Tūristu plūsma bija apsīkusi, un apkaimē beidzot iestājies miers. Vasaras nežēlīgo karstumu bija nomainījis patīkams siltums. Rudens ritēja savu parasto, rāmo gaitu.

Kristoss nespēja aizmirst sarunu ar Tomu, mediju izplatītā informācija, šķiet, bija atstājusi uz viņu paliekošu iespaidu. Studiju laikā Kristosam bija palaimējies kādu laiku apmeklēt izcilā valodnieka Noama Čomska lekcijas prestižajā Masačūsetas Tehnoloģiju institūtā. Reiz, sēdēdams amfiteātra pirmajā rindā un gaidīdams lekcijas sākumu, Kristofs lasīja avīzi. Viņš nemanīja ienākam Čomski un satrūkās, kad tas viņu uzrunāja:

• Kāpēc jūs lasāt avīzi, jaunais cilvēk?
• Hm… lai uzzinātu, kas jauns notiek pasaulē…

Čomskis bija pasmaidījis visžēlīgu smaidu ar uzjautrinātas labestības pieskaņu.

• Nē, kungs. Lasot avīzi, jūs uzzināt jaunumus par to, kas rakstīts avīzē… - Auditorijā, protams, atskanēja ķiķināšana. Čomskis piebilda:
• Skatam uz pasauli, ko pasniedz cilvēkiem, nav ne mazākās saistības ar realitāti, jo patiesība par katru sīkāko lietu ir aprakta zem kaudzēm melu.

Atceroties šo ainu, Kristoss nespēja atturēties no smaida.

Ja mediji nepārtraukti pārraida vienvirziena informāciju, izraisot vienas un tās pašas emocijas, vienas un tās pašas bailes, tas noteikti nenotiek bez iemesla. Iespējams aiz šīs informācijas kaut kas slēpjas. Kristoss nebija aizmirsis Čomska lekcijas un grāmatas, viņa analīzi par veidu, kādā mūsdienu sabiedrība viltīgi tikusi pakļauta pūļa manipulācijai.

Viss aizsākās 1917.gadā Savienotajās Valstīs…

Eiropā plosās Pirmais pasaules karš, un prezidents Vudro Vilsons vēlas, lai viņa valsts iesaistītos karā. Taču viņš saskārās ar divām problēmām: pirmkārt, amerikāņu tauta tam nikni pretojās, un, otrkārt, viņu pašu pārvēlēja tikai pirms gada, pateicoties sauklim “He kept uz out of war”. Prezidents ir sprukās.

Lai atrisinātu šo problēmu, Vilsons nolemj izveidot komisiju ar nosaukumus “Committee un Public Information”, bieži dēvētu par “commission Creel” – žurnālista vārdā, kas to vadīja. Ar kādu mērķi? Mainīt sabiedrisko domu, lai panāktu šī kara atbalstīšanu. Komisijas locekļi? Ne jau kādi augsti valdības ierēdņi, bet… žurnālisti, ilustrētāji un profesionāli influenceri. Mērķis nav pārliecināt sabiedrību, izmantojot racionālus argumentus, bet gan izraisīt cilvēkos emocijas, veidojot sabiedrisko domu varai vēlamajā virzienā.

Viens no šīs komisijas locekļiem ir Edvards Berneiss, kurš no sava tēvoča Zigmunda Freida pārņēmis kādu ideju: ļaudis tic, ka ir apveltīti ar racionālu prātu, taču patiesībā viņi, paši to nezinot, pakļauti zemapziņai. Berneiss uzskata, ka nav jēgas pārliecināt cilvēkus ar argumentiem, apelējot pie viņu veselā saprāta, - nepieciešams iesaistīt viņu instinktus un emocijas.

Komisijai tiek piešķirti ievērojami līdzekļi.

Pirmā doma ir izmantot presi, lai izplatītu nepatiesu informāciju, izraisot spēcīgas emocijas un dziļi pretvācisku noskaņojumu. Komisija sastāda un izdod apjomīgu ikdienas biļetenu, ko regulāri izsūta medijiem visā valstī.

Komisija plaši izplata pilnībā izdomātus stāstus, piemēram, par beļģu bērneļiem, kurus vācieši uzdūruši uz durkļiem.

Komisija producē filmas, to skaitā spēlfilmas. Tā veido ilustrāciju plakātus, piemēram, to, kurā amerikāņu karavīrs apcietina vācieti, kurš terorizē māti un viņas bērnu. Citā plakātā redzams pretīgs gorilla ķiverē ar pīķi un blondajām vācu imperatora ūsām, kas, bruņojies ar rungu. Nolaupa puskailu sievieti. Fonā izpostītā Francija un Reimsas katedrāle liesmās. Uzraksts milzīgiem burtiem: “Destroy this mad brute”.

Ātri vien top redzams, kā iedzīvotāju vidū pieaug dusmas, tad naids pret vāciešiem. Orķestri pamazām atsakās izpildīt vācu komponistu mūziku.

Tiek izmantoti mākslinieki, kurus mudina uzstāties visā valstī, lai paustu nepieciešamību iesaistīties karā.

Nepaiet necik ilgs laiks, un sabiedriskā doma izmainās, pilnībā atbalstot karu. Šī plašā operācija ir milzīgs panākums.

Komisija turpina manipulēt ar amerikāņu tautu līdz pat konflikta beigām, nebeidzot izplatīt presē viltus ziņas, piemēram, informāciju par kuģiem, kuri, eskortējot uz Eiropu 1.divīziju, esot nogremdējuši vairākas vācu zemūdenes, vai arī par kaujas lidmašīnu grupu, kas lido uz Franciju, lai gan reāli dabā eksistē tikai viena tāda lidmašīna… joprojām testa režīmā savā angārā, bet presē publicētas fotogrāfijas ir viltotas.

Komisija paplašina savu sākotnējo mērķi un vēršas pie ārzemju preses, lai iespaidotu starptautisko sabiedrisko domu; ārvalstu žurnālistiem piedāvā skaistus ceļojumus uz Savienotajām Valstīm, kas viņus, kā par brīnumu, motivē izplatīt vajadzīgo informāciju.

Karam beidzoties, komisiju likvidē. Tās ietekmīgākajam loceklim Edvardam Berneisam rodas ideja izmantot savas propagandas metodes privātajā sektorā, lai palīdzētu lielajiem uzņēmumiem maldināt cilvēkus. Runa nav par reklāmu, bet gan par liela mēroga operācijām, kas ietekmētu cilvēku prātus un panāktu vēlamo uzvedību. Vēlāk viņš rakstīs: “Apbrīnojamie panākumi, ar kādiem komisija saskārās kara laikā, atvēra acis gudru indivīdu mazākumam, saskatot iespējas mobilizēt sabiedrisko domu, lai kāds arī būtu iemesls”.

Berneiss izveido Sabiedrisko attiecību konsultāciju aģentūru, un terminu, ko viņš šajā sakarā izgudro, lieto vēl joprojām, simts gadus vēlāk. Klienti plūst straumēm. Berneiss pilnveido savu pieredzi, balstoties uz sociālajām zinātnēm: psiholoģiju, sociālo psiholoģiju, socioloģiju, psihoanalīzi.

Viņš izmanto viedokļu līderus, starp kuriem visbiežāk ir divas galvenās grupas: žurnālisti un mediķi. Kāpēc tieši mediķi? Jo viņi iedveš cieņu un uzticību – mēs uzticam ārstiem savu veselību, tāpēc esam paraduši sekot viņu norādījumiem.

Darbības, ko Berneiss veic savu klientu vārdā, ir ārkārtīgi efektīvas. Rezultāti neizpaliek, un klientu skaits pieaug visdažādākajās jomās.

Kristoss vēl atcerējās manipulācijas kampaņu, kas tika veikta bekona ražotāju interesēs. Šī kampaņa pilnībā atbilda Berneisa darbības stilam. Ražotājs vēlas palielināt pārdošanas apjomu. Berneiss, kā jau ierasts, domā plaši. Viņam rodas ideja pašam pārņemt visu bekona tirgu. Lai to panāktu, viņš noalgo ārstus, lai veiktu pētījumu, kurā secināts, ka sātīgas brokastis nāk par labu veselībai. Pēc tam viņš izplata šī pētījuma rezultātus vairāk nekā četriem tūkstošiem ārstu visā Savienoto Valstu teritorijā, mudinot viņus motivēt savus pacientus turpmāk izvēlēties tieši šādas sātīgas brokastis. Tajā pašā laikā Berneiss pārpludina medijus ar bekona reklāmām. Nepaiet ne divi gadi, kad brokastu bekons Savienotajās Valstīs kļūst par ēšanas paradumu, veidojot jaunu tradīciju…

Berneisam izdodas panākt viedokļu maiņu vēl kādā jomā, veicinot sieviešu smēķēšanu laikā, kad cigaretes tik uzskatītas par vīriešu privilēģiju. Šim nolūkam viņš atkal izmanto ārstus, šoreiz lai reklamētu Camel, iegalvojot, ka tas ir sieviešu iecienītākais cigarešu zīmols.

Balstoties uz panākumiem privātajā sektorā, Edvards Berneiss nolemj no jauna izmantot savas metodes politisko spēku vajadzībām. Šajā ziņā viņš neatkāpjas no paša vērtībām, kādas paudis jau agrāk: “Ja mums izdotos izprast kolektīvās mentalitātes dzinējspēkus un mehānismus, mēs spētu kontrolēt masas un mobilizēt tās pēc vajadzībām, pašām masām to neapzinoties”.

Berneiss patiešām uzskata, ka cilvēki kopumā nav spējīgi izprast sabiedriskās norises un līdz ar to uzņemties savu pilsoņa atbildību: cilvēki ir stulbi, tāpēc vajag izlemt viņu vietā. Tādēļ tiem, kas tos vada, tauta ir jāapmāna un jādarbojas saskaņā ar paša vēlmēm. Visu labad, protams. Tam nepieciešams izmantot jaunus ietekmēšanas paņēmienus un masu medijus, lai, viņa paša vārdiem runājot, “izkristalizētu sabiedrisko domu” un “safabricētu piekrišanu”. Berneiss raksta: “Apzinātai, gudrai manipulācijai ar organizētiem masu viedokļiem un paradumiem demokrātiskā sabiedrībā ir nozīmīga loma. Tie, kas prot rīkoties ar šo slepeno sociālo mehānismu, veido neredzamu valdību, kura īstenībā pārvalda valsti”.

Berneisam ātri vien radīsies iespēja izmantot savus principus praksē. Gvatemalā, mazā, mierīgā Latīņamerikas valstī, demokrātiski ievēlētais prezidents Hakovo Ārbenss Gusmans (Jacobo Arbenz Guzman) īsteno agrāro reformu, kas kaitē Amerikas daudznacionālā uzņēmuma United Fruit Company interesēm. Šis milzīgais uzņēmums nolemj apmaksāt Berneisa pakalpojumus, lai mainītu spēles noteikumus.

Berneiss izstrādā shēmu, lai nomelnotu Gvatemalas prezidentu Amerikas sabiedrības acīs, nodēvējot viņu par komunistu, kas apdraud Savienoto Valstu drošību. Viņš izveido tā saukto neatkarīgo preses biroju, ko patiesībā finansē Unitef Fruit Company. Šis birojs regulāri izplata presē informāciju par Gvatemalas it kā komunistisko virzību. Tas apmaksā žurnālistu ceļojumus, lai viņus ietekmētu. Savukārt žurnālisti sāk izplatīt nepatiesu informāciju, kas drīz vien pārpludina presi. Nepaiet ilgs laika, un tauta sāk satraukties par it kā pieaugošajiem draudiem. Cilvēki ir ļoti nobijušies. Galu galā tas noved pie tā, ka amerikāņu valdība sāk rīkoties. 1953.gadā CIP organizē slepenu operāciju ar nosaukumu PBSUCCESS, lai gāztu Gvatemalas prezidentu. Valsts apvērsums izdodas 1954.gada jūnijā ar amerikāņu iznīcinātāju un CIP apmācītu algotņu palīdzību. Pie varas nāk ielikteņi, militārā hunta ar bijušo ģenerāli Karlosu Kastiljo Armasu (Carlos Castillo Armas) priekšgalā. Līdz ar to bijušā prezidenta atbalstītāji tiek ieslodzīti vai nogalināti.

Par šo jauno režīmu Čomskis teiks, ka “tā bija īsta elle zemes virsū, iespējams, nacistiskajai Vācijai vistuvākais mūsdienu režīms.” Toties United Fruit Company atguva desmitiem tūkstošu hektāru zemes, kas pirms tam bija izdalīta zemniekiem. Un amerikāņu tauta palika apmierināta.

No tā brīža Edvarda Berneisa aģentūra nespēs ne atkauties no darba piedāvājumiem.

Viņš bija panācis, ka valsts izmanto privāta uzņēmuma pakalpojumus, kaitējot godīgu pilsoņu interesēm. Šodien, simt gadus vēlāk, šo praksi pielieto lielākajā daļā tā saukto demokrātisko valstu… Lielie daudznacionālie uzņēmumi, īpaši amerikāņu, kas reizēm ir varenāki par pašu valsti, pastāvīgi darbojas ēnā, ietekmējot valsts politiku, lai pieskaņotu to savām interesēm. Taču šiem uzņēmumiem ir par maz ar vēlēto amatpersonu intensīvo un efektīvo lobēšanu: tie iet vēl tālāk, ietekmējot sabiedrisko domu, lai ievēlētajiem vairs neatliktu nekas cits kā sekot tautas šķietamajai, neapzināti izraisītajai domai.

1923.gadā Berneiss publicē grāmatu “Crystallizing Public Opinion”, lai pastāstītu par panākumiem iedzīvotāju ietekmēšanas jomā, kas noteikti darīts ar mērķi vēl vairāk paplašināt klientu loku. Viņš ar lepnumu izklāsta savas metodes.

Desmit gadus vēlāk Vācijā dzīvojošais vācu izcelsmes amerikāņu žurnālists Karls fon Vīgands ieraudzīja šo grāmatu Jozefa Gebelsa bbliotēkā. Gebelss… tuvs Hitlera draugs, saukts par “indīgo punduri”, kuru uzskata par smadzeņu skalošanas ekspertu. Kā propagandas ministram no 1933. līdz 1945.gadam Gebelsam izdevās manipulēt ar Vācijas sabiedrisko domu, lai visādā ziņā izglītotu iedzīvotāju vidū iedvestu naidu pret ebrejiem, padarot iespējamas barbarisma izpausmes mūsdienu sabiedrībā.

Ja darāt to pareizi, jūs, balstoties uz emocijām, varat panākt, ka pat visgudrākie un izglītotākie cilvēki notic jebkam, tostarp visādām šausmām.