Jaunumus Frenks tagad savā pilsētiņā uzzināja pirmais. Katru dienu viņš atnāca uz darbu un redzēja: tieši no tā, kādas ziņas pieņems viņa telegrāfa aparāts, ir atkarīgs, kā paies diena. Viens nepareizs vārds un kāds nošausies, viens pareizs – un kāds kļūs bagāts. Secinājumus no redzētā Frenks izdarīja pareizos: jaunumi ir šausmīgs ierocis. Daudz šausmīgāks par nupat izgudroto dinamītu. Nospļāvies uz stabilo algu savā provinces pilsētiņā, viņš devās uz Ņujorku. Līdzi viņam bija tikai nepilni 500 dolāri, taču ar tiem pietika, lai pamēģinātu uzsākt savu biznesu: Frenks Mensijs nolēma kļūt par žurnālu izdevēju. Kopā ar paziņu, kas uz Ņujorku bija pārcēlies nedaudz ātrāk, un vienu vietējo vientiesi, kas noticēja, ka izdevēja darbs viņam nesīs zelta kalnus, tikai pēc diviem mēnešiem viņš jau palaida tirgū pirmo žurnāla “Golden Argosy” numuru. Sev šajā žurnālā viņš atvēlēja paša, paša galvenā redaktora vietu.
Grāmatas tolaik nebija nemaz tik populāras kā šodien. Maksāja tās veselu īpašumu, bet sarakstītas bija tādā valodā, ka varēja smadzenes izmežģīt. Tāpēc grāmatas zeltītos iesējumos lasīja tikai bagātnieki un visādi briļļu nēsātāji no universitātēm. Vienkāršā amerikāņu tauta lasīja interesantus stāstus žurnālos.
Tajā brīdī vidējā žurnāla cena Štatos bija apmēram trīsdesmit centi. Trešā daļa no dolāra tiem laikiem bija liela nauda – strādnieki fabrikās reti pelnīja vairāk par sešiem dolāriem nedēļā, bet istabu Ņujorkā varēja noīrēt par četriem dolāriem. Tam, kas gribēja gūt panākumus, vajadzēja samazināt cenu. Divus gadus pirms Mensija atbraukšanas kāds Semjuels Maklīrs sāka izdot žurnālu, ko pārdeva par piecpadsmit centiem. Vēl pēc pusgada uz letes parādījās “Cosmopolitan” - tas maksāja jau tikai divpadsmit centus. Bet tikai Frenkam izdevās panākt to, ka viņa “Golden Argosy” pārdeva par desmit centiem gabalā.
Vispār jau pat tas bija daudz. Strādnieku nomaļu puikas tajos gados apvienojās grupās pa vairākiem cilvēkiem, lai nopirktu piedzīvojumu žurnālus, ko kopā izlasīt. Bet daži “biznesmeņi” nopirka žurnālu paši un tad deva lasīt citiem, par centu vai pat diviem.
“Argosy” sāka maksāt apmēram trīs reizes mazāk, nekā konkurentu izdevumi. Tas tā auditoriju palielināja, nevis trīs, bet kā minimums, trīsdesmit reizes. Katras divas nedēļas Frenks izlika uz letēm izdevumu, kuru lasīja simtiem tūkstošiem vienkāršo amerikāņu. Iepriekš tādu metienu varēja atļauties tikai avīzes. Attiecīgi, arī reklāma tika publicēta tikai un gandrīz vienīgi avīzēs. Tagad reklāmu devēji sajuta ar pieredzējušiem deguniem: vējš maina kursu. Sākumā pa vienam, bet vēlāk lielā barā viņi steidzās dot naudiņu Frenka Mensija redakcijai.
Viņa dibinātais žurnāls eksistēja gandrīz simts gadus. Mežonīgi ilgi tirgū, kur vairāk par visu ciena operativitāti. “Argosy” sāka Tarzāna “tēvs” Edgars Raiss Berouzs, barbara Konana izgudrotājs Roberts Hovards un pats populārākais visu laiku detektīvu rakstnieks Ērls Stenlijs Gārdners. Katrā izdevumā lasītājs atrada seriāla nodaļu piecu tūkstošu vārdu garumā. Stāsts aprāvās, kā jau Šeherezādes pasakās, pašā interesantākajā vietā un tālāk, divas nedēļas pēc kārtas, lasītājs ar nepacietību gaidīja turpinājumu.
Tādus žurnālus Štatos sauc par par “pulp fiction” [latviski tulko kā “lubu literatūra” vai vienkārši “lubene” - t.p.]. Kā to pareizi tulkot krieviski, nav īsti skaidrs. Pie mums, Krievijā tādu lietu ilgi nebija, tātad arī vārda, kā to apzīmēt. Kad iznāca Kventina Tarantino filma , ko arī sauca par “Pulp fiction”, tad izplatītāji to vispār atstāja bez tulkojuma, vai tulkoja kā “Kriminālā lasāmviela” (“Krimiķis”). Lai gan nekāds sakars šim terminam ar “kriminālu” nav. Tam ir sakars ar celulozes ražošanu. “Pulp” ir tāds papīrs, kas vēl nemaz nav papīrs, bet papīra pusfabrikāts. Baismīgi sliktas kvalitātes loksne, kas pati izjūk tavās rokās. [No tāda papīra tiek gatavoti vislētākie tualetes papīra ruļļi – t.p.]
Frenka Mensija panākumu atslēga tur pat jau bija: vistrakākie sižeti uz vislētākā papīra. Detektīvi, piedzīvojumi, vesterni, gotika, stāsti par sportistiem, pirātiem, zelta meklētājiem, neatklātām ciltīm, faraonu kapenēm, piedzīvojumiem karā, piedzīvojumiem džungļos... Žurnāla “Golden Argosy” pirmais numurs parādījās uz letes 1882. gada otrajā decembrī. Tajā bija tikai astoņas lapaspuses un tajā bija pirmās nodaļas no diviem piedzīvojumu seriāliem. Pēc trīs gadiem nosaukums saīsinājās līdz vienkāršam “The Argosy”, lappušu skaits bija palielinājies gandrīz līdz diviem simtiem, bet tirāža sasniedza gandrīz pusmiljonu kopiju.
Dažu gadu lqaikā pēc ierašanās Ņujorkā vakarējais telegrāfists bija pārvērties par visai bagātu cilvēku. Un ļoti-ļoti ietekmīgu. Ar saviem atkritumu žurnāliņiem viņš bija spējis uzaudzēt kapitālu pāri par divdesmit miljonu dolāru vērtībā. Tik daudz un tik ātri tajos laikos pie bagātības netika pat naftas magnāti.
2
Uzskata, ka pirmās avīzes parādījās kaut kur pirms četriem simtiem gadu. Kaut kur Vācijā, vai nu 1609. vai 1612. gadā. Turklāt pašam vārdam “avīze” (oriģinālā - “gazette”) ir itāļu izcelsme un tas nozīmē sīknaudu, ar kuru varēja šīs jaunumu lapas nopirkt.
Ideja drukāt uz papīra visādus interesantumus un pēc tam par naudu pārdot tos visiem, kas vēlas, jau tajos laikos izskatījās nejēdzīgi. Te bija vajadzīgi tikai daži noteikumi. Un vispirms bija jāpadomā par to, kas kļūs par tavu pircēju? Censties iesmērēt presi cilvēkiem, kas nemāk lasīt, būtu bezjēdzīgi. Tieši tāpēc Krievijā līdz XX gadsimta sākumam preses izdevumu skats bija šāds, nekāds, pavisam niecīgs. Arī daudz izglītotākās, protestantu Eiropas valstīs to, kas būtu ar mieru tērēt naudu žurnāliem vai grāmatām, sākumā bija maz.
Kaut gan pakāpeniski viss nokārtojās. Pēc simts gadiem pašiem sava avīze un arī žurnāls bija jau katrā daudz maz pieklājīgā Eiropas pilsētā, ieskaitot Pēterburgu. Bagātākie pilsoņi bija pieraduši palasīt kaut ko tādu pēc pusdienām – tāds pat obligāts pieklājīgas dzīves elements kā pašas pusdienas. Un tur, kur parādījās pieprasījums, kā lai neparādītos arī piedāvājums?
To laiku prese maz atgādināja to, ko ar šo vārdu saprotam šodien. Mūsu laikos avīzes publicē galvenokārt jaunākās ziņas: to, par ko iepriekšējā vakarā runāja pa televizoru. Aizpagājušajā gadsimtā pat no Berlīnes līdz Parīzei pasts gāja vairāk nekā divas nedēļas. Tāpēc ne par kādiem svaigiem jaunumiem nevarēja būt ne runas: prese vienkārši publicēja visādus interesantus stāstus. Atskaites par publiskiem nāves sodiem ar sīkumiem, kādā veidā sodītajam tika nocirsta galva. Asinis stindzinoši stāsti par tālām zemēm un šokējošām iezemiešu parašām. Jaunāko filozofisko doktrīnu kritiku. Vienkārši izdomātas pasakas. Galvenais, lai lasītājam būtu ar ko nodarboties garajos vakaros.
Žurnālistikas pirmie soļi stipri atgādināja interneta pirmos soļus. Sākumā arī tas bija tikai izklaide dīvaiņu saujiņai, kas arī ļoti ātri pārvērtās par visai nopietnu biznesu. Anglijā par vienu no pirmajiem izdevējiem kļuva Daniēls Defo. Viņš dibināja žurnālu, ko nosauca par “Iknedēļas Rēviju”, un dzenoties pakaļ lasītājam, ko tikai viņš nepublicēja. Katrā numurā varēja atrast reāli notikušu atgadījumu interesantas versijas: vai nu stāstu par slaveno Londonas prostitūtu Molliju Flandersu, vai pasaciņu par jūrnieku, kas vairākus gadus ir pavadījis vientulībā uz neapdzīvotas salas. Pašam Defo šīs reportāžas bija ne vairāk kā smieklīgs un neapgrūtinošs paņēmiens, kā nopelnīt iztiku dzīvei. Nu, un arī izklaidēt lasītāju. Un tikai ar laiku noskaidrojās, ka “Mollija Flandersa” un “Robinsons Kruzo” ir – pati visīstākā angļu literatūras klasika.
Žurnālos strādāja arī visi pārējie klasiskās literatūras monstri. Vienkārši tāpēc, ka tajos gados viņiem citur nebija kur strādāt. Mūsdienu romāna izgudrotāji Stendāls, Valters Skots vai Balzaks pēc sava laikmeta normām skaitījās ne vairāk kā žurnālisti. Uz reāliem pamatiem veidotie Edgara Po stāsti vai Fjodora Dostojevska romāni tika vērtēti gandrīz kā avīžu reportāžas.
Visvairāk izglītoti un bagāti cilvēki tajos gados dzīvoja divās Eiropas galvaspilsētās – Londonā un Parīzē. Šie cilvēki bija pieraduši pie lasīšanas un viņiem bija pietiekoši daudz līdzekļu, lai apmaksātu šīs savas vēlmes. Vai dīvaini, ka tieši Parīze un Londona ātri pārvērtās par pasaules literatūras galvaspilsētām?
Laikabiedri rakstīja, ka Angijā preses vara ir pielīdzināma parlamenta varai un daudz svarīgāka par karaļa varu. Viena-vienīga piezīme žurnālā varēja padarīt cilvēku par zvaigzni vai tieši otrādi nogremdēt uz visiem laikiem. Pēc tam, kad žurnālā “The Quarterly Review” tika publicēta negatīva recenzija par jauno dzejnieka Kitsa darbu, viņš vienkārši paņēma un pakārās. Francijā jauns ievadraksts bija pietiekams, lai sāktos jauna revolūcija, bet valdības žurnālu izdevēji mainīja vienkārši rotaļājoties.
Prese pakāpeniski mainījās, un pasaule mainījās tai pa pēdām. Tieši no žurnāla izdevējiem ļoti ātri sāka būt atkarīgs, ko tieši domās tā lasītāji. Kā ģērbties, ko pirkt un ko nepirkt, kā uzvesties, ko uzskatīt par nepieklājību, bet ko – par pašu par sevi saprotamu. Ko mīlēt un ko ienīst. Kā dzīvot. Ļoti ātri tieši žurnālu izdevēji sāka gāzt un iecelt valdības, izraisīt karus un vispār lemt, kā izskatīsies pasaule, kurā visi mēs dzīvojam.
3
Tā laika pats pazīstamākais žurnālu izdevējs bija francūzis, kuru sauca Emīls de Žirardēns. Viņš piedzima 1806. gadā Emīla tētis bija aristokrāts un ģenerālis, bet māte tikai veļas mazgātāja. Laulības viņiem nebija reģistrētas. Par nelikumīgā dēla likteni tētis-ģenerālis nelikās ne zinis. Emīls izauga nabadzībā un jau no pašas bērnības apguva noteikumu: sit pirmais un tā, lai pretinieks nespētu piecelties. Bet, ja vilcināsies, tad pretinieks pagūs pirmais iesist tev un piecelties tad jau nespēsi tu.
Pirmais, ko viņš izdarīja, kļuvis vecāks, sarakstīja romānu, kas balstījās uz paša dzīves reāliem faktiem. Sižets bija vienkāršs: lielisks jauneklis cieš no tā, ka bezsirdis ģenerālis-tēvs neliekas par viņu ne zinis. Pēc tam, paķēris vienu eksemplāru, Emīls dodas ciemos pie tētiņa un uzdod tiešu jautājumu: vai viņš grib, lai turpinājumā publika uzzina šī pretīgā egoista īsto vārdu? Viņš taču var uzrakstīt tā, ka pēc tam Žirardēnam-vecākajam neviens pat roku nedos.
Nobālējušais ģenerālis padevās un izpildīja visus noteikumus: atzina Emīlu par savu dēlu, deva atļauju nēsāt savu uzvārdu un pat bija ar mieru maksāt šādus tādus alimentus. Aizcirtis durvis un neatvadījies, Emīls, saņēmis tiesības kļūt par Žirardēnu, aizgāja un turpmāk visu savu dzīvi izmantoja tieši šo pašu triku. Tas, kas negribēja par sevi izlasīt kaut ko nepatīkamu, bija spiests maksāt.
I nodaļas beigas sekos.