Pieklājīgi mēdiju magnāti Krievijā ieviesties tā arī nespēja: pārāk bezperspektīvs tur bija tirgus. Francijā un ASV žurnālus izdeva peļņas un daudzmiljonu tirāžu dēļ. Sākt publicēties, jebkuram rakstniekam tur nozīmēja pāreju uz augstāko līgu: honorāri, slava, skaistules-pielūdzējas. Bet pie mums žurnālus izdeva inteliģence priekš inteliģences. Ne par kādu peļņu nevarēja būt ne runas. Pats populārākais no pašmāju žurnāliem (“Sovremeņņik”, ko izdeva Ņekrasovs) bija ar tirāžu 6600 eksemplāri. Tas nozīmēja, ka honorārus, atpazīstamību un pielūdzējas rakstnieks varēja iegūt arī te, bet honorāri bija tik niecīgi, atpazīstamība tik lokāla, bet pielūdzējas tik atbaidošas, ka labāk, lai to nebūtu vispār.

-Rakstnieki pie mums dzīvo tā, ka gandrīz sprāgst no bada, - 1870. gados sacīja literāts Ivans Kokorevs.

-Pašlaik rakstnieks ir pliks nabags, kas maizes gabala dēļ ir spiests rakstīt no rīta līdz vēlai naktij, - desmit gadus vēlāk piebalsoja beletrists Kuščevskis.

Pārtikt tikai no literāra darba krievu inteliģence izrādījās nespējīga. Pārvērsties pilnvērtīgā klasē kā Francijā nevarēja. Sacensties ar ārzemju kolēģiem, tādiem kā Bantlains vai Gaborio, pat nemēģināja. Vienīgais, kas viņai atlika, bija labi izskatīties sliktā spēlē. Ar to viņa arī sāka nodarboties. Tieši ar viņas pūlēm cilvēki sāka skatīties uz literatūru zem savāda redzes leņķa. Tieši viņa izsauca dzīvē optisku mirāžu, kas līdz šim ir kļuvusi par patiesību pēdējā instancē.

Ilūzijas būtība ir šāda. Katrai lasītāju grupai pasaulē ir savi mīluļi. Kādu aiz ausīm nevar atraut no fantastikas, kāds aizgūtnēm lasa asaru pilnus dāmu romānus. Taču tikai inteliģence paziņoja, ka tā dod priekšroku klasikai. Tas, ko viņa lasa ir - “augstā” literatūra. Bet tas, ko lasa cilvēki, kas nepieder šim plānajam starpslānim, ir – masu patēriņa prece.

Nav svarīgi (tika paskaidrots tiem, kas nesaprata), ka “Vējiem līdzi” ir izlasījis katrs otrais amerikāņu fermeris, bet uzveikt “Karu un mieru” spējis tikai viens no simts tūkstošiem krievu. Mērīt šos romānus ar tirāžām – nozīmē nesaprast pašu galveno: atšķirt “Augsto” mākslu no “Zemās”. Mūžīgais šedevrs, kas nācis no Tolstoja spalvas, ir nesalīdzināms ar darinājumu, ko tempā uzrāvusi kāda amerikāņu autore – kā viņu tur sauca? Salīdzināt ir muļķīgi. LIELA grāmata, kas domāta izredzētajiem, vienkārši nevar tikt iespiesta tādās tirāžās, kas domātas zemas raudzes lubenēm.

Vai visiem skaidrs?

Visā pasaulē jaundzimusī inteliģence mēģināja uzspiest pasaulei pašai savus spēles noteikumus. Taču tikai Krievijā tās uzvara izrādījās tik absolūta. Reliģija pie mums nekad nopietnu lomu nav spēlējusi. Kā zināms, Bībele krieviski tikai iztulkota vēlāk, nekā Kārļa Marksa “Kapitāls”. Un nebija neviena, kas varētu inteliģencei iebilst, kad tā pasludināja, ka pret tās elkiem ir jāizturas, kā pret jaunajiem Svētajiem Rakstiem.

Tas, ko lasa inteliģenti, ir - “nopietna”, “augsta”, “īsta” literatūra. Bet tas, ko lasa visi pārējie, komerciāls fufelis, kas uzrakstīts par skanošo. Šī muļķība ir tikusi atkārtota tik daudz reižu, ka vairs netiek uztverta par muļķību. Lai gan katrs, kas kaut cik ir iepazinies ar krievu klasiķu biogrāfijām, bez grūtībām atcerēsies: tieši naudas dēļ ir tikuši sarakstīti visi galvenie Dostojevska un Čehova, Buņina un Bulgakova darbi. Tikai tos pašmāju literatūrā var nosaukt par “komerciāliem projektiem”. Bet vairums pirmo fantastikas vai detektīvu rakstnieki rakstīja tieši mākslas mīlestības dēļ.

Ar laiku inteliģences redzes viedokļa piekritēji ieguva savās rokās izglītības sistēmu. Un pēc tam strīdēties ar viņiem vairs nebija kam. Tāpēc, ka no pašas bērnības katrs zināja kā divreiz divi: viss, kas kulturālam cilvēkam ir vajadzīgs, jau sen ir pateikts klasiķu darbos. Tieši tur ir jāmeklē atbildes uz visiem galvenajiem jautājumiem. Un vispār: biezie Tolstoja (Gorkija, Pasternaka, Solžeņicina utt.) romāni ir vienīgais – kāpēc tiek veidota pasaules vēsture. 

4

Krievijas impērija bija milzīga, barga un pret saviem padotajiem daudz bargāka, nekā pret ārzemju ienaidniekiem. Arī literatūra tai bija tādi pati: arī barga, bez smaida un mūžīgi vēloties kādu publiski nopērt. Kaut gan, vēl sliktāk, nekā Krievijā, lietas ar literatūru bija Britu impērijā. Pēc teritorijas tā bija pat lielāka par Krieviju, taču provinciālisma ziņā XIX gadsimta britu literāti varēja dot krievu kolēģiem kaut vai simts punktu priekšroku.

Mundri startējot, XIX gadsimta beigās angļi iekļuva tajos pat slazdos kā krievi. Lai literatūra varētu normāli attīstīties, bija vajadzīgi žurnāli ar lielām tirāžām. Jo citur kā žurnālos rakstniekiem drukāt savus opusus toreiz nebija kur. Taču Anglijā izvēlīgie džentlmeņi turēja zem savas cieņas ņemt rokās šos vulgāros mēslus. Rezultātā, žurnāli netika izdoti, autori nesaņēma honorārus un tātad, arī neko nerakstīja. Normālai literatūrai nebija vietas, kur parādīties. Roberts Lūisss Stīvensons, kas mēģināja pārrakstīt angliski pašus modernākos franču jaunumus, tādus, kā to pašu Gaborio, tā arī nomira nabadzībā.

Tomēr, atšķirībā no krieviem, angļiem vienmēr bija avārijas izeja: blakus atradās angļu valodā runājošā Amerika. Ja kļuva pavisam grūti, britu autori vienmēr varēja pārorientēties uz šo tirgu. Štatos viņus uzņēma ar atplestām rokām. Briti rakstīja ar kvalitāti, zinoši, mākot tekstā iepīt visādus tur kulturālus vārdiņus. Turklāt, neprasīja lielus honorārus: nevis autori, bet dārgums.

XIX gadsimta beigās sistēma bija nostabilizējusies. Britu tirgus bija ticis plānam snobu un baltrocīšu slānim. Šis purvs maz ar ko atšķīrās no tā, kas notika Krievijā. Bet tie, kas gribēja reālu slavu un īstu naudu, sūtīja tekstus uz Atlantijas otru krastu.

Diez vai britiem sanāktu sacerēt kārtīgus stāstus par Mežonīgajiem Rietumiem vai aprakstīt par notikumiem Meksikas pierobežā. Toties detektīvu segmentā konkurentu viņiem vienkārši nebija. Šajā žanrā briti pat pamanījās noorganizēt vairākas lokālas revolūcijas. 1877. gadā kuprainā angliete, lēdija Elēna Vuda sāka publicēt žurnālā “Golden Argosy” pašu-pašu pirmo pasaulē detektīvstāstu seriālu. Publika inovāciju uzņēma uz urrā. Bet pēc diviem gadiem vēl viena angliete, Enna Ketrīna Grīna pirmo reizi lietoja terminu “detektīvs”. Termins iedzīvojās vienā mirklī.

5

Britu izdevēji skatījās uz aizokeāna kolēģu pusi ar skaudību. Perspektīva pārvērsties par amerikāņu mēdiju impēriju izejvielu piegādātājiem viņu neiepriecināja. Lai kaut kā izmainītu situāciju, 1891. gadā Londonas izdevējs Džordžs Ņuness dibināja žurnālu “Strand”.

Par paraugu Ņuness paņēma traki populāros amerikāņa Frenka Mensija izdevumus. Viņš aizņēmās no tiem formātu, noformējumu un šriftu. Tieši Ņuness pirmais Anglijā sāka likt uzsvaru uz attēliem: viņa izdevumā, tāpat kā amerikāņiem, nebija neviena atvēruma bez ilustrācijām. Lai gan ar to lieta arī aprobežojās: kur ņemt tikpat lieliskus autorus kā ASV, viņam nebija ne jausmas.

Viņš aicināja publicēties savā žurnālā visus daudz maz pazīstamos britus. “Strand” savus darbus iespieda Kiplings un Čestertons – tirāža, ne tikai nepieauga, bet pat lēnām samazinājās. Viņš mēģināja uzaicināt uz savu izdevumu it kā asprātīgo Džeromu K. Džeromu, taču viņš tieši šajā laikā centās atvērt pats savu izdevumu “The Idler” (arī Mensija žurnālu klonu) un rakstīt konkurentam atteicās. Izmisumā Ņuness pasūtīja tekstus pat Ļevam Tolstojam, tikai grāfu tajā laikā pat Krievijā nemaz tā nelasīja, ideja pārdot viņa darbus masu tirāžā Anglijā vija galīgi bez perspektīvas.

Katru pirmdienu Ņuness saņēma atskaites par pārdotiem žurnāla eksemplāriem un bija gatavs apraudāties. Ja tā lietas ies tālāk, vajadzēs sākt domāt par žurnāla slēgšanu. Tūkstošo reizi viņš pārskatīja britu autoru sarakstu: ne-vie-na! Visi tie gudrīši bija vērti tikai tam, lai nosistu laiku savā inteliģentu vidē, taču ieinteresēt ar saviem opusiem masu lasītāju neviens no viņiem nebija spējīgs.

Viens no žurnāla redaktoriem bija kāds cilvēks ar uzvārdu Smits. Kādā veidā viņš pazina doktoru Konanu Doilu – par to domas dalās. Vai nu viņi kopā mācījās universitātē. Vai arī doktors ārstēja kādu no Smita tuviem cilvēkiem. Lai kā arī tur nebūtu, uzzinājis par žurnāla grūtībām, doktors Doils piedāvāja Smitam savus pakalpojumus. Pirms dažiem gadiem viņš, starp citu, jau bija mēģinājis savus spēkus literatūrā un viņa opusiem jau bija kaut kādi panākumi.

Smits painteresējās, kas tie tādi par opusiem? Doils atbildēja, ka runa ir par vēsturisku romānu no Simtgadu kara laikiem. Smits pakratīja galvu, sakot, ka tādu labumu viņu redakcijas portfelī ir pa pilnam. Katrs britu džentlmenis uzskatot par savu pienākumu sarakstīt vēsturisku romānu, lūk, tikai lasīt visas tās pirmsplūdu muļķības publika nevēlas. No sēra Valtera Skota laikiem Britānijā ir tikuši izdoti tūkstošiem un tūkstošu tūkstošiem pilnīgi vienādu vēsturisku romānu. Labu, sarakstītu lieliskā valodā, kas pelnījuši nosaukumu “klasika”, taču tajā pašā laikā nevienam uz pasaules par tiem nav interese.

-Vai nav kaut kas svaigāks? - Smits painteresējās un, nedaudz nosarcis, Doils atzinās, jā, patiešām ir.

Diemžēl, ārsta prakse pēdējā laikā gandrīz neienes naudu. Bet viņam ir jau gandrīz četrdesmit gadu. Jāmēģina viss iespējamais un jāķeras pie visa, ko piedāvā. Vispār, pirms pāris gadiem doktors Doils esot uzrakstījis kādam amerikāņu izdevumam detektīvstāstu. Un nevajag viņu par to nosodīt: nopelnīt kaut ko pieklājīgākā žanrā pēdējā laikā ir kļuvis visai grūti.

Galveno varoni, ko bija izgudrojis Doils, sauca par Šernfordu Holmsu. Redaktoram likās, ka vārds ir pagarš, tāpēc pēdējā mirklī “Šernfordu” nomainīja uz “Šerloku”. “Strand” redakcijai doktors piedāvāja paketi no vairākiem īsiem stāstiem. Agrāk žurnāli priekšroku deva gariem romāniem turpinājumos, bet Doils pārliecināja, ka stāsts ir daudz labāks.

Pirmkārt, kamēr gaidīsi jaunu numuru, tu noteikti aizmirsīsi, ar ko beidzās iepriekšējais fragments. Agri vai vēlu, tu noteikti palaidīsi garām kādu numuru un tālāk vispār nesapratīsi, kas tur notiek. Un treškārt, kam vispār tie garie romāni ir vajadzīgi? Vai tos vienkāršāk nav nomainīt ar stāstu sēriju, kurā darbojās viens un tas pats varonis? Tā, katrā jaunā žurnāla numurā lasītājs sastaps vecu paziņu un turklāt, viņam tiks pastāstīts pilnīgi sakarīgs un pabeigts stāsts!

Šāda pieeja bija kaut kas jauns. “Strand” redaktors Ņuness nolemj riskēt. 1891. gada aprīlī, trīs nedēļu laikā Doils saraksta četrus stāstus par Holmsu: “Skandāls Bohēmijā”, “Personības noskaidrošana”, “Rudo savienība” un “Boskomas ielejas noslēpums”. Iznākt tie sāka tajā pašā gadā, vasarā. Jau septembrī “Strand” tirāža bija palielinājusies divas reizes. Gada beigās Londonā diez vai bija palicis cilvēks, kas nezinātu uzvārdu “Holmss”.

Pats Doils bija šokēts ar tādiem panākumiem. Nē, protams, visā tajā ir arī kāda pozitīva lieta. Par pirmajiem stāstiem par Holmsu viņš saņēma divdesmit piecas sterliņu mārciņas, par divpadsmito stāstu, jau vairāk par tūkstoti mārciņu. Un tomēr, masu histērijā ap šo viņa izdomāto personāžu viņš saskatīja kaut ko nepieklājīgu. Viņš uzskatīja, ka literatūrai ir jābūt, klusai, nedaudz garlaikotai un interesantai tikai šauram cienītāju lokam. Tāpēc, tiklīdz Holmsa popularitāte pārsniedza karalienes popularitāti, autors vienkārši ņēma un noslīcināja viņu Rauhenbahas ūdenskritumā. Taču bija jau par vēlu. Džins bija izlaists no pudeles. Britu literatūra uz visiem laikiem bija pārstājusi būt par niecīgā inteliģences starpslāņa īpašumu.

Dažus gadus pirms Holmsa parādīšanās lasīšana Anglijā (tieši tāpat, kā Krievijā) bija rets un izsmalcināts prieks. Kaut kas līdzīgs opija smēķēšanai vai zirgu polo. Bet tagad – romāns bija kļuvis par masu rotaļlietu, kā futbols vai sinematogrāfs. Inteliģenti varēja griezt zobus, cik vien grib, tagad britu literāti orientējās, nevis uz viņiem, bet gan uz masu panākumiem.

Nākošais pēc doktora Konana Doila slavas augstumos tika viņa paziņa, teātra impresario Brēms Stokers ar romānu “Drakula”. Pēc viņiem rinda pienāca Džeromam K. Džermam ar jancīgo stāstu “Trīs vīri laivā, neskaitot suni”. Pēc viņiem tajā pašā izlauztajā caurumā metās iekšā Agate Kristi ar saviem detektīviem. Herberts Velss ar savu fantastiku un Pelems Vudhauss ar humoristiskiem stāstiem par Dživzu un Vusteru (vai esat skatījies tāda paša nosaukuma seriālu ar Hjū Loriju un Stīvenu Fraju?).

Visi šie autori publicējās, vai nu “Strand”, vai citos ilustrētos žurnālos, kas līdzinājās tam. Tieši to, nevis garlaikoto inteliģentu produkciju, tagad bija pieņemts saukt par “britu literatūru”.

Likās, ka drīz tieši tā izskatīsies arī visa pārējā planētas literatūra. Taču īstenībā viss turpinājās pavisam-pavisam citādi.