telefilmā "Brīnumu Ziemassvētki" (One Magic Christmas), kas stāsta par to, kā uz Zemes nolaidies eņģelis cīnās, lai kāda ģimene notic Ziemassvētku brīnumam. Jaunās aktrises karjera var sākties. Un laikam jau ievirze arī tiek noteikta, jo līdz pat šim laikam aktrise visai daudz ir filmējusies arī mistikas un fantastikas filmās. Turpmākos gadus jaunā meitene pavīd vairākos seriālos un telefilmu epizodēs, līdz 1988. gadā tēlo galveno lomu teleseriālā “Ramona”. Nākošais gads atnes viņai pirmo lielāko lomu arī lielfilmā, visai pretrunīgi vērtētajā Terija Giliama filmā “Barona Minhauzena piedzīvojumi” (The Adventures of Baron Munchausen). Sāra tēlo Salliju Saltu, barona Minhauzena līdzbiedri viņa piedzīvojumos. Aktrise atceras filmēšanu kā vistīrāko murgu. Terijs Giliams esot bijis īsts kinofanātiķis, kas nostrādinājis visus bez žēlastības, neskatoties, vai tas pieaudzis cilvēks, vai bērns, Sārai visu laiku bijis kaut kur jāskrien, jālec aukstā ūdenī, visapkārt kaut kas sprādzis un gāzies. Vienā tādā vietā nelaikus sprāgusi petarde gandrīz padara meiteni aklu. Meitenes ģimenē notiek vēl viena traģēdija, tikko 11 gadu vecumu sasniegušās meitenes māte mirst ar vēzi... un viņai jāsāk filmēties CBC teleseriālā “Ceļš uz Avonleju”, kur jātēlo Sāra Stenlija, meitene, kuru tēvs sūta pie saviem lauku radiem uz Prinča Edvarda salu, jo meitenei nesen... ir nomirusi māte un arī tēva darba lietas neļauj viņam pienācīgi parūpēties par meitu. Seriāls tika veidots pēc kanādiešu bērnu literatūras klasiķes Lūsijas Modas Montgomerijas romānu un stāstu motīviem. Seriāls gūst panākumus arī pasaulē un Sāru sāk dēvēt par “Kanādas saldo sirsniņu” (Canada's Sweetheart). Kaut arī kanādiešu seriāls, tomēr arī kopdarbs ar Disneja studiju, kas ir seriāla izplatītāja ASV, tāpēc seriālā kā viesaktieri piedalās populāri amerikāņu aktieri. Pirmos gadus Sārai Pollijai seriāls patīk, taču gadiem ejot, mūžīgā Sāras Stenlijas loma apnīk. Vecākā brāļa ietekmē meitene sāka aizrauties ar politiku, mēģina aktīvi tajā iesaistīties, rezultātā, kādas demonstrācijas laikā, sadursmē ar policiju viņai pat izsit divus zobus. Kad Disneja studija 1991. gadā grib rīkot seriāla prezentāciju ASV, Pollija ierodas uz to ar piespraustu miera nozīmi, protestējot pret Līča karu. Studija pieprasa zīmi noņemt, meitene nav ar mieru. Sāra praktiski pamet seriālu, izskatās, ka viņas raksturs nemaz nav tik salds, kā viņas varonei. 14 gadu vecumā meitene vispār sāk dzīvot atsevišķi no ģimenes, vienkārši, lai būtu patstāvīga, pamet arī skolu, jo nav apmierināta ar tur valdošo kārtību. Politikā viņa iesaistās cīņā pret konservatīvajiem, kas tolaik ir pie varas Ontario, un cīnās arī par kinoaktieru – bērnu tiesībām, jo bieži kinoindustrijā aktieri tiek nodarbināti no rīta līdz vakaram, neņemot vērā to vecumu. Tomēr, tas viss viņas aktrises karjeru neietekmē. 1994. gadā nospēlējusi epizodisku lomu slavenā armēņu izcelsmes kanādiešu režisora Atoma Egojana filmā “Exotica”, 1997. gadā viņa jau iekaro publikas sirdis tā paša režisora filmā “Saldā nākamība” (The Sweet Hereafter) – fantasmagorijā par traģisku notikumu kādā Kanādas provinciālā pilsētiņā, kurā notiek traģēdija – skolas autobuss ar bērniem iegāžas upē, daudzi iet bojā, Sāras varone kļūst par invalīdi, bet pilsētiņā uzrodas kāds advokāts, kas vēlas piepelnīties un cenšas pierunāt bojāgājušo bērnu vecākus iztiesāt kompensāciju no autobusu kompānijas, redzot kā vecākos bēdu vietā dzimst alkatība, Sāras varone savā liecībā pierāda autobusa šoferes nevainību. Filmā advokāta lomā var redzēt arī Janu Holmsu, kuru mēs pazīstam no hobita Bilbo lomas “Gredzenu pavēlniekā”. Maģiskā reālisma caurstrāvotajā filmā, kurā skan Hamelnas žurku ķērāja motīvi. Par spīti Sāras Pollijas negatīvajai attieksmei pret ASV, Sandensas kinofestivālā filma gūst lielus panākumus. Filmā skan vairākas dziesmas Pollijas izpildījumā: "Courage", "One More Colour", bet filmas skaņu celiņu Sāra ir veidojusi kopā ar visai slavenu kanādiešu komponistu Maiklu Danu. Starp citu, “Kurāža” tiek atskaņota arī seriāla “Charmed” epizodes "Long live the Queen" beigās (4. sezona, 20. epizode). Turpmāk Sāra ir biežs viesis Sandensā, jo viņas kino lauciņš parasti nav meinstrīms.

Dziesmu “Drosme” Sāras Pollijas izpildījumā var noklausīties šeit:

http://www.youtube.com/watch?v=IrpaoC_-Wk8&feature=related

Fragments no filmas ar otro dziesmu:

http://www.youtube.com/watch?v=-u5kIbyBRFw

1999. gadā Sāra Pollija filmējas Deivida Kronenberga filmā  “eXistenZ”. Laikam fantastikas filmu cienītājiem nav jāstāda priekšā šis režisors. Filma stāsta par jauna veida datorspēlēm, kurās jau pilnīgi pazūd īstās realitātes sajūta. Arī šeit filmējies Jans Holmss. Tajā pašā gadā Sāra filmējas arī jauniešu komēdijā “Aiziet” (Go), bet 2000. gadā viņai jāpiedalās lielbudžeta filmā “Gandrīz slaveni” ( Almost Famous), tomēr viņa līgumu lauž, jo nejūtas pietiekoši iederīga šajā lomā. Stāsta , ka arī Breds Pits tāpēc esot atstājis šo projektu, jo gribējis tēlot kopā ar Sāru. Sāra tomēr priekšroku dod mazbudžeta projektiem un Holivudā parādās reti, jaunībā viņai vispār ir bijušas problēmas ar parādīšanos uz sarkanā paklāja, prožektoru gaismā. 2000. gadā Sāra tēlo vienu no galvenajām lomām filmā “Ūdens svars” (The Weight of Water), kas arī zināmā mēra – fantastiskā gabalā. Tajā pašā gadā plaši izskan arī filma “Prasība” (The Claim) par dramatiskiem notikumiem kādā pilsētiņā Mežonīgo Rietumu laikos, tās liktenis ir atkarīgs no dzelzceļa trases, ko būvē tuvumā. Kādu laiku Sārai ir attiecības ar filmas režisoru Maiklu Vinterbotomu. Pirms tam ar partneri-aktieri no filmas  “Guinevere” (1999.). Taču apprec viņa (2003. gada 10. septembrī) kanādiešu kino montāžas speciālistu Deividu Vernsbiju (David Wharnsby), it kā ar kuru kopā dzīvo līdz šim, kaut gan... kas to lai zina?

2001. gadā Pollija filmējas filmā  ''Briesmonis'' (No Such Thing) — par savāda «troļļa» - cilvēkēdāja atklāšanu Īslandē. 2003. gadā Sāra tēlo, manuprāt, vienā no viņas labākajām filmām «Mana dzīve bez manis» (My Life Without Me). Divu bērnu māte, vēl jauna sieviete uzzina, ka ir nedziedināmi slima. Šo faktu viņa slēpj no visiem, jo nevēlas, lai kādam rastos vēlēšanās viņu žēlot. Tā vietā viņa sāk tik dzīvot tik kaisles piesātinātu dzīvi, par kādu agrāk pat nenojauta... un cenšas nokārtot sev mīļo cilvēku dzīves.

Fantastikā Sāra atgriežas regulāri.

2003. gadā filma «Mans iekšējais es» (The I Inside). Tas ir stāsts par cilvēku, kas spēj pārvietoties savā pagātnē un atpakaļ nākotnē. Sārai gan te nav titulloma.

2004. gadā ar zombijfilmu  «Mirušo rītausma» (Dawn of the Dead).

Ana (Pollija) bija medmāsa, kurai bija vīrs un meita, bija lieliska dzīve, viņa nezināja ka viņai nākošais rīts kļūs par īstu elli, pēkšņi visa pasaules iedzīvotāji pārvēršas par cilvēkēdājiem zombijiem, kuri infici;eja arī viņu mīļošo ģimeni, bēgšanas laika viņa sastop arī policijas priekšnieku Kanetu un vēl citus izdzīvojušos civiliedzīvotājus, tagad viņiem jānokļūst lielveikalā, kur pagaidām ir drošākā vieta, lai zombiji netiku viņiem klāt, tagad viņiem būs jācīnās ar visas pilsētas zombijiem un pārtika arī viņiem iet uz galu. Viniem būs jātiek ārā, lai tiku uz drošāku vietu. Filma, ko veidojis Zaks Sniders (Zack Snyder), ir ar tādu pašu nosaukumu kā klasiskā Džordža Romero filma.

2005. gadā top filma «Beovulfs un Grendels» (Beowulf & Grendel) — viena no klasiskā mīta par Beovulfu versijām.  Šis asinis saldējošais stāsts balstīts uz angļu-sakšu leģendu par kauju starp senskandināvu karavīru Beovulfu un vareno trolli-slepkavu, kas uzbruka Dānijas Karalistei godājamā Hrotgara valdīšanas laikā. Būdams uzticīgs Hrotgaram, Beovulfs ar savu karaspēku dodas pāri jūrai, lai atbrīvotu ciema iedzīvotājus no monstra-laupītāja Grendela, kas izrādās nevis mītiska būtne, bet parasts cilvēks ar miesu un asinīm, alkstošs atriebties par viņam nodarīto aizvainojumu...

2005. gadā Sāra ar panākumiem piedalās Eiropas kino projektā: spāņu – īru kopražojuma filmā “Vārdu slepenā dzīve” (The Secret Life of Words).

Bet patlaban mūsu kinoteātros var redzēt jaunāku Sāras Pollijas veikumu fantastikas žanrā – filmu “Himēra” (Splice). Divi zinātnieki pārkāpjot visu iespējamos morālos ētikas kodeksus, sintezējot cilvēka DNK un dažādu dzīvnieku DNK hibrīdu. Rezultātā pasaulē parādās meitene-himēra. Viņai ar zinātniekiem rodas īpaša saikne, draudot ar nāvīgām briesmām cilvēkiem, jo atklājas, ka radījums spēj, ne tikai reģenerēt zaudētos orgānus, bet arī visai radikāli mainīties. Turklāt, tam nepiemīt cilvēku sabiedrībai raksturīgie (?) morāles un ētikas principi.

Pa šiem gadiem Sāra Pollija ir ieguvusi daudzas kino balvas un nominācijas, ir pat nominēta Oskara balvai [tiesa, gan par savu scenāriju filmai Away from Her (2006.)] pilns balvu un nomināciju saraksts ir aplūkojams šeit:

http://www.imdb.com/name/nm0001631/awards

Tā kā mēs vēl varam sagaidīt no šīs aktrises un arī vairāku filmu režisores lielas lietas.

Interesanta ir arī aktrises tēlošanas maniere. It kā mierīga, bet tajā pašā laikā niansēm bagāta un tik pārliecinoša. Pollijas darbs ir novērtēts arī ar to, ka 2007. gadā viņa bija uzaicināta Kannu kinofestivāla žūrijā. Tajā pašā gadā – arī Sandensas festivāla žūrijā. 2008. gadā žūrijā  Mardelplatas starptautiskajā kinofestivālā, Argentīnā.

2007. gadā Pollija iekļūst žurnāla EW 50 gudrāko Holivudas cilvēku topā.

Izmantotie materiāli:

http://en.wikipedia.org/wiki/Sarah_Polley

http://www.imdb.com/name/nm0001631/

oHo.lv kino eXpertu klubiņa materiāli

un citas sates, piemēram:

http://kino.musu.lv/lv/filma/0730_himera/

Sāra Pollija pati par sevi un par dzīvi:

It is important to me to stay in Canada. I used to think it was because I thought it was important to build up an indigenous film industry - but now I realise I'm incapable of living anywhere else. I'm a real homebody.

"I was pretty uninterested in acting until I was about 17. I wanted to go to university and never think about acting again. I'd been very politically involved for a couple of years and I wanted a break, so I did The Sweet Hereafter (1997) in 1997. But I ended up completely falling in love with acting".

I always think it's a bit of a joke when I get described as an activist. Really, for two or three months of my year I organise stuff, but I'm not as involved as I used to be.

I started acting when I was four. My first experience on a film set was in dead of winter. Now I realise that almost every film I've ever been in is like that. It was the beginning of a long career of incredibly cold, sparse, barren landscapes.

The guy who taught me to use the shotgun was a complete gun nut. I asked, 'Is the safety on when it's to the right or off when it's to the right?' And he said, 'The way I like to remember it is right is safe, like the government, and left is unsafe, like the people we are shooting at.' And I'm thinking, 'I'm in a room with my worst nightmare who's teaching me how to shoot a shotgun. How did this happen to me?'

I missed out on a traditional childhood but I had something else that got me to what I am doing today. I can't say I regret it but I certainly wouldn't let my child act at an early age.

On her film Dawn of the Dead (2004) going up against Mel Gibson's The Passion of the Christ (2004) head-to-head at the box office: "They've got only one guy who comes back from the dead. We've got millions".

It takes terrible things to live well.

{On her marriage to David Wharnsby} "My relationship is the thing I'm proudest of in my life. I had a lot of opportunities to end up in some pretty bad situations and, despite all my faults, I had the sense to find someone like him and make the decision to be with him. You spend a lot of time wanting to be with the wrong person and I just feel incredibly lucky because I've succeeding at that one thing. I figured that out".

[On filming The Sweet Hereafter (1997)] "I was so young then, 18. I'm really comfortable in sadness so I don't get depressed doing stuff like that. I actually find it invigorating. It was an amazing experience. Atom Egoyan is a filmmaker who I really respect and I felt like I had his trust".

If you have the opportunity to do things which have some meaning I don't know why you would choose to do other things. I understand that many people don't have that opportunity but I do right now so I'm happy to hold out for the films which have something to contribute.

"I think you have to keep your distance from mainstream Hollywood in order to be a normal human being. I mean, I work there, and I like being there, but I love having an anonymous life. I think there's definitely such a thing as being too famous.

The reason why I stayed in Canada had everything to do with the kind of films we used to make before the commercial mandate came in effect at Telefilm. They were films that asserted an independent vision of the world. They weren't just cheap versions of American genre films...but movies that spoke to the human condition. Now, I'm beginning to wonder why I stayed and if it was a huge mistake.

[On herself and other Canadian actors & filmmakers, such as director-actor-writer Don McKellar, who stayed in Canada rather than go Hollywood and make movies in the U.S.] "If Canadian films don't have a purpose, then what are we still doing here? We're beginning to freak out a little. Why make a commitment with so little reward? The Canadian films out there have been so weak, it's been kind of depressing".

[On movie critics] "There are a few who are not nice and they say things that are harsh...but they always help me to become a better actor."

It was the opposite kind of love than we usually celebrate in films, which is new love without knowledge and without hardship. It's the whole idea of love after life has had its way with you, and after you have kind of failed each other and things have gone off the rails. Yet love still somehow exists between them" - 2007 AP interview on Away from Her (2006).

That's something I find is really missing in films that portray love between people in their 60s or 70s. It generally lacks chemistry, like somehow that's all died away, and that's just not my experience of people in their 60s and 70s, that that whole part of yourself disappears somehow. It's a really pessimistic and inaccurate attitude that a lot of films have had, so it was really important for me to have that vibrancy between them, because I've seen it in relationships that have lasted that long. And I haven't seen it very often in films" - 2007 AP interview on Away from Her (2006).

[On being nominated for an Academy Award for Best Adapted Screenplay for Away from Her (2006)] I'm in total disbelief. I'm thrilled but kind of in shock too. It's been such a strange year and I'm bowled over by the life of the film. It's more than I could have ever hoped. This now adds a very surreal element to it.

I think that what a lot of first-time filmmakers don't realize is that they are the least experienced person on that set. Everybody else has been doing their job for years, so the whole act of playing the filmmaker, playing the person in command, is a charade. 

Diemžēl es nepārvaldu tik labi angļu valodu, lai pareizi to iztulkotu. Bet, nu, kas mācēs — izlasīs.