Lai gan galvenā varoņa – Nameja – lomu režisors Aigars Grauba uzticējis zviedru aktieriem Edvīnam Endrem, kas ar savu klātbūtni reiz pagodinājis arī daudzu skatīto seriālu “Vikingi” (manā izglītībā šeit ir caurums, jo parasti dodu priekšroku skatāmajam ar mazāku mākslīgo asiņu patēriņu), un filmas veidotāju komanda ir visai starptautiska (arī pati filma uzņemta angļu valodā), “Nameja gredzens” rūpējās par to, lai skatītājs redzētu uz ekrāna arī vietējos aktierus. Piemēram, Ivo Martinsonu, Arturu Skrastiņu, Elīnu Vāni, Andri Keišu, Daini Grūbi u.c.

Tā kā medijos “Nameja gredzens” pieminēts gana gana plaši, es neaizraušos ar sižeta pārstāstu, pasakot vien to, ka šī ir diezgan klasiska seno (lai gan veidotāji norādījuši, ka vēsturisko precizitāti filmā nevajagot meklēt) leģendu piedzīvojumu filma ar jau sagaidāmiem elementiem un ainām. Ainām, kur kareivju pulks satiekas klajumā un metas cits citam virsū, vicinot zobenus, ainām, kur kaujas karstumā galvenais ļaundaris (kā ierasts, kārtīgs sociopāts) apmainās naidīgiem skatieniem ar gaišo tēlu, ainām, kur izredzētais varonis pieņem grūtus lēmumus, lai izglābtu savu tautu no drūma likteņa, un ainām, kur visam pa starpai pavīd arī drusciņa mīlestības jūtu kaujas danču līdzsvarošanai.

“Nameja gredzens” nešķiet skarba vai pat politiski piesātināta filma (pietiek ar ainu, kur krustnešu vadonis atzīstas, ka ne jau kristietības dēļ viņš še ieradies), tā skatītāju drīzāk izklaidē un pakutina pēdas ar iederīgu patosu, nevis liek psiholoģiski ciest vai just līdzi varoņu pārdzīvojumiem.

Es neņemtos “Nameja gredzenu” vērienīgumā salīdzināt ar, piemēram, “Troņu spēlēm” (lai gan, protams, būtu gribējies, lai šeit kaujas būtu ar lielāku cīnītāju skaitu), jo tas gluži vienkārši nebūtu godīgi. Man, kā ar kino jomu nesaistītai skatītājai, šķiet, ka šoreiz par pasaules kontekstā nelieliem līdzekļiem (~ 2 miljoniem eiro) četru gadu laikā filmas komandai ir izdevies radīt kaut ko, par ko vidējais latvietis varētu teikt “nebija kauns skatīties”. Es vēl papildinātu to ar “man patiešām bija interesanti skatīties”.

Lai gan, vērojot šo filmu, nepameta sajūta, ka pietrūkst dziļuma, ko būtu sniegusi pamatīgāka pievēršanās varoņu dzīves stāstiem (par Nameju neuzzināju neko vairāk, tikai to, ka viņš ir bārenis, un filmas gaitā tā arī nesamanīju varoņa izaugsmes ceļu), tēlu fona informācijai un interesantās (pat, ja stilizētās) pasaules būvēšanai, man saistoša šķita gan “Nameja gredzena” aktierspēle, gan vizuālie risinājumi.

Mani uzrunāja filmai piestāvošie dabas skati, kas lika retoriski un pašapmierināti pajautāt – tā tiešām ir Latvija? Mani uzrunāja asiņainās cīņas ainas, par kurām, lasot filmas atsauksmes, biju nobažījusies, vai zobenu vicināšana būs ticama un, vai sarkano šļakatu daudzums neatstās traumu uz mūžu. Mani uzrunāja jau sagaidāmais patriotiskais uzsaukums par spēku, kas ir tautas, ne vadoņa rokās, senču balss klātbūtne, episkā mūzika, gredzenu kalšanas aina, miglas klātais purvs, jūras skati un skaistie kostīmi, kas, manuprāt, neatpaliek no līdzīgās, lielāka budžeta filmās, redzētajiem.

Citiem vārdiem sakot, neskatoties uz saturiskajiem trūkumiem, mani uzrunāja “Nameja gredzens”, kā pirmā šāda tipa filma no mūsu pašu kino apcirkņiem, un es ceru, ka nākotnē sagaidīsim vēl ko līdzīgu.

Kādi ir jūsu iespaidi par filmu? Plānojat skatīties?

https://teejtasiite.wordpress.com/2018/01/25/filma-nameja-gredzens-2018/