Šķirstot manis nelasītās grāmatas.
Sākumā atcerēsimies to, ka ķīniešu fantastika krievu [arī latviešu - t.p.] un arī angļu valodā tikpat kā nav tulkota. Ar angļu valodu ir nedaudz labāk: ja labi meklē, var atrast divus stāstu krājumus, kas sniedz ļoti aptuvenu priekšstatu par šo tēmu; turklāt, pēdējos gados, pateicoties intereses pieaugumam par ĶTR, turienes ZF tulkošana ir jūtami aktivizējusies. Mēs, savukārt joprojām lasām Lao Še "Piezīmes par Kaķu pilsētu" un nesaprotam, kur tad palicis viss pārējais? [Šeit un tālāk ķīniešu vārdi doti tradicionālā rakstībā - uzvārds pa priekšu - autora piezīme]
Tādi tulkojumu nabadzības iemesli it kā ir vairāki, taču, tos apskatot tuvāk, izrādās, ka tie neiztur nekādu kritiku. Pirmais, kas ienāk prātā - valodas barjera: ķīniski lasa ļoti maz cilvēku. Taču arī japāniski lasa tikai izredzēto mazākums, taču par japāņu fantastiku gan pie mums, gan Rietumos lielāks vai mazāks priekšstats ir (arī "Nākotnes šķautne", ko sarakstījis Hirosi Sakuradzaki, krievu valodā iznāca gandrīz vienlaicīgi ar tā Holivudas ekranizāciju, kaut arī pie mums grāmatas ticamāk tulkoja no angļu valodas, nevis no japāņu - tāds, lūk, izņēmums, kas apstiprina likumu). Jā, lingvistiskajam aspektam ir baisa loma: ķīniešu valoda kaut kur ir sarežģītāka par japāņu - piemēram, hieroglifi, kas vajadzīgi, lai saprastu mākslas darba tekstu, ir nepieciešami pāri par trīs reizēm vairāk. Arī dialektu ir daudz un atšķiras tie spēcīgāk, un viena un tā pati zilbe, kas izrunāta četros dažādos toņos, pārvēršas par dažādiem vārdiem... No otras puses, japāņi izraujas priekšā ar gramatiku. Ticiet man, salīdzinājumā ar ķīniešu valodu, tie ir gatavie džungļi.
Varbūt vainīga politika? Kapitālistiskā Japāna bija PSRS ienaidnieks, taču ienaidnieks saprotams, un atsevišķus japāņu rakstniekus, tajā skaitā, fantastus, mierīgi varēja tulkot, lai detalizēti varētu parādīt, kā izvirst japāņu buržuāziskā sabiedrība.
Ar, it kā komunistisko Ķīnu viss bija daudz sarežģītāk.
Līdz 1949. gadam arī Ķīna bija buržuāziska, un mēs ar to nedraudzējāmies. Staļins aktīvi palīdzēja vietējiem komunistiem karot ar ārējiem un iekšējiem pretiniekiem un 1949. gada 2. oktobrī - nākošā rītā pēc tam, kad uz kartes parādījās Ķīnas Tautas Republika, PSRS ar prieku to atzina de jure. Taču "Padomju Savienības mūžīgā, nesatricināmā, brālīgā draudzība ar lielo ķīniešu tautu" (šos vārdus Ministru padomes priekšsēdētājs Maļenkovs pateica Staļina bēru dienā) ilga pavisam īsu brīdi: 1956. gadā Mao Dzeduns apvainoja Hruščovu revizionismā, 1960. gadā attiecības starp valstīm praktiski tika pārtrauktas, bet pēc deviņiem gadiem norisinājās pat neliels karš pierobežā uz Damanska salas (ķīniski - Čžeņbao).
Pēc tā, līdz pat 1989. gadam, attiecības ar Ķīnu bija aukstas, neskatoties uz notikumu virkni, kas izmainīja Ķīnas izskatu un kā mēs redzēsim: ietekmēja arī tās fantastiku: 1976. gadā Mao, baismīgās un nožēlojamās Kultūras revolūcijas sarīkotājs, nomira, viņa līdzgaitniekus sodīja, Ķīnas komunistiskās partijas (ĶKP) priekšsēdētāja tronī iesēdās reformators Dens Sjaopins.
Pēc tam sākās deviņdesmitie, kad ideoloģiskais motīvs pazuda, taču Krievijai par Ķīnu vairs nebija daļas. Un tikai "nulles" gadu otrajā pusē abu gigantisko valstu kultūras sadarbība pacēlās jaunā līmenī, kaut gan liekas, tīri nomināli: diezin vai pēc Ķīniešu valodas gada (2010)Krievijā ievērojami palielinājās ķīniešu valodas zinātāju skaits. Jebkādā gadījumā, neviena ķīniešu fantastikas grāmata šajā gadsimtā krievu valodā nav iznākusi.
Liekas, te ir tas skaidrojums: nav tulkojuši politisku apsvērumu dēļ! Taču arī tā nav patiesība. Ķīniešu rakstnieki-reālisti PSRS tika tulkoti - Lu Sins, Go Možo, tas pats Lao Še, reti, bet tika izdoti, nemaz nerunājot par klasiku - "Trīs valstības" un "Upju līči". Vēl vairāk, padomju laikā mēs tikām klāt diviem ķīniešu fantastiskajiem romāniem, kas tika sarakstīti XX gadsimtā: Čžan Taņ-i "Piezīmes no garu pasaules" un Lao Še "Piezīmes par Kaķu pilsētu" iznāca tulkoti krieviski attiecīgi 1957. un 1969. gadā. [Pēdējais romāns ir iznācis arī latviešu valodā - t.p.]
Te rodas negaidīts jautājums: vai tad vispār bija ko izdot?
Lēns ceļojums uz rietumiem.
Nedaudzajos rakstos par ķīniešu fantastiku, tās saknes pieņemts meklēt ķīniešu mitoloģijā, senos filozofiskos traktātos, tādos kā „Čžuan-czi” (viedais Čžuan ir šīs daosisma līdzību grāmatas varonis, kurš mums ir dāvājis nemirstīgo stāstu par cilvēku, kuram sapņos rādījies, ka viņš ir tauriņš, bet pamodies viņš vairs nesaprot: vai viņš ir cilvēks vai tauriņš, kas sapņo, ka viņš ir cilvēks). U Čeņeņa Viduslaiku romānā par pērtiķu karali Suņ Ukunu „Ceļojums uz Rietumiem”, Pu Sunlina novelēs. Varbūt, ka tā ir pareiza metode, taču, ja mēs to pārnesīsim uz Eiropas fantastiku, tad noslīksim Homērā un Šekspīrā ātrāk, pirms pagūsim nokļūt kaut vai līdz Mērijai Šellijai. Piekrītiet, tas nebūs pareizi.
Nav ko strīdēties, fantastisku tekstu sacerēšanas tradīcijas Ķīnā ir ļoti senas, bet mitoloģisko motīvu no senās Ķīnas, daosisma un budisma savērpšana dod ļoti bagātu teksta materiālu. Konkrēti ar terminu „sjaošo” („zemās straumes” – atšķirībā no „lielajiem sasniegumiem”, tas ir, filozofiskiem traktātiem) Sešu dinastiju periodā (V-VI gs. mūsu ērā) apzīmēja īsus, sižeta stāstiņus bez pamācībām un didaktikas, un galvenokārt (citējam sinologu Mihailu Jermakovu) „stāstus par pārsteidzošo, neparasto, noslēpumaino un neticamo” – tā saucamos „čžiguai sjaošo”, „stāstus par brīnumiem”. Mūsu laikos termins „sjaošo” apzīmē vienkārši „māksliniecisku tekstu” (romānu, garstāstu, dažreiz – stāstu), tas ir, izdomu-fiction, taču ne obligāti fantastiku.
Ar zinātnisko fantastiku Ķīnā noteiktu laiku nebija pat slikti, tās vispār nebija. Laikam galvenais faktors te bija cits zinātnes stāvoklis. Ja savi Platoni Lao-czi vai Čžuan-czi izskatā Ķīnā bija, tad „saprātā ātrie Ņutoni” Padebešu impērijā nebija radušies. Ne pašā impērijā, ne kaimiņvalstīs, kas atradās tās ietekmē, eksakto zinātņu šī vārda Eiropas sapratnē nebija: diferenciālvienādojumus, iekšdedzes dzinēju un Mendeļejeva tabulu neizdomāja šeit. Tajā pašā Japānā, kam principā nebija nekas pretī, pārņemt no eiropiešiem zinātnes faktus, matemātiskie traktāti klosteru bibliotēkās tika nolikti vienā nodaļā ar grāmatām par ikebanu un citām nepraktiskiem hobijiem. Respektīvi, šajās valstīs nebija pieklājīga fizika, ķīmija, bioloģija – un zinātniska izdoma arī. Nu un fantastika šī vārda mūsdienu izpratnē arī nebija.
Kādu laiku ķīnieši mierīgi iztika ar savu literatūru, turklāt tā visa tika sacerēta klasiskajā literatūras valodā „veņjaņ”, kas atšķiras no sarunvalodas „baihua” stiprāk nekā slāvu liturģiju valoda no krievu valodas. Tomēr XIX gadsimta beigās Ķīnā sāka pūst pārmaiņu vēji – ķīnieši sāka atklāt sev Rietumus. Notika tas biežāk nevis tiešā ceļā, bet no japāņiem, kuri bija uzņēmīgāki pārmaiņām: 1853. gadā komodora Perija „melnie kuģi” ar labu vārdu un pistolēm piespieda samurajus iznākt no daudzu gadsimtu izolācijas, un tie nolēma pēc iespējas īsākā laikā kļūt par vienu vadošajām pasaules valstīm. Kādreiz Japāna kultūras ziņā aptīrīja Ķīnu, paņemot no lielā kaimiņa rakstību, arhitektūru, apģērbu, reliģiju, sociālās teorijas un daudz ko citu. Tagad tā tieši to pašu darīja ar Rietumiem.
Ķīnieši, tik tikko paspēdami sekot japāņiem, kādu laiku skatījās uz Rietumu kultūru caur japāņu prizmu. Ne jau pēdējo lomu te spēlēja rakstība: japāņiem, kas savām fonētiskajām vajadzībām bija izstrādājuši zilbju alfabētu, pārņemt Rietumu tehnoloģiju bija vieglāk nekā ķīniešiem, kam bija tikai hieroglifi. Neviļus atmiņā nāk Josifs Brodskis: „Vējš mūs uz Rietumiem nes kā dzeltenas sēklas/ no sprāgušas pāksts, - uz turieni, kur Siena stāv./ Uz tās fona cilvēks kroplīgs un baiss kā hieroglifs,/ kā visi citi raksti neburtojamie”.
Tieši japāņu valodā jau minētais, nākošais, lielais rakstnieks-reālists Lu Siņs izlasīja ZF romānu „Ceļojums uz Mēness pasauli”, ko bija tulkojis jeb precīzāk pārstāstījis Ruiko Kuroiva. Tas notika 1902. gadā, kad Lu devās uz Japānu, lai mācītos Sendajas medicīnas akadēmijā. Jauno (21) un izglītoto (šajā laikā viņš jau zināja angļu un vācu valodas) Lu šī grāmata – kā jūs jau varējāt iedomāties, runa bija par Žila Verna romānu „No Zemes uz Mēnesi” – aizrāva pilnībā. Pēc gada viņš to pārtulkoja no japāņu valodas uz ķīniešu un priekšvārdā dusmojās, ka zinātniskā fantastika Ķīnā „ir tikpat reta kā vienradža rags – kārtējais pierādījums mūsu laikmeta vājajām domāšanas spējām”.
Tulkošanas procesā Lu Siņs pārliecinājās, ka ZF tulkošana veņjaņ ir ārkārtīgi grūta: klasiskā valoda bija labi piemērota poēzijai un zīlēšanai uz bruņurupuča bruņām, taču nekādi, lai rakstītu par kosmisko raķešu uzbūvi. Tātad fantastikas (un arī zinātnes kā tādas) Ķīnā nebūs, kamēr nemainīsies literatūras tradīcijas. Pats Lu šajā ziņā izdarīja daudz, sacerot grāmatas, kur veņjaņ drosmīgi tika sajaukts ar baihua.
Tajā pašā gadā filozofs-reformators Ļaņs Cičao aicināja visus izglītotos patriotus pievērsties zinātniskai fantastikai. Literatūras ziņā Ļans bija visai ražīgs: tulkoja Žilu Vernu („Divi brīvdienu gadi”) [Viens no „garajiem” Verna romāniem, kas manuprāt latviski nav tulkots – t.p.] un Kamilu Flamarionu, bet 1902. gadā sarakstīja traktātu „Jaunās Ķīnas nākotne”, kur rakstīja par saviem priekšstatiem par topošo impēriju. Konkrēti, Ļans gribēja, lai Šanhajā notiktu Vispasaules izstāde; Šī viņa vēlēšanās izpildījās... 2010. gadā.