Īpašā vienība

Priekš tā, lai pirmie piloti paceltos orbītā, bija nepieciešams izstrādāt viņu darbības uz zemes, tajā skaitā arī neštata situācijās vai pēc nosēšanās grūti sasniedzamā rajonā ar sarežģītiem laikapstākļiem. Pēc zinātnieku iniciatīvas 1952.gada 24.oktobrī PSRS Ministru padome pieņēma slepenu lēmumu par speciālas izmēģinājumu komandas skafandru un tehnikas veidošanu, kura saistīta ar lidmašīnu lielos augstumos (par kosmisko telpu runa pagaidām nebija) ekipāžu dzīves un sadzīves nodrošināšanai.

1953.gada 30.jūnijā Kara-Gaisa spēku virspavēlnieks ģenerālpulkvedis P.F.Žigarevs parakstīja pavēli par izmēģinātāju komandas formēšanu GKS Zinātniski pētnieciskajā aviācijas medicīnas institūtā. Un jau pēc divām nedēļām vienība sāka darbu. Tā kļuva par patstāvīgu apakšvienību – militāro daļu 64688, par kuras komandieri tika nozīmēts medicīniskā dienesta apakšpulkvedis E.A.Karpovs (vēlāk – ģenerālmajors, Kosmonautu sagatavošanas centra vadītājs).

Jaunajam dienestam tika uzstādīti pilnīgi konkrēti uzdevumi: pārslodžu, bezsvara, barometriskā spiediena krasu izmaiņu, augstu un zemu temperatūru, jonizējošo starojumu, vibrāciju un trokšņu ietekmes uz cilvēka organismu, kā arī iespējamo avārijas situāciju atstrādāšana.

Rūpīga atlase

Uz militāro daļu 64688 nosūtīja tos obligātā dienesta kareivjus un seržantus, kurus mediķi atzina par absolūti veseliem. Kandidāti izgāja rūpīgu atlasi (no katriem pieciem tūkstošiem apsekoto dienējošo derīgi izrādījās apmēram 25 cilvēki, vēlāk eksperimentu laikā norisinājās papildus atsijāšana). Viņi obligātā kārtā parakstījās par brīvprātīgu piekrišanu dalībai eksperimentos un redzētā un pārdzīvotā neizpaušanu.

Gandrīz visi izmēģinājum bija attiecināmi uz īpaši bīstamu kategoriju un tika veikti uz cilvēcisko iespēju robežas. Tikai 1990-to gadu beigās, kad izmēģinātāju darbu daļēji atslepenoja, kļuva zināms, ka kopējais karavīru un seržantu skaits, kuri bija izgājuši caur doto vienību, sastādīja 1005 cilvēkus. No viņiem katrs piektais atvaļinoties no armijas tika atzīts par ierobežoti derīgu. Šo cilvēku vidējais dzīves ilgums sastādīja 50 gadus, bet tiem, kuri pārgāja doto robežu, bija lielas problēmas ar veselību.

Papildus prasībai izmēģinājumu slepenībai bija pamatotas ar to, ka visi eksperimenti uz cilvēkiem bija aizliegti ar Nirnbergas kodeksu. Bet padomju zinātniekiem ļoti gribējās zināt visādu iespējamo iedarbību uz cilvēka organismu sekas.

Pie tā, izņemot obligātā dienesta kareivjus un seržantus, izmēģinājumos piedalījās virsnieki un civilpersonas, kuras strādāja institūtā, viņi brīvprātīgi pakļāva savu dzīvību briesmām, lai izpētītu cilvēka adaptācijas iespējas pret ekstremāliem apstākļiem. Piemēram, darbinieks Džons Gridunovs (ieguva savu vārdu par godu amerikāņu rakstniekam Džonam Rīdam) divas nedēļas atradās hidrokostīmā jūras ūdenī pie temperatūras plus četri grādi. Viņš arī izmēģināja rekorda pārslodzi 50 g veidā (izziņai: pārslodzes pat 4 g izraisa strauju elpošanas paātrināšanos, bet pie 6 g tā var apstāties).

Nospiedums skafandram

Pat pēc daudzu dokumentu atslepenošanas, kuri skar militārās daļas 64688 darbu, plaša publika uzzināja tikai par dažiem no “fantomu kosmonautiem”. Piemēram, ir zināms, ka pirmajā izmēģinātāju vienībā bija seržants Sergejs Nefedovs.

Viņš izrādījās pats izturīgākais no visiem saviem kolēģiem, un viņu iesaistīja pašos grūtākajos eksperimentos. Sergeju palaida 15 kilometru augstumā skābekļa maskā, viņš trīs diennaktis vieglā apģērbā pavadīja īpašā istabā, kurā bija mīnus 60 grādu temperatūra. Vēlāk Ņefedovu uz mēnesi ievietoja surdokamerā – nelielā slēgtā telpā ar maksimālu skaņas izolāciju. Amerikāņu zinātnieki nāca pie slēdziena, ka tādā kamerā cilvēks var atrasties maksimāli divas nedēļas, taču Sergejs izturēja mēnesi.

Starp citu, Jurija Gagarins skafandrs tika izgatavots pēc mēriem, kurus noņēma no Sergeja Ņefedova, kura miesasbūve bija praktiski tāda pat, kā pirmajam kosmonautam.

Lūk, kā par šo epizodi atceras pats seržants: “Vienā no darba dienām ārsts-fiziologs Golovkins L.G., pie kura man vajadzēja doties uz eksperimentu, brīdināja mani, ka ar mani vēlas aprunāties rūpnīcas “Zvaigzne” (“Звезда”), kura nodarbojās ar kosmisko skafandru radīšanu, pārstāvji. No manis paņēma ģipša nospiedumu, no kura pēc tam pašuva skafandru priekš pirmajiem kosmonautiem. Vēl bija tikšanās ar S.P.Koroļovu, kurš sarunā ar mani deva mājienu, ka kosmonautiem ir jāizstāsta par “uzzemes” lidojuma rezultātiem tik izsmeļoši, lai viņiem būtu stingra pārliecība par priekšā stāvošā lidojuma veiksmi”.

Pirms paša Gagarina lidojuma Ņefedovs desmit diennaktis pavadīja modulī, kurš bija analoģisks kosmiskā kuģa “Vostok” kapsulai, pārtiekot ar kuģa pārtiku un pārnesot pastāvīgas pārslodzes no 5 līdz 12 g. konstruktori improvizēja daudzas iespējamās situācijas, taču Sergejs godīgi tika ar tām galā. Galarezultātā visi saprata, ka Jurija Gagarina lidojums būs veiksmīgs.

Cietsirdīgie izmēģinājumi

Daži eksperimenti izrādījās patiešām cietsirdīgi. Seržants Vladimirs Jaščenko dienēja izmēģinātāju komandā no 1971. līdz 1973.gadam. bez visiem izmēģinātājiem ierastajiem eksperimentiem barokamerā vai centrifūgā (tur tika fiksēts, pēc cik ilga laika cilvēks zaudē samaņu), viņam piemēroja testu izdzīvošanai Galējo Ziemeļu apstākļos: tika pieļauts, ka kuģis var veikt avārijas nolaišanos tādās vietās. Vladimiru ar vieglu aprīkojumu uz dažām diennaktīm aizsūtīja uz Tiksi līča rajonu, kur temperatūra varēja nokristies līdz mīnus 40 grādiem. Šeit Jaščenko nosaldēja abas kājas. Puisis, dabiski, tika atvaļināts rezervē, viņam atrada nopietnas saslimšanas: cukura diabētu sākuma stadijā, mugurkaula deģenerarīvās izmaiņas, spondilozi, spondiloartrozi un citas.

Interesanti, ka pirms eksperimenta sākuma Vladimiru Jaščenko aizveda uz zoodārzu, kur viņam vajadzēja barot balto lāci, lai būtu gatavs reālos apstākļos pielabināt mežonīgo zvēru.

Jefreitors Bogdans Guks izmēģināja kosmiskā aparāta piezemēšanās variantus: puisi kopā ar krēslu desmitiem reižu meta zemē no 14-metrīga augstuma imitējot cietu kapsulas atsitienu pret zemi. Kosmonauts Pāvels Popovičs, kurš bija klāt vienā no eksperimentiem, atzinās: “Man sāka smelgt mugura, kad ieraudzīju izmēģinātāja kritienu lejā”.

Gadījās, ka vienības locekļiem nācās vairākas nedēļas nekustīgi gulēt skafandrā. Par rekorda autoriem kļuva Aleksejs Kutja un Leonīda Lazaridi: viņi izturēja 72 dienas.

“Fantomu kosmonautu” vienībā bija arī dažas sievietes. Institūta darbiniece Jeļena Sorokina, bioloģisko zinātņu kandidāte, piedalījās eksperimentos Valentīnas Tereškovas nākamā lidojuma apstākļu modelēšanā atstrādājot katapultēšanos, ilgas pārslodzes un straujas pacelšanās augstumā.

Vēl viens vienības loceklis, Jevgēnijs Kirjušins, piedalījās daudzos eksperimentos imitējot bezsvaru uz Zemes. Kopā ar Sergeju Ņefedovu viņš ilgu laiku atradās kamerā ar oglekļa dioksīda saturu 5,2%. Pie kam āra gaisā ir 0,04%, bet pie 2-3% oglekļa dioksīda zemūdenes personālsastāvs zaudē darbspējas (dotā rādītāja paaugstināšanās līdz 6-7% noved pie ekipāžas nāves).

Pēc dokumentiem – parasts dienests

1997.gadā Sergejs Nefedovs un Jevgēnijs Kirjušins par vīrišķību un varonību, kas tika parādīta ar kosmiskās telpas apgūšanu saistīto izmēģinājumu laikā, tika pagodināti ar augsto Krievijas Federācijas Varoņa nosaukumu.

Citiem izmēģinātājiem paveicās mazāk. Viņu darbs bija stingri noslepenots un pēc dokumentiem viņi izgāja parastu karaklausību tā arī nesaņemot attiecīgos piekritīgos atvieglojumus.

Ir zināms, ka Vladimirs Jaščenko ieguva pensiju septiņus tūkstošus, bet vēlāk – deviņus tūkstošus rubļu. Pie kam armijā dienēšanas periodā Vladimirs Aleksejevičs pārcieta trīs infarktus, četrus insultus, apsaldējumu un ne reizi vien – klīnisko nāvi. Dodoties obligātajā dienestā viņš bija jauns un vesels, bet tika demobilizēts praktiski kā invalīds.

Tikai pirms dažiem gadiem pateicoties tam, ka iejaucās žurnālisti un advokāti, bijušajam izmēģinātājam pensiju paaugstināja līdz puslīdz cienījamam līmenim.