Vairāk kā pusmiljons franku, pārdot žurnālīti, kas maksāja kapeikas! - tie, kas sekoja Žirardēna panākumiem, saķēra galvas un nevarēja saprast, kā tas viņam izdodas. Pēc diviem gadiem Žirardēns palaiž jaunu projektu: “Jauno ilustrēto žurnālu”. Parakstīšanās uz to maksāja jau tikai vienu franku un piecdesmit santīmus gadā. [Vikipēdijā gan redzams nosaukums “Journal des Instituteurs primaires” (“Žurnāls sākumskolas skolotājiem”) - t.p.] Vienlaikus startē žurnāls jauniešiem un biezais literatūras žurnāls “Franču almanahs”. Uz katru no tiem parakstās jau miljons cilvēku. Tas bija triumfs, kuram reāli bija gandrīz neiespējami noticēt.

Visos laikos, pirmais, ar ko vajadzēja nodarboties kultūras darbiniekiem, bija sponsora meklēšana. To, kas apmaksās viņu darbus. Varjagu skaldi dziedāja konungiem slavas dziesmas, bet viņi ar dāsnu roku bēra zeltu tieši bruņucepurēs. Renesanses titāni izgleznoja karaļu vai hercogu pilis, bet piļu iemītnieki apmierināti klakšķināja ar mēli un acīgi nodrošināja titāliem iztikas minimumu. Lai parādītos tāds šedevrs, kā Siksta kapellas gleznojums, Romas pāvesta Jūlijam II vajadzēja vairākus gadus no sava rēķina uzturēt mākslinieku Mikelandželo, bet mīts par brīvmākslinieku, kas rada tikai aiz mīlestības pret augsto mākslu, diemžēl, visos laikos palika tikai mīts.

Šī shēma varēja patikt, varēja arī nepatikt, taču nekāda cita ceļa kultūras darbiniekiem nekad neeksistēja. [Te nu gan autors viļas. Mākslinieks varēja kļūt bagāts citā sfērā un tad nodarboties ar mākslu, cik tīk, tērējot savu bagātību. Lai gan uzreiz tiešām grūti atcerēties, kurš tā ir darījis? - t.p.] Vai gribi radīt? Pa priekšu atrodi to, kas vēlēsies apmaksāt tavu daiļradi. Un tad vēl pacenties, lai atbilstu pasūtītāja gaumei. Arhitektūras vēsture ir pilna ar stāstiem par arhitektiem, kuriem pasūtītājs maksas vietā ir pavēlējis izdurt acis, un rakstniekiem, kuriem par katru nepareizu pantu pasūtītājam veltītajā poēmā, sponsors pavēlēja bez narkozes izraut pa dzeroklim.

Un lūk, tagad žurnālu magnāti, tādi kā Žirardēns vai brits Valters Skots lika priekšā absolūti citu biznesa shēmu. Viena vienīga sponsora vietā, kas spēja dot miljonu, viņi spēja atrast miljons sponsoru, katrs no kuriem varēja iedot tikai vienu monētiņu. Summa abos gadījumos sanāca viena un tā pati (tas pats miljons), taču tagad radītājs it kā nebija atkarīgs no konkrēta pasūtītāja gaumes. Neviens nestāvēja viņam uz dvēseles un nečīkstēja, ka viņš visu dara nepareizi. Turklāt, pat pašā sliktākajā gadījumā saniknotie abonenti diezin vai izdurs tev acis vai izraus zobus.

Žirardēna atklājums kļuva par jauna laikmeta sākumu. Tā paša, kurā mēs dzīvojam arī līdz šim. Izdevējs, kas ir radījis MIL ar miljonu abonentu, spēj izmainīt pasaules seju. Laikabiedri runāja, ka tieši Žirardēns, bet nevis viņa laikā valdījušais Luī Napoleons ir īstais Francijas valdnieks. Kad Luī domāja sākt karu ar Austriju, tad bija spiests noslēgt reklāmas kontraktu par nākošā kara piāra kampaņu izdevumos, kas piederēja Žirardēnam. Bez tā Francija vienkārši atsacītos ņemt rokās ieročus.

Tikai ar Žirardēnu tagad vēlējās slēgt darījumus arī visi pārējie reklāmu devēji. Viņa tirāžas garantēja, ka dotā informācija nonāks līdz katram izglītotam francūzim. Starp citu, tieši pie viņa pirmo reizi sāka parādīties tāda lieta, kā “slēptā reklāma” - par dubultu cenu Emīls apsolīja izlikties, ka reklāmas devēja preces vai pakalpojumi ļoti patīk arī viņam un viņš tos paslavēs, piemēram, ievadrakstā. Un ar tādu tirāžu Emīls konkurentus piežmiedza gluži kā cāļus. Viņam strādāja visas Parīzes izveicīgākās spalvas. Kaut kādu otršķirīgu rubriku viņa izdevumos vadīja Teofila Gotjē lieluma zvaigznes.

Pusgadsimtu Žirardēns darīja ar Franciju, visu, kas viņam patika. Viņu apcietināja, padzina no valsts un mēģināja konfiscēt viņa aktīvus. Taču uzvarēt veļas mazgātājas dēlu, kas bija uzaudzis pašā Parīzes dibenā, bet pēc tam ticis līdz pašai augšai', tā arī nevienam neizdevās. Kad valdība piespieda viņu pārdot populāro izdevumu “La Presse”, Žirardēns tūlīt sāka visu no nulles: nopirka niecīgu avīzīti “Liberte”, samazināja tai cenu līdz neredzētam minimumam – desmit santīmiem un pēc gada padarīja to par populāru izdevumu ar pašu lielāko tirāžu valstī.

4

Shēmu, ko izstrādāja Žirardēns, tūlīt apguva citās valstīs. Britānijā parādījās avīze “Times”, bet Austrijā iznira tips uzvārdā Cangs, kas sāka izdot pilnīgu Žirardēna avīzes “La Presse” klonu, ko sauca “Die Presse”. Taču pašus lielāko panākumus šajā ceļā guva izdevēji-amerikāņi.

Pašā sākumā ar īpašām sekmēm amerikāņu izdevumi lepoties nevarēja. Lasītpratēju Štatos bija maz, bet to, kas spētu pirkt avīzes – vēl mazāk. Tā kā vidējā avīzes tirāža bija tikai tūkstotis – divi eksemplāru. Izdevēji nodarbojās ar šo biznesu tikai prestiža dēļ. Uz kaut kādiem lielākiem ienākumiem neviens necerēja.

Pirmais izmainīt situāciju centās ņujorkietis Bendžamins Dejs. 1833. gadā viņš sāka izdot avīzi “The Sun” (“Saule”). Izdevuma reklāmas sauklis bija “Saule spīd visiem”, bet galvenā ideja bija tā, ka viņš vēlējās izklaidēt, nevis bagātos un naudīgos, bet tūkstošiem vienkāršāku cilvēku.

“The Sun” bija pasaulē pirmā “dzeltenā” avīze. Pat pats nosaukums “dzeltenā prese” parādījās tāpēc, ka šo izdevumu izdeva uz ļoti lēta, slikta (dzeltena toņa) papīra. Normāli tajā bija tādi raksti pirmajā lapā, kā – angļu astronomi teleskopā ir saskatījuši Mēness iedzīvotājus. Viņi ir līdzīgi cilvēkiem, tikai mazāki augumā, visi klāti ar rudu vilnu un starp pirkstiem viņiem ir peldplēve kā krupjiem. Pārsteigtie amerikāņi bāza rokas kabatās pēc sīknaudas. Avīzes tirāža pusgada laikā izauga līdz piecpadsmit tūkstošiem.

Izdevējs berzēja rokas. Kāda jēga izdot avīzi miljonāru bariņam, ja var savākt pa desmit centiem no desmit miljoniem parastu amerikāņu puišu un summa sanāks daudz lielāka? Konkurenti skatījās uz “The Sun” ar skaudību. Visi saprata: nākotne ir tieši šajā tirgus segmentā, ne visai izglītotajos, ne visai zinošos augstajās matērijās, amerikāņos, taču ar desmit centiem kabatā, ko viņi ir gatavi iztērēt interesantai lasāmvielai.

“The Sun” tirāžas dubultojās katrus trīs gadus. Ļoti drīz izdevējs izdūrās tīri tehniskai problēmai: tipogrāfija vienkārši vairs nespēja iespiest viņam nepieciešamo eksemplāru skaitu. Un tad Bendžamins Dejs pirmais Štatos nopirka mežonīgi dārgo Napīra tvaika iespiedmašīnu. Šī lieta bija izgudrota jau pirms divdesmit gadiem, taču nekādi neatrada sev pielietojumu. Iespiešanas ātrums Deja tipogrāfijās uzreiz palielinājās divpadsmit reižu: no 250 eksemplāriem stundā līdz trīs tūkstošiem eksemplāru. Dejs spēja vairāk iespiest, tātad arī pārdot, tātad, saņemt vairāk naudas, daļu no tās pēc septiņiem gadiem izmantojot, lai nopirktu jaunu neredzētu lietu: Ričarda Hova rotācijas iespiedmašīnu. Šī ietaise drukāja vēl četras reizes ātrāk un Deja ienākumi atkal pieauga, tā tas turpinājās atkal un atkal, un drīz visiem sāka likties, ka izdevēja bizness ir brīnumnūjiņa, ar kuras palīdzību var pārvērst zeltā visu, kam pieskaries.

Turklāt “The Sun” joprojām atradās zemākajā līgā: ļoti neprasīgas publikas lasāmviela. Taču ļoti drīz pēc tādas pat shēmas sāka izdot arī vērtīgāku produktu. 1837. gadā skotu emigrants Džeimss Gordons Bennets dibina avīzi “New Tork Herald”. Arī tā bija “dzeltenā” prese – izklaide vienkāršajiem un maz izglītotajiem amerikāņiem. Taču šeit līmenis bija nedaudz augstāks, nekā “The Sun”.

Ja jūs esat skatījies filmu par Zirnekļcilvēku, tad varbūt atceraties mūžīgi uz padotajiem kliedzošo redaktoru Džonu Džeimsonu: cigārs zobos, ne sekundi nesēž uz vietas, gatavs pakārties par katru centu. Šis portrets ir zīmēts tieši no “Heralda” izdevēja Benneta. Avīzes redakcijas darbu viņš bija uzbūvējis tā, ka viņa redaktora stilu lieto visā pasaulē vēl tagad.

Pavisam sadomāti materiāli “Herald” nevarēja parādīties. Tieši otrādi: avīzes zīmols bija apstāklī, ka lasītājs it kā saņēma absolūti ticamu informāciju. Bennets sūtīja savus žurnālistus uz skaļu noziegumu vietām un pirmais Štatos sāka izmantot ārzemju korespondentus. Tieši viņš pirmais sāka publicēt sīkas atskaites par tiesu sēdēm un veica žurnālistu izmeklēšanas. Āfrikā pazuda slavenais misionārs Džonatans Livingstons? “Herald” tūlīt sūta viņa meklēšanā veselu ekspedīciju un atved no turienes Livingstonu – veselu un neievainotu. Ja publika interesējas, kāds tieši izskatās Ziemeļpols? Bennets sarīko uz polu savu ekspedīciju un, kaut arī visi tās dalībnieki aiziet bojā, avīzes tirāža palielinās pusotru reizi, tātad Bennets savus mērķus sasniedz.

XIX gadsimta beigās avīze ienes izdevējam līdz 750 tūkstošiem dolāru gadā. Avīžu un žurnālu izdošana iesākās vienkārši kā smieklīga muļķošanās, taču diezin vai kāds nosauks šo biznesu par “smieklīgu” tagad.

5

1898. gadā “New York Journal” iznāca ar vāku, uz kura līdz pusei izģērbtu, pārbiedētu, blondu lēdiju bija ielenkuši baudkāri kropļi spāņu karavīru formas tērpos. Liels virsraksts jautāja: “Vai zvaigžņu- svītrotais karogs aizstāvēs mūsu sieviešu godu? Spāņu dzīvnieki norauj drēbes no bezpalīdzīgas amerikānietes!”

“Journal” piederēja vēl vienam mēdiju magnātam Viljamam Hērstam. Lai palielinātu tirāžu, Hērstam bija vajadzīga sensācija. Pēc kaut kādiem saviem kanāliem viņš bija uzzinājis, ka drīzumā Kubā, iespējams, sāksies sacelšanās, un tūlīt aizsūtīja uz turieni savu pašu dārgāko mākslinieku Frederiku Remingtonu. Par komandējumu bija samaksāts, vieta sensācijai sagatavota – bet sacelšanās nenotika.

Mākslinieks nosūtīja mēdiju magnātam telegrammu: “Viss kluss. Kara nebūs. Plānoju atgriezties”.

Hērsts atbildēja: “Lūdzu, palieciet. Atsūtiet man savus zīmējumus, bet karu es nodrošināšu”.

Parastu amerikāņu kuģa muitas apskati savā žurnālā Hērsts pārvērta par amorālu ļaundarību. Šo tēmu viņš uzpūta tik ilgi, ka saniknotās sabiedrības spiediena rezultātā, ka prezidents pateica, velns ar viņu, sākam karot.

Katrus desmit gadus amerikāņu avīžu skaits dubultojās. Ap 1890. gadu Štatos izdeva jau gandrīz desmit tūkstošus avīžu. Turklāt, katrā strādāja vairāki desmiti cilvēku. Naudas pietika visiem: pieklājīgas Ņujorkas avīzes budžets pārsniedz kaut kādas ne visai lielas banānu republikas gada budžetu. Izdevēji, redaktori un žurnālisti lēni, taču nelokāmi pārvērtās par amerikāņu sabiedrības jaunu klasi. To vieta bija kaut kur pa vidu starp naftas magnātiem un valdības ierēdņiem.

Tieši prese pēc savas gribas sāka un beidza karus starp valstīm. Tieši tā radīja politiskas partijas, bet pēc tam ar vienu ievadrakstu tās iznīcināja. Pirmais, ko tagad darīja pretendenti uz Amerikas prezidenta posteni, - meklēja avīzi, kas uzsāktu viņu reklāmas kampaņu. Ja “jumtu” atrast neizdevās, par Balto Namu varēja aizmirst.

Viens no tā laika izdevējiem rakstīja: “Tieši prese šodien ir ass ap kuru griežas amerikāņu nācija. Politika atrodas tās rokās, baznīcas ietekmi ar to nevar pat salīdzināt. Mēs esam avīžu lasītāju nācija”. Pat Pirmais pasaules karš iesākās, nevis politiķu izraisīts, bet avīžu magnāta ierosināts. Sauca viņu par Alfrēdu Hārmsvortu.

Viņa dzīves stāsts it kā caur kopējamo papīru ir norakstīts no Emīla Žirardēna biogrāfijas, tikai ar to starpību, ka Hārmsvorts bija anglis un dzīvoja pusgadsimtu vēlāk. Viņš piedzima ne visai bagāta advokāta ģimenē, beidza koledžu un, sameties kopā ar brāli, nopirka savā dzīvē pirmo avīzi. Sauca to par “The Evening News” (“Vakara jaunumi”). Hārmsvortam tad bija tikai nedaudz pāri divdesmit.

Pirmais, ko viņš izdarīja, samazināja avīzes formātu no A2 uz A3. Tagad to bija ērti turēt rokās. Pēc tam viņš pazemināja izdevuma cenu: reklāmas sauklis bija “Pie mums jūs izlasīsiet stāstu par peniju, kas jums maksās pusi no penija!” Nu un beigās viņš ieviesa, ka pirmajā lapā sāka iespiest fotogrāfiju un izmainīja virsrakstu sistēmu. Tagad tie, nevis vienkārši kliedza, bet bļāva no visa spēka: “Līķis bīskapa guļamistabā!”, “Slepkava-hipnotizētājs!”, “Galva, kas ielauzta ar dzirnakmeni!”, “Eži-mutanti aprijuši cietumnieku!”, “Viltus pašnāvība atmaskota!”. Ar to pietika. “Jaunumus”, kas tikko vilka dzīvību, tagad pārdeva ar tirāžu gandrīz četri simti tūkstoši. Bet vēl pēc pieciem gadiem – tas sasniedza astoņus simtus tūkstošu.

Par naudu, ko sapelnīja ar “Jaunumiem”, Hārmsvorts pamazām sāka iegādāties pārējās Lielbritānijas avīzes. Katrā no tām viņš veica apgreidu: iztīrīja netīrumus no motora, līdz spīdumam notīrīja virsbūvi un tikai pēc tam palaida no jauna.

Lasītājam patīk karstākas ziņas, Hārmsvorts mīlēja atkārtot. Viņš pirmais no izdevējiem sāka censties pēc “ekskluzivitātes”. Jau nākošajā dienā, kad lordu Minto iecēla par Indijas vicekarali, Hārmsvorta avīzēs parādījās intervija ar viņu. Iepriekš par tādu ātrumu prese nevarēja pat sapņot. Bez tam, lasītājs mīlēja ko saprotamāku. Hārmsvorts ar prieku publicēja reportāžas, ko bija sarakstījuši notikumu aculiecinieki: strādnieki, mājsaimnieces, bērni. Visi viņi rakstīja tādā pašā valodā, pie kuras bija pieraduši avīžu lasītāji. Un galvenai, lasītāji mīlēja vienkāršāk. Hārmsvorta avīzēs fotogrāfijas sāka aizņemt gandrīz tikpat daudz vietas kā teksts: kāpēc aprakstīt to, ko var parādīt? Kādreiz viņam pat izdevās sarunāt foto sesiju ar pašu Anglijas karali un 1904. gadā viņa avīze “Daily Mirror” pirmo reizi pasaulē publicēja monarha ģimenes portretus.

Hārmsvorts negaidīja, kamēr sensācijas pašas iepeldēs viņam rokās, viņš tās kala pats. Jau 1890. gadu beigās viņš sāka neatlaidīgi kā mantru atkārtot: Anglijai ir laiks gatavoties karam ar Vāciju. Šis karš esot neizbēgams un, ja britu nesāks gatavoties jau tagad, viņus sakaus. Viņa žurnālists Stīvenss speciāli aizbrauca uz Vāciju un sarakstīja reportāžu ciklu “Zem Dzelzs Pēdas”. Tajā bija aprakstīta vācu armijas varenība un spēks. No šausmām drebot, lasītāji saprata: pret velna vāciešiem laiks patiešām pieņemt mērus.

Pēc tam Hārmsvorts jau ķērās pie spalvas pats. Viņa ievadrakstu cikls “Daily Mail” izsauca neredzētu ažiotāžu. Kad Pirmais pasaules karš tomēr sākās, tad par Hārmsvortu runāja, ka viņš ir izdarījis, lai tas sāktos, vairāk par vācu ķeizaru. Paši vācieši, starp citu, saprata, kam viņi ir pateicību parādā par savu reputāciju. Pateicībā par visiem Hārmsvorta rakstiem, kuros viņš viņus nesauca savādāk, kā par “baismajiem Austrumeiropas dzīvniekiem”, viņi sūtīja divus kuģus, lai tie sabombardē viņa Londonas māju. Rezultātā masētā artilērijas apšaudē daļa no mājas tika sadragāta, bojā aizgāja Hārmsvorta dārznieka sieva. Pats magnāts palika dzīvs.

Vācieši saprata situāciju pareizi; kāda jēga iznīcināt britu karavīrus, ja Hārmsvorts tik un tā atradīs sāktajam karam jaunus? Ienaidniekam ir jātrāpa pašā sirdī, bet tagad tā pukst tipogrāfijas darbagaldu ritmā. Mēdiju magnāti sadalīja planētu un darīja ar to, ko gribēja. Ļaudis, līdzīgi Alfrēdam Hārmsvortam vai Frenkam Mensijam, bija bagāti, ietekmīgi un pilni apņēmības izmainīt pasauli saskaņā ar saviem priekšstatiem. Tiklīdz sākās XX gadsimts, viņi ķērās pie darba.