Nospļāvies uz vergu tirdzniecību, Main Rīds dodas uz Amerikas Rietumiem. Dīvaini, ka pa ceļam viņš tā arī nekur nesatiekas ar Bantlainu: ceļoja viņi vienā un tajā pašā laikā, apmēram pa vienu un to pašu teritoriju. Toties, atgriezies no Rietumiem, viņš sadraudzējās ar citu sākošu literātu: jaunu, taču jau kaut kādus panākumus guvušo Edgaru Po.

Abiem jaunajiem cilvēkiem bija skotu saknes un abi mīlēja iedzert. Un ne tikai iedzert: abi lietoja arī preparātus, kas bija krietni stiprāki. Rakstīt abi bija gatavi, cik var un par ko vien var. Arī Amūra gaumes abiem bija līdzīgas: Po apprecēja četrpadsmit gadus vecu meiteni, Main Rīda sievai bija tikai nedaudz pāri trīspadsmit. Vispār, viņi viens otram iepatikās.

Tas bija laiks, kad jaundzimusī inteliģence apguva literatūru tāpat, kā pirmatklājēji apguva Mežonīgos Rietumus. Abos gadījumos uzvarēja tas, kas neapstājās nekādu grūtību priekšā. Tas, kas bija gatavs katru nedēļu sarakstīt pa veselai romāna nodaļai, bet pārtraukumos publicēt stāstus, dzejoļus, ceļojuma piezīmes un vēl plus, katru vakaru līdz sajēgas zudumam piedzerties. Gan Edgars Po, gan Tomass Main Rīds un Neds Bantlains ideāli derēja šai profesijai.

1847. gadā sākās Amerikas karš ar Meksiku. Nolēmis izvēdināties, Rīds iesakās kā brīvprātīgais. Čapultepekas cietokšņa ieņemšanas laikā, pie Mehiko viņu smagi ievaino, viņš zaudē samaņu un, līķiem klāts, paliek gulēt kaujas laukā. Ģimene Īrijā saņem ziņu par viņa bojā eju. Avīzēs jau publicē nekrologus. Taču jaunais cilvēks, starp citu, izdzīvo. Nospļāvies uz dienestu, viņš ilgi ārstējas, bet pēc tam nolemj atgriezties Štatos un sākt nodarboties tikai ar literatūru.

Pirms pusotra gadsimta inteliģence lasītāju galvās par sevi radīja šādas dīvainas pašu dzīves ainiņas: radošs cilvēks ir nedaudz no citas pasaules... rokās spalva, skatiens klīst tālēs... iedvesmas uzplūdi, un lūk, jau zem spalvas rodas augstas teikumu rindas. Ar realitāti šādai ainiņai, protams, nebija nekāda sakara. Visi pirmie Eiropas un Amerikas literatūras autori rakstīja kā jukuši: desmit stundu darba diena, vairāki biezi romāni gadā. Dzīves ritms vairāk līdzinājās kalnrača darbam šahtā un, ja kāds no viņiem sāktu gaidīt iedvesmu, tad vienkārši nomirtu badā.

Rakstnieka darbs ir smags fizisks darbs. Un Main Rīds lieliski saprata, kādu darbu uzņemas. Tempā uzrakstījis savu pirmo romānu (atmiņas par Meksikas karu, kas tikko bija beidzies), viņš skrien pa izdevniecībām un mēģina to kaut kur publicēt, bet pats pa vakariem raksta otru romānu un turklāt vēl paralēli publicē rakstus divās avīzēs uzreiz.

Atrast izdevēju Amerikā neizdodas un Main Rīds pārceļas uz Eiropu. Te viņš apprecas, piedalās sociālistu mītiņos, iepazīstas ar modē nākušajiem Kārli Marksu un Aleksandru Hercenu, bet galvenais, tomēr iegūst kontraktu uz sēriju no vairākiem romāniem. Kaut gan tempi Rīdu apbēdina: izdevējs ir gatavs pirkt no viņa tikai vienu romānu gadā. Plāns bija tāds: lai pirms Ziemassvētkiem uz veikalu plauktos parādās jauns stāsts par piedzīvojumiem eksotiskās zemēs, ko būtu sarakstījis “Kapteinis Main Rīds”.

5

ASV tādi ātrumi visiem būtu smieklīgi. Te autoram, kas nespētu uzrakstīt romānu vismaz reizi divos mēnešos, nebūtu nekādu cerību uz sekmīgu karjeru.

ASV galvenā mēdiju impērija tajā brīdī bija izdevēju firma “Beedle and Adams”. Tieši tā pārpildīja Amerikas veikalu plauktus ar pirmajiem masveidā izdotajiem romāniem. Sauca tos par “Desmit centu vesterniem”. Pati pirmā šīs izdevniecības grāmata iznāca 1860. gada 9. jūnijā. Sauca to tā - “Mazulīte jeb Baltā Mednieka Indiāņu Sieva”. Romāns bija ārkārtīgi populārs. Veselas simt lapaspuses ar neiedomājamiem piedzīvojumiem un tikai par kaut kādiem desmit centiem! Nolēmis kalt dzelzi, kamēr vēl karsta, “Beedle and Adams” tūlīt pat nolemj sākt līdzīgu romānu konveijera izdošanu.

Līdz gada beigām tiek izdoti veseli divdesmit astoņi romāni. Problēmas ar noietu nebija, naudiņa tecēja kasē un, sākot ar divdesmit devīto izdevumu un sērijas vākiem tiek likta vēl arī krāsaina bilde ar kārdinošu skaistuli. Pēc šāda jaunuma izdevniecības lietas vispār sāk iet strauji uz augšu.

Desmit centu romāni” vispār tika būvēti pēc vienas shēmas. Kādreiz šo shēmu savā romānā “Pēdējais mohikānis” publikai pirmo reizi lika priekšā vēl amerikāņu klasiķis Fenimors Kupers. Bet pēc tam to sāka izmantot visi, kuriem nebija slinkums. Eksotiskas dekorācijas. Nāvīgas briesmas, kas draud trauslai meitenei. Drosmīgs varonis, ar stingru zodu un acīm ledus krāsā. Sarkanādaino uzbrukums, lamatas, pakaļdzīšanās, apšaudes. Varone, protams, izglābta, taču bieži ar galvenā varoņa nāves cenu.

Likās; kapeiku vērti žurnālīši, muļķīgs stāsts. Vai tādiem vispār vērts pievērst uzmanību? Taču tieši šī industrija izmainīja Amerikas seju. Lai nonestu savu produkciju līdz katram ASV iedzīvotājam, izdevēji pirmo reizi radīja vispārnacionālu preses izplatīšanas tīklu. Dibināja desmitām tipogrāfiju un papīrfabriku. Izcirta mežus, būvēja dzelzceļa līnijas. Tieši ap vesternu tirgu izauga pašas nopietnākās tā laika ASV reklāmas aģentūras. Pilsoņu kara laikā vesternus sūtīja uz fronti tieši tāpat kā pārtiku un munīciju, un citas karam nepieciešamas lietas. Taču galvenais bija pat ne tas. Tieši no “desmit centu” romāniem amerikāņi pirmo reizi uzzināja, ka ir amerikāņi.

XIX gadsimta sākumā Ziemeļamerikas bezgalīgajos plašumos dzīvoja apmēram divdesmit – divdesmit pieci miljoni cilvēku. Nevienam no viņiem pat galvā neienāktu, ka viņi visi kopā veido kaut kādu “amerikāņu nāciju”. Banķieri no Volstrīta, Dienvidu vergturi, Teksasas kovboji, Mežonīgo Rietumu reindžeri – visa šī dažādā publika nekad dzīvē neticētu, ka viņus var iespiest viena vienīga vārdiņa “amerikāņi” rāmjos. Viņi visi bija pārāk dažādi. Un pārāk atšķirīgi viens no otra.

Traperi medīja bebrus, plantatori audzēja kokvilnu, indiāņi grieza no bālģīmjiem skalpus, nekādu vienību šie cilvēku miljoni nesastādīja. Vēl vairāk, spēlē ar nosaukumu “dzīve” visi viņi viens otru uztvēra kā nepatīkamus konkurentus. Kā var piederēt pie vienas “nācijas” amerikāņu plantators un viņa plantācijās strādājošs vergs? Kas kopīgs var būt krievu muižniekam un krievu zemniekam, kura sieva ar krūti baro kungam piederošos kucēnus?

Un lūk, ar izdevēju firmas “Beedle and Adams” pūlēm šis redzes viedoklis sāk nedaudz mainīties. Pavisam tās “desmit centu” sērijā tika izdoti apmēram trīs simts divdesmit romāni. Un katrā autori pacietīgi skaidroja: visi, kas dzīvo Amerikā, pieder vienai amerikāņu “nācijai”. Mums, amerikāņiem ir kopēja vēsture, tas nozīmē, ka arī nākotne mums ir viena. Atšķirības nav svarīgas, jo runa ir par to, ka liktenis mums visiem ir viens. Ar prātu to saprast tik un tā nav iespējams, tāpēc Dzimtenei un nācijai ir jātic. Tāpat, kā agrāk ticēja Dievam.

Amerikāņi izlasīja šos romānus un viņiem patika portrets, kas tur bija uzzīmēts. Tālāk viņi tikai centās šim portretam līdzināties. Tieši tāpat kā francūži mēģināja līdzināties tam, ko izlasīja Balzaka darbos, bet krievi – Gogoļa un Tolstoja darbos. Tas viss atgādināja maģiju: kā feju krustmātes pavicina zoss spalvas un tur, kur agrāk dzīvoja tikai atsevišķi, nekādi viens ar otru nesaistīti cilvēki, pasaulē pēkšņi parādījās “nācijas”. Bet tur, kur nebija mēdiju impēriju un rakstnieki nepublicēja savus romānus, tur nekādu nāciju nav līdz pat šim brīdim.

Nav nekādu atsevišķu cilvēku, žurnāli paskaidroja. Vienam pašam cilvēkam nav nekādas vērtības. Vērtīgi ir nevis cilvēki, bet gan masas – žurnāli atkārtoja šos buramos vārdus tik daudzas reizes, ka pasaulei vienkārši nācās tiem noticēt. Uz ASV valsts zīmoga līdz pat šai dienai ir attēlots ērglis, kas tur knābī latīņu uzrakstu: E pluribus unum! (No daudziem taisām vienu!) Rokasgrāmatas paskaidro, ka citāts ņemts no Vergīlija poēmas, kaut arī tas nav īsti pareizi. Protams, teiciena autors, protams, ir Vergīlijs, tikai šos vārdus amerikāņi izlasīja, ne jau viņa poēmā, bet gan žurnālā “Gentleman's Magazine”, kurā tie tika izmantoti kā reklāmas sauklis.

Tieši no žurnāliem un “desmit centu” romāniem, ne visai labi izglītotie amerikāņi uzzināja, kāda ir pasaule, kurā viņi dzīvo un kādu vietu šajā pasaulē ieņem viņi. Ticēt Dievam inteliģence nevēlējās, taču arī pavisam bez dieviem iztikt nevarēja. Tāpēc savu romānu lasītājiem viņi piedāvāja ticēt savai valstij. “Francija – tas arī ir Kristus!” - sauca franču romānists Dimā. “Krievijai var tikai ticēt”, - viņam piebalsoja krievu dzejnieks Tjutčevs. Pat autori, kas rakstīja izdevniecības “Beedle and Adams” “desmit centu” sērijas, arī viņi, gandrīz vai katrā lapaspusē apdziedāja lepni plīvojošo zvaigžņu-svītroto karogu un Dieva izredzēto nāciju – prēriju iekarotāju.

Sekojot “Beedle and Adams”, savas “desmit centu” romānu sērijas sāka izdot arī konkurenti. Nedaudz vēlāk vilnis atvēlās arī līdz Eiropai. Pašiem savas sērijas, kas kopēja “desmit centu”, radīja katrs sevi cienošs izdevēju nams. Kāds (kā krievi Soikins un Sitins) bezdievīgi taisīja ārzemnieku pirātiskās kopijas. Kāds (kā itāļa Serdžio Bonelli izdevniecība) centās iedegt pašam savu zvaigzni. Par pašu pazīstamāko vesternu autoru Eiropā kļuva vācietis Karls Majs, autors romāniem par Vinnetu un Drošo Roku. Hermans Hesse atzinās, ka ir mācījies no Maja rakstīt, Alberts Einšteins atcerējās, ka “ir veltījis šīm grāmatām visu jaunību”, bet Ādolfs Hitlers aicināja Vērmahta kareivjus mācīties no Vinnetu viltīgus, taktiskus gājienus.

6

1870.-1900. gados amerikāņu izdevniecības izdeva gandrīz piecpadsmit tūkstošus “desmit centu” vesternus un “romānus par frontīru”. Salīdzināšanai, Krievijā šajā laikā tika izdotas pāri par sešiem tūkstošiem grāmatu. Starp daudzajiem romāniem ar krāšņajiem vākiem bija apmēram sešdesmit, ko bija sarakstījis Main Rīds, un kaut kur četrsimt, kas bija nākuši no Neda Bantlaina spalvas. Kritiķi sauca Bantlainu par “desmit centu romānu karali”. Savu pašu pazīstamāko sēriju par Bufalo Bilu viņš rakstīja ar ātrumu viens romāns divās nedēļās. Turklāt, pirmo romānu viņš pamanījās sarakstīt četros vakaros. Tikpat strauji viņš viņš darīja arī visu pārējo. Viņa biogrāfiju arī gribas rakstīt telegrāfa stilā.

Vadījis nacionālistiskas nekārtības Ņujorkā, par to uz gadu iesēdināts cietumā, iznācis no tā un tūlīt apprecējies.

Dibinājis avīzi “Smaržojošo prēriju zieds”, pametis, strādājis par ugunsdzēsēju, nopircis rančo, uzzinājis, ka sieva mirusi dzemdību laikā, un atkal apprecējies.

Tikko sākās pilsoņu karš, tūlīt pat pārdevis rančo, aizbraucis uz fronti, karojis, rakstījis par karu, ievainots kājā, nenoformējis šķiršanos ar iepriekšējo sievu, apprecējies vēl vienu reizi.

Nopircis rančo, šķīries no visām iepriekšējām sievām, apprecējies sesto reizi, sēdies pie galda, lai rakstītu savu četri simti piekto romānu un nomiris tieši pie rakstāmgalda.

Par amerikāņu literatūras klasiķi gribas uzrakstīt vēl daudz, tomēr nākas likt punktu.