Likās, ka kaut ko vairāk pateikt neizdosies, viss jau ir uzrakstīts, bet turpmāk fantastika vienīgi pārstāstīs no jauna galvenos sižetus. Patiešām, ko vēl varēja izdomāt pēc “Laika mašīnas”, “Pasauļu kara”, “Neredzamā cilvēka”, “Pirmajiem cilvēkiem uz Mēness”, “20 000 ljē zem ūdens”, “Ceļojuma uz Zemes centru”, “No Zemes uz Mēnesi” un daudziem citiem darbiem?
Protams, pesimisti nezināja, ka palikuši tikai pāris gadi pirms Konana Doila fantastisko garstāstu izdošanas un arī Velsam bija vēl jāuzraksta kā minimums “Cilvēki kā dievi”. Bet nākotnē jau vīdēja Beļajevs un Zamjatins, Merits un Bulgakovs, Gernsbeks un Lavkrafts, Hovards un Ronī-vecākais, un daudzi daudzi citi...
Bet to, kādus brīnumus vēl rādīs kinematogrāfs, to vispār neviens nespēja iedomāties.
No tiem laikiem ir pagājuši simts gadi. Pa šo laiku ir uzrakstīts un uzfilmēts tik daudz fantastikas, ka iepazīstināt ar to pilnībā nav nekādas iespējas. Eksistē simtiem dažādu reitingu un ceļvežu, kuru uzdevums ir palīdzēt orientēties šajā darbu okeānā. Taču šiem “navigatoriem” ir kopēja īpašība: tie rāda tāda vai cita autora vai darba nozīmību tieši mūsu laikā, tagad – 2011. gadā. Un izrādās, ka pirmās rindas arvien vairāk aizņem mūsdienu autori, bet klasika noslīd arvien tālākās vietās. Tas ir dabiski: jebkurš autors, kas ir pārsteidzis laikabiedrus, ir tikai pirmatklājējs, bet citi, kas dodas pa viņa pēdām, darbojas arvien pārliecinošāk, atrod arvien vairāk un dodas vēl tālāk. Protams, ka Edmonds Hamiltons neiztur konkurenci ar mūsdienu kosmiskās operas autoriem, bet Murnava “Nosferatu” zaudē Kopolas “Drakulam”.
Mēs pacentīsimies pastāstīt par tiem notikumiem, kas bija nozīmīgi tieši savā laikā. Tie nav tikai uz labu laimi izmeklēti labu grāmatu un filmu simti, bet vērienīga panorāma tam ceļam, ko nogājusi fantastika, lai nonāktu līdz šodienas bagātībai un spožumam.
Turklāt, zinātniskās fantastikas jubileju svinēt patiešām ir vērts tieši tagad, 2011. gadā, jo tieši pirms simts gadiem tika izdots Hugo Gernsbeka romāns “Ralfs 124C 41+”. Tieši šī diena tiek uzskatīta par science fiction dzimšanas dienu. No 1911. gada mēs arī sāksim savu ceļojumu.
[Jāpiezīmē, ka protams, saraksta autors lielu vērību piegriež krievu un padomju fantastikai, kas ir tikai dabiski, jo tas tiek publicēts krievu žurnālā, tomēr domāju, ka tik un tā saraksts ir interesants un galu galā, minētā krievu fantastika arī nemaz nav kaut kāda tur sliktā – labākie darbi – pasaules līmenī – t.p.]
1911.
Aprīlī, žurnālā “Modern Electrics” sāk publicēt Hugo Grensbeka futūristisko romānu “Ralfs 124C 41+” (“Ralph 124C 41+”). sarežģītajam numuram bija savs atšifrējums: “124C 41+” nozīmēja “one-to-fore-see for-all” - “tas, kas pareģo priekš visiem”. Romāns ir savdabīga nākošo cilvēces izgudrojumu panorāma. Tieši tur autors redzēja sava darba jēgu, gan arī visas zinātniskās fantastikas jēgu kopumā, tādēļ ar stila izsmalcinātību “Ralfs 124C 41+” neizcēlās. Interesanti, ka Gernsbeks atstāja lielāku iespaidu uz padomju fantastiku, arī tā bija spiesta “mācīt, izklaidējot”, nekā uz Rietumu, kurā radās daudzi un dažādi novirzieni (fantāzija, šausmu literatūra, alternatīvā vēsture), kam nav nekāda sakara ar Gernsbeka koncepciju.
Francijā uz ekrāniem iznāk pirmā, zināmā Herberta Velsa ekranizācija - “Šausmu sala”, pēc garstāsta “Ārsta Moro sala”.
1912.
Parādās Konana Doila “Zudusī pasaule”, romāns, kas kopā ar Velsa “Laika mašīnu” un “Pasauļu karu” ieņem vietu plauktā ar “pašu klasiskāko klasiku”. Krievijā iznāk pirmais romāns par gotiskajiem asinssūcējiem – barona Olševrī “Vampīri”. Zem pseidonīma slēpjas kāds no “Zilā žurnāla” autoriem.
1913.
“Leļļu multiplikācijas tēvs” Vladislavs Starevičs izlaiž vairākas Gogoļa īsmetrāžas ekranizācijas, tajā skaitā “Nakti pirms Ziemassvētkiem”. Konans Doils raksta vēl vienu romānu par profesoru Čelendžeru - “Saindētā josla”. Aleksandram Bogdanovam iznāk otrais fantastiskais romāns “Inženieris Mennijs” - turpinājums slavenajai “Sarkanajai zvaigznei”.
1914.
Jakovs Perelmans, kas kļuva slavens ar savām grāmatām “Aizraujošā astronomija”, “Aizraijošā fizika” un citām, publicē “papildus nodaļu” Žila Verna romānam “No lielgabala uz Mēnesi” ar nosaukumu “Brokastis bezsvara virtuvē”. Apakšvirsrakstā dots vārdu salikums “Zinātniski-fantastiska nodaļa” - tā ir pirmā dotā termina izmantošana krievu valodā.
1915.
Gernsbeks savā žurnālā lieto terminu “scientifiction”, tādā veidā “nokristījot” zinātniskās fantastikas žanru angļu valodā. Prāgā dienas gaismu ierauga un izplatās simts tūkstošu tirāžā Gustava Mairinka romāns “Golems” - leģenda par atdzīvinātu māla cilvēku. Stāst kaut kādā mērā kļuva par priekšvēstnesi populārajam sižetam par mašīnu dumpi.
1916.
Tiek izdota pirms četriem gadiem sarakstītā Franca Kafkas “Pārvēršanās” - pati pazīstamākā autora novele, kas vēsta par tāda cilvēka vientulību, kas pārvēršas milzīgā kukainī.
1917.
“Tarzāna” radītājs Edgars Raiss Berouzs izdod romānu “Marsa princese”, kas iesāk vienlaikus kosmiskās operas un avantūru fantastikas žanrus, kas kļuvuši par priekštečiem mūsdienu superpopulārajam sižetam par varonīgā Zemes cilvēka gaitām citā pasaulē (Marka Tvena “Jeņķis karaļa Artūra galmā”, lai gan fabula ir līdzīga, tomēr vēsta par kaut ko citu).
1918.
Iznāk uzreiz divi Abrahama Merita pazīstami garstāsti “Mirāžu iemītnieki” un “Mēness baseins” - šis gads autoram kļūst triumfāls: kritiķi pieskaita viņu piedzīvojumu fantastikas “kapteiņiem” un nosauc par “otro Berouzu”. Konstantīns Ciolkovskis pēc ilga pārtraukuma publicē brošūru “Ārpus Zemes”. Šis garstāsts ir ne tik daudz fantastika, cik pilnīgi zinātniska cilvēku kosmiskās telpas pētīšanas programma.
1919.
Iznāk Vladimira Gardina eksperimentālā filma “Dzelzs pēda” pēc tāda paša nosaukuma Džeka Londona darba (nākotnē vēsturnieki pēta XX gadsimta dokumentus un uzzina par krīzi ASV, fašistiskas diktatūras nodibināšanu un sekojošu Vispasaules revolūciju). Hermanis Hese raksta eseju “Fantastiskās grāmatas”, kurā pirmo reizi apraksta vispārējo situāciju šajā žanrā.
1920.
6. oktobrī Kremlī Herberts Velss tiekas ar Vladimiru Iļjiču Ļeņinu. Tajā laikā tā bija pati “augstākā līmeņa” tikšanās, kuru bija izpelnījies rakstnieks-fantasts.
Čehu rakstnieks Karels Čapeks izdomā un pirmo reizi lieto vārdu “robots”: viņa grāmatā “R.U.R. Rosuma universālie roboti” pirmo reizi pasaules fantastikā parādās sižets par saprātīgo mašīnu dumpi pret cilvēci. [Stāsta gan, ka terminu “robots” rakstniekam ir ieteicis viņa brālis – t.p.]
Vācijā iznāk Roverta Vines filma “Doktora Kaligari kabinets”, kas kļūst par pagrieziena punktu pasaules kinofantastikā. Pirmo reizi fantastiskajā kino, kas paredzēts neprasīgas publikas uzjautrināšanai, parādās nopietnas, psiholoģiskas drāmas paraugs.
1921.
Valērijs Brjusovs raksta savu pēdējo fantastisko stāstu “Pirmā starpplanētu” (pirms tam bija “Atlantīdas bojā eja”, “Mašīnu sacelšanās”, “Zvaigznes kalns”, pēc tam fantastiku viņš vairs neraksta).
1922.
Vācijā iznāk pati populārākā no agrīnajām šausmu filmām – Fridriha Murnava “Nosferatu” pēc Stokera “Drakulas” motīviem. Vampīra tēls, ko rada Maksis Šreks uz ilgiem laikiem kļūst kanonisks. [Tik kanonisks, ka aktiera uzvārdu jau mūsu laikos iedod slavenajam milzim-cilvēkēdājam no tāda paša nosaukuma multeņu seriāla – t.p.]
1923.
Atgriezies no emigrācijas Aleksejs Tolstojs raksta “Marsa norietu”, romānu, kas vairāk pazīstams pēc nosaukuma “Aelita”. Kaut kur atkārtojot Bogdanova “Sarkano zvaigzni”, viņš tomēr ideāli iekļaujas sociālajā pasūtījumā un romāns uz daudzām desmitgadēm kļūst par padomju fantastikas “grāmatu Nr. 1”.
1924.
Tiek izdota Vladimira Obručeva “Plutonija” - kā polēmika ar aizraujošo, bet “pilnīgi nezinātnisko” Žila Verna “Ceļojumu uz Zemes centru”. Kopā ar Beļajevu un Tolstoju Obručevs kļūst par trešo, “pirms Jefremova perioda” pašmāju fantastikas “zelta klasiķi”.
25. septembrī uz ekrāniem iznāk režisora Jakova Protazanova mēmā filma “Aelita” - pirmais, lielais pašmāju kinofantastikas darbs un viens no mēmā kino laika šedevriem. [Te jāpiebilst, ka atšķirībā no romāna filmā vēlāk izrādās, ka visus notikumus uz Marsa varonis ir nosapņojis. Kas it kā vairs neesot fantastika, jo nosapņot jau cilvēks varot jebko. Kā saka - domas dalās. Interesanti, ka arī slavenajā amerikāņu filmā “Burvis no Oza zemes” beigās izrādās, ka visus notikumus galvenā varone ir nosapņojusi, atšķirībā no grāmatas, kur viss notiek pa īstam. Tad, ko var uzskatīt par fantastiku. Ja tas patiešām notiek, vai arī ir tikai sapnis? - t.p.]
1925.
Mežonīgu popularitāti iegūst Villisa O'Braiena lenta “Zudusī pasaule” pēc tāda paša nosaukuma Artūra Konana Doila romāna. Tā laika neizlutinātajai publikai kombinētie kadri ar animētajiem dinozauriem likās kā ticamības kalngals.
1926.
Harkovas izdevniecībā “Proļetarij” ar lielu tirāžu iznāk pirms trīs gadiem sarakstītais Aleksandra Grīna “romāns-feierija” “Sārtās buras” - grāmata, kas uz ilgiem laikiem kļūst par kanonu romantiskajai, “ne-Beļajeva” fantastikai PSRS. Kaut gan konkurence joprojām paliek sīva: tajā pašā gadā iznāk otrais, klasiskais Obručeva romāns “Saņņikova Zeme” - un uzreiz divi Beļajeva romāni “Pasaules valdnieks” un “Bojā Gājušo Kuģu sala”.
5. martā Ņujorkā iznāk pirmais “Brīnumaino stāstu” (Amazing Stories) numurs – pasaulē pirmais žurnāls, kas pilnībā veltīts fantastikai.
1927.
Iznāk otrais Tolstoja fantastiskais romāns: “Inženiera Garina hiperboloīds”, kas papildina padomju fantastikas zelta fondu.
Vācu režisors Fricis Langs rada savu pašu slavenāko filmu – vērienīgo antiutopiju “Metropolis”. Filmas budžets mūsdienu izteiksmē sastādītu 200 miljonus dolāru – to laiku kino rekordsumma.
1928.
Iznāk Aleksandra Beļajeva romāns “Cilvēks-amfībija” - par jaunekli Ihtiandru, kas nespēj dzīvot cilvēku sabiedrībā, kaut arī viņam pieder viss okeāns.
Amazing Stories tiek publicēts pirmais kosmiskās operas “pioniera” “Doka” Smita romāns “Kosmiskais cīrulis” - un momentā padara autoru pazīstamu. Tajā pašā laikā, žurnālā Weird Tales
tiek publicēts jau populārā Edmonda Hamiltona “Starpzvaigžņu patruļas” cikls, kas pirmo reizi rada dotā žanra kanonus, kas darbosies vairākus desmitus gadu. Viņam pieder arī “zvaigžņu karu” koncepcija, kas vēlāk tiks likta Džordža Lukasa populārās filmas pamatā.
1929.
Artūrs Konans Doils beidz publicēt savu pēdējo romānu “Marakota bezdibenis” - par batiskafa ekspedīciju uz pašu dziļāko okeāna ieplaku.
1930.
Olafs Stepltons raksta romānu – drīzāk, filozofisku traktātu - “Pēdējie un pirmie cilvēki” - fantastikas vēsturē pirmo plašo cilvēces civilizācijas vēsturi. Iespējams, ka no visiem rakstniekiem Stepltonam ir raksturīgs vislielākais gigantisms: viņš apraksta civilizācijas attīstību 2 miljardu gadu garumā.