Šausmas reidā
1911.gadā sākot filmas uzņemšanu, kura veltīta Sevastopoles aizstāvēšanai 1854.-1855.gados, Hanžonkovs ieguva Nikolaja II personisko atbalstu. Valdnieks pavēleja Melnās jūras floti komandējošajam vice-admirālim A.A.Ebergardam izrādīt uzņemšanas grupai visādu sadarbību. Sevastopoliešiem, garnizona kareivjiem un Melnās jūras jūrniekiem filmas uzņemšana bija ārkārtējs gadījums. Pat cara ierašanās pilsētniekiem neizraisīja tādu ažiotāžu – carus Sevastopole redzēja, bet lūk kino 1911.gadā vēl bija kaut kas ārkārtējs. Taču kinoprocesa detaļās, protams, neviens neiedziļinājās.
Hanžonkovs sacerējās apstulbināt skatītāju ar masveidīgu Melnās jūras flotes kuģu pašnogremdēšanos reidā. 1854.gadā līnijkuģu korpusi, no kuriem noņēma visus mastus un buru aprīkojumu, gremdēja reidā pa vienam naktī. Taču bijušais kavalērists un Donas kazaks Hanžonkovs vai nu nepakonsultējās ar jurniekiem, vai arī gribēja radīt “brīnumu”. Kinorežisors izlēma izdarīt tā. Pierunāja flotes komandieri pavēlēt zemūdeņu divīzijai nostāties reidā ķīļvatera kolonā. No finiera un dēļiem galdnieki izgatavoja līnijkuģu maketus, mastus, satītas buras uz tiem, to visu piestiprināja pie submarīnu kabīnēm. No rīta reidā sevastopolieši ieraudzīja dīvainu burukuģus eskadru, uz kuriem nebija redzami cilvēki. Un skaidrā saulainā dienā šie “lidojošie holandieši” (absolūti visi zem Andreja karoga!) draudzīgi, kā viens, sāka iegrimt ūdenī – zemūdeņu komandieri vienlaicīgi deva pavēli iegrimšanai... tādu uztraukumu un nemieru pilsēta un osta neatcerējās kopš 1854.gada. Un kā vēl! Paši stādieties priekšā: pilnīgs bezvējš, kaiju kliedzieni, grimstoši burenieki. Un klusums. Vladimira jūras katedrāle piepildījās ar lūdzējiem – viss, pareizticīgie, iestājies pasaules gals!
Runā, ka pēc šī gadījuma iznāca jūras ministra pavēle: konsultantiem no JKF noteikti vajag piekomandēties režisoriem, kuri uzņem filmas par kara floti. JKF fondu arhīvos ir vesela sadaļa, kura veltīta notikumiem Melnās jūras flotē, kuri saistīti ar jūras filmu uzņemšanu.
Kronštatieši... no Krimas
PSRS bija grīti sastapt cilvēku, kurš kaut reizi dzīvē nebūtu redzējis kinofilmu “Mēs no Kronštates” (tas – tagad jaunatne par to dzirdēt nav dzirdejusi). Režisora Jefima Dziganoma uz ekrāniem 1936.gadā izlaista, tā uzreiz iegāja Staļina kinoindustrijas filmu zelta desmitniekā līdzās tādiem šedevriem kā “Čapajevs”, “Aleksandrs Parhomenko”, “Volga-Volga”. Filmā ir epizode, kura Somu līča – Sarkanās armijas daļas un jūrnieku-baltiešu vienības atsit ģenerāļa Judeniča balto armijas uzbrukumu Petrogradai. Un lūk gūstā sagrābtos sarkanos matrožus baltgvardieši noslīcina zvērīgā veidā – dzīvus nometot no klintīm jūrā pie tam piecienot viņiem smagus bluķus. Atceros, pašam bija interesanti – kur tad Somu līča piekrastē (gandrīz visru zemi un dubļaini krasti, reti – smilšainas pludmales) režisors varēja atrast tik augstas kraujas? Pārkarainas klintis (filmā – sagūstīto matrožu soda vieta) virs tik nemierīgiem ūdeņiem pie seklā Somu līča izsenis nav bijušas.
Izrādās, šo dvēseli plosošo sižetu Jefims Dzigans uzņēma nevis netālu no Ļeņingradas, bet gan Krimā. 1920.-jā topošajam režisoram bija 23 gadi un karoja viņš Sarkanajā armijā. Neskatoties uz visu Pilsoņu kara cietsirdību, baltie nepraktizēja cietsirdīgus sodus. Pat savus niknākos ienaidniekus (komisārus, čekistus, sarkanos internacionālistus) viņi, ja nenogalināja uzreiz kaujas karstumā, tad ātri nošāva, retāk – pakāra. Bet lūk sarkanie, īpaši ВЧК vienības, īpašās nozīmes vienības, sarkano latviešu ķīniešu brigādes – tie pastrādāja īsteni velnišķīgas zvērības. Īpaši 1920.gada rudenī Krimā, izrēķinoties ar ģenerāļa Vrangeļa krievu armijas virsniekiem, kuri uz goda vārda padevas padomju glavkomam Frunzem. Īpaši zvērīgu sodu veidu vidū praktizēja arī tādu noslīcināšanu. Tikai piesēja zeltuzplečainos dzelzs sliedei un tā, ierindā, nometa jūrā. Visticamāk, sarkanarmietis Jefims Dzigans Krimā tādus sodus redzēja. Par tiem arī atcerējās, kad apdomāja sižeta asumu par sarkano baltiešu sodīšanu. Un aizveda kinotrupu uz “kaujas slavas” vietām...
Penoplasta trauksme
Viena no “Ļenfilmas” studijām 1984.gadā uzņēma mākslas filmu par padomju baltiešu varonību un kārtējo Uzvaras gadadienu. Dabiski, uzņēma Somu līcī. Pēc scenārija vajadzēja uzņemt sižetu ar peldošu jūras mīnu. Kas nav kursā – tā ir tāda liela tērauda bumba ar radziņiem. Kronštates jūras priekšniecība iedot uz laiciņu īstu mīnu noskopojās (par ko pēc tam ļoti ļoti stipri nožēloja). Taču neatcelt uzņemšanu tādēļ. Kinostudijas darbnīcās strādā tādi meistari – ne tikai mīnu uzmeistaros, blusu apkals! Izgrieza no penoplasta pusi “mīnas” (kinokadram zemūdens daļa nav svarīga) dabiskā lielumā, nokrāsoja nejaukajā melnajā krāsā. Sanāca ne sliktāka par īsto. Sižetu veiksmīgi uzņēma. Bet kam pēc tam vajadzīgs krāsota penoplasta gabals? Nu tad atgrūda ar kāju to mulāžu viļņu varai...
Bet šis vilnis iznesa “mīnu” forvaterā, par kuru uz Ļeņingradu kā reiz slinki līda iekšā sniegbalts zviedru tvaikonis. Tā degunpriekšā arī plunčājās “mīna”. Tādu paniku neitrālie zviedri neatcerējās kopš Kārļa XII laikiem! Forvaters aizvēra kuģu iešanai. Starptautisks skandāls. Bet bālā vasaras saullēktā Kronštates kara jūrniekus pacēla ar trauksmi – cīņai ar “mīnas bīstamību”. Tralēt “sprādzienbīstamo pagājušā kara mantojumu” droši izgāja visa eskadra. Pie pašas “mīnas” ar izteiktu uzmanību piepeldēja gumijas laiviņā mīnētāju likvidācijas partija – uzspridzināt nejaucību!
Agrāk kas no admirāļiem un Baltijas jūras kuģniecības priekšniekiem zināja, pa kādu telefona numuru zvanīt uz “Ļenfiļm”? Bet cik flotvadiešu tajā dienā rāvās steidzami pa to pazvanīt! Pat nesaskaitīt.
Kinostudijā izsenis tādas situācijas nebija: filma par floti vēl tikai uzņem, bet cik priekšnieku jūrnieku formās alkst pēc intervijas pie filmas režisora un direktora... Un visi kaut kāpēc vēlas viņus paņemt aiz krūtīm!
Bet kinodarbinieki ne jau velti ir dramaturgi-psihologi. Visas pretenzijas apņēmīgi atsita!sak, uzreiz iedotu mīnu – uzreiz arī paņemtu prom. Bet par norakstīta rekvizīta patstāvīgu peldēšanu mēs neesam atbildīgi! Viļņu stihija. Ar to arī flotes priekšniekus izveda no “Ļenfiļm” teritorijas.
... Jebkurš kinorežisors un jebkurš jūrnieks zina, kā viņu profesijā ir svarīgas detaļas, sīkumi. Vispār, viņu darbā sīkumu nemēdz būt. Bet ja tāds arī parādās, tad reizēm negaidītu notikumu tam seko! Svarīgu!