Polam bija tikai divdesmit. Viņš bija bārenis un uzauga tēvoča – aristokrāta un snoba – ģimenē. Franciju plosīja revolūcijas un valdības maiņas. Bet šajā ģimenē it kā bija iekonservējušies vecie, labie laiki. Pret neizglītotajiem lauķiem, Fevala radi izturējās ar nicinājumu. Tos, kas piesavinājās varu valstī vienkārši nevēlējās ievērot. Par augstākajām vērtībām uzskatīja kalpošanu Dailei un uzticību Ideāliem.
Pie tulkojuma Fevals piesēdās aiz neko darīt, taču pakāpeniski tas viņu aizrāva. Runā, ka labi tulkotāji, ja kārtīgi uzpīpē pirms darba, tad pakāpeniski pārstāj lietot, ne vien vārdnīcu, bet arī pirmavotu. Te bija līdzīgs stāsts: tulkotājs Sjū romānā sāka iesaistīt pats savus varoņus, mainīt sižeta līnijas, un beidzās viss ar to, ka Fevals vienkārši izdeva pats savu romānu, kas ieguva nosaukumu “Londonas noslēpumi”.
Panākumi bija tādi, ka tādus negaidīja pat pats autors. Tikai dažu gadu laikā “Noslēpumi” tika izdoti no jauna vairāk nekā divdesmit reizes, bet pašu Fevalu pastāvīgi salīdzināja ar Balzaku un Dimā, turklāt tādā plānā, ka – kur tad visādiem Balzakiem un Dimā līdzināties pret reāliem rakstniekiem!
No jauna dzīves baudītāja Pols pakāpeniski pārvērtās par visai nopietnu, sekmīgu prozaiķi. Viņš izīrēja sev labu dzīvokli centrā, pieņēma darbā literāro sekretāru un uzšuva sev pašu modernāku, violētu fraku. Atmodies pēc pusdienlaika un vēl ilgi pavārtījies gultā, Fevals dažreiz pieķēra sevi pie domas, ka, velns ar ārā, pat mūsu laikos arī ir savs jaukums. Tas ir, savu pārliecību viņš nemainīja un joprojām nevarēja ciest visu to revolucionāro vārīšanos. Un tomēr, lieliski (viņš dažreiz domāja), ka ir pagājuši laiki, ka vienīgie grāmatu lasītāji varēja būt bagāti aristokrāti. Jo tikai viņiem grāmatas bija pa kabatai.
Pēc Lielās Franču revolūcijas dzīvot tāpat kā aristokrāti vēlējās arvien vairāk tautas. Kāpēc bagātie un augstdzimušie pārvērš savu dzīvi bezgalīgā karnevālā, bet pārējiem jāskatās uz to no malas? Dodiet izklaižu brīvību un vienādas iespējas! Vienkāršie parīzieši arī gribēja, lai viņiem būtu skaistas mājas, interesanta atpūta un jautri pavadīts laiks. Galu galā, ar ko tad viņi ir sliktāki par aristokrātiem, kuriem tas viss ir?
Tieši apkalpojot šos jaunos bagātos, pie bagātības tika arī franču kultūras darbinieki. Kur tad varēja iet neaugstdzimis, bet pie bagātības ticis francūzis, kā tikai pie viņiem? Tas, kas gribēja, lai viņam būtu skaista māja, samaksāja māksliniekam, kas uzgleznoja viņam gleznu. Tas, kas gribēja jēdzīgi pavadīt vakaru, maksāja par svaigu žurnālu ar “feļetonu” beigās. Bet tas, kam interese bija tikai jautri padzīvot, pirka biļeti uz teātri vai koncertu. Agrāk tā dzīvot varēja tikai augstdzimušie un ietekmīgie, taču tagad kultūras darbinieki izsludināja totālu SALE un mazām porcijām pārdeva skaistu dzīvi katram, kas bija spējīgs maksāt.
Kāda man daļa par augstdzimušiem un ietekmīgiem, dažreiz domāja Pols. Tagad, rakstnieka sponsori nav vis viņi, bet visa Francijas tauta. Un labāk dzīvo, nevis tas, kas vairāk patīk aristokrātijai vai karalim, bet tas, kuru vairāk lasa vienkāršie cilvēki. Prasti, neizglītoti, taču maksāt par savām izpriecām spējīgi francūži. Tieši tā, ilgi nekāpjot laukā no gultas, reizēm domāja Pols Fevals.
2
Bet Fevala literārais sekretārs bija jauns cilvēks vārdā Etjēns-Emīls Gaborio. Pirms nomesties zem slavenā autora spārna, viņš darbojās žurnālistikā. Uzņēmās jebkuras tēmas: tiesu hronika, teātra recenzijas, politika, nabadzīgo slāņu dzīve, augstākās sabiedrības hronika, saloni, skandāli un notikumi.
Gadi gāja, Fevala popularitāte krita, viņš tā arī nespēja pārvarēt no bērnības uzsūkto, aristokrātisko snobismu. Savus romānus viņš vienalga centās rakstīt tā, it kā tos lasīs, nevis nabagi no nakts patversmēm, bet vienīgi augstākās sabiedrības salonos. Tā kā, nav nekā dīvaina, ka pienāca moments, kad maksāt sekretāram viņš vairs nebija spējīgs. Saņēmis aprēķinu, Gaborio nolēma, ka kāpēc viņam, bijušā šefa pēdās, arī nebūtu iespējams izdot kādus pāris romānu?
Sāka gan viņš ne no tā gala. Pirmās divas grāmatiņas, ko publicēja Gaborio, bija slavenu balerīnu, aktrišu un un citu vieglas uzvedības dāmu biogrāfijas. Tas arī nebija slikti, taču uz bestsellera statusa pusi tomēr nevilka. Nu, stāstiņi, nu, balerīnas... Grāmatiņu varēja atlikt malā jebkurā vietā un lasītājs neko nezaudētu. Masu publiku vajag paņemt ar kaut ko citu, taču, ar ko – Etjēns-Emīls ilgi nesaprata. Pamēģināja, gan vienu, gan otru... Nē, tomēr ne tas.
Taču risinājums vispār gulēja pašā augšā. Tajā pašā gadā, kad Gaborio izdeva grāmatiņu par balerīnām, dzīvai franču poēzijas klasiķis Šarls Bodlērs pārtulkoja franču valodā neredzēt lietu: piecus amerikāņu zildeguņa Edgara Po stāstus. Pats stāstu autors bija nodzēries līdz zaļiem velniem, nomiris pavisam muļķīgā un nožēlojamā veidā, un tūlīt pat dzimtenē ticis aizmirsts. Pirms, uz viņa stāstiem nebija uzdūries Bodlērs, atcerēties viņu nevienam nebija ienācis pat prātā.
Bodlēram patika visādas kroplības un izvirtības. Nekādos vārtos neievietojošies Po stāsti šajā ziņā trāpīja tieši desmitniekā. No visa Po publicētā francūzis izvēlējās tikai dažus, tajā skaitā arī trīs viņa “stāstus ar noslēpumu”. Tā eiropiešu autoriem tika dots jauns paraugs klonēšanai: stāsts par dīvaini-izmeklētāju, kas ar vienkāršu domu spēku atšķetina jebkuru noslēpumu.
Tālāk viss iznāca kā iepriekšējās reizes. Tūkstošiem reižu pārrakstītie “Parīzes noslēpumi” dāvāja pasaulei romāna žanru. Simtiem reižu pārrakstītais “Pēdējais mohikānis” pārvērtās vesterna žanrā. Bet pēc tam, kad žurnālu autori ķērās pie Edgara Po, kā krāšņs zieds uzplauka detektīvs.
Agrāk stāsts par noziegumu bija stāsts, nevis par izmeklētāju, bet par noziedznieku. Rakstnieki veidoja savus stāstus tā, kā bija iemācījušies no Ežena Sjū: nakts pleš pār pilsētu savus spārnus... un ielas piepilda baismie padibeņu iemītnieki. Prostitūtas, grēkus mīloši aristokrāti, policisti bez sirds, noslēpumaini nakts iemītnieki, opija smēķētāji... Uz šī fona pirmie izmeklētāji izskatījās visai organiski, kaut arī detektīvs tas vēl pagaidām nebija.
Bodlēra tulkojumi paveica revolūciju. Viņi parādīja pavisam citu rakursu: velns ar viņiem, padibeņu iemītniekiem, ne jau viņos ir sāls. Bet tur, ka nolikt malā grāmatu ar detektīvu, neuzzinot, kurš ir slepkava, bija neiespējami. Kad šos stāstus izlasīja Gaborio, viņam atausa gaisma: bā! Viss taču ir tik vienkārši!
Burtiski trīs nedēļās viņš uzraksta pavisam jauna tipa romānu. Viņa stāstu sauca “Atraitnes Leružas lieta”. Tieši šo romānu uzskata par pašu pirmo detektīvu pasaules vēsturē. Runa tur bija par it kā visai respektablas tantes slepkavību, kuru tikai vajadzēja sākt izmeklēt, kad gaismā sāka parādīties tāāādas lietas... Tieši tāpat kā Po stāsti, Gaborio romāns piedāvāja reālas kriminālas lietas personalizētu izmeklēšanu. Galu galā, Etjēns-Emīls bija žurnālists un lieliski saprata, ka neviens autors neizdomās interesantāk par pašu dzīvi.
Panākumi izrādījās graujoši. Neko līdzīgu izdevēji nebija redzējuši gadus trīsdesmit. Tiklīdz galvenais redaktors avīzei, kurā tika publicēta “Lieta”, ieraudzīja pirmos pārdošanas rezultātus, viņš personīgi aizmetās pie Gaborio ar kontraktu, kura brīvajā ailē rakstnieks varēja ierakstīt jebkuru skaitli, kas viņam ienāktu prātā.
3
Tālāk Gaborio detektīvus sāka izdot ar ložmetēju kārtas ātrumu: “Noziegums Orsivalā”, “Lieta Nr. 113”, “Parīzes vergi”, “Mesjē Lekoks”, “Dzīve ellē”, “Zelta banda”, “Cilpa kaklā”... Savu darbu reklamēšana autors un izdevējs piegāja ļoti atbildīgi: katra jauna romāna izdošanai pa priekšu nāca nopietna reklāmas kampaņa, paziņojumi presē, apmaksātas recenzijas modes žurnālos. Tiesības tūlīt tika pārdotas uz ārzemēm un teātriem lugu uzvešanai, kas toreiz izpildīja ekranizācijas lomu.
Pirmie tulkojumi krievu valodā parādījās jau trīs gadus pēc “Leružas lietas” izdošanas. Bet vēl pēc septiņiem gadiem Krievijā tika publicēti vairāki duči grāmatu, kuru autors skaitījās Gaborio (īpašs pikantums šajā lietā bija tas, ka pats autors liecināja, ka ir sarakstījis tikai deviņus romānus). Ļoti ātri pārdošanā tika iemesti arī romāni, kurus bija sarakstījis “krievu Gaborio” Škļarevskis. Detektīvus lasīja studenti, kundzītes, ierēdņi, ģimnāzisti... taču neviens pieklājīgs cilvēks nekad dzīvē neatdzītos, ka ir turējis rokās šos bulvāru mēslus.
Situācija Krievijā nemaz neatgādināja to, kāda bija izveidojusies Francijā un ASV. Tur autori pakāpeniski pārgāja lasošās publikas maizē. No vara sīknaudas, kuru publika maksāja par avīzēm ar “feļetoniem”, summējās gigantiskie Ežena Sjū un Balzaka, Neda Bantlaina un Gaborio honorāri. Krievijā nekādas masu publikas tolaik nebija. Tā kā pāriet tās aprūpē autoriem nebija iespējams.
Literatūra ir avīžu magnātu izgudrojums. Ar tās palīdzību šie puiši grasījās pelnīt naudu. Un, protams, magnāti gribēja, lai literatūras būtu pēc iespējas vairāk un priekš jebkuras gaumes. Jo vairāk cilvēkiem romāns ies pie sirds, jo labāk – vai ne? Tāpēc magnāti izdomāja žanrus daudz un dažādus. Sievietes dabūja sentimentālus romānus, vīrieši – piedzīvojumus Mežonīgajos Rietumos. Ziņkārīgie – fantastiku un grāmatas par zinātniskajiem izgudrojumiem, pusaudži – erotiskus komiksus. Vienkāršāki lasītāji – romānu par Bufalo Bilu, lasītāji ar pretenzijām – Prustu un Džoisu. Tieši tā strādā tirgus: katrs dabū to, ko grib, bet izdevējs dabū peļņu.
Diez vai kādam ienāktu prātā neprātīga doma, ka literatūra vienai lasītāju grupai ir ar kaut ko labāka, kā literatūra citai grupai. Piena nodaļa hipermārketā nav ne ar ko labāka par dārzeņu nodaļu, bet, ja tā tad fantastika nevar būt labāka par detektīvu, bet sentimentāls romāns – par “augsto” vesternu. Gan tas, gan cits, gan trešais un vispār visa literatūra – pirmkārt, ir prece, bet preci jāsalīdzina pēc viena kritērija: kā to pārdod. Šo patiesību jaundzimusī inteliģence saprata visur. Atsacījās to pieņemt tikai krievu inteliģence.