Par filmu-
Sabiedrība tiek kontrolēta un uzraudzīta gandrīz vai nepārtraukti un bez kļūmēm- katra cilvēka solis tiek ierakstīs ar viņa paša skatienu un ir iespējams tos vērot, pārsūtīt viens otram un izmantot policijas darbā.
Detektīvs Sols Frīlands kādu dienu pamana uz ielas kādu sievieti, kuru nevar nolasīt. Vēlāk šis notikums no viņa atmiņas tiek izdzēsts. Un pilsētā notiek virkne slepkavību, kuras nav iespējams noskatīties un atrast vainīgo.
Policijai jāatrod noslēpumainā sieviete, citādi sabruks kontroles un uzraudzības sistēma.
Lai arī totalitāras kontroles nākotnes attēlošana nav nekas jauns un īpašs, kaut kas filmas noskaņā pieķērās un teica, ka šoreiz būs gan noskaņa, gan spriedze, gan labs atrisinājums. Gluži viss nesanāca, bet kopumā filma atstāja labu pēcgaršu.
Sols Frīlands ir detektīvs policijas iecirknī. Parasti viņa ikdiena ir vienkārša- visi notikumi ir nolasāmi vai nu no upura skatiena ieraksta vai noziedznieka. Cilvēka smadzenes darbojas tīklā, kur ar skatienu vari ne tikai redzēt, bet arī atvērt kodus, piezvanīt videozvanus, norēķināties par pirkumu un redzēt visu pilsoņu dzīvi ar viņa skatienu. Tāpat arī šos ierakstus pārsūtīt, pārskatīt un … dzēst. Pēdējais nav likumīgi, bet daži labi hakeri spēj izmainīt ierakstus un pat ielauzties citu cilvēku ierakstos un tos dzēst vai izmainīt.
Kādu dienu Sols ievēro uz ielas sievieti, kuru nevar nolasīt, bet norakstot to kā kļūdu, viņš tam nepievērš vērību.
Kad pilsētā notiek vairākas slepkavības, kuras nav izsekojamas un tajā pat laikā viņš saprot, ka pazuduši ierakti viņa atmiņā par noslēpumaino sievieti uz ielas, Sols saprot, ka tā nav nejaušība. Policija izstrādā plānu, kā notvert šo anonīmo sievieti, jo sliktāk par slepkavībām un citiem noziegumiem ir tas, ka sabiedrībā kāds ir anonīms un nav pakļauts kontrolei.
Filmā izdevās attēlot to nospiedošo un nomācošo gaisotni, kurā dzīvo sabiedrība- cilvēki pakļaujas uzreiz, policija rutīnā ieslīgusi un neieinteresēta sīkumos un cilvēcībā. Arī tās ‘’sarunas’’ ar ‘’datu apmaiņām’’ bija uzrunājošas. Priecēja Klaiva Ouvena spēle- viņam izdevās parādīt tieši tādu policistu, kāds šajā filmā iederējās- cietušu senāk, cietušu tagad un saintriģētu ar nezināmo sievieti. Mazliet gan ritmu jauca nost filmas lēnīgums un nespēja pasniegt filmas domu nedaudz dziļāk. Atsevišķi labi brīži pazuda nepateiktajā un līdz galam neparādītajā notikumu virpulī. Tāpat arī filmas atrisinājums tika pārlieku novienkāršots, lai arī potenciāls bija milzīgs. Tas kremt.
Kopumā filma bija interesanta un lika padomāt par to, ko mēs ar savu dzīvi darām- vēlamies to slēpt vai tikai nevēlamies ar to dalīties.
Filmas vērtējums: 7/10
Citu filmu vērtējumi ir atrodami kino sadaļā.