Man pirmajā vietā ierindojusies Tuves Jansones sērija par trollīti Muminu ar visiem Muminieleju un tās apkaimi apdzīvojošajiem fantastiskajiem dzīvnieciņiem.

Sērijā aprakstītie notikumi, lietas un vietas ir autores fantāzija, ko pastāstīt bērnam pirms aizmigšanas. Bet rosīgie dzīvnieciņi tajā – fantastiski. Kurš gan spēs noliegt, ka murmiļi, svilpastes un ķipari nav autores radītas fantastikas būtnes, kas mums visiem ir tik tuvas un mīļas kopš bērnības? Mums visiem mīļš ir trollītis Mumins ar savām pārdomām, Snifs ar „Man ir nelabi! Es vemšu!” un Susuriņš ar savu pīpi. Un, domāju, man neviens neiebildīs, šie zvēriņi ir vienlīdz atmiņā paliekoši līdz ar fantastiskajiem reptiļiem no kinosāgām „Svešie”, „Vīri melnā”. Tikai ar to starpību, ka Tuves Jansones Muminielejā nav tehnoloģisku jauninājumu, nav citu galaktiku un ceļojumu starp tām. Toties ir labestība, sirsnīgums un draudzīgums. Fantastiskie dzīvnieciņi vienkārši dzīvo, darbojas un priecājas par katru, varbūt pat nenozīmīgu, sīkumu, kas notiek ar un ap viņiem.

Atgriežoties pie bērnu literatūras kopumā – tā ir un paliek fantasy literatūra, kuru apzināti vai neapzināti mēs izlasām un pārlasām neskaitāmas reizes. Ne tikai secībā „mamma mums – mēs paši sev – mēs saviem bērniem – mēs saviem mazbērniem”. Mēs šīs tā sauktās bērnu grāmatas ar lielu intersi pārlasām tad, kad nejauši tām uzduramies kārtējo reizi ieviešot kārtību grāmatplauktā, reizēm – tā pat vien, kad esam noguruši no visādiem tehnobrīnumiem bagātās Sci-Fi literatūras, dažādas kvalitātes detektīvromāniem un citas tā sauktās pieaugušo literatūras.

Un tas ir tikai tādēļ, ka šajā literatūrā ir tas labestības, fantāzijas lidojuma un iekšējās tīrības apkopojums, kas tik ļoti reizēm pietrūkst ikdienas dzīvē, gan pieaugušajiem domātajā literatūrā.

Pat ļaunie varoņi šajās, bērniem domātajās, grāmatās nav attēloti tikai un vienīgi melnās krāsās. Atšķirībā no „pieaugušo” literatūras, kurā varoņi bieži vien tiek atainoti vai nu tikai melni vai arī tikai balti. Piemēram, Andersena laupītāji „Sniega karalienē” nodarbojas ar laupīšanu – tātad rīkojas a’priori slikti –, bet tai pat laikā nespēj mazajā lasītājā tā īsti radīt baiļu sajūtu; spēj palīdzēt Gerdai turpināt viņas ceļu, lai meitene varētu atrast Kaju. Vai arī Astrīdas Lindgrēnas laupītāji „Ronjā – laupītāja meitā”. Laupīšana ir viņu arods. Un tikai. Citādi – viņu darbošanās un savstarpējās attiecības kā visiem citiem. Un pat nemaz neliekas, ka šie varoņi ir sliktie puiši, kas maizi pelna „ne pārāk” pozitīvā veidā.

Gribu vēl pieminēt mūsu pašu, „pašmāju”, bērnu rakstnieci, kuras darbus lasot ir uzauguši jau 40-gadineiku vecāki. Tā ir Margarita Stāraste ar savu „Ej pie rūķa skoloties”un citām, pašas ilustrētām, mīļām un jaukām grāmatām maziem bērniem lasīšanai. Minētajā grāmatā dzīvnieciņi dodas pie gudrā rūķa lasīt un rakstīt mācīties. Citā grāmatā zēns, kas uztaisīts no ozola zīles, izdzīvo dažādus piedzīvojumus.

Margaritas Stārastes varoņi, autores fantāzijas iespaidā, māk runāt cilvēku valodā, atdzīvojas un kustīgi darbojas (ozolpuisēns). Jāpiezīmē, ka Margaritas Stārastes grāmatas bija tās, ar kurām tā īsti sākās vismaz manas lasīšanas prasmes jau pirms skolas vecuma sasniegšanas. Grāmatas ar saviem, mazam bērnam tik aizraujošiem notikumiem, ir lieliska ilustrācija tm, ko parasti mammas mazam bērnam māca – kas ir labi, kas ir slikti; kā jāuzvedas, lai nedarītu citam pāri vai nesabojātu ko ļoti vajadzīgu pašam vai kādam citam.

Šeit vēl gribu pieminēt Mirdzu Kļavu ar viņas grāmatiņām par vāverēnu Tomu. Šīs grāmatiņas ar interesi izlasīju 80-to gadu sākumā. Atmiņā palikušas meža zvēriņu draudzīgās attiecības un jaukā sadzīvošana viņu ciematā mežā.

Pie fantastikas žanra jau var pieskaitīt arī Žila Verna „20 000 ljē pa jūras dzelmi”. It kā pusaudžiem domāta saistoša grāmata ar saistošiem piedzīvjumiem un informācijas gūzmupar lietām, vietām un notikumiem. Tai pat laikā kapteiņa Nemo zemūdene ir fantastisks 19. gadsimta transporta līdzeklis. Autora radīts un pamatots ar tā laika tehniskajām zināšanām. Tā pat kā 20. – 21. gadsimtu fantastikas autori, balstoties uz esošajām zināšanām, „rada” nākotnes transporta līdzekļus.

Godīgi sakot, man nav īsti skaidrs, kāpēc tik ļoti nodala „bērnu literatūru” un „fantastikas literatūru” situācijā, kad grāmatā, netkarīgi no tās mērķauditorijas, darbojas fantastiskas būtnes vai atdzīvojušies priekšmeti. Fantāzija un fantastika tā ir un paliek neatkarīgi no tā, kas ir grāmatas varoņi un kādi notikumi ir grāmatas sižeta pamatā.

Zināmā mērā fantastiskās literatūras žanram var pieskaitīt arī brīnumu pasakas, kurās darbojas dēmoni, burvji; parādās un pazūd dažādas maģiskas lietas un vietas. Mēs šīs pasakas esam pieraduši klasificēt kā „tautas mutvārdu daiļrade”, „folklora”. Tai pat laikā īpaši neņemot vērā to faktu, ka laikā, kad šīs pasakas radās un „aizgāja tautās”, ar to rakstīt un lasīt prasmi kā bija, tā bija. Dzirdētā atcerēšanās un tā tālākais pārstāsts bija vienīgais reālais veids, kā cilvēki varēja viens otram nodot šīs fantāzijas, šos stāstus, fantastiskos notikumus.

Viss augstākminētais ir manas domas un mans viedoklis. Nepretendēju uz „orākula” statusu.