Tagad jau es saprotu, ka viņi bija kā atnācēji no gaišās nākotnes. Pat negribas ticēt, ka tādi cilvēki vispār ir. Atklāti un skaisti. Uzvedas ar cieņu. Lai piespiestu viņus “taisīt kū” un likt izturēties kā pļukiešiem, nākas visai skarbi un ilgi viņus pārliecināt. Taču iekšēji viņi tik un tā par pļukiešiem nepaliek, līdz galam uzvedas kā godavīri. Pļukiešu kāri pēc naudas tēvocis Vova atklāti izsmej – un tomēr nepamet nelaimē Bī ar Vefu, kuri ne reizi vien Zemes cilvēkus ir “uzmetuši”, pat tad, kad tiem draud fiziska iznīcināšana. Pamēģiniet pastāstīt šodienas jaunajiem cilvēkiem par studentu no Batumi, kas bez maksas mācās mūziku Ivanovā, kuram ir uzticējuši svešu vijoli 1000 rubļu vērtībā (šodienas naudā, ne mazāk kā 10 miljoni rubļu)! Bez tam, 20 gadus vecais puisis atsaucas uz noskranduša bomža lūgumu palīdzēt un vēl kā otrais viņam palīdz nepazīstams inženieris!! Pilnīgi nekāds nacionālisms attiecībās vienam pret otru; pļukiešu “absolūtais nacionālisms” Gedevanu dziļi aizskar. Abi izturas kā brāļi un atbildība vienam par otru rodas momentā, tikko abi kopā nokļūst nelaimē. Gedevans uztraucas par zinātnes nākotni – zagt lietas, protams, nav labi, taču arī uzvārīties ar tām tirgū viņi negrasās, grib nodot UNESCO!
Tas ir no mūsdienu redzes viedokļa, salīdzinājumā ar pļukiešiem padomju cilvēki patiešām ir Gaišās Nākotnes pārstāvji. Bet tie taču bija tā laika normāli, reāli cilvēki. Vidējie, ne paši labākie un arī ne sliktākie.
Bī un Vefs turklāt ne reizi vien, uzstājīgi – tātad ne jau nejauši – atkārto: ir nu gan pie jums atpalikusi planēta! Mežoņi! Ūdeni par lucu vēl neesat pārvērtuši, meži vēl aug un cilvēki – godīgi. Mežoņi! Un ar kaisli paskaidro savas dzīves jēgu – par bikšu difereni. Tas ir svarīgi! Toreiz mēs to uztvērām ar smiekliem, taču tas ir absolūti precīzs nākotnes pareģojums.
Pēc dažiem gadiem arī mums sāks skaidrot, ka mēs esam mežoņi. Visa civilizētā pasaule, kas dzīvo pēc tirgus likumiem, zina ļoti precīzas pazīmes, kuram ir jāklanās – tieši tam, kuram ir daudz čatlu. Bet mēs vēl joprojām pēc acumēra spriežam! Vai tad mēs nedzirdējām: “mums nav mērķa, tikai tirgus ekonomikā cilvēkam ir mērķis”?
Un arī pie mums parādījās “bikšu krāsu diference”.Nav jau tā, ka padomju sabiedrībā nebija hierarhijas un nebija prasības kādam klanīties, filmas autori jau to nenoliedz. Taču pēc tam viss kļuva pavisam civilizēti – tie, kuriem bija jāklanās, “kuriem bija daudz čatlu” - sāka atšķirties no parastajiem cilvēkiem ar apģērbu, mašīnām, dzīvojamām mājām, dzīves vidi un veidu... Sabiedrība atkal atrada mērķi – iegūt un vairot čatlus. Pie reizes izzuda arī citas “mežonības” pazīmes – internacionālisms, draudzība, cēlsirdība, gods... Bet sabiedrības obligātās rūpes par katru savu locekli nomainīja labdarības maratoni – aizsūti SMS par 80 rubļiem un sajūti sevi par labdari. Esi sveicināts, Pļuk! Starp citu, arī Pē kungs ir parādījies, lai kā viņu arī nesauktu.
Tagad, pats interesantākais – paskatīsimies uz Kin-dza-dza galaktikas materiāli-tehnisko līmeni. Tajos laikos visa tā nabadzība tika uztverta kā parodija par “mūsu pelēcību”. Noplīsušas sienas, smirdīgas akas, sarūsējuši, čīkstoši mehānismi... Taču šai satīrai par “mūsu īstenību” kaut kā pietrūka. Tagad es saprotu, kas īsti pietrūka.
Reālā Kin-dza-dza civilizācija nemaz nav tik nabadzīga. Tā ir postindustriāla, tehniski neiedomājami attīstīta civilizācija. Tāds kā postpanks. Sarūsējušas bultskrūves un ateja ar smiltīm zvaigžņu kuģī, kas spēj gaismas gadus pārvarēt sekundes laikā. Šodien tu esi ubagotājs-mākslinieks, bet rīt atrodi sērkociņu – un nopērc veselu planētu. Turklāt, planēta maksā tikai 60 čatlus, bet gaiss uz tās – 90 čatlus. Tirgus paradoksi, gluži kā ubags ar mobilo telefonu.
Principā, jebkurš pļukietis varētu nodibināt lokālu komunismu, ja viņam būtu nedaudz naudas un nedaudz smadzeņu. Nopirktu ūdeni, pielietu planētu ar okeāniem, izaudzētu mežus, pāraudzinātu idiotus, vispār, radītu Alfu 2,0. Taču kāda velna pēc viņam to vajag? Vefs precīzi izsaka jebkura pļukieša augstāko vēlmi: “viņi visi mums klanīsies un mēs uzdzīvosim”. Tāpat kā Pē Žē kungs: sēdēs pie baseina ar ūdeni un raustīs aiz zvaniņa savu pacaku. Garlaicīgi nebūs. Visa pļukieša dzīve ir spēle. Šodien tu esi dzīves ecihā, bet rīt – virsotnē. Taču parīt tevi atkal var transgļukot, tad tu varēsi kaifot tikai par pašiem nabadzīgākajiem prieciņiem tā, ka garlaicīgi nebūs.
Te Danelija ar savu paredzējumu ir pārlecis veselam pakāpienam. Tas ir loģisks turpinājums “civilizētai pasaulei” nākotnē. Tas ir ideāli attīstīts, utopisks kapitālisms – tas izskatīsies tieši tāds (labākā gadījumā, protams, ja cilvēki vispār izdzīvos un, ja visas šīs tehnoloģijas radīsies!) To pašu jau piedāvā arī Rietumu rakstnieki, piemēram Nils Stīvensons “Dimanta laikmetā” - bezgalīgas materiālās iespējas, pilnīga brīvība un neiedomājam gara nabadzība.
Šie puspērtiķi var ar savām tehniskajām iespējām pārveidot visu pasauli, pētīt Visumu, kļūt nemirstīgi... Taču, priekš kam viņiem tas ir vajadzīgs? Viņu dzīves mērķis ir cīņa par čatliem, par bikšu krāsu un augstākais mērķis - “lai visi man klanītos”. Viņu sabiedrība nav “mežonīga”, tai ir mērķis un jēga!
Laimīgi ar savām ģimenes rūpēm un mācībām mūzikas skolā PSRS iedzīvotāji vēro cilvēku-suni un vīrieti sievietes veļā...
Bet tēvocis Vova un Gedevans atgriežas atpakaļ savā ierastajā pasaulē, kur dēls-divnieku karalis, par kooperatīvo dzīvokli nav samaksāts, un Maskavas Valsts Starptautisko attiecību institūtā nav iespējams iestāties... Izrādās, tā ir gaiša – mēs jau to nezinājām, visu jau var izzināt tikai salīdzinot – brīnišķīga pasaule, kurai tikai īsu brīdi vēl ir atlicis ko eksistēt. Kū.
Nesen tika rādīta multfilma “Kin-dza-dza”. Kāds sakars filmas varoņiem ar savu multfilmas iemiesojumu? Nekāds. Tieši tāpat kā Danelijam. PSRS ir aizgājis un kopā ar to arī viņa meistarība. Izrādās, ka bez reāla, dzīvē ieviesta jēdziena “cilvēks cilvēkam – draugs, biedrs un brālis”, mēģinājums simulēt to daiļdarbā ir bezjēdzīgi. To spēj izdarīt tikai uz pirkstiem saskaitāmi ģēniji – tādi kā Sevantess vai Ļevs Tolstojs. Savos mākslas darbos viņi iedvesa dzīvību saviem sapņiem. Mēs šajā sapnī dzīvojām. Tagad tas ir iznīcināts.
http://blau-kraehe.livejournal.com/275191.html
[Ko te lai saka? Nezinu, vai autors vispār reāli PSRS ir dzīvojis. Ja dzīvojis, tad laikam viņam baigi palaimējies neizbaudīt to laiku “jaukumus”. Jā, vienkāršie cilvēki patiešām bija vienlīdzīgāki, taču – ne vairāk viens otram “draugs, biedrs un brālis”, kā tagad. Viss jau atkarīgs no cilvēka. Man viena tālāka radiniece tajos laikos salamājās par kaut ko ar kaimiņieni, tā viņu iesūdzēja čekā un nācās viņai pāris gadus pavadīt Vidusāzijā, bet maniem nākošajiem vecākiem – bailēs drebot, pasvīst nopratināšanā, pierādot, ka viņi nepavisam nav vienisprātis ar minēto tanti un ir traki lojāli jaunajai varai. Pateiktu, ko domāja, es varbūt nemaz nebūtu piedzimis. Tādas tās lietas. Tagad jau katrs gandrīz var runāt, ko grib... Spriediet paši, bija vai nebija PSRS – zaudētā paradīze! Bet par filmu pareizi teikts, tas bija pravietojums, pārāk neaizrauties ar mantu un naudas kultu, kurā neviens neieklausījās. Šajā gadsimtā cilvēce plūks tā visa augļus - t.p.]