Izdevniecība bija iekārtojusies lepnā savrupmājā, Ņēvas krastā. Vietu, kur sēdēja viņu galvenais redaktors es ilgi nevarēju atrast. Es ieskatījos kabinetos, jautāju, kur man iet, taču man nepievērsa uzmanību. Darbinieki, neslēpjoties, darba vietās dzēra konjaku, koķetēja ar dāmām, tenkoja par tikko Pēterburgā ievestām halucinogēnām sēnēm, bet fantastikas nodaļā es ierados brīdī, kad notika kaut kas līdzīgs teikvondo sparingam. Ieskatījies septītajā pēc skaita kabinetā un ieraudzījis to pašu, es nodomāju, ka arī gribētu strādāt grāmatu izdevniecībā.

Pēc tam redaktors tomēr atradās. Tas bija miesās kupls, zilacains vīrietis ar ne visai skaļu balsi. Diktofona man tajos gados nebija, tāpēc visas viņa atbildes es ar roku ierakstīju bloknotā.

-Sakiet, - es sākumā painteresējos, - kā vispār var izdot grāmatas šodienas Krievijā - vai tas ir izdevīgi?

Redaktors pasmaidīja un sacīja:

-Ļoti izdevīgi. Tikai nevienam par to nestāstiet, īstenībā izdevīgāku nodarbošanos es vispār nezinu.

2

Bet dažus gadus pirms tam, kad es atnācu pie šī cilvēka uz interviju, aukstajā un salstošajā Ļeņingradā trīs paziņas sēdēja un domāja: ko varētu pasākt? Kur pielikt spēkus, lai kļūtu bagāti? Ar biznesu tolaik nodarbojās visi visapkārt: kāds šuva viltotus amerikāņu džinsus, kāds zaga no humanitārās palīdzības noliktavām smalko cukuru un cigaretes, bet tie, kas bija gudrāki, mēģināja pārdot metāllūžņos kādu mazāk pamanāmu pašmāju floti. Problēma bija tāda, ka Ļeņingradas trijotne biznesmeņu lomai nebija derīga. Kompānija sastāvēja no izmeklētiem, simts procentīgiem lūzeriem.

Students no citas pilsētas, kas padzīts no universitātes pēdējā kursa. Privātais apsargs ar filologa izglītību. Spekulants, kas pie metro tirgoja pornoavīzītes no Baltijas. Kādu vispār biznesu varēja uzsākt tādi puiši kā šie? Kādu laiku padomājuši, puiši nolēma dibināt izdevniecību. Vēl trakāku ideju tajos gados bija grūti iedomāties.

Padomju laikos grāmatu izdošana bija tikpat krimināla nodarbe, kā mājās izgatavot Kalašņikova automātus. Privātpersonas pie iespiedmašīnām nelaida pat tuvumā. Pat par samizdata rokrakstu varēja iesēdināt cietumā, par grāmatu izdošanu nebija ko runāt? Kaut gan Ļeņingradā apstākļi vienmēr bija bijuši liberālāki, nekā Maskavā. Nav jāaizmirst, ka tieši manā pilsētā tika atvērts valstī pirmais džeza klubs, bet pēc tam arī pirmais roka klubs, galu galā – arī pats pirmais nakts klubs. Vispār, kad lieta nonāca līdz pirmajai valstī reģistrētajai privātai izdevniecībai, jautājumu kaut kā atrisināja.

-Ar ko varētu sākt? - draugi mocījās. Sākt nolēma, izdodot Josifa Brodska dzejoļu krājumu. A ko? Dzejnieks tikko bija saņēmis Nobeļa prēmiju. Plus, viņu uzskatīja par pretpadomju, bet viss, kas bija pretpadomju PSRS tika pārdots ļoti labi. Vispār, ideja varēja nostrādāt. Brodskim piezvanīja uz Ameriku un uzdeva tiešu jautājumu: vai varam Krievijā publicēt jūsu dzeju? Dzejnieks sāka skaļi smieties un novēlēja žuļikiem veiksmi.

Tipogrāfijas pakalpojumi tajos laikos maksāja kapeikas. Paziņas sameta naudu: viens izprasīja nedaudz naudas sievasmātei, bet divi citi kaut ko pārdeva... Sakrāvuši ratos piecdesmit tūkstošu eksemplāru tirāžu ar savu Brodski, viņi atvilka pakas ar grāmatām līdz universitātes ēkai un tur izlika preci uz kastēm. Pirmajā pusstundā neviens pat nepienāca klāt paskatīties, ko puiši tirgo. Kompanjoni palika arvien drūmāki un pamazām saprata, ka iecere laikam – izgāzusies. Pēc tam viens cilvēks tomēr viņu grāmatu nopirka. Kāds cits apstājās pašķirstīt. Vēl pēc stundas rinda stiepās visas Vasīlija salas garumā. Cilvēki, kas nekad agrāk par Brodski nebija dzirdējuši, ņēma pa četrām-piecām grāmatām uzreiz. Vakarpusē visa tirāža tika izpirkta.

3

Cenu biznesmeņi bija noteikuši eksemplāram viens rublis. Tas ir vienas dienas ienākums bija piecdesmit tūkstoši pilnvērtīgu, vēlīno padomju laiku rubļu. Summa bija fantastiska. Toreiz par tādu summu varēja nopirkt veselu taksometru parku. Draugi baidījās noticēt savai laimei. Apmazgāt veiksmi viņi nolēma pie kopēja paziņas, kuru sauca Boriss Grebenščikovs.

Tajā laikā rokenrola monstrs jau bija ierakstījis šādus tādus albumus Lielbritānijā, taču oficiāli vēl skaitījās nakts apkopējs pirtī. Tā kā pēc sava statusa no grāmatizdevēju kompānijas īpaši neatšķīrās.

Atvēris durvis, viņš painteresējās:

-Kā klājas?

-Tā nekas. Mēs esam nolēmuši uzsākt biznesu.

-Skaisti! Un kādu?

-Mēs esam nolēmuši izdot grāmatas.

-Nopietni? Tad jums noteikti ir jāizdod grāmatiņa, kuru es kādreiz pašķirstīju Londonā. Autora vārdu neatceros. Kā sauca grāmatu, arī neatceros. Taču grāmata bija ļoti interesanta. Domāju, ka tā ienesīs jums kaudzi skanošā. Kaut gan, varbūt arī neienesīs. Taču izdot to vajag noteikti. Tur stāstīts par tādiem maziem cilvēciņiem ar spalvainām kājām. Kaut kas sakarā ar gredzenu. Vai apsoliet tādu grāmatu izdot?

Biznesmeņi saviebās. Pēc Nobeļa laureāta Brodska viņiem nemaz negribējās izdot nezināma autora izdoto nezin ko par cilvēciņiem ar spalvainām kājām. Taču izdzēruši vīni, rokenrola zvaigznei viņi solījumu tomēr deva. Un visu nopelnīto naudu viņi patiešām ieguldīja, lai izdotu “Gredzenu pavēlnieku”.

Tas atnesa viņiem zelta kalnus. Tajā pašā intervijā izdevniecības direktors man stāstīja:

-Tikai pēc diviem mēnešiem mēs sākam darboties ar tādiem apgriezieniem, ka grāmatas uz Maskavu jau sūtījām veseliem dzelzceļa sastāviem. Bet naudu no turienes saņēmām veseliem dzelzceļa vagoniem.

Drīz lūzeru kompānija pārvērtās par pilsētas žilbinošāko kompāniju. Puiši nopirka sev lepnus uzvalkus un pierada pavadīt vakarus tikko Pēterburgā atvērtajos, lieliskajos nakts klubos. Katru vakaru – citā vietā.

Kādreiz viens no kompanjoniem pajautāja skaistulei, kas apsēdās pie viņu galdiņa:

-Saki, draudzene, kur šovakar ir pati krutākā vieta pilsētā?

Viņa pilnīgi godīgi atbildēja:

-Šodien pati krutākā vieta pilsētā ir te. Tur, kur sēdi tu.

4

Drīz biznesam pieslēdzās vesela kaudze ļaužu. Anonīmi baltieši sāka izdot grāmatas par pērtiķcilvēku Tarzānu un franču skaistuli Andželiku – eņģeļu marķīzi. Maskavieši torpedēja tirgu ar Džeimsa Hedlija Čeiza detektīviem, bet, kad viņa sarakstītie romāni beidzās, sāka dzīt zem viņa uzvārda visu, kas pagadās, rezultātā Čeiza kopotie raksti (kurš savas dzīves laikā sarakstīja tikai divdesmit septiņus romānus), sastāvēja no pāri par astoņdesmit sējumiem, katrā no kuriem bija trīs līdz četri darbi.

1990. gadu sākumā pārdošanā sāka parādīties arī pašmāju autori. Te atkal pirmie taciņu iemina pēterburdzieši. Par pašu pirmo hītu kļuva “Krievu tranzīts”, ko sarakstīja restorāna apsargs, bet otrais – nevienam nezināma menta, kurš slēpās zem pseidonīma Kivinovs, romāni. Lasītāji gandrīz elsa no sajūsmas un drīz šo labumu tirgū kļuva tik daudz, ka to šodien nevar pat iedomāties.

Vispirms, detektīvi, pēc tam, viss, ko var iedomāties. Pašmāju fantāzija, asaraini sieviešu romāni, detektīvi, grāvēji un velns zina kas vēl... Šīs produkcijas kvalitāte gadu no gada palika arvien labāka, bet kopējais literātoru skaits – lielāks. Desmitgades beigās industrija jau bija pilnīgi izveidojusies. “Aklais šauj nekļūdīgi” vietā nāca estētiskie Akuņina romāni, bet vārds “fantastika” pēc Peļevina un Alekseja Ivanova parādīšanās pārstāja tikt uztverta par trešās šķiras preci. Pusamatieriski izdevēju kooperatīvi bija pārvērtušies mēdiju impērijās. Prēmijas “Lielā grāmata” balvu fonds tagad ir gandrīz 100 000 dolāri. Glancētie žurnāli sāka likt rakstnieku foto uz vāka, gandrīz kā kādas televīzijas raidījumu vadītājas ar lieliem pupiem. Vispār, viss tā kā iegāja sliedēs.

Likās, kādas nepatikšanas var notikt tādā garlaicīgā nozarē kā literatūra? Kādus noslēpumus var slēpt, šis pavisam ne sarežģītais bizness? Taču, ziniet, īstenībā nesaprotamā šeit ir daudz vairāk, nekā saprotamā. Kļūdainu stereotipu – vairāk kā skaidri zināmu faktu. Literatūra jau joprojām ir uz tēta Karlo audekla uzzīmēts kamīns. Skaista bildīte, aiz kuras slēpjas kaut kas pavisam cits.

Uz interviju pie resnā un zilacainā, pašas pirmās pašmāju privātās izdevniecības redaktora es aizgāju gandrīz pirms divdesmit gadiem. Visus sekojošos gadus es rūpīgi sekoju tam, kā pie velna ir iekārtots šis bizness. Un domāju, ka šodien es jau esmu spējīgs pateikt – kā. Spējīgs paskaidrot jums, kur šeit slēpjas roku veiklība. Lai gan sākt man vajadzēs nedaudz iztālēm, taču jūs nepārdzīvojiet: grāmatiņas, kuru jūs turiet rokās, noslēdzošajās lapaspusēs es tomēr paskaidrošu, kāpēc pirms divdesmit gadiem redaktors man pateica, ka nezina biznesu, kas būtu ienesīgāks, kā grāmatu izdošana. Un vēl – kāpēc viņš tik uzstājīgi lūdza mani nevienam par to neteikt.

Turpinājums sekos.