Lai cik maza būtu Latvijas fantastu kopa, savi „katla pārlidotāji” atrodas arī mums. Viena no tām ir Ieva Melgalve, kura atļāvusies slaidā lokā „pārlidot” arī savam jau kopš deviņdesmito gadu beigām uzspiestajam nekaunīgās dumpinieces, intelektuālā l’enfant terrible zīmogam, sarakstot romānu tieši daudz apsmaidītajā fantāzijas žanrā. Kopš pirmās grāmatas Bezzaudējumu punkts laikiem nav izzudusi filigrānā vārda māksla, prasme rotaļāties ar lasītāju, vispirms radot cerības un tad tās sagraujot. Kas nācis klāt – spēja izstāstīt aizraujošu (vārda pilnā nozīmē – reti gadās lasīt romānu, kurā fantāzija būtu tik eleganti sapludināta ar detektīva elementiem!) stāstu, kura zemdegās gruzd tā pati blīvi saausto metafotu gultne, kas nav pirmajos soļos samanāma, bet bez kuras visa konstrukcija sabruktu.

Romāna Mirušie nepiedod sižets pirmajās lappusēs nez kādēļ nedaudz atgādina Ursulas le Gvinas kosmisko skumju piesātināto romānu Tumsas kreisā roka. Noslēpumainā vientuļniece Vega savus klejojumos nokļuvusi šķietami mierpilnā kalnu pilsētā, kurā pār visu klājas karaļa un magu varas – ne obligāti ļaunas, ne labas, taču absolūtas – ēna. Jau nākamajā rītā pēc ierašanās uz svešinieci krīt aizdomas par slepkavību. Sākas vainīgo meklēšana, spēlē iesaistās dziednieks, karalis, atrasts bērns.... Taču šī intriga nebūs noteicošā, noteicošie nebūs arī citi notikumi, kuru spraigi savērptajā sižeta dinamikā netrūkst, - romāna vērtība un valdzinājums slēpjas gluži citur.

Bez zižļu vēcināšanas

Atšķirībā no daudziem cittautu fantastkolēģiem Melgalve aiztaupa lasītājam garus vēstījumus par iztēlotās pasaules pirmsākumiem, vēsturi, tikumiem un tā joprojām – patiesībā mēs neuzzinām pat tās vārdu! Kniksis standartam tomēr ir – katru nodaļu aizsāk citāti no fiktīviem manuskriptiem, balādēm, sakāmvārdiem – atbilstoši žanra labākajām tradīcijām citpasaules esamība lasītāja prātā tiek stabilizēta ar tikai šīs pasaules ietvaros eksistējošu faktu materiālu -, taču šis kniksis, kas patīkami uzvēdī tolkīniskās fantāzijas labākās tradīcijas.

Melgalve necenšas arī sīki izskaidrot galvenā citpasauli pārvaldošā spēka – maģijas – darbības principus. Nav nekādas zižļu vēcināšanas, buramvārdu penterēšanas un pat aicinājumu „sekot savam iekšējam spēkam”. Ir tikai cilvēki, kas nesaprotamu iemeslu dēļ pakļaujas sveša prāta vēlmēm, svešu emociju pavēlēm. Ir tikai manipulācija ar prātu, domām un sajūtām, kas izrādās spēcīgāka par fiziskās lietu dabas izmainīšanu. Iespējams, tieši tas piešķir visam tekstam valdzinošo piegaršu, kurā savijas tik tikko samanāms draudīgums un atsvešinātas skumjas.

Romāns nevēsta par pasaules glābšanu – kādreiz, iespējams, to sauktu par netipisku pavērsienu šī žanra darbā, taču mūsdienu fantāzijai tas kļūst arvien raksturīgāk -, ja vien par pasauli nesaucam Vegas dziļāko būtību, kuru plosa pašas neiederēšanās apziņa un mokošā atkal un atkal nokļūšana pa vidu varas spēlēm, kuras apdāvinātā rase – magi – izspēlē ar vienkāršajiem cilvēkiem, provocējot un uzsūcot to emocijas kā galveno sava spēka avotu (vai tās vairumā gadījumu ir patiesi pārdabiskas vai tikai psiholoģiskas spēles – to autore līdz galam neatklāj, un labi vien ir, ka tā). Kā vienīgo izeju no izkropļoto sajūtu labirinta saskatos jebkādu jūtu neesamību, Vega izmisīgi mēģina atteikties un nebūt – nebūt mags, nebūt sieviete, nebūt nekas, izņemot būšanu kādam vajadzīgai, - lieliski notverts samocīta, vilšanās izārdīta cilvēka galvenais impulss. Un šis psiholoģiskais patiesums liek no sirds līdzjust būtnei, kas ieslodzīta nekad neeksistējošā pasaulē.

Nerodas vēlme uzplēst

Otrs pārsteigums, kas gaida lasītāju aiz žanrisko ierobežojumu pārkāpšanas, ir darba valoda – lokana, krāšņa un tik piesātināta, ka brīžiem ieskanas gandrīz tīrā dzejprozā, turklāt nekas neliecina par tīši koptu, mākslīgi konstruētu stilu – Vegas iekšējais (brīžiem arī ārējais) monologs plūst kā ūdeņiem bagāta upe, dzirkstot un mutuļojot trāpīgā, taču nekad nepārspīlētā tēlainībā, darot romāna tekstu ne tikai viegli vizualizējamu, bet bieži – arī teju vai saožamu un sataustāmu.

Protams, kā jebkuru labu literāru tekstu, arī šo ir iespējams atšifrēt un tulkot vairākos līmeņos, arī metaforiskā un alegoriskā. Taču Melgalves romāna lielais pluss ir tas, ka lasītājam, pat saskatot šīs zemdegas, nerodas vēlme tās uzplēst un izanalizēt pa vienam kūdras pikucītim. Metafora, vēstījums un nojaušamais ir savijušies vienā neatšķetināmā veselumā, un kaut kur pa vidu gruzd vērīgi fiksēta patiesība par cilvēka dabu un stāsta jēga, kas ir pats stāsts.