Filmogrāfijas izlase.

Karalis Kongs (2005.)
Gredzenu pavēlnieks 1-3 (2001.-2003.)
Biedēkļi (1996.)
Aizmirstais sudrabs (1995.)
Dievišķās radības (1994.)
Dzīvā miroņgaļa (1992.)
Iepazīšanās ar Fibliem (1989.)
Slikta gaume (1987.)

Man uzreiz gribējās ķerties pie kameras un izveidot feierisku izklaidi! (Pīters Džeksons.)

Viens no lielākajiem 20. gadsimta režisoriem, slavenais "2001. gada kosmiskās odisejas" autors Stenlijs Kubriks daudzus gadus sapņoja uzņemt "Gredzenu pavēlnieku", taču beigās atteicās no idejas, izmisis iesaucoties; "Tādu filmu nemaz nav iespējams uzņemt!" Pīters Džeksons paveica neiespējamo, izdarot pa prātam parastajam skatītājam, tolkinistiem, Holivudas bosiem un pat lielākajai daļai augstpieraino kritiķu. Kā gan viņam tas izdevās?

Pacietība un darbs!

1961. gada 31. oktobrī, Helovīna dienā, mazā Jaunzēlandes pilsētiņā Pukeruabejā, netālu no Velingtonas, notika zīmīgs gadījums, kuram toreiz neviens nepiegrieza uzmanību. Angļu emigrantu Bila un Džoannas Džeksonu ģimenē piedzima dēls Pīters, kuram bija lemts kļūt par pašu slavenāko 21. gadsimta jaunzēlandieti.

Jaunzēlande nav maza valsts, tas ir liels ciems. (Pīters Džeksons.)

No agras bērnības Pīters fanoja par kino. Viņš ne tikai mīlēja, sēžot krēslā un ēdot popkornu, skatīties piedzīvojumu filmas ar Reja Herihauzena specefektiem. Viņu interesēja jautājums,  kā tas viss ir izveidots? Sākumā zēns aizrāvās ar fotogrāfiju. Tad tēva paziņa uzdāvināja  ziņkārīgajam puikam lietotu kinokameru Super-8. Tā sākās viena no viskošākajām mūsdienu kinematogrāfa biogrāfijām.
9 gadu vecumā Pīters pirmo reizi noskatījās klasisko "Karali Kongu" (1933.) un iemīlējās tajā uz visiem laikiem. Pēc trim gadiem jaunais cilvēks mēģināja uzņemt rimeiku, izmantojot kadru animāciju. Gigantisko pērtiķi Pīters izgatavoja no gumijas, stieples un veca mātes
kažoka atliekām. Metra pašas pirmās filmas darba variants nav saglabājies...
Mācību laikā Velingtonas Kepitikoledžā Pīters piestrādāja par preses iznēsātāju, bet kad pieauga - iestājās darbā avīzē "The Evening Post". Sākumā kā izsūtāmais zēns, vēlāk kā  pilnvērtīgs žurnālists. Strādājot avīzē, visu savu brīvo laiku Džeksons veltīja amatierkino, kopā ar draugiem uzņemot īsmetrāžas filmas. Sametot naudu, viņi iegādājās profesionālu 16 mm kameru un 1983. gadā Pīters uzņēmās taisīt parodijfantastisku filmu "Slikta gaume", ieplānojis uzfilmēt 10 minūšu filmu. Taču laiks gāja, radās jaunas idejas un beigās - pēc 4 gadu darba -  viņa rīcībā bija pilnvērtīga pusotru stundu gara filma.

Pirmie soļi.

Stāsts par citplanētiešiem, kas nolēmuši atvērt ātro uzkodu ieskrietuvju tīklu, kur par centrālo ēdienu bija jākļūst pusjēliem Homo sapiens pārstāvjiem, uz jaunzēlandiešu publiku sajūsmu neatstāja. Taču viens no Džeksona draugiem, kuram bija kaut kādi sakari, spēja piespēlēt
"Slikto gaumi" Kannu festivāla kino tirgum. Vēso trešu iepirka 12 valstis. Tā kā filma bija izmaksājusi santīmus, tad Džonsons palika divkāršs vinnētājs: viņš paziņoja par sevi  kino pasaulei un nopelnīja nedaudz naudas.
"Sliktā gaume" kļuva plaši pazīstama šaurās aprindās. Tādas filmas gadiem ceļo pa kino festivāliem, lēnām paliekot par "kulta filmām". Tā, 1990. gada Romas "Fantafestival" filma ieguva skatītāju simpātiju balvu. Problēma tikai tā, ka lielās skatītāju masas, šādas filmas
neredz.  Taču Pīters bija sajūsmā. Viņa sapņi sāka piepildīties! Strādājot pie "Sliktās gaumes", viņš iepazīstas ar Frēnsisu Volšu, kas kļūst par viņa uzticīgo draudzeni un pastāvīgo līdzautori.  Bet jaunzēlandiešu producents Džims Buts liek priekšā Džeksonam kļūt par viņa partneri kompānijā "WingNut Films".
Jaunajam kompanjonam Buts spēj piesaistīt spāņu un japāņu investorus, par kuru naudu Džeksons uzņem leļļu filmu "Iepazīšanās ar Fibliem" (1989.) - diezgan ļaunu parodiju par  slaveno Mapetšovu. Bet 1992. gadā parādījās filma "Dzīvā miroņgaļa" - vēl viens kulta trešs, šoreiz par zombijiem. Lente kļuva slavena, kā viena no asiņainākajām kino vēsturē.

Uz Holivudas sliekšņa.

Taču Džeksons nolēma gūt plašākas auditorijas atzinību, tāpēc pievērsās reāliem notikumiem, kas risinājās pirms pusgadsimta: jaunzēlandiešu skolnieces līdz nāvei piekāva kādas skolnieces māti. Pīters publikas vērtējumam nodeva drāmu „Dievišķās radības" (1994.) -aizkustinošu stāstu par meiteņu draudzību, kas beidzas ar asiņainu murgu. Jauno aktrišu juteklīgā spēle ar visai provocējušiem lesbiešu motīviem apbūra cienījamus kritiķus (lenta deva karjeras iespējas Keitai Vinsletai). Nopelnītas balvas - Oskara nominācija un Sudraba lauva Venēcijas kinofestivālā.
Pēc „Dievišķajām radībām" Džeksons pievērsa, ne tikai kritiķu, bet arī Holivudas producentu labvēlīgu uzmanību. Viņam radās iespēja, atstājot mazbudžeta kino, tikt „augstākajā līgā".
Taču pirms tam viņš vēlreiz šokē sabiedrību, uzņemot pseidodokumentālo „Aizmirsto sudrabu" (1995.), kas bija veltīta jaunzēlandietim Kolinam Makenzijam, kas it kā bija izgudrojis krāsu un skaņu kino, taču ticis netaisnīgi aizmirsts. Lenti parādīja pa nacionālo TV, tā izsauca vētrainu polemiku - neskatoties uz to, ka jau nākošajā dienā tika atmaskota kā mistifikācija. Izrādās Džeksons vienkārši bija izdomājis Makenzija stāstu, lai parādītu, cik vienkārši var radīt mītu tukšā vietā.
Tajā pat laikā pats Roberts Zemekis nolīga Džeksonu un Frenu Volšu, lai viņi uzraksta scenāriju vienai no populārā šausmu almanaha „Kapeņu stāstiņi" novelei. Scenārijs izrādījās tik labs, ka Zemekis nolēma no tā iztaisīt atsevišķu filmu, uzticot inscenējumu pašam autoram. Tā Pīters Džeksons debitēja Holivudā ar Filmu „Biedēkļi" (1996.) ar Maiklu Dž. Foksu galvenajā lomā. Diemžēl, pirmie kucēni iznāca slīcināmi. Nav pat runa par to, ka filma ar troksni izgāzās uz ekrāniem. Detektīva stāsts, kas ar simpātisku spoku palīdzību cīnās pret pārdabisku slepkavu, iznāca samocīts un neskaidrs. Džeksonam neizdevās atrast saprātīgu balansu starp jokiem un asiņainajām šausmām. Producenti atklāti bija vīlušies. Rezultātā studija „Universal" iesaldēja „Karaļa Konga" rimeiku, kura scenārists un inscenētājs skaitījās Džeksons. Viņa karjēra karājās mata galā - Holivudai nepatika neveiksminieki.

Ekspedīcija uz Viduszemi.

Tolkina slavenā romāna „Gredzenu pavēlnieks" ekranizācijas ideja gaisā klejoja ilgi, taču projekts likās tik dārgs, ka tam vienkārši baidījās ķerties klāt. Pīters Džaeksons mīlēja šo grāmatu no jaunības un pašpārliecība viņam vienmēr bija liela. 1997. gadā viņam izdevās sarunāt ar GP tiesību īpašnieku Solu Zaincu, ka varētu tikt uzņemta filma pēc šī Tolkina romāna. Tomēr pacelt tādu milzeni mazpazīstamam kino darbonim bija nereāli. Sākumā par projektu izdevās ieinteresēt studiju „Miramax". Taču Džeksons gribēja uzņemt divas filmas, bosi teica, ka vienu. Rezultātā no Tolkina stāsta nekas nesanāca.
Tad lietā iestājās Roberts Šejs - „New Line Cinema" prezidents, kas jau sen vēlējās veidot projektu, kas ieceltu viņa studiju Holivudas grandu sarakstā. Džeksons pārsteidza Šeju ar divām lietām. Viņš piestādīja sīku, 40 lapu garu storilainu (nākošā scenārija sižetisko bāzi) un aptuvenu tāmi: 3 filmas par 250 miljoniem dolāru. Šejam vienkārši mute palika vaļā - pēc viņa rēķiniem iznāca, ka būs vajadzīgs ne mazāk kā pusmiljards! Summa lika viņam šaubīties, ja tādu naudu izkaisītu vējā, tad studijai draudētu bankrots. Taču trīs filmas pa 80 miljoniem katra - pavisam cita lieta! Un viņi teica „līkop"...

18 gadu vecumā es izlasīju Tolkinu un nodomāju, kaut nu ātrāk kāds pēc viņa uzņemtu filmu! Pagāja 20 gadi, filma tā arī neparādījās. Vajadzēja taisīt to pašam. (Pīters Džeksons.)

Džeksons saprata - tā ir Iespēja! Neveiksme viņu nogremdēs, bet veiksme pacels pašā virsotnē. Tāpēc viņš ļoti rūpīgi ķērās pie lietas. Filmēšanu nolēma veikt Jaunzēlandē, turklāt visu triloģiju uzreiz. Dažādās valsts vietās izveidoja 7 uzņemšanas laukumus ar dekorācijām. Uzšuva virs 900 kostīmu, 2000 sadzīves priekšmetu, 1600 pārus hobitu pēdu un ausu. Ekonomijas dēļ Džeksons specefektus veidoja paša studijā „Weta Digital", kuru viņš bija radījis 1993. gadā.
Galvenais, kas izdevās Džeksonam - sapulcināt ap sevi entuziastus. Daudz no aktieriem un tehniskā personāla bija fani. Ne jau tolkinaptrakuši, bet normāli cilvēki, kas bija patiesi iemīlējušies Viduszemē. Pats Pīters burtiski elektrizēja visus apkārtējos ar enerģiju un idejām. Ne velti darbinieki atceras tos laikus kā labāko laiku savā dzīvē un joprojām saglabā viens pret otru siltas jūtas. Tas Holivudā ir retums...
Filmēšanas pamatdaļa notika no 1999. gada 11. oktobra līdz 2000. gada 22. decembrim. Pēc tam daļa no grupas pāris reižu atgriezās, lai kaut ko uzfilmētu vēlreiz, kad Pīteram galvā iešāvās jaunas idejas. Rezultātā kopējā summa plānotās triloģijas tāmei izrādījās nedaudz lielāka - apmēram 300 miljoni dolāru.
Taču tam jau vairs nebija nozīmes.

Karalis ir atgriezies!

Par tālāko nezina tikai tie, kas tajā laikā gulēja letarģiskā miegā. Vēl vesels gads Džeksonam pagāja, veisot to tehnisko procesu, ko sauc par „pēcražošanu". Tālāk, 2001. -2003. gados triloģija „Gredzenu pavēlnieks" iznāca uz ekrāniem, tai bija fenomenāli panākumi, gan radoši, gan finansiāli. Jau „Gredzena brālības" ienākumi atpelnīja visus triloģijā ieguldītos līdzekļus. Bet „Karaļa atgriešanās" kļuva par otro filmu pēc „Titānika", kas izkratīja no skatītāju maciņiem pāri par 1 miljardu dolāru.
Filmēšanas gada laikā sakrājās gandrīz 25 stundas ar videomateriāliem, no tiem filmām izgāja tikai 10. Tas izsauca daudzos fanos histēriju. „Kur ir Toms Bombadils," viņi kliedza. „Kāpēc pazuda Sarumans?", vaidēja citi. „Kas tie par muļķīgiem caurumiem sižetā?", nikni jautāja trešie. Dažas pretenzijas patiesi bija murgainas, taču filmai patiešām bija jūtami robi, jo tā tika taisīta ar domu par parasto skatītāju, kuram sēdēšana trīs stundas kinoteātrī jau ir varoņdarbs. Tāpēc Džeksonam nācās graizīt savu gara darbu. Tāpēc parādījās triloģijas „režisora" versija, kura ir gandrīz par 2 stundām garāka par kino versiju. Iepriekšējos laikos tā gadījās tikai tad, kad radās konflikts starp inscenētāju un producentiem. Taču Džeksonam tas kļuva par sistēmu, nauda tecēja kā upe!
Blakus naudai atnāca neprātīga slava, ko apstiprināja 17 Oskari, starp kurām arī pati ilgotākā - Oskars par režiju - par filmu „Karaļa atgriešanās". Lente vēl ieguva 4 Zelta globusus, pa 2 MTV un „Grammy" prēmijām, 9 fantastikas Saturnus un „Hugo Award".

Dabūt Oskaru ir katra režisora sapnis. Taču „Gredzenu pavēlnieks" tikai veidots ne jau Oskariem, bet skatītājam. (Pīters Džeksons.)

Sapņa piepildījums.

Pēc „Gredzenu pavēlnieka" Džeksons atradās krustcelēs. Viņš varēja iet pa Džordža Lukasa pēdām un kļūt par dižu producentu, virzīt citu projektus un dzīvot no dividendēm. Vai arī kā Spīlbergs turpināt aktīvu režisora darbu. Pīters uzvēlējās otro ceļu - gulēt uz lauriem nebija viņa dabā.
Nākošais projekts kļuva par viņa seno sapņu piepildījumu - „Karaļa Konga" rimeiks. Šoreiz „Universal" deva Džeksonam zaļo ceļu 207 miljonu budžeta ietvaros. Stāsts pamatā Džeksonam bija palicis no 1996. gada nerealizētās ieceres. Joku pilnais scenārijs visai stipri atgādināja Indiana Džonsa stila avantūrkomēdiju. Tomēr pirms filmēšanas Džeksons izmainīja koncepciju, uzsvaru liekot uz dramatismu.

Ne viena filma neatstāja uz mani tādu iespaidu kā „Karalis Kongs". Šodien es strādāju kino tikai tāpēc, ka 9 gadu vecumā redzēju to. Uzņemt rimeiku bija visas manas dzīves sapnis. (Pīters Džeksons.)

Īpaša uzmanība tika pievērsta Konga radīšanai. Endijs Serkiss (Gollums) daudzas stundas pavadīja Londonas zoodārzā, pētot gorillas. Bet pēc tam devās uz Ruandu, lai paskatītos uz gorillām brīvā dabā. Laikam tieši tāpēc Konga kustības filmā izskatās tik dabiskas un reālas.
Pirmizrāde notika 2005. gada 14. decembrī, publikas un kritiķu reakcija visumā bija labvēlīga. Kino un video atnesa gandrīz 650 miljonus dolāru, kas ar uzviju atmaksāja visus tēriņus. Filma iznāca nedaudz pastiepta garumā, taču Džeksons pierādīja, ka viņa iepriekšējie panākumi darbā nebija nejauši.
Viņš ir īsts fantāziju pavēlnieks!

Nekad neapstāties!

Pašlaik Džeksons gatavo vairākus projektus. Diemžēl, viens no visvairāk gaidītajiem - „Hobita" ekranizācija - liekas, notiks bez viņa. Džeksonam radās konflikts ar „New Line", kas viņaprāt slēpa īstos ienākumus no „Gredzena pavēlnieka" DVD pārdošanas, tas spieda režisoru vērsties tiesā. Kompānijas galva Roberts Šejs ļoti asi reaģēja, faktiski nosaucot Džeksonu par blēdi un paziņojot, ka par „Hobita" režiju viņš varot aizmirst. Strīdā iesaistījās pazīstami kino ļaudis, notika vārdu pārmaiņa.
Šogad Džeksons pēc sava scenārija gatavojas kamerstila drāmu „Mīļie kauli" -  Elises Sīboldes bestsellera ekranizāciju. Tas ir mistisks stāsts par izvarotu un nogalinātu meiteni, kuras spoks seko savas ģimenes gaitām. Džeksons ir paziņojis, ka ir nedaudz noguris no vērienīgām epopejām un gribot uzņemt vienkāršu filmu, kurā galvenais ir režisora meistarība un aktiermāksla, nevis specefekti.
Kā producents Džeksons plāno divu filmu ražošanu: vērienīgu fantastikas grāvēju „Halo" - tādas pat videospēles ekranizāciju - un kara drāmas rimeiku par Otrā pasaules kara lidotājiem „The Dam Busters". Ja ar lidotājiem viss ir kārtībā - filmēšana sākas gada otrajā pusē, tad darbs pie „Halo" ir iesaldēts, jo studijas „20 Century Fox" un „Universal" ir atteikušās piedalīties projektā. Pāsreiz notiek jaunu kompanjonu meklēšana.

Taču pats „garšīgākais" - Naomi Novikas vēsturiskās fantāzijas cikla ekranizācija, ko Pīters Džeksons grib filmēt pats. Lūk, tā viņš paskaidro savu izvēli: „Kad es izlasīju pirmā romāna kulmināciju - Trafalgaras kauja ar pūķu piedalīšanos, mana sirds sāka dauzīties straujāk. Es domās iztēlojos šo ainu: Desmitiem lielisku, veclaicīgu kuģu, kas apšauda viens otru, bet zilajās debesīs virs tiem - ugunsspļāvējus, pūķus. Man tūlīt gribējās paķert kameru un nofilmēt šo pārdabisko skatu!"
Pīter, mēs ticam, ceram un gaidām!