Tālāk dodamies pie Jāņa Veseļa (1896-1962) piemiņas akmens, kas novietots krustcelēs, viņa dzimto māju tuvumā, Neretas novadā. Nosaukumu nepiefiksēju, rakstos ir minēti "Āniņi", bet Vikipēdijā rakstīts - "Āriņi". Pie akmens mums ir pievienojusies vēl viena vietējās vēstures zinātāja Lidija Ozoliņa, kura pastāsta mums par Neretu. Tā ir slavena ar tādiem latviešiem nozīmīgiem vārdiem kā rakstnieks Jānis Jaunsudrabiņš, dzejniece Velta Toma un citi.
Mēs palīdzam pārveidot piemiņas vietu ar diviem atvestiem kociņiem, bez žēlastības izraujot dažas puķes, kas gan atrod sev citu mājvietu. Visā noraugās vietējo māju saimniece, bet pļavās ganās visuresošie stārķi. Uzzinām ne visai zināmus faktus par Veseli, kurš izrādās - bijis jautrs bohēmietis un pat atstājis visai jestras piezīmes par saviem piedzīvojumiem šajā jomā. Satraukumu izraisa liepu zobspārņa kāpurs, kas pēkšņi uzrodas uz Ievas. Laiku pa laikam uzlīst smidzinošs lietus, taču tas daudz netraucē. Ūdens stādījumu apliešanai mums ir līdzi, bet mitrais laiks ir garantija, ka kociņi ieaugsies.
Dodamies atpakaļ uz Jēkabpils pusi, lai aizvestu uz mājām abas kundzes. Tālāk ceļš ved uz Daugavpili. Atbraukuši sagaidām Belogrīva skolas biedru Igoru un spriežam par turpmāko. Beigās saprotam, ka esam laika trūkumā un nolemjam atteikties no Daugavpils cietokšņa apmeklēšanas, kā arī pilsētas apskates, nolemjot aprobežoties tikai ar Šmakovkas muzeja apmeklēšanu un pārtikas iepirkšanu. Muzejs atrodas Daugavpils Vienības nama pagrabā. 3 zālēs izvietojas stāsts par latgaliešu viskija - šmakovkas vēsturi, pievelkot klāt visu iespējamo, lai dažādotu šo tēmu. Dzēriena nosaukums cēlies no poļu vārda "smak", tulkojumā - "garša". Dzēriens faktiski ir tas, ko tautā sauc par "kandžu" (sinonīmi: dzimtenīte, samagonka, fūzelis, grāvju vaimanas, krūmu šalkas, sievu vaimanas, ļerga, ļurļaks, mēnesnīca, mežmalas, nopūtas, niknais). Kandžas nosaukums pēc leģendas ir radies krievu – japāņu kara laikā. Latviešu karavīri Tālajos Austrumos iepazinuši ļoti sliktu šņabi, kas korejiešu valodā saukts „handža”. Taču, spriežot pēc visa, šmakovka laikam nav tik slikta, jo to pašlaik ražo gandrīz vai rūpnieciskos apmēros. Kādreiz, padomju laikos tas viss ir bijis stipri nelegāli - par kandžas dzīšanu varēja arī nonākt cietumā. Ko šādu dzērienu lietošana dod veselībai, tas jau ir cits stāsts.
Esam izlēmuši, pirms došanās uz paredzēto nakšņošanas vietu kempingā "Ozianna" pie Daugavas lokiem, aizbraukt uz Sventes muižu Augšzemē. Pa ceļam nolemjam apstāties pie kādas ceļa kafejnīcas. Izrādās, ka tur jau lēmuši beigt darba dienu, bet pierunājam saimnieces atļaut arī mums kaut ko iebaudīt. Iedzeram aliņu un kaut ko uzkožam. Borisam veicas iepazīšanās ar vietējās faunas pārstāvjiem - tiek pamanīta skaista acainā mārīte.
Sventes muižas pilī notiek slēgts vakars - bagātas kāzas. Tā kā pilī mēs netiekam, taču blakus atrodas 2. pasaules kara laiku smagās bruņu tehnikas muzejs, kas vēl ir atvērts. Izstaigājam to. Te kopā savākti tanki un cita bruņu tehnika no abām, karojošām pusēm: vācu un padomju, ieskaitot slavenāko krievu tanku T-34, ir arī daži amerikāņu auto. Viss rūpīgi atjaunots. Saule iet uz rietu, tomēr Igoram izdodas mūs pierunāt, aizbraukt uz Sventes ezeru, izpeldēties. To gan nedara visi, pamēģinu arī es, citādi šogad nav sanācis to izdarīt. Sventes ezers ir slavens ar to, ka tajā ir tīrākais ezera ūdens Latvijā (tas pat ir Latvijas dzeramā ūdens rezerve jau no padomju laikiem). Tas ir tāpēc, ka no apkārtējiem pauguriem pazemes avoti piegādā tīru ūdeni tieši ezera dibenā, varbūt tāpēc ūdens liekas ar stipru cēlējspēku, ko citur, peldoties saldūdenī, neesmu manījis.
Braucam atpakaļ uz Daugavpili, skaisti mākoņos riet saule. Tomēr, laiks ir vēls un tāpēc neapstājamies pie vietas, kur kādreiz ir bijusi Dinaburgas pils. Tur jau arī ir tikai nelielu izmēru pils makets. Kempings "Ozianna" atrodas Daugavpils novadā starp Daugavpili un Krāslavu, dabas parka "Daugavas loki” teritorijā, blakus Daugavai pie Rozališķu loka. Šis Daugavas loks ir attēlots uz 10 latu banknotes. Par to var pārliecināties, jo kempinga tālākā galā ir uzstādīts banknotes makets ar caurumu, pa kuru minētais loks skatāms.
Slejam teltis un sākam gatavot vakariņu zupu, tas gan ievelkas, jo laiku pa laikam uzlīst lietus, taču ne tik liels, lai nodzēstu ugunskuru, uz kura katlā tiek vārīta zupa. Katlam nav arī vāks. Tā kā beigās mums sanāk pusnakts zupa. Citādā ziņā viss ir OK. Arī mazmājiņa kempingā ir iekārtota ērta, ne kā gadījies citās vietās, kur būvētājam laikam nav bijis īsts priekšstats par cilvēka gabarītiem. Tālumā skan mūzika un hip-hop, vēlāk izrādās, ka tur ir bijusi kāda korporatīva ballīte. Sāk likties, ka nesanāks gulēt, taču liekas, ka ballīte norimst agrāk par mums.
Vēlā ēšana rada nepieciešamību agri celties, taču - nav par ko nožēlot, saules lēkts pie Daugavas ir izcils, ja dzīvo pilsētā, tādu reti kad gadās redzēt vai vispār - negadās. Izmantoju momentu un iztaisu dažu labu izcili skaistu kadru ar savu fotoaparātu. Arī vēlāk - mūsu pļavu puķes. Nav brīnums, kā var uzzināt no kempinga darbinieka, ka vietu iemīļojuši arī ārzemnieki - ierodas uz vienu diennakti, bet paliekot uz nedēļu, urbanizētajā Eiropā šāda savvaļas daba bieži nav atrodama. Protams, mums nav īstu kalnu, taču arī Latvijas paugurainēm ir īpašs skaistums.
Paēdam brokastis – neapēsto zupu un šo to citu. Kravājam mantas, novācam teltis un dodamies prom uz Krāslavu. Braucam pa Daugavas ieleju, lai vairāk izbaidītu mežonīgāku ainavu. Pēc brīža apstājamies vietā, kur krasta virsotnē atrodas skatu tornis. Mašīnas atstājam lejā un pa visai grūti kāpjamām kāpnēm tiekam torņa laukumā augšā. Kāpjam tornī, lai izbaudītu skatu uz Daugavas loku. Tas pats, pie kā nakšņojām. Izskatās vareni, laiks ir labs, tornis brīžiem palīgojas. Laikam kāpēji, ne tikai mēs, bet daudzi citi to nedaudz iešūpo. Viens no noteikumiem, ko nedrīkst tornī darīt. Taču nekas briesmīgs. Kāpjam lejā, lai turpinātu ceļu uz Krāslavu.
Krāslavā ierodamies, lai tālāk brauktu uz Aglonu, taču pa priekšu jādodas apskatīt Krāslavas pili. Pils ir celta 18. gadsimtā un piederējusi grāfam Plāteram. Tā celt ir sākta ap 1765. gadu pēc arhitekta A. Parako projekta, pabeigta 1791. gadā. Apskatām labiekārtoto pils parku, fotografējamies skatu laukumā. Borisam atkal atradums, trakoti liela vabole - priežu dižkoksngrauzis. Nezin kādēļ nolaidies uz ielas. Rūpīgi pacelts, tas tiek ienests pils dārzā, lai turpina grauzt kokus. Joks.
Parkā izveidota dekoratīva kariete, taču tajā nesēžamies, ejam pie mūsu auto, tikai pa citu ceļu, garām brīvdabas skatuvei. Brauciens jāturpina uz Aglonu. Taču pa ceļam noteikti jāapmeklē kāds „mistisks” ezers meža vidū, kas izveidots par tūrisma atrakciju, tas, protams, ir Velnezers jeb latgaļu mēlē – Čertoks. Mazs, neparastas formas, dziļš ezers, kur praktiski nekas nedzīvo – tikai lieli asari. Mežā toties esot daudz čūsku. Ezers it kā esot caur pazemi savienots ar blakus esošo Grāveru ezeru. Ūdens ezerā ir dzidrs, tajā neietek un no tā neiztek neviena upe, tāpēc to grūti izskaidrot. Ūdens ir zaļganā krāsā un tajā katru gadu uzziedot tikai viena ūdensroze. Arī putni nemīlot šo vietu. Pastāv hipotēze, ka ezers veidojies, uz zemes nokrītot lielam meteorītam. Ezera grunts esot stipri sablīvēta. Te ir paaugstināts elektromagnētiskais lauks, uz mums gan tas īpašu iespaidu neatstāj, uz daudziem citiem tūristiem, kuri ir ap mums, laikam arī. Ūdenim ir paaugstināts dzelzs un dzīvsudraba sāļu saturs, kā arī purva gāze un hlors. Droši vien tāpēc arī tāda nelaba slava.
Vietējie stāsta par ezeru baisus nostāstus un nelabprāt to apmeklē, ezers, kas atrodas 9 km no Aglonas, it kā esot pretmets svētajai Aglonai. Ezerā labāk nepeldēties, varot notikt kas slikts, pa mežu arī nevajag klaiņot, vadātājs maldinās. Te gan ir izveidotas no dēļiem sasistas gājēju takas, apmaldīties nevar.
Imants pastāsta, ka naktīs ap ezeru brauc melna kariete ar melnu kungu tajā, bet no ezera skan vaidi. Ap ezeru brauc vietējais muižnieks, kurš ezerā esot noslīcinājis savu sievu. Franči Napoleona karu laikā te, kaut kur bēgot, esot aprakuši bagātības, taču cilvēki, kuri devušies tās meklēt, neesot atgriezušies.
Tādā baigā vietā labāk ilgi neuzturēties, tāpēc braucam tālāk. Aglona nav tālu, esam ātri klāt. Jāapskata viss iespējamais un - tas ir brīvi iespējams. Izstaigājam pagrabus, pēc tam galveno zāli, otrā stāvā kāds vīrs spēlē klavieres. Uzkāpjam pie altāra, ieraugam durvis istabai, kur vizītes laikā uzturējies Romas pāvesta Jānis-Pāvils II. Dārzā vispirms pieejam pie jauna pieminekļa, kas pirms dažiem gadiem celts par godu Lietuvas ķēniņam Mindaugam un viņa sievai Martai, kura pēc leģendas ir nākusi no latgaļiem. Arī pēc leģendas, karalis esot apglabāts kaut kur tur, kur tagad atrodas Aglonas bazilika. Tā kā viss te daudz pārbūvēts, tad skaidri nekas nav zināms. Beigās pieejam pie Svētavota, kas pārveidots, lai pa vairākām caurulītēm cilvēki varētu tikt pie ūdens. To arī daudzi dara un veidojas pat rinda, bet ūdens patiešām ir garšīgs.
Mums stāv priekšā otrs cēliens, došanās, Imanta vārdiem runājot, uz „Disnejlendu”. Oficiāli to sauc par Kristus karaļa kalnu. Aglonas ezera krastos izvietojies parks ar dīvainām reliģiskām statujām, kas atgādina totēmu stabus, un būvēm no Bībeles stāstiem, piemēram, Noasa šķirstu. Skulptūru parks esot veidots kā pateicība Dievam, Jēzum Kristum, kā garīga vieta, kur cilvēkiem smelties dvēseliskas vērtības. Skulptūru autors ir Ēriks Delpers, kuru no debesīm uzrunājis Jēzus, liekot veidot šo skulptūru dārzu. Viss šis dārzs ir mēģinājums kristietību padarīt savādāku, tuvāku dabai, iespējams arī pagānismam. Prātā nāk Tūra Heijerdāla vārdi: „Grūti noticēt, ka pasauli ir radījis Dievs, pielūdzot viņu telpās, ko radījis cilvēks”.
Parks pastāv no ziedojumiem un talcinieku darba. Skulptūru skaits ar katru gadu kļūst arvien lielāks, katrā ir apspēlēts kāds citāts no Bībeles. Vai apskatot to visu, cilvēks kļūst reliģiozāks? Negribas ticēt, taču objekts ir interesants.
Pēdējā lieta, ko vēlējāmies Aglonā apskatīt, ir maizes muzejs, taču mums nelaimējas – muzejā ir saviesīgs vakars. Citiem tas slēgts. Nopērkam šo to vietējā veikalā un dodamies nedaudz atpūsties pie Ciriša. Tas ir ezers ceļa otrā pusē pretī Bazilikai. Iekārtota peldvieta un daži no mums atkal dodas izpeldēties. Es šoreiz nē, toties var skatīties, kā kāds vietējais entuziasts māca savu suni peldēt, pēdējais visai laimīgs gan neizskatās. Pie pamales biezē negaisa mākoņi.
Imants pierunā mūs atpakaļceļā izmest līkumu uz Viļāniem, kur sola mums skaistus skatus vietējā katoļu baznīcā un tās dārzā. Domas dalās, tomēr nolemjam braukt. Ceļā sākas lietus gāze, Preiļos līst kā ar spaiņiem, taču Viļānos viss kārtībā, vienīgi, liekas, ka baznīcas vārti slēgti.
Tomēr, mazliet tālāk vaļā ir iebrauktuve. Tiekam dārzā un pa visādiem apkārtceļiem, ja ne baznīcā iekšā, tad vismaz tās pagrabos, kur gan griesti ir tik zemi, elektrība arī nedeg, jāiet noliekušamies. Toties, romantika vai pareizāk sakot – gotika. Dārzs ar skulptūrām un cilņiem ir skaists, iekopts un dārzu mākslinieka veidots. Cilņi veido Krusta ceļa motīvu. Otrā dārzā – Rožukroņa motīvs, kas ir lūgšana, izdzīvojot Jēzus Kristus dzīvi. Lūgšanu veic ar īpašu kreļļu palīdzību, atkārtojot vienu un to pašu lūgšanu. Parasti, „Esi sveicināta, Marija”. Dārzā ir izvietoti ciļņoti stendi ar visiem noslēpumiem un visām lūgšanu daļām. Tas nedaudz atgādina budismu, kur arī ir jānostaigā lūgšanu ceļš, tikai lūgšanas jau ir uzrakstītas uz griežamiem ruļļiem. Atliek tikai tos iegriezt un lūgšanas skan pašas. Kristiešiem grūtāk, tās jāskaita no galvas.
No Viļāniem sākas atpakaļceļš – pa taisno, uz Jēkabpili, tomēr, izmetot nelielu līkumu pa Daugavas kreiso krastu, lai piestātu pie vietas, kur kādreiz bijis Staburags. Klints gan ir joprojām, tikai zem ūdens. Īstenībā mēs tikai uz mirkli ieskrienam parkā līdz Daugavai, vietā, kur applūdusi estrāde. Braucam tālāk, pie Aizkraukles atgriežamies labajā krastā. Saule jau norietējusi, pamalē sārti mākoņi rada skaistu vakara skatu, pļavās ceļas miglas vāli, kas reizēm šķērso šoseju.
Laiks negaida, dažiem no mums jānokļūst Ogrē, pirms to atstājis pēdējais vilciens uz Rīgu. Tālāk dosies tikai viens auto, jo Arnis Voitkāns dzīvo Ogrē rīt viņam uz darbu, tāpēc vest mūs vēl līdz Rīgai un tad atpakaļ, būtu prasīts par daudz. Rezultātā, Ieva ar Borisu dodas uz vilcienu, bet mani uz Rīgu paķer Imants ar Kasparu.
Šī gada ceļojums, garš, taču iespaidiem pilns, ir beidzies. Kaut ko no redzētā fotogrāfijās var atrast mūsu mājaslapā. Kā parasti vispilnīgāko pārskatu bildēs esmu izvietojis draugiem.lv savos albumos, tikai tur tos praktiski neviens, izņemot pāris cilvēku, neskatās, divi albumi vispār nav skatīti. Tā kā, ja ir laiks - apskatiet! Mūsu zeme jau ir skaista - savā, latviskā veidā. 31. jūlijs ir beidzies.