Fantāzijas stāsti stāsta par bailēm, drosmi, alkatību un nesavtību, nežēlību un līdzcietību, krišanu un triumfu.

Ir 3 fantāzijas žanra funkcijas:

1.    tie atjauno pārsteiguma un izbrīna izjūtas, sastopoties ar pārdabisko;

2.    tie piedāvā izbēgšanu no pazīstamās un apnikušās vides jaunajā, nepazīstamajā;

3.    tiem ir laimīgas beigas, līdz kurām nonākam aizturētu elpu, pukstošu sirdi, ko pavada asaras.

Latviešu bērnu literatūrā līdz 1990.gadam fantāzijas žanrs bija pārāk pietuvināts pasakām, kas aprobežojās ar cilvēciskotiem dzīvniekiem un atdzīvinātu rotaļlietu tēliem.

Taču jau pēc neatkarības atgūtajos gados, iznāca vairākas grāmatas, kas atbilst šodienas aplūkojamajam fantāzijas žanram un šobrīd to ir ļoti daudz.

Šī žanra atdzimšana Latvijā sākās ar Signes Kvaskovas  „Monika un mežs” un „Monika un Dimanta ciltstēvs”, kuru pat salīdzina ar Hariju Poteru.

Jums noteikti ir zināmi arī šādi darbi kā ;

Agnese un Tumsas valdnieks(G.Berelis), Ozola grāmata(V.Rūmnieks), Nirējs(J.Jurkāns), Mežonīgie pīrāgi(P.Putniņš), Melnais kamols, kamols, mols(V.Kaijaks).

Fantāzijas žanram ir vairākas pazīmes pēc kā to atšķirt no vienkāršas pasakas:

1. citpasaules eksistence

Tāpat kā Poters, arī Agnese un Monika dzīvo mūsdienās, nevis kaut kad sen senos laikos. Viss neparastais sākas tepat aiz mājas stūra, aiz durvīm, aiz loga.

2. varoņu pārvietošanās

Varoņi pārvietojas no reālās pasaules uz iztēloto, brīnumaino. Poteram jāizkļūst cauri sienai Londonas metrostacijā. Monika nokļūst paralēlajā pasaulē Mežā „ar skaļu blarkšķi”, pazūdot vannas notekūdeņu caurumā.

Agnese nonāk pasaku zemē ar pamestā mājelē atrastas milzīgas, senatnīgas pasaku Grāmatas palīdzību.

3. laika nelinearitāte

Varonis pazūd jeb dodas piedzīvojumā un pašam liekas, ka tik ilgi bijis prom, jo notikumi bijuši tik intensīvi, bet atgriežoties pamana, ka nekas nav mainījies, viņa prombūtni neviens pat tā īsti nav pamanījis.

4. centrālais tēls-izredzētais pusaudzis

Pusaudzim piemīt īpašas spējas. Latviešu autoru darbos bērni ir jaunāki nekā Harija Potera stāstā. Mūsu varoņi ir apveltīti ar spilgtāku iztēli. Monika, vannā gulēdama, iztēlojās, ka peld fantastisku radību pilnā ezerā. Agnese – spēj saskatīt noslēpumainus rakstus uz ielas atrastā pulksteņa un saklausīt balsi tā tikšķos.

5. vienaldzīgie līdzcilvēki

Visiem bērniem apkārt dzīvo cilvēki, kuri nonievā viņu iztēli, smejas par to.

Monika auga ģimenē, kuru par tādu var dēvēt tikai nosacīti, j viņai pazudusi vecmāmiņa. Citāts no grāmatas: „Nebija jau tā, ka vecāmāte uz Moniku kliegtu. Parasti viņa ar meiteni vienkārši nesarunājās un tā kā vectēvs nerunāja vispār, tad Monikai nekas neatlika, kā sarunāties pašai par sevi.”

Agnese arī dzīvo ģimenē, bet vecāki neliekas par viņu ne zinis.

Poters bija bārenis, bet nav jau jābūt pilnīgam bārenim, lai viņš justos viens.

6. burvja un aizstāvja tēls

Ja Harijam Poteram tāds bija burvis Dumidors, tad latviešu bērnu piedzīvojumos tāds tikpat kā neparādās, jo visi pieaugušie ir bezpalīdzīgāki par pašiem bērniem.

7. varoņu neparastās spējas

Monikai bija ekstrasensorās spējas –tā bija Acs, ar kuras palīdzību varēja redzēt lietas un vietas tālu uz priekšu.

Agnesei nav šādu spēju, bet viņa pieder īpašai pasaulei, kura nosaka to, ka Tumsas mošķi uz meiteni neiedarbojas. Taču viņai piemita spēks, kuru pati nemaz neapjauta – tie bija patiesi smiekli, tik sirsnīgi, ka iznīcina Tumsas valdnieku.

8. pārdabiskās būtnes

Tā ir ļoti nozīmīga fantāzijas žanra sastāvdaļa. Monikas mežā tās ir jaunradītas – mēness suņusēnes, aluķēmi, aszobainās tāsis, milzu šinšilla u.c.  Agnesei tie ir ugunscilvēciņi  - saplīsušas saules drumstaliņas.

9. maģiskais detektīvstāsts

Parasti piedzīvojumi sākas ar kādu aizliegumu vai noslēpumu. Monikai aizliedza tuvoties Vadātāju purvam un klinšu krāvumiem, bet Agnesei bija jāuzmeklē grāmata, kurā aprakstītas varoņu tālākās gaitas.

Harijam Poteram tāds bija Aizliegtais mežs. Un mēs taču zinām, kas notiek, ja mums kaut ko aizliedz. Ko mēs darām?

Tieši šis pārkāpums rada piedzīvojuma būtību.

10. brīnumainie pavadoņi

Bērni savā piedzīvojumā parasti nedodas vieni. Monikai dodas līdzi 3 bērni no Zemes. Agnesei – vecais Mags Laika vecis, stiprinieks Lielais un Pūču karaliene. Arī Harijam Poteram bija Pūce un 2 draugi. Tas nav nejauši, jo katram tēlam ir savs uzdevums, lai galvenais varonis tiktu uz priekšu.

11. konflikts starp labo un ļauno

Cīņai jābūt vienmēr, jo tas ir visa sižeta pamatā. Agnesei jāuzvar Laika rijēji, Monikai – alu ķēmi, dofori, bet Harijam Poteram – Tumsas valdnieks Voldemorts, kurš nogalināja viņa vecākus. Un labais vienmēr uzvar!

Latviešu autoru darbos ļaunums vairāk saistāms ar aprobežotību, muļķību.

12. laimīgas beigas

Fantāzijas literatūrā vienmēr jābūt laimīgām beigām, bet vienmēr pastāv arī iespēja, ka ļaunais reiz atgriezīsies ar varenāku spēku un tas ļauj lasītājiem darbināt savu iztēli.

Izmantotā literatūra:

Bārbala Simsone. Iztēles ģeogrāfija: mītiskā paradigma 20.gadsimta fantāzijas prozā.-Rīga.: LU Akadēmiskais apgāds.- 2010.-216 lpp.