Taču kopumā Ķīnas zinātniskajā fantāzijā viss ir kā pie cilvēkiem. Te ir savas balvas, pašas prestižākās no tām ir “Iņhe”, “Piena Ceļš” (vai vienkārši “Galaktika”). Šī prēmija tiek pasniegta labākajiem ķīniešu autoriem no 1986. gada, bet no 1991. gada regulāri – katru gadu, no 2004. gada – arī labākajam tulkotajam autoram. “Iņhe” nodibināja divu žurnālu redakcijas; Ķīnas fantastiem, atšķirībā no reālistiem, savas īpašas valsts prēmijas nav. Viņi tiek vērtēti nominācijā “Bērnu rakstnieki”. No otras puses, visas lielākajās valsts universitātēs ir fantastikas mīļotāju klubi, kas organize, protams pēc Ķīnas mērogiem, nelielus konventus; student kopā lasa ZF, apspriež grāmatas, mēģina rakstīt paši. Pekīnas Pedagoģiskajā universitātē no 1991. gada tiek lasīts kurss “Zinātniskā fantastika”, no 2003. gada augstskola piedāvā maģistratūru ar šo specializāciju.
Ir ķīniešu rakstnieki, kuri neuzskata sevi par fantastiem, taču ieslēdz savos darbos fantastikas elementus. Piemēram, Londonā dzīvojošā ķīniete Guo Sjaolu, kuras romānā “NLO viņas acīs” ķīniešu ciematu, iespējams apciemo citplanētieši, vai politiskais aktīvists Vans Ļisjuns, kurš 1991. gadā ar pseidonīmu “Bao Mi” (“glabā noslēpumi”) izdeva romānu “Dzeltenās briesmas” par pilsoņu karu starp Ķīnas Ziemeļiem un Dienvidiem (ar Taivānu Dienvidu pusē), kas beidzas ar kodolkaru.
Vēl ir maģiskie reālisti – tāds ir A Lajs, tibetiešu izcelsmes rakstnieks, kurš ir sarakstījis triloģiju “Tukšais kalns” (2005-2009) par “pasaules jumtu”. Ir arī savi Deni Brauni, pats pazīstamākais no viņiem – raksta ar pseidonīmu He Ma – biznesmenis, viens no bagātākajiem ķīniešu rakstniekiem, kurš no 2008. līdz 2011. gadam izdeva ciklu no desmit romāniem “Tibetas kods”. Atšķirībā no A Laja, He Ma ir ķīnietis, taču izaudzis starp tibetiešiem, daudzus gadus dzīvojis Tibetā un ir izlasījis, kā pats saka, 600 grāmatas par Tibetas vēsturi. Rezultāts ir saga par Tibetas mastifu speciālistu, kurš meklē Pagbalas budistu klostera, ko IX gadsimtā ir iznīcinājis Tibetas valdnieks Landarma, dārgumus. He Ma romānus piepilda piedzīvojumi Indiana Džonsa garā, tajos ir arī alternatīvā vesture (tibetiešu tempļi Dienvidamerikā), kriptozooloģija (bites-slepkavas, purpura vienradži), seni noslēpumi un sazvērestības. “Tibetas koda” ekranizācijas tiesības ir nopirkusi studija “DreamWorks”, un jau anonsētā filma būs pirmā, kas tiks radīta tās Šanhajas filiālē.
Atmodušies ir arī vecākās paaudzes fantasti – jau minētais U Jaņs (dz. 1962), autors romānam “Dzīve un nave sestajās debesīs” (1996) par kibernoziegumiem ķīniešu pilotējamajā kosmiskajā kuģī, un Ma Bojuns (dz. 1953), kurš galvenokārt sacer pseidovēsturiskas fantāzijas, tādas kā – “Stāsts par to, kā Šanu dinastijas flote iekaroja maiju indiāņus” (2007). Laiku pa laikam Ma izdod arī tādus šedevrus a-la “Klusēšanas pilsēta” (2005) – it kā Ņujorka, kur vara stingri kontrolē visu kustību internet, bet jūzeri slēpjas, izdomājot jaunu tīkla valodu; samainīt Ņujorku ar Pekinu lasītājs var pats. Cits “atmodies” autors Huans I, kura romānā “Ciņu meklējot” (1997) specaģentu no nākotnes iesūta III gadsimtā p. m. ē., lai viņš piedalītos kronēšanas ceremonijā, kad tronī kāps pirmais Ķīnas imperators Ciņs Šihuandi. Diemžēl laika mašīna kļūdās un agents ierodas ne tur, bet galvenais – ne tad, un ir spiests vairākus gadus pūlēties kājām nokļūt uz vajadzīgo vietu…
Interesanti, ka šī romāna ekranizācija 2001. gadā izsauca vētrainus protestus no cenzoru puses. Viņi uzskatīja, ka pirmkārt, no marksisma pozīcijām, mainīt pagātni nav iespējams, un, kaut arī filmā tā nemaz nemainās (aģenta ierašanās pagātnē jau ir vēstures daļa), pārvietošanās laikā tik un tā esot aizdomīga lieta. Otrkārt, Huans I miglaini norāda, ka daļa no III gadsimta p. m. ē. personāžiem esot iemiesojušies varoņa kolēģos un tuviniekos, budisma propagandu ierēdņi paciest nespēja. Savstarpējie strīdi starp Kantonas TV vadību un cenzūras dienestu ilga daudzus gadus. 2011. gadā cenzori oficiāli nosodīja ceļojumus laikā: “tādos stāstos neesot pozitīvu domu un jēgas”, un vispār, “mīti, šausmīgi un dīvaini sižeti, absurdas stratēģijas, kā arī feodālisma propaganda, māņticība, fatālisms un ticība reinkarnācijai” TV tagad ir aizliegtas.
Nemirstīgais dzejnieks uz dzejoļu mākoņa.
Jaunā ķīniešu fantastu paaudze, ko nav baidījusi Kultūras revolūcija, darbojas daudz drosmīgāk, nekā vecie kolēģi. Guandunas fantasts Čeņs Cjufaņs (dz. 1981), kurš strādā par vidēja ranga menedžeri vienā no lielākajām Ķīnas vebkompānijām, intervijā sacīja, ka viņam ir paveicies: “mazā pilsēta” ar miljons iedzīvotājiem Dena Sjaopina laikā tika pasludināta par īpašo ekonomisko zonu, tā kā Čens auga “samēra pārtikušā vidē, ieguva labu izglītību, viņam bija pieejama informācija, viņš skatījās “Zvaigžņu karus” un “Zvaigžņu ceļu”, fanoja par Artūru Klārku, Herbertu Velsu, Žilu Vernu un viņu iedvesmots, savu pirmo stāstu publicēja 16 gadu vecumā. Čeņs ir pazīstams ar romāniem “Bezdibens vīzija” (2006) par realitātes uztveršanas kiberpanka filtriem, kuru izplatība noved pie apokaliptiskām sekām, un “Atkritumu paisums” (2013). Pēdējā romāna darbība notiek 2020. gadā: apspiestie strādnieki, kuri pārstrādā elektronu tehnikas aptkritumus Silikona salā, Dienvidķīnā, sāk sacelšanos, ko vada “atkritumu meitene” Mimi, kura pateicoties šausmīgajai salas ekoloģijai ir pārgājusi uz nākošo evolūcijas pakāpi un kļuvusi par postcilvēku. Abus romānus var uzskatīt par mūsdienu Ķīnas metaforu. Tādā pašā veidā te var pieskaitīt stāstu “Žurkas gads” (2009), kur nākotnes ķīniešu studenti ir derīgi tikai tam, lai ar šķēpiem medītu milzīgas žurkas, kas audzētas eksportam un ir izbēgušas no laboratorijas.
Citu jauno fantastu vidū izceļas stāsta “Dēmona galva” (2007) autors Fejs Dao, kur kareivīga diktatora smadzenes tiek izglābtas un, pateicoties tam, ka ir atrautas no ķermeņa, atbrīvojas no asinsizliešanas kaisles, sākot dot priekšroku filozofiskām diskusijām un pat rekomendē sevi sodīt ar nāvi par izdarītajiem noziegumiem: Sja Czja (dz. 1984), kura ir pazīstama ar izsmalcināto stāstu “Blašķe ar dēmonu” (2004) par to, kā demons piedāvā fiziķim Džeimsam Maksvelam – tam pašam, kurš ir izdomājis “Maksvela dēmonus” – faustisku darījumu; angļu literatūras pasniedzēja universitātē Čžao Haihuna (dz. 1977), ārkārtīgi populārā garstāsta “Iokasta” (1999) un tādu stāstu kā “Kažoka maiņa” (2000) par citplanētiešu vilkati, kurš uz Zemes kļūst par kinozvaigzni autore; La La (dz. 1977), kurš sarakstījis stāstu “Mūžīgie radioviļņi” (2007) par cilvēku, precīzāk – postcilvēku, kurš tālā nākotnē ir uztvēris pirms simts tūkstošiem gadu sūtītus signālus no pēdējiem kosmiskajiem kuģiem, kas atstājuši mirstošo Zemi.
Šis La La stāsts ir lielisks piemērs tam, cik kontekstuāla ir ķīniešu fantastika: stāsts liekas galīgi fantastisks, ja nezinam, ka tā nosaukums atsauc atmiņā 1958. gada ķīniešu filmu par radistu-komunistu no Šanhajas pagrīdes, kurš iet bojā pirms pilsētas atbrīvošanas un tā arī neuzzina par savu ieguldījumu Ķīnas nākotnē. Saites ar pagātni un to saraušana ir tēma, kas interesē visus bez izņēmuma. Pēc fantastika vēsturnieka U Jaņa domām, ķīniešu ZF ir trīs unikālas īpašības: 1) tēma par atbrīvošanos no pagātnes važām, vai nu tā būtu novecojusi kultūra, vai nederīga politika; 2) interese par zinātni un tās (ne)atkarības no kultūras problēmām (vai vispār var runāt par Rietumu zinātni, ja zinātniskā izziņa pēc savas būtības ir universāla?); 3) mēģinājums paredzēt ķīniešu civilizācijas – vecākās no izdzīvojušām – nākotni.
Vienā no saviem rakstiem U Jaņs liek priekšā paskatīties uz Padebešu valsts ZF vēsturi caur lozungu prizmu. Ļans Cičao ir teicis: “Glābsim valsti ar literatūras palīdzību!” Lu Siņs ir teicis: “Popularizēsim zinātni!” Čžens Veņguans ir teicis: “Iesim pa priekšu zinātnei!” Je Junle ir teicis: “Ierobežosim trīs elementus!” (Dīvains lozungs, diemžēl U Jaņs nepaskaidro, ko tas nozīmē.) Tuns Eņčžens ir teicis: “Iemiesosim zinātnisko domāšanu dzīvē!” Vejs Jahua ir teicis: “Fantastikas funkcija ir sabiedrības kritika!” Jaunā gadsimta fantasti ir teikuši: “Izklaidēt un pašapliecināties!” Beidzot pats profesors U uzskata, ka fantastikas uzdevums ir “kliegt, stāvot pie malas” (acīmredzot, pie bezdibeņa malas”).
Mēs, lai kā arī negrozītu šo jēdzienu, piederam pie Rietumu civilizācijas – pie tādas koncentrētas domāšanas ar lozungiem mēs neesam pieraduši. Uztvert laikmetu caur imperatora valdīšanas perioda devīzi mēs neesam raduši, tā ir tīri ķīniska rakstura iezīme – kam ir divu, ja ne trīs tūkstošu gadu sena vesture. Ķīnā jebkura parādība sakņojas vesture. Tā, mūsdienu ķīniešu sarunvaloda ir pilna ar “veņjaņizmiem”, citātiem no Konfūcija, Senās Ķīnas filozofiskajiem traktātiem, no milzums ķīniešu dzejniekiem, kurus iztulkot citās valodās principā nav iespējams, tāpēc ka viņi, savukārt, arī nepārtraukti cite senākos. Un nevajag domāt, ka veņjaņs ir pilnībā aizmirsts: tas pats Čeņs Cjufaņs 2004. Gadā saņēma Taivānā prēmiju par fantastisko stāstu “Piezīmes no Ninčuanas alas”, kas no pirmā līdz pēdējam hieroglifam bija sarakstīts klasiskajā ķīniešu valodā.
Varbūt arī tāpēc ir tik reti ķīniešu ZF tulkojumi, ka tā ir iecementēta vesturē un kultūrā, ko tā vienkārši visā pilnībā nemaz nepārtulkosi?
Kenam Ļu ir eseja angļu valodā par to, cik grūti tulkot ķīniešu fantastiku angļu valodā, kur viņš raksta: “Politiskā plaisa starp Ķīnu un Rietumiem, ko pastiprina Ķīnas cenzūras Scilla un Rietumu skata Haribda uz Ķīnu kā uz svešu zemi, pārvērš katru mēģinājumu pārvarēt telpu starp divām valodām bīstamā ceļojumā”. Ļu dod interesantu piemēru par to, kā viņa stāstu “Papīra zvērnīca”, kas bija sarakstīts angliski, tulkoja ķīniešu valodā. Šī stāsta varone ir sieviete, kas piedzima Ķīnā neilgi pirms 1958.-1961. gadu bada un pazaudēja ģimeni Kultūras revolūcijas laikā. Ķīniešu tulkotājs šos faktus aizvāca; Kens Ļu sākumā sadusmojās, bet tad saprata, ka te nav tikai bailes no cenzūras. Gan uz badu, gan uz Kultūras revolūciju Ķīnā skatās ne tā kā Rietumos, un ne jau tāpēc, ka viņu smadzenes ir izskalojusi propaganda, bet tāpēc, ka Rietumu skaidrojumi šiem notikumiem ir pietiekami vienpusēji. Katra kultūra par sevi zina vairāk par citām, un šī nevienādība vienmēr atsaucās tekstā.
Neglābj arī tas, ka Ķīna aizņemas Rietumu idejas, tās tik un tā iziet cauri Konfūcija ētikai, cauri daosizmam, budismam, sociālismam un valsts kapitālismam, cauri vēsturei, kur mētāšanās no Cinu imperatoriem līdz priekšsēdētājam Mao un no Kultūras revolūcijas līdz patērētāju sabiedrībai ir tikai īsa episode daudzu gadsimtu ilgo notikumu rindā. Ķīnas fantasti liekas atkarīgi no savas vēstures un kultūras – taču tikai liekas. Īstenībā daudzveidīgā Ķīnas vesture dod milzīgu daudzumu brīvības pakāpes.
To var redzēt, piemēram, pēc Ļu Cisiņa stāsta “Dzejoļu mākonis” (1997), kas sākas ar pārsteidzošu ainu: trīs radījumi nolaižas mūsu planētas dzīlēs, lai nokļūtu dobajā Zemē. Viens no viņiem ir cilvēks vārdā I-I, viens no pēdējiem cilvēkiem Visumā; otrais – saprātīgs reptīlis vārdā Lielais Zobs; trešais – dievs lielā ķīniešu dzejnieka Li Bo ķermenī. Priekšvēsture ir tāda: kosmiskie reptīļi izlaupa Saules sistēmu un paverdzina cilvēci, bet I-I ir jākļūst par upuri, ko viņi upurēs dieviem (bezgalīgi attīstītai civilizācijai, kas eksistē kā tīrā enerģija). I-I izdodas pārliecināt dievu, ka civilizāciju nevajag iznīcināt; tai piemīt tas, kā nav dieviem – poēzija. Dievs, kas ir zvērināts Galaktikas mākslas kolekcionārs, pieņem Li Bo apveidu, lai saprastu, kas ir ķīniešu dzeja – un veņjaņā sarakstītā poēzija iedzen viņu strupceļā. Rezultātā dievs apžēlo cilvēci, atjauno reptīļu iznīcināto Zemi, un rada “dzejoļu mākoni” – visas iespējamās hieroglīfu kombinācijas. Diemžēl arī tas neatrisina problēmu, jo atšķirt labus dzejoļus no sliktiem dievs nespēj, to var tikai ķīnieši paši.
Tieši tāpēc Ķiņa ir mūžīga, liela un neuzvarama.