadījumos. Lieta beidzās ar to, ka no viņa aizgāja pat viņa vislabāk pārdotais autors Dēvids Makdeniels, pirms tam publicējis grāmatiņu “Kārtējie Monstra piedzīvojumi”, kurā, ja izlasītu katras nodaļas pirmos burtus, sanāktu frāze “Ārons Veins – pretīgs skopulis”.

No Veina aizgāja arī viņa literārais redaktors Harijs Stidžers. Tieši viņš iepriekš kūrēja sērijas par supervaroņiem. Stidžers ātri atrada skanošo, lai atvērtu pats savu biznesu. Viņa nelielo, bet sparīgo izdevniecību sauca “Popular Publications” un galveno likmi Harijs jau lika uz “viena varoņa žurnāliem”.

Pirmais no tiem bija žurnāls “The Spider” (“Zirneklis”). Varonis bija īsta Ēnas kopija: arī nesaprotami kas, kas terorizē noziedzīgo pasauli ar noziedzīgām metodēm, arī iziet ielās tikai naktīs un dzeļ bez kļūdām. Pat Zirnekļa cepures bija tieši tāda paša fasona kā Ēnai.

Pēc Zirnekļa Stidžers palaiž tirgū seriālu par “Dži-Astoņi”. Tas jau cīnās ar ļaunumu, tā teikt, ne Amerikas iekšienē, bet starptautiskā mērogā. Tā ienaidnieki vairs nav kaut kādi tur gangsteri, bet nojūgušies izgudrotāji, pārlieku sparīgi starptautiskie avantūristi, vācu militāristi un citi mūdži.

Taču pats lielākais “Popular Publications” projekts bija sāga par “Operatīvā darbinieka Numurs Pieci” piedzīvojumiem. Literatūras vēsturnieki to pat nodēvēja par “Palp-fikšena Karu un Mieru”. Šis operatīvais darbinieks bija tāds kā Džeimsa Bonda amerikāņu vectētiņš: specdienestu kadru darbinieks ar licenci slepkavot. Kā arī Ēna, viņš slēpa savu īsto vārdu, un vienīgais, ko par viņu zināja lasītājs, bija tas, ka viņš nēsā gredzenu ar galvaskausu un bikšu siksnā viņam ir ievietots lokans rapieris, ar ko viņš pie izdevības velk laukā, lai pavicinātu.

Sižeta būtība bija tāda, ka Amerikai brūk virsū Violetā Lielvalsts un tās Dzeltenais Sabiedrotais. Kas tās par valstīm, netika paskaidrots, kaut arī visi saprata, ka runa ir par Vāciju un Japānu. Visa pārējā pasaule jau ir iekarota un Amerika ir palikusi kā pēdējais brīvības bastions. Bet Operatīvais darbinieks ir pēdējā vienkāršo amerikāņu cerība. Ar indīgiem nāves stariem, visu padarot par pelniem, bruņoti tanki lien uz Ņujorku, dirižabļi izsmidzina radioaktīvas vielas virs Kalifornijas, taču, pateicoties Operatīvajam darbiniekam, zvaigžņu-svītrotais karogs turpina lepni plīvot pār planētu.

Tikai divu gadu laikā “Popular Publications” kopējā tirāža sasniedza sešzīmju skaitli. Koncerns izdeva līdz pat četrdesmit nosaukumu žurnālu mēnesī. Iesācējiem tirgū tas nemaz nebija tik slikti, vai ne? Starp citu, tieši viņi pirmie sāka masveidā izdot “treš-šausmenes”. No šī žanra vēlāk izauga viss Tarantino. Lai gan zelta laiki pavisam drīz beidzās: konkurentu palp-fikšena izdošanā drīz saradās tik daudz, ka vairums “Popular Publications” projektu nācās beigt.

1930. gadā paši savas izdevniecības dibināja visi, kam nebija slinkums. Frenka Mensija redakcijā strādājošais jaunais ebrejs no Bruklinas Leo Margulis nodibina vēl vienu kantori ar lielu nākotni - “Trilling Publications”. Te supervaroņu ražošana tika nostādīta uz konveijera: “Melnais Sikspārnis”, “Kapteinis Ar Iesauku Briesmas”, “Kapteinis Nākotne”, “Purpura Maska”, “Detektīvs Maskā”, “Zaļais Spoks”.

Pats pirmais no Morguļa varoņiem bija “Detektīvs-Spoks”. Viņu palaida tikai mēnesi pēc pirmajiem romāniem par Ēnu un kādu laiku nebija skaidrs, kurš no viņiem rezultātā būs populārāks: vai nu Ēna, vai Spoks.

Sižeta jēga īsumā ir tāda. Spoka vecākus nogalina gangsteri un puisis uzaug kā bārenis. Turklāt, mantojumā viņam nauda tiek atstāta tādos apmēros, ka visiem apkārtējiem viņš liekas tikai kā plejbojs, kas bez jēgas dedzina savu dzīvi. Pa dienu puisis nēsā fraku un neizlaiž no rokām kokteiļa glāzi, bet pa naktīm “močī” ļaundarus, taču pateikt par savu dubulto dzīvi nevar nevienam, tajā skaitā arī mīļotajai meitenei. Vienīgais viņa līdzgaitnieks ir vietējās avīzes redaktors. Kad kļūst pavisam traki, tas iededzina uz redakcijas jumta stāvošu prožektoru ar Spoka simbolu un tas tūlīt ir klāt.

Sāgā iznāca simts septiņdesmit sējumi. Tas ir trešais sasniegums nozarē pēc Ēnas (325 sējumi) un Doka Savadža (180 sējumi). Šī stāsta elementi ir tik bieži klonēti, ka šodien liekas, ka tā visa sastāv no vieniem štampiem. No šī melnā apmetņa ir izaudzis, gan Betmens, gan Zirnekļcilvēks, un kinofilmu Džeimss Bonds. Un tomēr, pirmo reizi, jēdzīgā vitrāžā stikla gabaliņi tika salikti tieši “Trilling Publications” žurnālos.

No pārējiem koncerna varoņiem vērts atzīmēt varbūt tikai divus: “Kapteini Nākotni” un “Zaļo Lamu”. Pirmajam puisim planētas plašumi jau bija par šauriem. Savus varoņdarbus viņš veica, vispirms, uz citām planētām, pēc tam – uz citām zvaigznēm. Turklāt, seriāls nemaz nebija fantastisks – Kapteiņa varoņdarbi maz atšķīrās no tiem, ar ko nodarbojās Ēna un kompānija.

Ļaundari, brīnišķīgas dāmītes, kokteilis, apgāzts galdiņš, ar kāju pa ķirbi un aiziet.

Otrais varonis izkrita no tā laika varoņu stingrās ierindas. Kā visi, viņš slēpa savu seju; kā visi, viņš, protams, bija miljonārs; kā visi viņš mācēja hipnotizēt un cīnījās ar tādām slepenām organizācijām kā Komunistiskā Tatāru Mongoļu Orda. Taču tajā pašā laikā Zaļais Lama patiešām bija lama – budistu mūks. Viņš mācēja lidot, lasīt domas, ar skatienu spēja attaisīt rokudzelžus un varēja saglabāt erekciju trīs diennaktis pēc kārtas. Taču visvairāk viņš mīlēja pēc sarežģītas lietas pasēdēt, pameditēt vai iedzert krūzīti zaļās tējas.

6

Tas, kas notika tirgū, stipri uztrauca “Street & Smith”. Viņu izgudrotajā žanrā darbojās visi. Žurnālu par kādu supervaroni tagad neizdeva tikai slinkais, ar to bija kaut kas jādara. Kompānijas menedžments saprata, ka situācija ir jālabo. Gadu pēc Ēnas skaļajiem panākumiem koncerna redaktors Henrijs Ralstons pieņem lēmumu palaist jaunu, skaļu projektu. Tam klāt ķerties Henrijs piedāvā jaunam autoram, ko sauca Lesters Dents.

Tajā laikā Lesteram tikko bija palikuši divdesmit septiņi gadi. Izaudzis viņš bija kaut kur nomalē. Baumoja, ka dēla izglītošanu skolā viņa tēvs apmaksāja ar mežā paša šauto dzīvnieku ādām. Atbraucis uz Ņujorku, puisis pastaigāja pa birojiem un ātri saprata, ka darbs priekš tādiem kā viņš lielās pilsētās nav, un iekārtojās darbā par telegrāfistu kaut kādā Dieva aizmirstā caurumā.

Maksāja viņam divdesmit dolārus nedēļā. Tiem laikiem tas nebija slikti. Taču vakaros nebija nekā ko darīt. Diennaktīm Dents lasīja palp-fikšena žurnāliņus. Pēc tam reiz, tieši darba vietā uzmeta stāstu par pirātiem. To sauca “Nāvējošais Rifs”. Par stāstu viņam samaksāja vairāk, nekā viņš nopelnīja divās nedēļās. Pasūtījis darbu pie velna, Dents atgriezās Ņujorkā un nākošā gada laikā nodeva redakcijā trīspadsmit romānus.

Pēc kāda laika žurnālu pasaulē viņam pat parādījās kaut kāda reputācija. Izdevēju nams “Dell Publishing” piedāvāja viņam fiksētu atalgojumu, lai viņš rakstītu tikai viņu žurnāliem. Dents, protams, bija ar mieru, taču tā kā viņš rakstīja, nevis vienkārši ātri, bet ļoti ātri, tad nodrukāt visu, ko viņš rakstīja, “Dell Publishing” tik un tā nespēja, tāpēc viņš drīz sāka mānīties un ar pseidonīmiem publicēja romānus arī konkurentu izdevumos.

Tieši šim puisim “Street & Smith” piedāvāja nodarboties ar jauno projektu. Idejas sāls bija tāda, ka vajadzēja uzsākt seriālu par supervaroni, kas atklāj noziegumus ar visādu palīgierīču un dīvainu izgudrojumu palīdzību. Tajā laikā visu, kam bija saistība ar zinātni, labi varēja pārdot. “Street & Smith” piedāvāja maksāt 500 dolārus par romānu. Lesters ilgi lauzās un piedabūja summu palielināt līdz 750 dolāriem. Tajā laikā tirgū tādu summu nemaksāja gandrīz nevienam.

Jauno varoni vajadzēja saukt par Doku Savadžu. Pirmais žurnāls ar viņa piedzīvojumiem iznāca 1933. gadā. “Doks” nozīmēja “doktors”, bet “savadžs” tika tulkots kā “mežonis”. No vienas puses, jaunais varonis bija labi audzināts, ļoti izglītots un vispār – nēsāja brilles. Taču, no otras puses viņš bija pilnīgs mežonis. Sams Dents runāja, ka viņš redzēja savu varoni, kā Šerloka Holmsa un Tarzāna hibrīdu.

No pašas bērnības īpaši sameklētu zinātnieku komanda veidoja no Doka pārcilvēku. Viņš bija spēcīgs, izturīgs, viņam bija fotogrāfiska atmiņa, viņš bija spējīgs neelpot septiņas minūtes un mācēja spēlēt uz vijoles. Izaudzis Doks sekoja savam zvērestam:

-Apsolu katrā savas dzīves mirklī padarīt sevi labāku un dalīties ar to, kas man ir, ar visiem apkārtējiem. Apsolos būt taisnīgs un palīdzēt katram, kam tā ir vajadzīga – bez aizspriedumiem un pēc likuma. Apsolu sagaidīt visu, kas notiks, ar smaidu. Apsolu rūpēties par savu valsti, saviem līdzpilsoņiem un cilvēkiem, kas atrodas kopā ar mani. Apsolos darīt labu visiem un nevienam nedarīt ļaunu.

Viņa birojs atrodas debesskrāpja Empaier-steit-bildinga 86. stāvā. Viņam pieder kaudze vieglo automašīnu, kravas auto, lidmašīnu, kuģu un zemūdeņu, kas atrodas slepenā angārā pie Hudzonas upes. Dažreiz, lai padomātu par dzīvi, viņš paslēpjas savā Vientulības Cietoksnī Arktikā (vēlāk tieši tāds pat cietoksnis parādīsies arī Supermenam). Ytas viss tiek apmaksāts no senu raktuvju zelta, kas kādreiz piederējušas maiju priesteriem. Starp citu, lai neviens nespētu viņu noklausīties, ar saviem palīgiem Doks runā tieši maiju valodā.

7

Lestera Denta fantāzijai nebija robežu. Viņš paredzēja lidmašīnas tipa “lidojošais spārns”, nakts redzamības ierīces, telefona autoatbildētāja un automātiskās ātrumkārbas izgudrošanu. Doks Savadžs kļuva gandrīz tikpat populārs kā Ēna un, klausoties cik patīkam skan kasē ienākošo monētu šķinda, “Street & Smith” menedžments nevarēja nedomāt par biznesa tālāku attīstību. Nākošo mēnešu laikā parādījās vēl daži žurnāli, kas bija veltīti supervaroņiem: “Škiperis”, “Billijs Bērnss”, “Čukstētājs”. Taču laiks, kad viss, kam pieskārās “Street & Smith” rokas, pārvērtās zeltā laikam bija pagājis. Jaunās sērijas nesa koncernam vienīgi zaudējumus. Vairums no tām nācās slēgt jau pēc dažiem numuriem.

Sākumā to uztvēra tikai kā nejaušu kļūmi. Taču pēc tam, kad izrādījās, ka tirāžas sāka samazināties pat Ēnai, menedžments uztraucās. Varbūt visa lieta ir apstāklī, ka autori ir noguruši? Varbūt ir laiks viņus sapurināt? Vairākas nākošās “ēnotās” sāgas epizodes tika pasūtītas nevis Volteram Gibsonam, bet detektīvu autoram Teodoram Tinslijam. Tas papildināja stāstu ar asinīm un erotiku. No Ēnas šāviena pretinieku smadzenes tagad “izšļakstījās uz asfalta kā olas dzeltenums”, bet trauslās meitenes saplēstās drānās “kautri piesedza tvirtās krūtis ar delnām un padevīgi skatījās uz Ēnas to vietu, kur cilvēkiem atrodas acis”. Tomēr, visi šie triki seriāla popularitāti īpaši nepavairoja.

Nesaprotot, pie kā ķerties, kā glābt situāciju, izdevēji paziņo par jauna, skaļa projekta uzsākšanu. No 1939. gada septembra “Street & Smith” uzsāk sēriju, kuru rakstīs viņu galvenās zvaigznes: “Ēnas” autors Gibsons un “Doka Savadža” autors Dents. Stāstam bija jāsaucas “Atriebējs”.

Galvenais varonis, kā parasti, bija miljonārs. Viņš ieguva kaučuku Dienvidamērikā; karoja Javā, ieguva dimantus Kongo, opālus Austrālijā, smaragdus Brazīlijā un zeltu Aļaskā. Taču jau paša pirmā romāna pirmajā lapaspusē bija no tā visa noguris. Nolēmis, ka naudas viņam pietiek, viņš pilnībā velta sevi ģimenei. Taču (kā paši saprotat), no tā nekas neiznāk. Viņa sieva-gaišmate un meitiņa-eņģelītis iet bojā speciāli sarīkotā aviokatastrofā.

Šis atgadījums gandrīz nogalina Atriebēju. Vismaz, viņa sejas muskuļi, kad viņš uzzina par šo atgadījumu, uz visiem laikiem pamirst.

Romānā “Suņa smaids” tas tiek aprakstīts šādi:

“Viņa seja bija mirusi – vairāk mirusi kā jebkura kapsēta. Āda un mati pilnīgi zaudēja krāsu un no šī “auduma” tagad varēja izveidot jebko, gluži kā no plastilīna. Šī fantastiskā seja bija absolūti bezkrāsaina un nedzīva, tajā kustējās tikai acis – tik gaišas, ka arī likās bezkrāsainas”.

Tagad no savas mirušās sejas Atriebējs var veidot, ko vien vēlas. Noziedznieku vidū tagad viņu pazīst kā “To, Kuram Ir Miljons Seju”. Izdoma, piekrītiet, nebija slikta. Gan Gibsons, gan Dents centās, ko spēja. Viņa jaunajam projektam bija jākļūst par kultu, taču tā vietā tas ar kaunu izgāzās. Ar pēdējiem spēkiem izdevniecība vilka šo projektu veselus divus gadus no vietas. Taču pēc tam “Atriebēju” slēdza, bet pēc kāda laika aizvērās arī pati.

Vēl agrāk tika slēgti “Ēna” un “Doks Savadžs”. Šie žurnāli sen vairs nenesa iepriekšējos ienākumus. “Ēnas” izdevumu izdevniecība sākumā padarīja par ikmēneša, pēc tam tas sāka iznākt reizi divos mēnešos. Kādreiz šie stāsti ienesa “Street & Smith” miljonus, tagad pārdošana nesedza pat drukāšanas izdevumus.

Kompānijas vadība mainījās ar rokas ložmetēja šaušanas ātrumu. Izlabot situāciju neviens no viņiem nespēja. Popularitāte krita. Kāds no menedžeriem pieņēma lēmumu, ciešāk sajozt jostas. Uz biroju izsauca abas zvaigznes: Gibsonu un Dentu. Šie abi saņēma par saviem varoņiem pašus augstākos honorārus Štatos un ideja tagad bija tāda, vienu no viņiem būtu jāatlaiž, bet otram par tādu pašu naudu vajadzēs rakstīt abus seriālus: gan Ēnu, gan Doku Savadžu.

Izdzirdējuši piedāvājumu, rakstnieki sāka smieties. Rezultātā, no “Street & Smith” viņi aizgāja abi un pavisam nejutās apbēdināti. Katrs no viņiem nešaubījās, ka ir pati spožākā mūsdienu amerikāņu literatūras zvaigzne. Un vienmēr atradīs, ar ko nopelnīt sev maizi. Bet savus garlaicīgos seriālus “Street & Smith” var iebāzt, paši ziniet kur.

Lesters Dents ar romāniem šajā laikā jau bija sapelnījis veselu īpašumu. Noņemties ar mājas pirkšanu un kaut ko tamlīdzīgu, viņš nedomāja. Dzīvoja kā augstākās sabiedrības lauva: bija nopircis sev jahtu un lēnām dreifēja starp Karību jūras salām. Viņam bija pilota-amatiera licence, viņš piedalījās arheoloģiskās ekspedīcijās, nira ar akvalangu. Naudas un veselības viņam pietika vēl septiņpadsmit gadiem, pēc tam Lesteram palika slikti ar sirdi, viņš iegāja pārbaudīt sevi meksikāņu slimnīcā un tieši pieņemšanas telpā nomira ar laimīgu smaidu uz lūpām.

Bet Gibsons tūlīt pēc aiziešanas no “Street & Smith” tūlīt ķērās pie jauna seriāla. To sauca “Nargils – detektīvs - triku meistars”. Gibsons mīlēja fokusus un mīlēja rakstīt. Savā dzīvē viņš bija sarakstījis tik daudz, ka nesen Štatos iznākušais viņa darbu “Pilnais rādītājs” sastāv no vairāk nekā 380 lapaspusēm. Protams, tādai produktivitātei bija arī ēnas puses. Daudz kafijas, mežonīgs ritms, mūžīgs stress: paspēšu vai nepaspēšu noteiktajā laikā? Jo tālāk, jo sliktāk Volters jutās.

Visus brīdinājumus, pasaudzēt sevi, Volters neņēma par pilnu. Viņa tēvs bija nodzīvojis līdz 99 gadiem, māte – līdz 96. Noteikti viss būs labi arī ar viņu. Viņš turpināja mežonīgā ātrumā klaudzināt pa taustiņiem un vispār nepiegrieza uzmanību savai veselībai. Līdz tam, kad ieguva divus insultus pēc kārtas un vairs nespēja strādāt.

1960. gadu sākumā viņš jau bija visu aizmirsts. Romānus par Ēnu izdeva atkārtoti, taču honorāri pietika tikai zālēm. Pašā pēdējā intervijā Volters sacīja:

-Mans stāvoklis sen jau vairs sliktāks nevar palikt. Pēc insulta es ne vienmēr saprotu, vai tagad ir vakars vai rīts, laiks celties vai laiks iet gulēt, aizmigt vai palikt nomodā. Katru dienu tieši trijos sieva man atnes tasīti ar kakao. Vai ziniet? Jau diezgan ilgi mana vienīgā nodarbe ir vienkārši sēdēt un gaidīt šo kafijas tasīti.