Mūsdienu fantāzijas galvenie priekšteči ir vairāki: Džons Raskins, Džordžs Makdonalds, Viljams Moriss. Taču tieši lords Dansenijs izrādījās pionieris izdomātās pasaules izstrādē ar pašai savu ģeogrāfiju, mitoloģiju un vēsturi. Daudzi pirms viņa sacerēja “pasakas” pieaugušajiem, brīnumu alegorijas vai seno leģendu mūsdienīgas apstrādes. Dansenijs pārkāpa “pasakas” robežas, ieejot kādā jaunā literatūras žanrā, ko vēlāk nosauca par “fantāziju”. Īru aristokrāts pirmais iemina kartē ceļu uz Fantāzijas zemi, pa kuru daudzi autori dodas līdz pat šim laikam
Slavenas dzimtas pēcnācējs.
Godājamā fantāzijas žanra pioniera ģimene ir Īrijas senāko pēru skaitā un pieder pie Zaļās salas augstākās aristokrātijas. Dzimta cēlusies no sēra Kristofera Planketa, kas ieguva barona un pēra Dansenija titulu kaut kur XV gadsimta vidū – precīzs datums nav zināms. Dabiski, Kristofers neatnāca no ielas, bet bija cita aristokrāta, barona Killina, otrais dēls, tā kā Planketu dzimtas pēdas pazūd gadsimtu dzīlēs, kaut kur ap tiem laikiem, kad normāņi iekaro Angliju.
Mūsu varonis Edvards Džons Mortons Drakss Plankets piedzima 1878. gada 24. jūlijā “ar zelta karoti mutē” - kā lorda vecākajam dēlam viņam vajadzēja mantot bagātās un ietekmīgās ģimenes galvas titulu. Tēvs Džons Viljams Plankets - viens no bagātākajiem uz salas (kas vairākus gadsimtus piederēja angļiem) – bija inženieris – amatieris un radīja Īrijā pirmo telefonu tīklu un konstruēja savu rentgena aparāta modeli. Nākošā rakstnieka māte bija māsīca pašam sēram Ričardam Bērtonam – slavenajam ceļotājam un etnogrāfam. Edvarda jaunākais brālis Redžinalds vēlāk kļuva par admirāli. Bet tēvocis, sērs Horass, bija lauksaimniecības reformators un pazīstams politiķis. Ģimenei piederēja pilis Īrijā, mājas un muižas Anglijā. Londonas savrupmājā Edvards arī piedzima. Viņa bērnība pagāja muižā Kentas grāfistē un Denseniju ģimenes pilī Kantrimitā, ziemeļos no Dublinas.
Izglītību Edijs (kā viņu sauca ģimenē) sākumā ieguva mājās, gandrīz siltumnīcas apstākļos – pat avīzes viņam bija aizliegts lasīt: nav ko nākošajam lordam pievērst uzmanību apkārtējo zemiskajām rūpēm! Viņu pilnībā atšķēla no apkārtējās pasaules – nav brīnums, ka zēns iemīlēja grāmatas. Īpaši viņam patika brīnumpasakas – visvairāk Edijam patika brāļu Grimmu un Hansa Kristiana Andersena stāsti.
Taču īstenam britu aristokrātam, lai kļūtu par pilnvērtīgu augstākās sabiedrības locekli, bija jānoiet zināms ceļš, kas bija stingri nosprausts konservatīvajā sabiedrībā. Tāpēc tad, ka zēns pieaugās, viņu nodeva mācīties Itonā – pašā prestižākajā, kopā ar Herovu, privātskolā džentlmeņiem. 1896. gadā Edvards iestājas Sandhērstā – Karaliskajā kara akadēmijā. Ne jau tāpēc, ka nākošais lords vēlējās kļūt par militārpersonu – vienkārši Sandhērstai iet cauri daudzi augstākās britu aristokrātijas pārstāvji, karaliskās ģimenes locekļus ieskaitot. Tradīcijas!
Kā jau oficieris un džentlmenis. Edvards Plankets ar pirmajiem angļu-būru karu šāvieniem uzvelk savu izcili skaisto Koldstrīmas gvardes leitnanta mundieri un dodas uz Dienvidāfriku. Drīz Edvards uzzina par tēva nāvi. Tā 1899. gadā viņš kļūst par astoņpadsmito baronu Danseniju, Īrijas un Lielbritānijas lordu un pēru. Par godu jāska, ka jaunais lords karā piedalās līdz uzvarošām beigām un mājās atgriežas tikai tad, kad 1901. gadā būri kapitulē.
Britu augstmaņi tajos laikos dalījās divās grupās. Sīkā muižniecība – džentriji un aristokrātijas jaunākie dēli gāja armijā, stājās valsts dienestā un nodarbojās pat ar biznesu. Meitenes centās izdevīgāka apprecēties. Bet lordi un lēdijas ar naudu un pilīm dzīvoja aristokrātiski – vienkāršāk sakot, lepni nedarīja neko, ja neskaita izklaidi. Jaunai barons Dansenijs, ja gribētu, viegli varētu darīt tieši tāpat. Barons Dansenijs bija no šīs sabiedrības daļas – garš, slaids, viņu uzskatīja par pievilcīgu vīrieti, ņemot vērā viņa mantojumu un titulu – ļoti iekārojams līgavainis. Tā nu sākumā Edvards pilnībā nododas augstākās sabiedrības izklaidēm. Viņš bija kaislīgs mednieks un viens no labākiem šāvējiem Īrijā (daudzkārtējs Īrijas čempions šaušanā ar pistoli, mīlēja lapsu medības un medīja lauvas Āfrikā), spīdoši spēlēja kriketu un tenisu. Par viņa aso prātu liecina panākumi šahā: Dansenijs uzvarēja nacionālajā amatieru turnīrā, sacerēja šaha etīdes, bet vienreiz pat panāca neizšķirtu ar pašu Raulu Kapablanku, tā laika pasaules čempionu – kaut gan, varbūt lielais kubietis mazliet pažēloja lordu-amatieri. Dansenijs izgudroja savu variantu asimetriskajam šaham, kad vienam spēlētājam figūru ir mazāk, bet otram tās ir spēcīgākas, ilgus gadus viņš bija Īrijas šaha savienības prezidents.
Beidzot, 1904. gadā Edvards izdara to, kas jādara katram sevi cienošam lordam – viņš apprecas. Un ļoti izdevīgi – ar Beatrisi Čaildu-Viljersu, Džersijas grāfa meitu. Laulības izrādās laimīgas – lēdija Beatrise visā palīdz savam vīram, pat literārajos darbos. 1906. gadā aristokrātiskajam pārim rodas pēcnācējs, dēls Rendals, kuram lemts mantot tēva titulu. Turklāt Rendals nodzīvo ļoti garu mūžu, tāpēc tagadējais barons Densenijs – Edvards Džons Karloss Plankets – ir tikai divdesmitais pēc kārtas un rakstnieka mazdēls, kam arī ir talants – viņš ir mākslinieks.
Rakstnieks brīvajā laikā.
Neskatoties uz vides iespaidu, Edvards Plankets bija darbīga persona – dzīvot bez jēgas viņam negribējās. Ar biznesu nodarboties nebija nekādas vajadzības, tāpēc glābiņš atradās aizrautībā ar literatūru – it īpaši tāpēc, ka Dansenijs nebija atkarīgs no izdevējiem un varēja izdot grāmatas pats par savu naudu. 1905. gadā iznāk viņa pirmais fantastisko stāstu krājums – slavenie “Peganas dievi”, kas faktiski arī kļūst par fantāzijas žanra pamatakmeni. Tam seko vēl divi krājumi - “Laiks un dievi” (1906.) un “Vellerana zobens” (1908.). Lai cik dīvaini arī nebūtu, literatūra nemaz nebija neienesīga lieta. Stāstiem bija zināmi panākumi, taču visvairāk Dansenijs izcēlās kā dramaturgs – viņa lugas uzveda, ne tikai Britānijas teātri, tās iestudēja arī aiz okeāna, pat Brodvejā.
Pamazām Edvards kļūst par aktīvu literārās dzīves dalībnieku, vispirms Īrijā. Caur savu tēvoci, sēru Horasu, lords iepazīstas ar redzamu īru kultūras atdzimšanas dalībnieku, dzejnieku Viljamu Batleru Jeitsu. Tas dod rakstošajam aristokrātam vērā 'ņemamus padomus, bet Dansenijs “piespēlē” Atdzimšanas kustībai naudu. Vēlāk rakstnieki sastrīdas politikas dēļ: Jeits bija kvēls Īrijas neatkarības piekritējs, bet Densenijs – uzticīgs Britu kroņa kalps. Toties ar lielo Redjardu Kiplingu Densenijam vienmēr bija siltas attiecības.
Pirmā pasaules kara laikā Dansenijs nevarēja palikt malā un iestājās Karaliskajā Inniskollingsas fuzilieru pulkā (tas bija īpašs pulks, kas tika izveidots Īrijā), ieguva kapteiņa dienesta pakāpi. Karu kapteinis Plankets pavadīja dzimtenē, kur viņam pat nācās piedalīties kaujā – apspiežot 1916. gada separatisko sacelšanos, viņš tiek ievainots.
Pēc kara visas britu aristokrātijas materiālais stāvoklis spēcīgi saļodzījās – Dansenijs nebija izņēmums. Kā jokoja pats Edvards, “es esmu ļoti bagāts kā rakstnieks un ļoti nabags kā pērs”. Tāpēc nodarbošanās ar literatūru viņam vairs nav tīra izklaide – tā nes visai labu finansiālu atspaidu. Dansenijs pat lasa lekcijas un dodas labi apmaksātās turnejās. 1919. gadā viņš aizbrauc uz ASV, kur viņa literārās studijas ir visai populāras.
1930. gadu sākumā Densenijs pārceļas uz muižu Šorhemā, Kentas grāfistē, kas viņam mantojumā ir no mātes, Īrijas mājas atstājot dēla pārvaldīšanā. Otrajā pasaules kara laikā barons pieskās pašaizsardzības spēkos, bet viņa muiža ļoti cieš no luftvafes uzlidojumiem.
Pēc kara viņš turpina rakstīt, aktīvi piedalās radio- un telepārraižu radīšanā, turpina braukt apkārt, lasot lekcijas.
1957. gada oktobra beigās, pusdienojot pie sava attāla radinieka, frāfa Fingolla, Densenijs pārdzīvo asu apendicīta lēkmi. Pēc dažām dienām, 25. oktobrī, Dublinas hospitālī, viņš mirst. Lordu Danseniju apglabā Šorhemā, pēc 13 gadiem tur tiek apglabāta arī viņa uzticamā laulātā draudzene, lēdija Beatrise.
Lords Dansenijs vairāk pazīstams ar saviem stāstiem. Bez minētajiem, vēl ir krājumi: “Brīnumu grāmata” (1912.) un “Pēdējā brīnumu grāmata” (1916.). Ļoti populārs ir stāstu cikls par Džozefu Džorkensu, grāmatas par viņu sāk izdot 1931. gadā, tas ir tāds Minhauzenam līdzīgs džentlmenis, kas stāsta visādus neticamus piedzīvojumus, starp kuriem ir arī daudzi mistiski-fantastiski. Pēdējā grāmata ir iznākusi 2002. gadā.
Danseni radošais process rit visai interesanti: rakstot viņš vienmēr vilka galvā vecu, novalkātu cepuri (vēlāk to nozog kāds viņa cienītājs), raksta viņš savus tekstus praktiski uzreiz tīrajā, bez melnrakstiem. Lai gan bieži sarīko saviem tuvajiem publisku uzrakstītā apspriešanu, prasot padomu, lai pēc tam varētu uzrakstīto noslīpēt. Rakstīja viņš tikai ar paštaisītām spalvām.
Lords Dansenijs ir sarakstījis arī 6 romānus: “Dona Rodrigesa hronikas” (1922.), “Elflandes karaļa meita” (1924.) un citus. Kaut arī viņa romāni nav tik pazīstami, mūsdienās arī lasīt viņus grūti, jo Densenija valoda ir mūsdienām arhaiska. Taču no otras puses, mūsdienās taču cilvēki lasa arī Dikensu? Tomēr, piemēram, poētiskā pasaka “Elflandes karaļa meita” ir kļuvusi par paraugu daudziem mūsdienu fantāzijas autoriem (Nilam Geimanam, Sjūzenai Klārkai uc.) kā meistarīgi savīt kopā divu pasauļu saskarsmi.
Par rakstnieku Vikipēdijā.
http://en.wikipedia.org/wiki/Edward_Plunkett,_18th_Baron_of_Dunsany
Par rakstnieku dzimtas mājas lapā.
http://www.dunsany.net/18th.htm
Par rakstnieku fantastikas saitā.