Dažreiz par pirmo ķīniešu ZF sauc Jui Vaņčuņa romānu „Piezīmes par iznīcinātajiem opozicionāriem” (1847), taču tikai tāpēc, ka šajā militāristiskajā sāgā, kas apraksta Sun dinastijas cīņu ar dumpiniekiem, ir fantastiski ieroči un daosisma maģija. Taču „Piezīmes...” tradīciju nerada, atšķirībā no „Romāna par Mēness koloniju”: pēc 1904. gada Ķīnā sākas Pirmais fantastikas bums. Pietiek pateikt, ka četros lielākajos Padebešu impērijas literatūras žurnālos bija savas „kesjue sjaošo” („fantastisko stāstu”) nodaļas. Ļoti populārs bija Sjuja Ņjaņci garstāsts „Bahvala kunga jaunie stāsti” (1905), kas tika uzrakstīti, iespaidojoties no stāstiem par baronu Minhauzenu. Bahvala kungs vēsta par to, kā viņa dvēsele un ķermenis, atdalījušies viens no otra, dodas ceļojumā: viņš uzduras Mēnesim, nokļūst pazemes Ķīnā, kur laiks tek ļoti lēni, ceļo pa Venēru un tā tālāk; viss tas – kopā ar remarkām par gravitāciju un elektrību. Ciņu dinastijas (1644-1912) pēdējos gados fantastika lielā mērā bija politiska – tā aprakstīja kaut kādu nākotnes utopiju, kur kā spogulī atainojās Ķīnas impērijas pagrimuma laika inteliģences ilgas. Uz tekstu ar nosaukumiem „Jaunais laikmets” vai „Jaunā Ķīna” fona izcēlās U Czjaņžeņa „Akmens jaunais stāsts” (1905). Formāli tas bija sīkvels „Sapnim sarkanajā namiņā” (ceturtajam, klasiskajam ķīniešu romānam kopā ar „Ceļojumu uz Rietumiem”, „Upju līčiem” un „Trīs valstībām”). „Sapņa...” varonim Czja Baojui bija jāizlabo pasaule ar brīnumu jašmas palīdzību, tas bija saprātīgs akmens, kas bija izkritis dievietei Ņuivai, taču viņš cieš sakāvi. „Akmens jaunajā stāstā” viņš pārceļas simts gadu uz priekšu un redz nabagu, atpalikušu, korumpētu valsti (to pārstāv pa pusei koloniāla Šanhaja). Ar Ciņu Ķīnu kontrastē Civilizētā Valsts vēl tālākā nākotnē, kur ir zemūdens laivas, dirižabļi, nemirstība un laika apstākļu kontrole. Izrādās, ka Valsts valdnieks ir neviens cits, kā tas pats Čžeņ Baojui, cits personāžs no „Sapņa...”, kas tur kalpoja par varoņa alter ego, no šejienes arī varoņu vienādie vārdi. Dievišķā jašma tomēr panāk savu – kaut arī tikai ķīniešu intelektuāļu sapņos, kuri kā tas pats Minhauzens ar austrumniecisku rūpību vilka sevi aiz matiem no feodālisma purva.
Cilvēki-kaķi starp skurbumu un progresu.
Buržuāziskās Siņhajas revolūcijas laikā (1911-1912) Cinu dinastija tika gāzta< Ķīnas Impērija pārstāja eksistēt un tās vietā nāca Ķīnas Republika (par tās mantinieci sevi uzskata Taivāna). 1919. gadā Ķīnas studenti un strādnieki nodibina „4. maija kustību”, sākotnēji izteikti pretjapānisku; ar šo brīdi japāņu ietekme uz ķīniešu ZF praktiski izzūd. „4. maija kustība” veic daudzas reformas, konkrēti pagriežoties no tradicionālās kultūras uz rietumniecisko, tajā skaitā, arī rakstot literatūru sarunvalodā.
1920. gados Padebešu valsts rakstnieki, vēloties iet vienā solī ar progresīvo cilvēci, sāka pārstādīt vietējā augsnē populārus Rietumu literatūras žanrus; tā pirmie ķīniešu detektīvu autori: Čens Sjaocins un Suņs Ļaohuns rakstīja par varoņiem, kas bija līdzīgi Šerlokam Holmsam un Arsenam Lupēnam. Smieklīgi sanāca ar humora žanru: 1924. gadā literāts Liņs Juitans rakstā ar ļoti ķīnisku nosaukumu „Septītais „ziloņa taustītājs” par terminu „humors”” aicināja propagandēt humoristisko literatūru, tajā pašā laikā šo vārdu atainojot, pa tiešo kopējot no anģļu „jumo” un pierakstot to ar pavisam nejautru hieroglifu „vientulīga klusēšana”. Kas attiecas uz fantastiku, tad pēc iekārtas maiņas tā praktiski izbeidzās – acīmredzot, daudzi nolēma, ka autoru solītā utopija „kesjue sjaošo” jau ir gandrīz iestājusies. Fakts paliek fakts: Pirmais Fantastikas Bums (1902-1911) beidzās un sekojošos trīsdesmit gados, kamēr Ķīnā visi kāvās ar visiem, fantastika tur praktiski neiznāca.
1920. gados vēl kaut kas iznāca – pārsvarā atkal utopijas, kas pārvērtās par atklātu satīru. Raksturīgs piemērs Šeņa Cunveņa (1902-1988) garstāsts „Alise Ķīnā” (1928), kas tika sarakstīts sešus gadus pēc tam, kad „Alise Brīnumzemē” tika iztulkota ķīniešu valodā. Alises klejojumi kompānijā ar Ķīnas mežapīli kalpoja vienīgam mērķim – izsmiet verdziskos ierēdņus, augstprātīgos patriotus un naudaskāros valdniekus. Absurda līmenis pārsniedz visas robežas: kādā ainā izkāmējis jauneklis pieklājīgi jautā, vai viņš nevar Alisi aplaupīt, jo tad valdība varēs viņu arestēt un sodīt ar nāvi, tā viņš samazinās nabadzīgo iedzīvotāju skaitu un slodzi uz augsni...
Tādu grāmatu rindā nomaļus stāv „Piezīmes par Kaķu pilsētu” (1933), ko sarakstījis Lao Še (Šu Cinčuņa pseidonīms, 1899-1966). Literatūrkritiķi ir pārliecināti, ka viņš neko nav zinājis par Rietumu fantastiku, un sarakstīja grāmatu par lidojumu uz Marsu pilnīgi nejauši, taču tas ir visai šaubīgs pieņēmums: 1924.-1929. gadā pasniedz ķīniešu valodu Londonā un izlasa milzums angļu grāmatu. Nevar būt, ka viņš neko nav dzirdējis par „Pasauļu karu”. Lai gan pats rakstnieks visādi centās izvairīties no sava darba pieskaitīšanas fantastikai, vārdus no dziesmas neizmetīsi: romāns par kosmonautu, kurš cieš avāriju uz Sarkanās planētas un atrod tur cilvēku-kaķu civilizāciju, kas degradē, jo pārāk aizraujas ar „dulluma kokiem” (lasi – opiju). Grāmatā ir daudzas satīriskas iezīmes: piemēram, kaķi skolā mācās tikai vienu dienu – un personu skaits ar diplomiem ļauj runāt par vispārēji izglītotu sabiedrību; karavīri biežāk aplaupa tautu, nekā aizstāv to; varoņi raksta miglainas vārsmas, kā „”Tas, kas ēd dulluma lapas/ tas vienmēr būs aristokrāts”... Lao Še īpaši ir izdevies ņirdzošais nobeigums: varonis paziņo, ka rezultātā viņš ir atgriezies no Marsa „savā lielajā, gaišajā un brīvajā Ķīnā”.
PSRS pārbūves laikā rakstīja par to, ka „Piezīmes par Kaķu pilsētu” smalki ņirgājās par Mao Dzedunu: „kaķis” ķīniešu valodā arī ir „mao”. Tā, protams, ir no pirksta izzīsta fantāzija. Pirmkārt, Lielā Stūrmaņa uzvārds tulkojumā nozīmē „mati” un to lasa citā tonī, nekā „mao” – kaķis, bet otrkārt, kad Lao Še sacerēja romānu, par Mao Dzedunu tikai retais bija kaut ko dzirdējis. Viņš, protams, vadīja neilgi eksistējušo Ķīnas Padomju Republiku valsts dienvidos, tomēr nekāda līdzība starp jauno komunistu un garstāsta varoņiem nebija un nevarēja būt. Cita lieta, ka pēc ceturtdaļgadsimta Lao Še satīra palika tikpat indīga. Pēc oficiālās versijas rakstnieks izdarīja pašnāvību 1966. gada augustā: pēc tam, kad hunveibini („sarkangvardieši”, revolucionārā jaunatne, Kultūras revolūcijas karotāji) vilka viņu pa Pekinas ielām un piekāva uz Konfūcija tempļa kāpnēm, Lao Še noslīcinājās Taipinas ezerā. [„Piezīmēs par Kaķu pilsētu” ir daudzas paralēles ar to, kas vēlāk notika Kultūras revolūcijā – t.p.]
Hipnoze, paranoja, transgenderisms!
Ja neskaita šo romānu, praktiski visu 1930. gadu ķīniešu fantastiku sarakstīja viens autors – šanhajietis vārdā Gu Czjuņčžens (1902-1980), rīsu tirgotāja dēls un sākumskolas skolotājs. Viņu var uzskatīt par savdabīgu Ķīnas Hugo Gernsbeku. Gu Czjuņčžens bija talantīgs, pašmācības ceļā izglītību ieguvis cilvēks un 1920. gados pārkvalificējās par pusaudžu žurnālu redaktoru, starp citu, iztulkojot bērniem Andersena pasakas. Viņš palika Šanhajā, kad 1937. gadā to okupēja japāņi un tas pārvērtās par „vientuļu salu” – līdz 1941. gada decembrim okupanti neaiztika ārzemju koncesiju teritorijas, pateicoties tam, ka Šanhajā šādu koncesiju bija ļoti daudz, pilsēta eksistēja, it kā izolēta no kara. Gu izdeva žurnālu „Kesjue cjujveij” („Zinātnes garša”), kur publicēja populārzinātniskus rakstus. Vēlāk, 1950. gados viņš pārcēlās uz Pekīnu un sāka tulkot padomju populārzinātniskos sacerējumus.
Ķīnas ZF vēsturē Gu ir palicis pateicoties četriem garstāstiem: „Sapnis par mieru”, „Dīvainā sērga Londonā”, „Zem Ziemeļpola” (visi 1939) un „Dzimuma maiņa” (1940). Pirmie divi garstāsti vēsta par ārzemju ļaundariem, turklāt, stilistiski atgādina vēlākos Filipa Dika un Iena Fleminga darbus. Tā „Sapnī par mieru” amerikāņu aģents Šons Merlins atgriežas no naidīgās, „vistālākās austrumvalsts” (lasi – Japānas) un mēģina pārliecināt priekšniecību par to, ka pretinieks tuvākā nākotnē centīsies izmēģināt pret ASV kādu superieroci. Viņam neviens netic, tieši otrādi, valstī visi kā viens grib draudzēties ar ienaidnieku un Merlins ar šausmām saprot, ka superierocis jau ir izmantots: ienaidnieks masveidā ir hipnotizējis amerikāņus pa radio...
Uz šo sižetu, lai cik neparasti tas arī nebūtu, autoru iedvesmoja ziņa par slaveno 1938. gada radiouzvedumu „Pasauļu karš”, kas izsauca paniku iedzīvotāju vidū, kā arī Gomindana partijas politiķa Vana Czinveja hipnotizējošās runas par mieru ar Japānu. Vēlāk Vans Czinvejs kļūst par kolaboracionistu valdības galvu un tiek pasludināts par Dzimtenes nodevēju; mums viņa vārds ir pazīstams pēc brāļu Strugacku romāna „Nolemtā pilsēta”, kur viņš minēts vienā rindā ar Petēnu un Kvislingu. Par spīti politiskajam zemtekstam, Gu garstāsts ir ieturēts tīrā Gernsbeka stilā: ir saskaitīts, ka 19% no teksta aizņem rāmja antenas darba apraksts (plus sešas ilustrācijas ar shēmām).
Mazāk fantastisks bija Trešā Reiha iebrukums Lielbritānijā „Dīvainajā sērgā Londonā”: londonieši mirst no baigas slimības, kas izšķīdina miesu un ādu, un sadedzina plaušas, sagāžas ēkas, - izrādās, ka spiegi ir piesātinājuši Albionas miglu ar slāpekļskābi. Eksistē pat garstāstam Gu pievienotie jautājumi, tādi kā: „kas ir katalizators?” un „kā rūpniecībā iegūst nitrātus?”.
Nu, bet „Dzimuma maiņu” var uzskatīt gandrīz par pirmo transgenderu ZF paraugu: neprātīgs zinātnieks, doktors Ni pārvērš savu meitu par vīrieti, lai iegūtu sev asistentu un pie viena, aizbaidītu prom viņas līgavaini, bet tas savukārt pārvērš doktoru vecenītē un dusmās nogalina. Finālā izrādās, ka stāsta stāstītājs ir – doktora Ni eksmeita – tagad, laimīgs vīrs un divu bērnu tēvs.
Ceturtais garstāsts ir Gu tehnoloģiska utopija par Ziemeļpolu un ar īpašu oriģinalitāti neizceļas.
Vienīgais tā laika ZF-garstāsts, kas nepieder Gu spalvai, ir Sjuja Dišaņa „Dzelzs zivs žaunas” (1941), kur ķīniešu zinātnieks izstrādā projektu zemūdenei, kas strādā pēc jauna (fantastiska) principa, taču birokrātu iesīkstējušās domāšanas dēļ tas tā arī netiek realizēts.
Karš ar Japānu, kas nemanot pārauga Mao Dzeduna komunistiskās partijas pilsoņu karā ar Čana Kaiši Gomindānu, piespieda abus autorus atteikties no fantastikas sacerēšanas. Kaut arī pēdējos gados Ķīnā tiek uzskatīts, ka 1930. un 1940. gadu ZF neaprobežojās tikai ar Gu Cjuņčženu un Sjuju Dišanu, citi teksti vienkārši nav saglabājušies.