Režisors: Matteo Garrone
Lomās: Salma Hayek, Vincent Cassel, John C. Reilly, Toby Jones, Bebe Cave, Stacy Martin
Gads: 2015
Par filmu-
Ir karaļvalsts, kurā karalim un karalienei nav bērnu. Ir karaļvalsts, kurā izlaidīgais karalis iemīlas skaistas balss īpašniecē, nezinot, ka viņa ir veca, krunkaina veča. Ir karaļvalsts, kuras karalis audzina blusu un negrib izdot savu meitu pie vīra. Un kaut kas viņus visus vieno.
Matīju, ka tulkotais nosaukums ir ”Visu stāstu stāsts”, bet man kaut kā gribējās palikt pie tā, par ko ir filma- par pasakām.
Reiz, sensenos laikos bija karaļvalstis, kurās dzīvoja karaļi, karalienes, burvji, jūras nezvēri un cilvēkēdāji. Un notika šajās karaļvalstīs brīnumu lietas- cīņas, nodevības, iemīlēšanās, piedzīvojumi, brīnumi. Vēl šajās karaļvalstīs dzīvoja parasti cilvēki, kuri no paaudzes uz paaudzi stāstīja un pārstāstīja šos notikumus. Vēlāk parādījās cilvēki, kuri pierakstīja šos, tautas stāstītos un pārstāstītos, notikumus, kļūstot par slaveniem un visu mīlētiem pasaku autoriem- brāļi Grimmi, Šarls Pero, Andersens. Bet vēl pirms viņiem bija Džambatista Bazils. Pasaku vācējs, kurš savas versijas pierakstīja īpaši neiespringstot uz to pielāgošanu bērnu auditorijai.
Tāda pati ir šī filma- pasaka, kura ne tuvu nav domāta bērniem. Pat ne kuram katram pieaugušajam tā varētu iet pie sirds.
Un laikam pie vainas būtu tas, ko varētu saukt par noskaņojumu. Proti, cik liela apetīte ir skatīties pasaku, kura savā būtībā ir tik tieša un mežonīga, ka tīri vai nevilšus liek aizdomāties par to kā paši bērnībā lasījām un uztvērām tās atsevišķās epizodes no pasakām, kurās muka no cilvēkēdājiem, karaļi deva visādus ”neizpildāmus” uzdevumus savu meitu preciniekiem vai tika ēstas briesmoņu sirdis. Jā, kurš no jums bērnībā domāja, ka tas lielas briesmonis ir ar lielu sirdi un nabaga karalienei nāksies krietni nopūlēties, lai to sirdi apēstu?
Nē, bērnībā tā uztvere bija cita. Tīrāka, naivāka un nesabojātāka ar visādām pieaugušo gudrībām. Un filmā bija labi pavērot, cik tieši un nesabojāti tiek pasniegts pats stāsts un visas šīs mazās nianses.
Aprakstos minēts, ka filmu kopā veido trīs stāsti, kuriem par pamatu ņemti Džambatista tāda paša nosaukuma darbs. Bet, atzīšos, man tie stāsti nelikās trīs. Jā, pamatlīnijās varētu būt trīs. Bet ik pa laikam galvā pazibēja doma, ka taču vēl ir kaut kas no citiem stāstiem, citām pasakām. Lai gan tas varētu būt tikai ”ejošāko” elementu demonstrēšana- labirints, avots no ozola saknēm, princis un ubaga zēns, Ansītis un Grietiņa, …. . Bija interesanti mēģināt saskatīt kaut ko no pasaku pasaules, lai arī pieļauju, ka filmu veidotājiem bija cita doma to visu rādot. Visādi var būt.
Rezultāts bija interesants. Varbūt šur tur filmas nesteidzīgumā pazuda tas pavediens un stāsta doma, kas ļauj visu to uztvert kā vienotu veselumu, bet kopsummā jāsaka, ka Pasaku pasaka (jeb Visu stāstu stāsts) ir izdevusies vizuāli krāšņa un baudāma. Gan kā filma, gan kā iespēja pavērot to, kas bērnībā, lasot pasakas, tika vērots mazliet ar citu skatienu.
Filmas vērtējums: 9/10