1) fanu sacerējumu rakstīšana ir legāli sodāms noziegums.

2) fanu sacerējumi ir pēc definīcijas mazvērtīgāki nekā tā dēvētā oriģinālliteratūra.

3) citu izdomāta materiāla izmantošana ir aizvainojums attiecībā pret oriģināla autoru (ignorējot faktu, ka ir autori, kam tas ir vienalga, vai kas pat skubina uz to)

Protams, punkti 1 un 3 ir stipri saistīti ar jautājumu par juridispudences likumiem un īpašnieka tiesībām uz idejām, kas ir bezgala nodrāzts jēdziens, un kurā abām pusēm ir visai spēcīgi argumenti, tāpēc šoreiz atstāsim to advokātiem, bet punkts 2 šķiet interesantāks. Personiski man (tas protams, ir tikai subjektīvs viedoklis) šķiet, ka šis apgalvojums ir absolūti aplams. Man ir gadījies lasīt fanu sacerējumus, kas manisprāt bija vienā līmenī ar oriģināldarbiem, no kuriem tie bija atvasināti, ja ne pārāki par tiem. Man ir gadījies lasīt fanu sacerējumus ar skaidru autora domu un stilu, ar rūpīgi definētiem un izturētiem personāžiem, izcilu gramatiku un sintaksi, kam bija aizraujošs sižets. Tāpat man ir gadījies lasīt fanu sacerējumus, kas mani aizkustināja līdz sirds dziļumiem, kas izgaismoja cilvēciskumu jaunos aspektos, kas eleganti ironizēja vai gaisīgi pasmaidīja par kanoniskajiem literatūras žanriem. Tiesa, tai pat laikā man ir nācies brist cauri neaprakstāmi vulgāru fanu sacerējumu brikšņiem, kur nav ne idejas, ne domas, ne attīstības, kas ir sarakstīti absolūti bez pieturzīmēm, kuru gramatika ir palikusi piecgadīga bērna līmenī vai pat ļaunāk, un kur viss kas notiek ir tas, ka kāda populāra TV šova varoņi kopā dodas dušā. Jebkurā gadījumā, visi mani argumenti būs tīri subjektīvi un kā tādi visticamāk nederīgi kā pierādījums.

Tāpēc aplūkosim šo apgalvojumu vērīgāk. Arguments „pēc definīcijas mazvērtīgāki" šķietami sazarojas divos citos argumentos:

a) Lietojot kāda cita izdomātus varoņus un situācijas, autors „atrofē muskuļus" sevis paša varoņu izveidošanai. Tas ir kā tāda mākslinieciska sastingšana, kas neļauj autoram pilnībā iekļūt Lielajā Mākslā.

b) cita izdomātu varoņu lietošana ir mākslinieciska slinkuma pazīme un norāda uz to, ka autors nav spējīgs pats izdomāt kaut ko labāku vai oriģinālāku.

Šādi noformulējot argumentu, tajā parādās zināma kredibilitāte - jo tā diemžēl ir taisnība, ka savas pasaules vai sava varoņu komplekta izveidošana IR smags darbs. Tāpat ir taisnība, ka lielākais vairums fanu sacerējumu ir visai zemas kvalitātes, kas liek novērotājam aizdomāties, ka varbūt šis žanrs īsti neveicina māksliniecisko attīstību. Tāpat ir taisnība tam, ka uz labu laimi paskatoties uz piedāvātā fanu sacerējumu klāsta tipiem tas uzrādīs ārkārtīgi daudz materiālu „izmantošanai" un relatīvi maz materiālu „apdomāšanai". Tiem, kas ir nesapratnē, šeit es atsaucos uz ideju, ko izvirzīja K. S. Luiss ("Nārnija" autors) darbā "Kritikas eksperiments", uz kuru turpmāk notiks regulāra atsaukšanās, proti, ka ir iespējams novērtēt darbu kā mākslas objektu - ar visām no tā izrietošām sekām, kā doma, ideja, detalizācijas u.t.t. - vai arī kā patēriņa objektu. Pornogrāfija ir patēriņa objekts, kamēr erotika, iespējams, māksla. Kur beidzas viens un sākas otrs, ir ļoti subjektīvs jautājums. Taču, kad kāds sāk lasīt piecpadsmito ( vai piecsimt piecpadsmito) darbu, kurā aģents Malders iemīlas sievietē, kas absolūti nejauši visai stipri atgādina stāsta autori, tad doma, ka šis stāsts ir rakstīts tikai ar Vienu Domu, ir ļoti spēcīga. "Mērija Sjū", tādos gadījumos saka citi fani. Ar šo kategoriju visai saistīts ir to darbu kopums, kuros pievilcīgi varoņi un varones tiek dažreiz pat visai oriģināli iemanevrēti kopējā gultā, un tālāk seko visai izpušķots apraksts tam, kas daudz labāk iederētos kādā seksa apspriešanas diskusiju grupā.

BET, man ir jāaizrāda, fakts, ka autora motīvi daļā gadījumu nebūt nebija „tīri" tomēr nedod iespēju apgalvot ka šī ideja ir spēkā visiem fanu sacerējumiem. Oriģinalitātes kults - koncepcija ka labam darbam ir absolūti nepieciešama kaut kāda nenoteikta svaiguma un neatkārtojamības sajūta - ir, pēc manām domām, Romantiska Ideja. Tas viss protams ir ļoti romantiski tiem autoriem, kas dzīvo vientulībā savās mūku cellēs un mirst jaunībā neko neradījuši, vai arī dzīvo līdz sirmam vecumam kamēr tinte viņu tintnīcās sastingst cietā masā, gaidot šo vienu Oriģinālo Ideju. Personiski es labprātāk redzētu autorus sabiedrības degpunktā, ļaujot tiem pieņemt viņu mantojumu un atzīt aizņemšanos un ietekmi.

Galu galā, aizņemšanās un iespaidošanās ir pastāvējusi no pasaules pirmsākumiem. Jau Homērs dziedāja par personāžiem, kas, lai arī reāli, tobrīd jau piederēja folklorā iegājušai tautas leģendai; un sengrieķu un pēc viņiem romiešu dramaturgi apspēlēja esošos sižetus savās manierēs. Stāsti par svarīgiem notikumiem un personāžiem netika kanonizēti kādā vienā sastingušā, nemainīgā formā, bet gan patstāvīgi atradās mutvārdu vidē, mainībā, tapa adaptēti jauniem apstākļiem, un daudzi no šiem adaptējumiem ir nonākuši līdz mūsdienām - kopā ar to oriģināliem - kā sava laikmeta klasika. Rasīna "Pferde" nekļūst par patētisku pakaļdarinājumu tikai tāpēc, ka Rasīni izmanto to pašu sižetu, ko gadsimtus pirms viņa izmantoja Eiridips "Hipolitā". Izmetiet ārā autorus, kas ir adoptējuši, pārlikuši, izmainījuši beigas, rakstījuši turpinājumus, aizpildījuši neizpētītos sižeta robus - un jūs zaudēsiet lielāko daļu antīkās literatūras, gandrīz visas viduslaiku mistērijas, renesanses Britānijas sacerējumus, Danti, Šekspīru, lauvas tiesu klasiskās Franču drāmas, Vāgnera Nībelungus, "Rozenkranzs un Gildenšteins ir miruši", pusi Brodvejas mūziklu un gandrīz visu Disneja saražoto. (Piedodiet ka beidzu tik patētiskā notī, taču lai ko kāds neteiktu par Disneju, nedomāju ka uz "Sniegbaltīti" var attiecināt terminu "mākslinieciski mazvērtīgs") Un, lai dievs mums ir žēlīgs, kas notiktu ar vizuālo mākslu? ("Izdomā taču kaut ko jaunu," pāvests Joanns saka Karavaččio, "un lūdzu, izdomā kaut ko citu nevis to nodrāzto sižetu „Madonna ar bērnu"!")

"Protams," mans iedomātais oponents varētu iebilst, "taču vairums no šiem darbiem bija kopīgās mutvārdu daiļrades mantojums, un oriģinālu autori bija nezināmi." Ļoti labi, protams ka tas ir patiesība. Tomēr tas ir arguments kas paiet zem kategorijas "noziegumi pret autoru (nozogot viņa personāžus un sižetus)". Ja mēs jautātu, vai tas ir neproduktīvi - izmantot esošus personāžus vai sižetus kā bāzi personiskai jaunradei, man liekas, atbilde būtu skaļš noliegums. Protams, aizņemšanās izmēri var variēt. To stipri var iespaidot autora prasme un talants, kā arī viņa mērķi. Dažkārt ideja ir sarkastiski pasmieties par to kas bijis pirms tam, dažkārt tas ir pagriezt sākotnējo stāstu ar kājām gaisā (kā tas ir Eiripīda "Helēnā") vai arī izlabot, papildināt kaut ko, kas nebija īsti izskaidrots pirmajā reizē (kā daži ir argumentējuši Valērija Flakkus "Argonautikas" apdari oponējot Rodas Apollonijam). Dažkārt tas ir izmantot oriģinālu kā starta pozīciju kaut kam pavisam jaunam un neparastam (kā to mīl darīt Toms Stoppards.)

"Ļoti labi," iebildīs mans oponents, "tomēr pasaules izveidošana no pašiem pamatiem ir un paliek daudz pilnvērtīgāks meistarības vingrinājums." Vai patiesi? Retorikas treniņi antīkajā pasaulē un viduslaikos bieži vien speciāli paredzēja balstīties uz sen zināmām un populārām tēmām, daļēji tāpēc, ka atbrīvojot studentu no pūlēm izdomāt jaunu un oriģinālu tēmu atstāja viņam daudz vairāk iespēju pievērst nedalītu uzmanību stilam, detaļām, runas veidam un tā tālāk. Ja jūsu galvenais mērķis ir pasauļu veidošana, tad patiesi, labākais treniņš būs šādu pasauļu veidošana atkal un atkal - karšu zīmēšana, ciltskoku rakstīšana, jaunu materiālu un izgudrojumu izdomāšana, studijas par planetārās masas saistību ar klimatu un tektonisko stabilitāti. Jūs varat izdomāt savu jaunu fiziku un ķīmiju, izplānot jaunas valodas, iziet cauri pasaulei no tās radīšanas brīža līdz pat mirklim kad beidzas jūsu stāsta darbība. Tomēr man nešķiet, ka stāsta veidošana jau eksistējošā pasaulē neļauj iemācīties kaut ko jaunu prozas stila, personifikācijas, noskaņas izveidošanā. Emulācija ir ļoti ieteicams paraugs prozas stila izveidei. Izlasiet kādu Čārza Dikensa, Džeinas Ostinas vai Hemingveja darba fragmentu, un tad pamēģiniet uzrakstīt kaut ko līdzīgu. Es neteikšu, ka tas jums būs viegli, taču tas daudz ko iemācīs par to kā izmantot valodas bagātību un kā noformēt teikumu struktūru.

Rakstīt par jau izstrādātu personāžu ir kā interesants vingrinājums - ja ir zināms, kā personāžam vajadzētu runāt un uzvesties, un ir nepieciešams uzrakstīt jaunu dialogu šī personāža balsī. Pēc tam var aplūkot uzrakstīto, papūlēties saprast kas te ir nepareizi, un, pats galvenais, kāpēc nepareizi.

Oponents šai brīdī šķiet esam pavisam sapūties. "Jūs runājiet par nopietniem literatūras treniņiem, un tas absolūti nav tas, par ko interesējas fanu sacerējumu autori." Var jau būt - personiski es pazīstu vairākus fanu sacerējumu autorus, kas ļoti nopietni strādā pie savas daiļrades, un kas meklē visu to palīdzību, ko kāds varētu meklēt jebkurā "nopietnā" literatūras seminārā. Taču šis arguments nav īsti vietā. Mēs atkal esam novirzījušies no tēmas - vai derivatīvs vēstījums ir mākslinieciski vērtīgs - uz motivācijas apspriešanu, proti, ka fanu sacerējumu autori ir pēc dabas slinki un nemaz nealkst radīt labas kvalitātes mākslas darbus.

Mēģinājums atminēt viena autora motivāciju ir riskants pasākums; mēģinājums uzminēt kolektīvo motivāciju simtiem, pat tūkstošiem autoru ir pasākums, kas jau iepriekš ir nolemts neveiksmei. Sākšu ar to, ka atzīšu - jā, pastāv ļoti daudz fanu sacerējumu, kas ir pašslavināšanas kvintessence, patiesību sakot tik daudz, ka populārākajiem jau ir piešķirti sugas vārdi. Tāpat pastāv autori, kas raksta jo vēlas piedalīties oriģinālā izejmateriāla kolektīvās apspriešanas procesā - proti, izpētīt to, kas palicis aiz kadra vai tikai mirkli pazibējis pūlī; atrisināt neatbildētos jautājumus; izpētīt slēptos mājienus. Alans DeNiro šo novirzienu (tiesa, ar zināmu skepsi) reiz nodēvēja par „partizānu lasīšanu" - un man liekas, tas ir ļoti atbilstošs termins. Uzrakstīt fanu sacerējumu, kas turpinās pēc tam, kad epizode ir galā var būt kā notikušā komentēšana, tā arī nākotnes pareģošana un pat to lietu labošana, kas autoraprāt oriģinālā ir nepareizas. Šāda veida sacerējumi izvelk dienasgaismā mistērijas un pretrunas, un piedāvā tām izskaidrojumu (nodarbe, ko citās aprindās apzīmē ar terminu „studijas" )Varbūt te ir mazāk rakstniecības bet vairāk fanisma, mazāk mākslas un vairāk kritikas - var jau būt. Tomēr man šķiet, ka nevar vienmēr novilkt striktu līniju starp to, kur beidzas radīšana un sākas kopēšana.

Un, man šķiet, tieši šeit slēpjas briesmas - autors tīri mākslinieciskā jomā var sākt justies aizvainoti, ja fanu sacerējuma autors raksta par viņa izdomātiem varoņiem un izrīkojas ar tiem galīgi ne tā, kā to bija domājis pirmais autors - un jo lieliskāks ir šis fanu sacerējums, jo lielākas ir briesmas, ka tā notiks. Mākslas vēsturnieks Mihails Bahendeils / Michael Baxandall / ir uzrakstījis visai nopietnu apcerējumu par to, ka nav vienmēr korekti runāt tikai par to, ka agrīnāks darbs atstāj iespaidu uz vēlāk tapušu; viņs apgalvo, ka tikpat bieži vēlīnāks darbs izraisa nobīdi vērtējumā, ar kādu vēlākās paaudzes skatīsies uz agrīno darbu. Šajā gadījumā nav tik bīstami, ja fans raksta kārtējo Mēriju Sjū vai pašslavināšanas odu - uzrakstiet turpinājumu Gredzenu Pavēlniekam, kurā hobiti apceļo Viduszemi un osta puķes, un jūsu darbu visticamāk ignorēs visi, izņemot tikai pašus fanātiskākos fanus, kas lasa jebko, un tas ne par milimetru nemainīs vispārējos priekšstatus par Viduszemi. Uzrakstiet darbu, kurā J.R.R.Tolkiena filozofija tiek apgriezta ar kājām gaisā, un tas atnesīs jums slavu pasaules mērogā ("Gredzena Caurums", Nika Perumova triloģija u.c.) un par ko vecais J.R.R.T jūs paradīzē gaidīs ar pamatīgu cirvi. Tomēr atkal jāpiezīmē, ka mēs esam novirzījušies no tēmas - proti, ka visi fanu sacerējumi ir draņķis - uz faktu, ka dažreiz fanu sacerējums var nebūt draņķis, ka tas var izsaukt pret sevi zināmu uzmanību un pat dažreiz mēģināt sacensties ar oriģinālu kā līdzvērtīgs sāncensis.

Tomēr, atceroties pastāvošo legālo sistēmu un juristu attieksmi pret autortiesībām, intelektuālo īpašumu un tiesību aizstāvību, fanu sacerējumiem gan visticamāk nāksies nevis tikt iekļautiem kanonā, bet gan palikt apokrifos, kā to pierāda gan Roulingsas tiesāšanās ar tiem Potera pakaļdarinājumu autoriem kas to dara ar mērķi publicēties profesionāli, gan Annas Raisas (Anne Rice) uzbrukumi faniem, kas mēģina sacerēt stāstus viņas pasaulē . Tas protams netraucēs labākajiem fanu sacerējumu paraugiem palikt vienkārši labiem stāstiem un lieliskiem Potera vai Lestrada analizējumiem. Un kur tad paliek iespēja jaukt un samiksēt, spēlēties un rakstīt nopietni, izvēlēties klasisko stilu vai mesties eksperimentos. Sajūk žanri, un ne jau tikai tāpēc, lai Enģelis varētu savaldzināt Aģenti Skaliju vai Legolass satikties ar Vēstnieci Delennu, bet gan lai varētu izpētīt mistrojumu, kas rodas konfrontējošu pasauļu un stilu krustpunktā. Piemēram, postmoderniskas poēmas par Dokturu Vū / Dr. Who / vai arī to absolūti satriecošo parodiju par Princesi Ksenu kā modernā armijas ģenerāļa lomu modeli.

Un ja šeit arī ir kāda problēma, tad tā slēpjas tur, ka fanu sabiedrība bieži vien atalgo ne jau mākslinieciskās vērtības. Fani bieži vien ietilpst daļēji slēgtās apvienībās, viņi apzinās, ka uz to, ko viņi dara, vidusmēra sabiedrības loceklis skatās labākajā gadījumā kā uz kaut ko dīvainu. Šajās apvienībās pastāv vietēja mēroga zvaigznes, varētu pat teikt lielas zivis mazos dīķos, un tās raksta, lai izpatiktu, atstātu iespaidu un izklaidētu viens otru, gandrīz vai ubagojot atsauces un kritiku, un ja kāds šai brīdī smīkņā ūsās, es ieteiktu aiziet un uzmest aci vidusmēra tekstiem un komentāriem www.fanfiction.net un tad pamēģināt man iebilst. Ja autors alkst pēc tūlītējas lasītāju atsaucības, tad izsniegt savu darbu šādai grupai ir daudz vienkāršāk tehniskā ziņā, nav vajadzīgi nekādi kvalitātes garanti, pieredze, neskaitāmas prasības, ko izvirza profesionālie izdevēji. Bez tam, no profesionālajiem izdevējiem, ja tie vispār nolaižas līdz tam, lai atbildētu, visbiežāk pienāk tikai standarta atbilžu blankas ar tajās ierakstītiem vārdiem un darbu nosaukumiem. Un tas viss protams noved pie tā, ka šajās fanu aprindās cirkulē bezgala daudz mazvērtīga materiāla. Tai pat laikā, dažviet un dažreiz tas izraisa dziļu un nopietnu autora iejušanos darbā, degsmi kas noved pie nopietna darba, treniņa un prasmju izstrādes.

Mazliet agrāk žēlojoties par Romantisma kustību, būtu pārspīlēti tagad apgalvot, ka degsme ir *viss*. Protams ir no svara jūtas pret izvēlēto subjektu un pat dabas dots ģēnijs nav viss - prasme nāk kopā ar praksi. Tomēr degsme ir svarīga sastāvdaļa, un lai cik prasmīgs būtu autors, viņš nevarēs simulēt degsmi.

Ja tas izklausās mazliet aizkaitināti, tad ne jau nu no vēlmes aizstāvēt sevi, bet gan no tā, kādi nožēlojami argumenti dažkārt tiek izvirzīti pret fanu sacerējumiem, kā arī no tiem sliktajiem padomiem, kas bieži nāk kopā ar šo iznīcinošo kritiku. Mācoties rakstīt bieži vien nozīmē virzīties uz priekšu posmu pa posmam, pakāpienu pa pakāpienam, pirms uzrāpties slavas pjedestāla virsotnē. Tas ietver sevī uzdevumus, kuru rezultāts nemaz nebūs satriecoši oriģināls. Pirms kļūt par lielmeistaru, ir jāiziet mācekļa periods. Var jau būt, ka fanu sacerējumi nav tas ideālākais medijs šādam mācekļa periodam, taču tie nav arī tik mazvērtīgi, kā tos mēdz aprakstīt. Kas attiecas uz bailēm kļūt par emulatoru vai imitatoru, tad tās ir absolūti nepamatotas. Jā. Protams. Ir lieliski mācīties izteikt savas domas. Ir lieliski izkopt pašam savu stilu. Tomēr šis process nenorisinās vakuumā, un man šķiet ka tas nav lietderīgi likt studentam doties savas mūzas meklējumos, neļaujot pirms tam mācīties no citiem.

Un visbeidzot pāris secinājumi. Nē, cilvēki, kas raksta fanu sacerējumus nav ne muļķi, ne arī tiem trūkst iztēles vai pieredzes rakstniecībā. Var nepiekrist tam, ko viņi dara, var apgalvot, ka viņu rīcība nenes viņiem tādu profesionālo izaugsmi, kāda būtu vēlama. Taču pasludināt veselas cilvēku grupas kā intelektuāli vai radoši zemākas par citām nav ne politkorekti, ne pieklājīgi, ne arī gudri.